"Bailes no jaunās Eiropas"

Vai vācieši ir šizofrēniķi? Vai arī, kas būtu vēl sliktāk, vienkārši muļķi? Vācija no Savienības paplašināšanas uz austrumiem gūs lielāku labumu nekā jebkura cita Eiropas Savienības dalībvalsts. Tomēr gaidāmā Polijas, Ungārijas un daudzu citu valstu uzņemšana ES Vācijas pilsoņos pārsvarā izraisa bažas un noraidījumu.

Viņi baidās, ka lētais darbaspēks no Austrumiem pretendēs uz viņu darba vietām, ka viņu uzņēmumi varētu zaudēt atklātā cenu cīņā ar piedāvājumiem no Prāgas un Varšavas, ka pēc robežu atvēršanas noziedznieki un organizētās noziedznieku bandas netraucēti ienāks valstī. Vācijai austrumu virzienā būs jāsūta daudzi miljardi marku, lai gan tā jau pietiekami ir noslogota ar Vācijas austrumu atjaunošanu.

Jauna, lielāka Eiropa biedē. Tās ir bailes, kas ir konkrētas un plaši izplatītas. Bailes, kas politikā neatrod rezonansi.

Gan Vācijas valdība, gan Bundestāgs ir vienisprātis: ātra ES paplašināšana ir labākais, kas var notikt ar Vāciju. Viņi ir stingri pārliecināti, ka tā stabilizēs Eiropu. Tā sagatavos Eiropu globālai konkurencei pret Ameriku un Āziju. Un galvenokārt tā vāciešiem nesīs ekonomisku svētību: lielākā ES dalībvalsts būs arī lielākā ieguvēja no darījumiem ar jaunajām dalībvalstīm.

Tātad pēc eiro ieviešanas Vācijas politiskā elite atkal "iedzīvotājiem aiz muguras" ir izlēmusi liktenīgo jautājumu. Tiek ignorēti pilsoņu "aizspriedumi un pamatotās bailes". Ierēdņiem Briselē tiek atstāts "melnais darbs" — cīnīties pret šīm bažām.

To pamanījis tieši Ferhoigens, kas Briselē kā ES komisārs nodarbojas ar Savienības paplašināšanu. Iespējams, tāpēc, ka viņš šajā postenī skaidrāk nekā pārējie jūt, ka pilsoņu atrašanās aizsardzības pozīcijās pret ES paplašināšanu līdz 27 dalībvalstīm vai pat līdz 30 nav ne šizofrēnija, ne arī analfabētisms, bet tā atspoguļo vairāk nekā pamatotu neuzticēšanos.

Pilsoņi instinktīvi jūt, ka valdošie gan uzpūtīgi runā par paplašināšanas projektu, taču ir to slikti sagatavojuši.

Vairākkārt ir nosaukti konkrēti uzņemšanas datumi, kas nekad nav sasniegti. Piemēram, Francijas prezidents Žaks Širaks Polijai iestāšanos solīja jau līdz 2000. gadam, modināja kļūdainas cerības kandidātvalstīs un nevajadzīgi pastiprināja bailes vecajās ES dalībvalstīs. Kad Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers tagad 2005. gadu nosauc kā pirmo iestāšanos datumu, tas ir tikpat reāli, cik nomierinoši.

ES valdību vadītāji līdz šim nav tikuši galā ar pienākumu Savienību pirms jaunu dalībvalstu uzņemšanas padarīt spējīgu paplašināties. Vecās valstis turas pie vecajām struktūrām. Ja institūciju reformas arī turpmāk virzīsies uz priekšu tikpat lēni, paplašināšana novedīs līdz ES pašblokādei.

Pie svarīgākās politikas jomas — lauksaimniecības politikas — ES vadītāji vēl vispār nav ķērušies klāt: tikai Polijas lauksaimnieku uzņemšana vien liktu sagrūt vecās Savienības veicināšanas sistēmai. Taču bailēs no pašmāju zemniekiem gan Šrēders, gan Širaks samierinās ar reformu kavēšanos.

Runāts par paplašināšanās realizēšanu tiek vienīgi aiz slēgtām durvīm. Nacionālie politiķi labprāt turas malā un šo sarežģīto procesu atstāj ES komisāriem.

Vācijas kanclers vakar no jauna apgalvoja, ka iestājas par raitu ES paplašināšanu uz austrumiem. Runa esot par "epohālām pārmaiņām" ar lielām ekonomiskām un politiskām izredzēm.

"Berliner Zeitung"

— 2000.09.05.

Rainers Poertners