Demokrātijas un brīvības ideālos balstīta draudzība

1994.gada 6.jūlijs. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Bils Klintons un Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis Rīgas lidostā Foto: Ints Kalniņš

ASV atkal pauž atbalstu Latvijai

Šovakar Latvijā atkal ieradīsies ASV prezidents. Jau otro reizi kopš mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas. 1994. gada 6. jūlijā Latviju apmeklēja Bils Klintons, tagad – Džordžs Bušs. Tas ir ļoti nozīmīgs notikums abu valstu attiecību vēsturē un arī starptautiskajā politikā.
Protams, ASV prezidenta lēmums apmeklēt Latviju, pēc tam Nīderlandi un Gruziju, saistīts ar viņa nodomu 9. maijā ierasties Maskavā. Ir taču skaidrs: ja ASV prezidents dotos tikai uz Maskavu, tad tā būtu piekrišana Krievijas prezidenta Putina vēstures interpretācijai – ka 9. maijs nozīmē vienīgi nacistiskās Vācijas sagrāves dienu un ka pēc 1945. gada 9. maija Eiropā viss bija ļoti labi. Ar savu ierašanos Latvijā ASV prezidents apstiprinās mūsu vēstures un vispār Eiropas vēstures redzējumu – ka pēc Otrā pasaules kara sākās jauna Baltijas valstu okupācija. Dž.Bušs ar savu ierašanos pauž politisku atbalstu Latvijai un mūsu viedoklim.
Arī Dž.Buša lēmums apmeklēt Gruziju, protams, ir atbalsta demonstrēšana Saakašvili – jo mēs taču redzam, cik intensīvi Krievija “spaida” Gruziju: gan attiecībā uz Abhāziju, gan Dienvidosetiju. Nepārtraukti notiek Krievijas iejaukšanās Gruzijas iekšējās lietās. ASV prezidents nevarēja tā vienkārši aizlidot 9. maijā uz Maskavu un kopā ar Krievijas prezidentu priecāties par Hitlera sagrāvi. Viss ir daudz sarežģītāk.

Vai Krievija nākotni meklē pagātnē

Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Foto: Elmārs Rudzītis

Būtībā mēs pēdējā laikā aizvien skaidrāk redzam, ka Krievija cenšas pagriezt atpakaļ vēstures gaitu, par jaunu attaisnojot Molotova–Ribentropa paktu un simboliski ceļot pieminekli Staļinam. Prezidents Putins jau “vaimanā”, ka Padomju Savienības sabrukums bijusi karastrofa. Patiesībā tā nav cīņa par pagātni. Šie procesi rāda, ka Krievijā notiek cīņa par nākotni. Tāpēc visām demokrātiskajām valstīm jārada atbalsts Krievijas inteliģencei, kura nevēlas atgriezties diktatūrā.
Ļoti zīmīgs ir nupat publicētais Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojums, kurā apgalvots, ka “Baltijas valstu pievienošana Padomju Savienībai un Sarkanās armijas daļu ievešana nebija pretrunā ar toreiz spēkā esošajiem starptautiskajiem noteikumiem”. Kaut ir pilnīgi skaidrs, ka šie PSRS soļi bija prettiesiska rīcība, pilnīgā pretrunā Nāciju līgas garam un principiem. Krievija jau arī tika izsviesta ārā no Nāciju līgas tieši par to, ka uzbruka Somijai, kad Somija, līdzīgā situācijā kā Baltijas valstis, izrādīja Padomju Savienībai pretestību. Arī šis paziņojums rāda, ka Krievija atgriežas pagātnē. Tieši tur jau tas suns aprakts. Bet jautājums ir, kā ar Krievijā notiekošajiem procesiem cīnīsies Eiropas Savienība (ES).
ES daudzi saka: mēs neskatāmies pagātnē, mēs skatāmies nākotnē. Bet viņi nesaprot, ka pagātne – ja Krievijā turpināsies pašreizējā attīstība – ir šīs valsts nākotne. Es domāju, par to Eiropā vēl būs plašas debates. Ļoti zīmīgs ir arī ASV prezidenta padomnieka nacionālās drošības jautājumos Stīvena Hedlija paziņojums, ka Krievijai būtu jānosoda Molotova–Ribentropa pakts. Ir taču pilnīgi skaidrs: kā tu vari svinēt uzvaru Otrajā pasaules karā, aizmirstot, ka pats biji viens no tiem, kas iesāka šo karu!

Joprojām atbildīga

Dažkārt uzskata, ka Krievija nav atbildīga par Molotova–Ribentropa paktu. Ir gan, turklāt divās plāksnēs. Pirmkārt jau, Krievijas Federācija ir PSRS juridiskā mantiniece. Otrkārt, ja Krievija garīgi pievienojas šādam noziedzīgam paktam, respektīvi, nevēlas to nosodīt, tad nav pamata visu vainu norakstīt uz Padomju Savienību. Jo Krievijā pašlaik tiek atdzīvināta Padomju Savienība.
Protams, no starptautisko tiesību viedokļa pavisam citādi būtu, ja Krievija paziņotu, ka nosoda Molotova–Ribentropa paktu. Tad viss nostātos vietās un nebūtu pamata bažām.
Es gan mazliet baidos par uzskatu atšķirību starp Eiropu un Ameriku par valstīm, kas atrodas starp Krieviju un ES. Te nu Eiropa atkal šķeļas, jo mēs šīs valstis nevaram pamest vienas viņu liktenim.
Atcerēsimies, ka Krievija jau gandrīz atguva Ukrainu – ar dramatiski viltotiem balsošanas rezultātiem pērn pēc vēlēšanu pirmās kārtas. Krievijas prezidents Putins gan apgalvoja, ka nekāda viltošana nav notikusi, taču EDSO novērotāji, toreizējais ASV valsts sekretārs Kolins Pauels un vēl daudzas citas starptautiskas autoritātes, uzsvēra, ka notikuši groteski viltojumi. Ne jau velti Ukrainā notika atkārtotas vēlēšanas. Un, ja tagad dažas valstis pārmet, ka Polijas pārstāvji “Amerikas uzdevumā” braukuši palīdzēt Ukrainai un esot darījuši tur nez kādus “briesmu darbus”, tad jāvaicā, ko gan šīs valstis domā par Ukrainu. Vai viņi vēlas Eiropā izraisīt kādu jaunu “finlandizācijas” vilni – kad Ukrainai, Gruzijai un Moldovai būtu jādzīvo Krievijai blakus līdzīgā gaisotnē, kādā atradās Somija aukstā kara laikā?

Brīvības ideālu vektors ASV ārpolitikā

Protams, ļoti nozīmīga ir nule atsūtītā ASV prezidenta vēstule Latvijas Valsts prezidentei. Prezidents Bušs tajā nepārprotami pateicis, ka “Centrālajā un Austrumeiropā karš nozīmēja arī padomju okupāciju un Igaunijas, Latvijas, Lietuvas aneksiju un komunisma uzspiešanu”.
Atceroties Latvijas, kā arī pārējo Baltijas valstu un ASV attiecību jaunāko vēsturi, mēs dažkārt minam, ka 1991. gadā Amerika nemaz tā īpaši nesteidzās ar Latvijas atjaunotās neatkarības atzīšanu, nogaidot uz Maskavas rīcību. Taču tas nenozīmē, ka ASV neizdarīja ļoti spēcīgu spiedienu uz PSRS prezidentu Gorbačovu. Bet tas savukārt lielā mērā ļāva izvairīties no lielas asinsizliešanas Rīgā, Tallinā un arī Viļņā.
Nākamais lielais notikums bija ASV prezidenta Bila Klintona vizīte Latvijā 1994. gada vasarā. Toreiz mēs Latvijā vēl varējām tikai sapņot par dalību ES un NATO.
Taču tāpēc ASV prezidenta vizīte bija jo nozīmīgāka. Tā apliecināja nepārprotamu ASV atbalstu Baltijas valstu virzībai atpakaļ uz Eiropu. Tādā veidā mēs izglābāmies no Baltkrievijas un Gruzijas likteņa. Atcerēsimies, kā prezidents Klintons teica (citēšu pēc atmiņas): “Mēs atbalstīsim jūsu ceļu atpakaļ Eiropā, kas būs vienota un brīva.” Amerikāņi to arī ir darījuši.
Es pērnruden Vašingtonā ļoti tieši pavaicāju kādam amerikānim, kas strādāja ASV Valsts departamentā: “Kādēļ jūs mūs atbalstījāt? Kāds jums no tā bija labums?” (Mums, latviešiem jau tīk tā pavaicāt.) Viņš atbildēja ļoti vienkārši: “Mēs jūs atbalstījām tāpēc, ka tas bija pareizi.”
Eiropieši kādreiz nesaprot šo vienkāršo patiesību – ka ļoti spēcīga Amerikas ārpolitikas dimensija balstīta demokrātijas un brīvības ideālos. Tāpēc arī prezidenta Džordža Buša vēstule Latvijas Valsts prezidentei beidzas ar vārdiem: “Amerika ir lepna stāvēt plecu pie pleca ar jums.”

Sarunā ar Ati Lejiņu –
Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv