Par globālisma mācību pasules praktiķu rīcībā

Arturs Boruks, Dr.habil.agr., — "Latvijas Vēstnesim", pārspriežot ekonomistu un politiķu Davosas saieta tēzes

Šveices pilsētā Davosā nesen beidzās Pasaules ekonomikas forums, kas ilga no 27. janvāra līdz 1. februārim. Tajā piedalījās daudzi pasaules valstu vadītāji, ekonomisti un sociologi. Par ko viņi runāja un sprieda, kādas idejas izvirzīja?

Vispirms daudzi ekonomisti Davosā izvirzīja līdzšinējo globalizācijas politiku, aizstāvot vienīgi ekonomisko skatījumu un ideju, ka peļņu iegūst stiprākie un varenākie, ka šī peļņa kalpo pasaules patērētājiem, kas, saņemot lētas preces, iegūst papildu ienākumus visā pasaulē. Pasaule ir kļuvusi maza, vecās valstis esot sevi pārdzīvojušas, tāpēc pasaulei esot ejams tikai viens ceļš — jānodod tās vadība tiem, kas to vislabāk saprot un prot. Esot likvidējamas vai vismaz samazināmas valsts tiesības un nacionālās valdības, kas runā par savu tautu aizsardzību; likvidējams visu veidu protekcionisms un virsvara koncentrējama lielā finansu kapitāla un tīro ekonomistu rokās, jo tie vislabāk pārzina pasaulē notiekošos procesus: vairojot savu peļņu, sekmē preču un pakalpojumu palētināšanos, preču ražošanu visizdevīgākajās vietās, kur tās ir vislētākās, tā sekmējot vispārējo cenu pazemināšanos un galarezultātā patērētāju ieguvi. Tamdēļ ir atbalstāmas Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) Sietlas konferencē izvirzītās prasības — neierobežota brīvtirdzniecība, jebkuru valsts subsīdiju un atbalsta likvidēšana, starptautiskā biznesa sadarbība un virzība uz cenu pazemināšanu.

Taču Davosā, tāpat kā Sietlā, atskanēja arī citas balsis. Tie bija tūkstošiem demonstrantu, kas ieradās še, lai protestētu pret globalizācijas izraisīto korupciju un tautas lielākās daļas nabadzību, pret starptautiskā finansu kapitāla, it sevišķi t.s. multikorporāciju kundzību, pret korupciju un bezdarbu. Šie demonstranti (kas ieradās visos neiespējamos veidos, jo policija bija ļoti stingri slēgusi iekļūšanu Davosā) parādīja medaļas otru pusi — ka starptautiskais finansu kapitāls, veicinot ražošanu tikai sev tīkamās vietās, citur pasaulē rada bezdarbu un postu, kura dēļ pasaulē ir 800 miljoni mazpaēdušu vai nepilnīgi paēdušu cilvēku un miljoniem bērnu iet bojā no bada un slimībām; ka lētie produkti daudzviet pilnīgi izposta lauksaimniecību un tamdēļ rodas trūkums un pārtikas problēmas; ka brīvā tirdzniecība šodien ir pasaules nevienlīdzības pamatā un tamdēļ līdzās dažām desmit industriāli attīstītām paēdušām ziemeļu valstīm ir ap simt mazpaēdušu jaunattīstības zemju, kas cieš no bezdarba un korupcijas. Tamdēļ viņi aicina vērsties pret tādu globālismu, kāds tas ir šodien un tīro ekonomistu izpratnē.

Šīs lielās pretrunas lika Davosā meklēt kompromisu. Vispirms tas lika pārdomāt Lielbritānijas premjerministram T.Blēram. Viņš gan uzsvēra brīvtirdzniecības lielo nozīmi un aicināja PTO, par spīti Sietlas neveiksmei, uz tālāku pasaules liberalizāciju. Taču — ko mēs saprotam ar vārdu "liberalizācija" — vai pilnīgu, nekontrolētu finansu kapitāla diktātu un aiziešanu līdz galam, kā savā laikā to otrā spārnā izdarīja komunisti? Acīmredzot to T.Blērs nedomāja, jo viņš gan atbalstīja tirgu un bagātību uzkrāšanos nedaudzu rokās, tomēr aicināja arī uz sociālo taisnīgumu — lai jaunā ekonomiskā iekārta, globālisms, nenestu sev līdzi tautas dusmas un sociālo netaisnību, bet lai tā ietvertu sociālo taisnīgumu, demokrātiju un pilsoņu sadarbību. Valdība ir jāsaglabā, un tai ir jārūpējas par esošo sociālo sistēmu, par sociālo aizsardzību. Tai jārūpējas, lai progress būtu saprātīgs.

Līdzīgi teica arī Šveices Federācijas prezidents T.Ogito, — ka viņš saprot daudzu cilvēku bailes un dusmas par esošo stāvokli un tāpēc aicina nevis uz vienpusību, bet demokrātiju un sadarbību.

Davosā kļuva skaidrāka vēl viena doma — globālisms un galējais liberālisms ir pasaules lielo vīru un vareno lieta. Viņi vada pasaules finansu kapitālu, multikorporācijas un arī tos daudzos līdzskrējējus, kas pārdodas par mazu naudiņu. Viņi virzās uz savu mērķi — finansu un tirdzniecības kapitāla kundzību. Lūk, pašreiz aktuāls piemērs. Ekvadora, kuru jau ilgāk nekā 60 gadus māca "demokrātijā", ir iegrimusi milzīgos ārējos parādos, tās ekonomika ir pārvērsta par vienpusēju dažu tropisko produktu ražotāju, tautas pamatiedzīvotāju indiāņu vidū valda bezdarbs, nabadzība un izmisums, bet valstī — korupcija. Tad nu indiāņi armijas vadībā sacēlās pret bijušo prezidentu, par kuru esot teikts: tas gan ir maitasgabals, bet tas ir mūsu maitasgabals, un mums taču jāvalda. Tad nu tika darīts viss, lai mazliet nogaidītu, kamēr apsīkst tautas izmisums un dusmas, un tad ieceltu par prezidenta vietas izpildītāju bijušo viceprezidentu G.Noboa, jo viņš ir gatavs piekrist visam, ko liks amerikāņi, tā panākot ceļu uz pašreizējo globalizāciju un kapitāla kundzību. Protams, sagaidāma gan šogad parādu procentu atlaišana, bet tas jau nekas, ekvadorieši tāpat ir diezgan samaksājuši un maksās. Ekvadorai jau neatliek nekas cits, kā pakļauties Vašingtonas spiedienam ("Latvijas Vēstnesis", 01.02.2000).

Davosas forums radīja nopietnas pārdomas par pašreizējo procesu būtību un dabu. Pašreiz globālisms gan kalpo galvenokārt finansu kapitāla ekonomiskajām interesēm — lielākas peļņas iegūšanai, kā arī kundzībai pār ekonomiski vājākām tautām. Taču tas ir jāmaina, jo līdzšinējā globālisma forma ir pretrunā ar demokrātiju, ar plašu aprindu cilvēktiesībām, kuras nemitīgi tiek pārkāptas ļoti šauru aprindu un viņu līdzskrējēju labā.

Ir jāpiekrīt K.Švāba un citu Davosas foruma dalībnieku prasībai panākt globālisma pārveidošanu mācībā, kas uzņemtos rūpes par visiem pilsoņiem. Nedrīkst vairs pieļaut, ka tas rūpētos tikai par lielo finansu un tirdzniecības kapitālu, par tiem, kuru kontrolē ir multikorporācijas. Turpmāk galvenā uzmanība būtu jāpievērš tam, lai tiktu apkarota starptautiskā korupcija, par kuru arī amerikāņu laikraksts "The Washington Post" raksta: karš pret globālo korupciju var izrādīties visnopietnākā XXI gs. cīņa... "Globālie noziedznieki ir daudz spēcīgāki, nekā cilvēki iedomājas, tāpēc godīgām valdībām ir nepieciešama visa iespējamā palīdzība." ("Latvijas Vēstnesis", 01.02.2000)

Līdzīgi jārūpējas, lai veicinātu bezdarba apkarošanu, radītu jaunas darbavietas un lai pasaulē reģionāli mazinātu nabadzības un izmisuma perēkļus, kuri vēl arvien ir trešās pasaules valstīs. Valstis pašreiz ir nevis jālikvidē, bet gan jārada jauna "valsts stratēģija" ar mērķi likvidēt pašreiz samilzušās problēmas. Jārada stratēģija, kas saskanētu ar demokrātijas principiem, būtu vērsta uz sociālo un ekonomisko jautājumu saskaņošanu vienā virzienā — uz tautas labklājību.

Šai ziņā pilnīgi atbalstāmas Baibas Rivžas tēzes, kas publicētas "Latvijas Vēstnesī" 2.februārī, — ir jāveicina tautas attīstība. Tā balstās uz četriem pamatprincipiem: vienlīdzību, ko saprot kā līdzīgu attīstības apstākļu veidošanu; attīstības sabalansētību; rezultatīvu cilvēku darbību; iespējām darboties katram.

Līdz ar to B.Rivža līdzās ekonomikas attīstībai prasa ietvert arī sociālās investīcijas, cilvēka iespējas darboties, vidi un daudzus citus faktorus. Še tikai piebildīsim: tā prasa arī korupcijas apkarošanu, bezdarba mazināšanu un pašu zemes nodarbinātības celšanu, un, manuprāt, šodien arī mūsu zemes iekšējā tirgus aizsardzību.

Bet beigsim šīs pārdomas attiecībā uz mums ar B.Rivžas domu, kas daudzējādi saskan ar Davosā teikto: "Manuprāt, Latvijas modelis XXI gadsimtā jāveido ar domu, ka visur Latvijā ir jādzīvo, t.i., visiem, ne tikai Rīgā un Ventspilī, ir jādzīvo pilnvērtīga dzīve."

Davosā to izteica šādi — globalizācijai ir jāpārveidojas, lai nodrošinātu demokrātiju un cilvēku dzīvi visur pasaulē.