" Kopīgi veidot rītdienas Eiropu"

Ja ES nebūtu "stāsts ar laimīgām beigām", tā nepiesaistītu arī kandidātes. Nākamā ES paplašināšanās saskarsies ar iespēju dubultot dalībvalstu skaitu. Tas ir kaut kas vairāk par vienkāršām liela apjoma pārmaiņām; tas ir reāls izaicinājums. Tā ir ES nākotne, kam būs ne tikai jāpierāda, ka tā spēj turpināt pastāvēt, bet ka spēj darboties labāk.

Pēdējos mēnešos ir izteikts daudz ideju, piedāvāti neskaitāmi plāni. Francija ir apmierināta ar sabiedrisko diskusiju sākšanu par ES nākotni. Patiesībā šis ir izdevīgs brīdis, lai ievērotu pagātnes pieredzi un izmantotu to nākotnes attīstībā, un ir apsveicami, ka Eiropas nākotne atkal atrodas politisko diskusiju centrā.

Ar diskusiju palīdzību par ES nākotnes institūcijām ir radusies vienprātība divos nozīmīgos punktos. Vispirmām kārtām, ikvienam ir skaidrs, ka 15 valstu ES, kāda tā ir pašlaik, ir arvien grūtāk vadāma. Ņemot vērā tās augstos mērķus, tā pilnībā neizmanto savas iespējas. Viens no piemēriem ir eiro — lai gan tehniskajā ziņā tas neapšaubāmi ir uzskatāms par panākumu, tā politiskajai izpausmei vajadzētu būt spēcīgākai, lai attaisnotu savu esamību tirgū. Cits piemērs ir ES ārējās palīdzības programmas.

Es esmu pārliecināts, ka diskusijas ir jāsāk, ņemot vērā visus semantiskos strīdus. Federālisms, suverenitāte, pārvalstiskums, starpvaldībisms, variablā ģeometrija — visas šīs koncepcijas vieniem šķiet pievilcīgas, bet citiem — atmetamas.

Mums ir jāatmet tie priekšlikumi, kurus nosaka dalībvalstu, "mazo" un "lielo", "iekšējo" un "ārējo", "par" vai "pret" aizspriedumainās, iecirtīgās pretrunas. Ideoloģiskā šķelšanās mums ir vismazāk vajadzīga.

Tā vietā mums ir nepieciešama kopīgo mērķu skaidrība attieksmē pret Eiropu. Lai ES spētu progresēt, tai ir jānosargā panāktais ("acquis communautaire"). Tai ir vajadzīgi līdzekļi, lai progresētu un īstenotu jaunas politikas. Tai ir nepieciešams daudz skaidrāks atbildības sadalījums starp ES un dalībvalstīm, kas pastāv arī starp pašām institūcijām. Ir jānostiprina tās lēmumu demokrātiskā leģitimitāte.

Jo dinamiskākas būs nacionālās ārpolitikas, jo efektīvāka būs ES kopējā ārpolitika.

Šie uzdevumi ir ārkārtīgi svarīgi. Republikas prezidents sacīja, ka tie ir "eksistenciāli", šī jēdziena tiešā izpratnē. Tie skar mūsu valstis un tautas, to vēsturi, identitāti, un tie skar mūsu sabiedrību veidu.

Tieši tādēļ Starpvaldību konferencei ir izšķiroša loma. Tas būs pārbaudījums mūsu valdību apņēmībai un spējai pārveidot ES. Tieši to es esmu atbalstījis kopš ES ārlietu ministru neoficiālās tikšanās Evianā.

Katrs punkts, kas ir ierakstīts Starpvaldību konferences darba kārtībā, ir tieši saistīts ar nekavējošu ķeršanos pie manis minēto mērķu īstenošanas.

Mums ir jāpārveido Eiropas Komisija, lai atjaunotu tās virzītājspēka lomu. Mums ir jāpaplašina kvalificētā vairākuma lēmumi, lai izvairītos no institucionālās paralīzes un sabrukuma. Mums ir jānodrošina noteikumi un mehānismi, kas ļautu "pastiprinātajām sadarbībām" kļūt radošākām un nepieļautu pašapmierinātības draudus 30 valstu ES.

Šie jautājumi nav vienkārši.

Būtisku reformu trūkums novestu pie nopietnas neveiksmes.

ES Nicā ir nepieciešams panākt būtisku vienošanos par svarīgajām reformām. Ja mēs gūsim panākumus, iespējamā jaunā ES būs uz pareizā ceļa un jaunajiem pasākumiem būs stingri pamati.

Mums ir jāvirza paplašināšanās uz panākumiem. Šodienas uzdevums ir spēcīga un efektīva nākotnes Eiropa. Tādēļ ir svarīgi, lai katra mūsu valdība priekšroku dotu kopējas Eiropas interesēm.

"Les Echos"

— 2000.09.07.

Ibērs Vedrins,

Francijas ārlietu ministrs