"Hierarhiskā domāšana, gatavojot reformas"

Sarunā par ES Starpvaldību konferences izredzēm Luksemburgas ārlietu ministre izteicās pret lielo dalībvalstu vēl lielāku dominanci. Viņa noraidīja priekšlikumu samazināt Briseles ES Komisijas locekļu skaitu.

Strīdos par ES institūciju reformām ES Starpvaldību konferences laikā Luksemburgas ārlietu ministre uzstājās pret lielāko ES dalībvalstu izvirzīto priekšlikumu samazināt ES Komisijas komisāru skaitu. Luksemburga paliek pie saviem uzskatiem, ka katrai valstij ir jābūt savam komisāram. Šis Luksemburgas viedoklis saskan ar lielākās dalībvalstu daļas valdību uzskatiem. Viņai nav saprotams, kā Komisija, kurā pēc pirmās paplašināšanas austrumu fāzes būtu 25 komisāri, varētu būt mazāk efektīva nekā pašreizējā, kurā ir 20 Komisijas locekļu. Daudzās nacionālajās valdībās, piemēram, Vācijā vai Francijā, ministru skaits pārsniedz 20, un Polfere vēl ne no vienas valdības neesot dzirdējusi sūdzības par neefektivitāti. Reformas ir nepieciešamas organizatoriska darba plāksnē. Tagad viens pats komisārs — brits Patens — atbild par ES ārējām attiecībām ar visu pasauli, un nav grūti iedomāties, ka šo uzdevumu tikpat labi vai pat vēl labāk varētu veikt vismaz divi komisāri. Tiesības to izlemt būtu jāpiešķir Komisijas prezidentam.

Uzsvars — uz koleģialitāti

Pēc ministres domām, tāpat būtu noraidāms priekšlikums ES Komisijas iekšienē balsojumos izmantot izsvērtu balsu skaitu. Ja šādu priekšlikumu pieņemtu, par galvenajiem komisāriem kļūtu lielāko valstu pārstāvji, bet mazākajām valstīm tiktu atvēlēta tikai jaunāko partneru loma. Luksemburgas valdība nepiekrīt, ka Komisiju izveidotu kā hierarhisku struktūru. Komisijai savs spēks ir jābalsta koleģialitātē, ar to demonstrējot Eiropas vienotības sajūtu. Jautājumā par to, vai lielākajām valstīm Komisijā joprojām būtu jāizvirza divi komisāri, Starpvaldību konference vēl joprojām atrodoties taktisko manevru fāzē. Rodas iespaids, ka Parīze, Berlīne, Londona, Roma un Madride jau ir šo problēmu izpratušas, lai gan tās no savas piekāpšanās vēlas izsist iespējami lielāku cenu. Pēc ministres domām, šīs valdības cenšas gūt ieguvumus divos virzienos: pirmkārt, palielinot savu komisāru nozīmi, piemēram, nozīmējot Komisijas viceprezidentus, par ko Luksemburga vēl varētu debatēt, bet galvenokārt, — mainot balsu svaru Ministru padomē.

Ministre skaidro, ka Luksemburgas valdība cīnās par divkāršā vairākuma modeli Ministru padomes balsojumos. Tas ir balsu vairākums pēc dalībvalstu skaita, bet arī vairākums, ņemot vērā kopējo ES iedzīvotāju skaitu. Tas būtu saprātīgs, taisnīgs, caurskatāms un vienkārši aprēķināms risinājums. Līdz šim balsojumos darbojas balsu svara princips, kad atkarībā no to lieluma tām tiek piešķirtas no 2 līdz pat 10 balsīm. Lielākās valstis vēlas, lai balsu skaitu vienai valstij palielinātu līdz 15 vai pat 30 balsīm.

Vai Komisijai ir jābūt atkarīgai no Parlamenta?

Uz jautājumu, vai sarunās par institūciju reformu kaut kāda loma ir arī jūnijā starp Eiropas Parlamentu un ES Komisiju noslēgtajam līgumam par ciešāku sadarbību, ministre atbildēja apstiprinoši. Tālab radušās būtiskas pārmaiņas dažādu institūciju līdzsvarā, galvenokārt par labu Parlamentam un Komisijai, taču savas priekšrocības tikušas arī Ministru padomei. Tagad ir jāmēģina to koriģēt. Pretējā gadījumā Komisiju pārāk pakļautu Parlamentam, jo tā vienošanās rezultātā ar atteikusies no sava likumdošanas iniciatīvu monopola. Komisija ir apņēmusies ievērot Parlamenta priekšlikumus. Tas neizklausās nemaz slikti, taču institucionāli tāda situācija ir pretrunā ar ES pamatlīgumiem. Polfere uzskata, ka vēl nozīmīgāks ir Komisijas solījums līdzlemšanas procedūras jomā principā atbalstīt Parlamenta nostāju, ja tā atšķiras no Ministru padomes viedokļa. Sekas būtu tādas, ka dalībvalstu valdības Parlamenta deputātu viedokli varētu pārvarēt tikai ar vienprātīgu balsojumu.

Tā kā Eiropas Savienībā lēmumi tiek pieņemti institucionālā trīsstūri, kurā Komisija spēlē šķīrējtiesneša lomu, tad Parlaments iegūtu pārsvaru, ja Komisija turpmāk vienmēr atbalstītu deputātu viedokli. Tādēļ Luksemburga iestājas par to, ka principā visas starpinstitucionālās vienošanās vajadzētu parakstīt visām trijām institūcijām. Kā šī iemesla dēļ, tā arī, lai atjaunotu līdzsvaru, tagad ir jāapsver, ka Komisijai vajadzētu saglabāt iespēju izvirzīt jautājumu par uzticības izteikšanu un ka pēc tam zināmu laiku Parlaments vairs nevarētu pieprasīt komisāru atkāpšanos.

Savu noraidošo attieksmi pret vairākuma balsojuma paplašināšanu Ministru padomē un līdzlemšanas tiesību paplašināšanu Eiropas Parlamentam, lai nostiprinātu demokrātisko leģitimāciju, Polfere pamato ar argumentu, ka tai neesot zināms, ka 15 Es dalībvalstīs kāda valdība darbotos bez demokrātiskas leģitimācijas. Atsauce uz varas sadali šajā gadījumā arī nav piemērojama, jo ikviena valdība taču balstās uz parlamentāro vairākumu un valdību locekļus galvenokārt tieši ievēl pilsoņi. Tādēļ Eiropas Savienībā nebūtu veselīgi demokrātijas jautājumos radīt plaisu starp Parlamentu un Ministru padomi. Tie paši pilsoņi taču ievēlot kā Eiropas Parlamentu, tā arī savas valdības. Tādēļ viņai arī tā patīk Vācijas ārlietu ministra Fišera priekšlikums ES Parlamentā izveidot otru palātu, kurā darbotos dalībvalstu nacionālo parlamentu deputāti, tādējādi nenodalot abas šīs leģitimācijas, bet gan ciešāk tās pietuvinot.

Saskaņā ar Polferes teikto Eiropas Savienība balstās uz diviem leģitimācijas līmeņiem: uz dalībvalstu vienlīdzīgo tiesību principa un uz pilsoņu leģitimācijas principa. Otrajā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka lielākai valstij arī ir jābūt ar lielāku svaru nekā mazākai. ES revolucionārais panākums ir gādāt, lai dalībvalstis strādātu kopā, respektējot cita citu, lai cik liela vai maza katra valsts nebūtu. Tas nekādā gadījumā nav atstājis negatīvu iespaidu uz lielākajām valstīm. Tādēļ Francijas prezidentūrai ir jāpieņem izaicinājums — panākt, lai neskaidras bailes par rīcības nespēju aizstātu vienotības sajūta. Lielo valstu starpā valda bailes, ka pēc paplašināšanās sakarā ar mazo valstu lielo pārsvaru tās vairs nevarēs saglabāt līdzšinējo nozīmi; savukārt mazās un vidējās valstis baidās, ka nākotnē dominējošo lomu ar savu lielāko svaru ieņemtu lielās. Tomēr bailes nav labs padomdevējs.

Par veto tiesību atcelšanu

Lai saglabātu Savienības tālākās attīstības dinamiku, Luksemburga bez iebildumiem atbalsta priekšlikumu par valstu ciešāku sadarbību dažādās jomās. Svarīgi, lai šāda ciešāka sadarbība tiktu organizēta Kopienas ietvaros un lai tā vienmēr būtu atvērta tiem, kuri vēlētos pievienoties vēlāk. Tādēļ ministrei arī nav paticis Francijas prezidenta Širaka priekšlikums, kas paredz īpaša sekretariāta izveidošanu šādas sadarbības organizēšanai.

Polfere uzskata, ka ciešākas sadarbības sākšanai būtu nepieciešama vismaz 8 dalībvalstu līdzdalība. Pašreizējā momentā tas būtu vairākums no 15 dalībvalstīm. Tomēr sadarbību varētu sākt arī mazāks dalībvalstu skaits. Svarīgi esot arī likvidēt veto tiesības, citādi nekāds progress nav iespējams. Galu galā ciešākas sadarbības iespēja esot paredzēta jau Amsterdamas līgumā, tikai to esot ļoti grūti izmantot, jo šai nolūkā esot nepieciešams vienprātīgs lēmums.

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.09.01.