"Zviedru alternatīva Eiropas Savienībai"

"Eiropas saglābšanai mums ir laiks tikai līdz gada beigām jeb līdz Francijas prezidentūras termiņa beigām Eiropas Savienībā," tā sauca Francijas Zaļo partijas deputāti savā parlamentā Parīzē, kā arī Eiropas Parlamentā, atbildot uz šī gada maijā izteikto Joškas Fišera ideju par Eiropas federāciju. "Jā šī iespēja netiks izmantota, tad Eiropa ies bojā!"

Kas notiks, kad ES vadības grožus 2001.gada janvārī pārņems zviedri? Vai patiešām var teikti, ka Zviedrija vēlas iznīcināt Eiropu, tikai tādēļ vien, ka mums ir citas domas un ka mēs neatbalstām Robēra Šūmana un citu federālistu idejas?

"Kodols" un visa Eiropa

No Eirobarometra pētījumiem šā gada maijā var secināt, ka jaunu dalībvalstu uzņemšanu ES visvairāk atbalsta Zviedrijā (63%), bet vismazāko entuziasmu šajā jautājumā izrāda francūži (34%). Šī iemesla dēļ franču sabiedriskā doma vēlas saglabāt Eiropas Savienību tās pašreizējā veidojumā, bet zviedru sabiedrība būtu gatava to pārveidot par paneiropeisku struktūru. Kurš tad ir "proeiropeiskāks"? Kā vadībā Eiropai ir lielākas izredzes gūt panākumus nākotnē? Vai tiem, kuri par izejas punktu uzskata ārkārtīgi šauru Eiropas koncepcijas traktējumu, vai arī tiem, kuri balstās uz plašāku tās izpratni?

Daļēji var piekrist Fišera priekšlikumiem. Viņš pareizi kritizē Žana Monē uzskatu, ka integrācija notiek soli pa solim. Tomēr arī Fišera metode nav pārlieku demokrātiska. Tajā nav vietas dažādām sabiedrības grupām, un tādēļ Eiropas veidola noteikšana tiek uzticēta šaurai elitei. Pati "kodola" izpratne novestu pie "koncentrisko apļu" izveidošanās, kuros lēmumu pieņemšana, pats par sevi saprotams, notiktu centrā.

Vai beidzot nav pienācis laiks, kad ES reformēšanas procesā tiktu ņemtas vērā VISĀ EIROPĀ izveidojušās realitātes, nevis tikai rēķināties ar mazākuma tradicionālajām ambīcijām? Vai nebūtu vērts ņemt vērā, ka mēs cits no cita tomēr atšķiramies, un šo faktu apstiprināt?

Salīdzināsim divas "galējības": Zviedriju un Itāliju. Zviedrijā 65% aptaujāto pauž apmierinājumu par demokrātiju, neapmierināto ir 33%. Itālijā šis skaitlis ir pretējs — 34% ir apmierināti ar demokrātijas attīstību, bet 64% nav apmierināti. Daļēji šos rezultātus var skaidrot ar to, ka Itālijā 43% aptaujāto ir apmierināti ar demokrātijas līmeni, kamēr Zviedrijā tādu ir tikai 19%.

62% itāļu atbalsta Itālijas līdzdalību ES, bet tikai 5 % ir pretējs viedoklis. Zviedrijā 34% iedzīvotāju atbalsta iestāšanos ES, bet 33% pret to iebilst. Šo uzskatu patiesīgums apstiprinās vēl vairāk, kad tiek jautāts, vai viņi uzskata, ka ir ieguvuši no līdzdalības ES: Itālijā 51% atbild pozitīvi (19% ir pret), bet Zviedrijā tikai 21% aptaujāto saskata kaut kādu izdevīgumu, un 55% tādu neredz vispār!

Itāļi, jautāti par to, vai tiem patīk ES, 53 procentos gadījumu atbild pozitīvi (23 procenti iebilst). Zviedrijā notiek pretējais process: 21% aptaujāto ir par, bet 61% iebilst pret Briseles virsvadību. Īpaši interesantas ir atbildes par kopīgo aizsardzības politiku: 60% itāļu to atbalsta, to skaits ir audzis Kosovas kara rezultātā. Savukārt Zviedrijā sabiedrības slāņi, kas piekrīt kopīgiem militārajiem lēmumiem, ir samazinājies līdz 18 %.

Vispārīgi runājot, noskaņojums Beļģijā, Luksemburgā, Holandē, Francijā un Spānijā ir vairāk vai mazāk līdzīgs Itālijā valdošajam, bet Dānijas, Somijas, Lielbritānijas un Austrijas iedzīvotāji ir vairāk noskaņoti pieņemt zviedru uzskatus. Atlikušajās četrās "piecpadsmitnieka" valstīs — Vācijā, Īrijā, Portugālē un Grieķijā — noskaņojums ir atšķirīgs.

Ko var secināt? Vai to, ka zviedri un viņiem līdzīgie ir "antieiropiešu" nacionālisti un ar visdažādākajām iebildēm bagātie "eiroskeptiķi", ko Komisijai nāktos ierobežot ar asām aģitācijas kampaņām?

Uzmanības vērts ir fakts, ka tad, kad cilvēkiem tiek vaicāts, vai viņi jūt savu saistību ar Eiropu, visaugstāko pozīciju tādā gadījumā ieņem Luksemburga (78% iedzīvotāju sniedz pozitīvu atbildi). Bet otrajā vietā ar 71% izvirzās Zviedrija! Trešā ir Dānija, bet Itālija ieņem piekto vietu (65%/31%).

Sašķirotais kontinents?

Kā gan iespējams, ka zviedri ir otrie, ņemot vērā savu "proeiropeiskumu" un tajā pašā laikā nemīl Eiropas Savienību? Atbilde ir vienkārša: Zviedrijā "Eiropa" un "Eiropas Savienība" nozīmē divas dažādas lietas. Eiropa tiek uzskatīta kā liels kontinents, kas sevī ietver pāris desmitus valstu, tai skaitā arī Turciju un Krieviju. Acīmredzot zviedri ir — un vienmēr ir bijuši — daļa šīs teritorijas, tie jūtas ar to saistīti un vēlas panākt ciešu vai demokrātisku sadarbību ar citām valstīm. Ar jēdzienu "Eiropas Savienība" tiek saprasts kaut kas cits — rietumeiropeiska, antiekoloģiska, birokrātiska struktūra, kas daļēji ir korumpēta un nav pārāk demokrātiska.

Man ir skaidrs, ka Fišera metode noved pie Eiropas sadalīšanas. Tikai mazākā kontinenta valstu daļa iegūs pilntiesīgu līdzdalību vienotajā valstī. Dažas valstis nebūs pietiekami gatavas, bet citām nebūs vēlmes integrēties. Slovēnijas prezidents nesen Strasbūrā izteicās, ka Eiropa tiekot sadalīta četrās šķirās. Fišera metode apstiprinātu šādu situāciju.

Pārcelsim Eiroparlamentu uz Prāgu!

Galvenais jautājums ir tāds: vai ES ir jāreformē, lai īstenotu pašreizējo federālistu šaurā loka ambīcijas, vai arī tas ŠOBRĪD ir jādara, lai dotu visām Eiropas valstīm iespēju sadarboties pēc LĪDZTIESĪBAS PRINCIPIEM? Fišera risinājums balstās pēc pirmā varianta. Es esmu pārliecināts, ka lielākā daļa eiropiešu vēlētos izmantot otro variantu, jo pretējā gadījumā nākamās paaudzes laikā Eiropa tiks sadalīta, bet ES, ja arī izdzīvos, sašķelsies.

Ir pienācis laiks, lai izveidotu struktūru visai Eiropai. Pašreizējā Savienība joprojām ir veidota, lai dotu priekšrocības sešām dibinātājvalstīm. Pašas galvenās Eiropas institūcijas atrodas šajās valstīs. Arī galvenie Savienības simboli, kas uzsver Savienības īpašo lomu, ir radīti šajās valstīs. Pat ES atbalstošās aprindas Zviedrijā atzīst, ka ES nav "mēs", bet gan "viņi".

Ja šīs vēsturiskais mantojums netiks noņemts no Eiropas pleciem un ja ES, neņemot to vērā, pārvērtīsies par Paneiropas institūciju, tad vēl lielāka daļa dalībvalstu pilsoņu jutīsies atstumta. Fišers, tāpat kā Delors, Helmūts Šmits, Valerī Žiskārs d’Estēns un citi, vēlas palielināt dibinātājvalstu ietekmi.

Kādēļ gan mums neielūkoties nākotnē un nepārveidot ES par patiesu paneiropeisku institūciju? Kādēļ gan paplašināšanās process nevarētu izveidoties par tādu divpusēju procesu, kura laikā kandidātvalstu sasniegumi un intereses tiktu ņemtas vērā un abas puses tām pielāgotos? Kādēļ gan visam ir jānotiek tā kā tagad — ar jaunu dalībvalstu aneksiju, kurām viss ir jāmaina, jo ES nevēlas mainīt nevienu no saviem acquis communautaire paragrāfiem? Kādēļ gan neizbeigt priekšrocību piešķiršanu Rietumeiropai un nepārcelt Eiropas Parlamenta norišu vietu uz austrumiem, piemēram, uz Prāgu?

ES darītu labāk, ja aizmirstu savus dibināšanas līgumus un sāktu veidot Eiropu no nulles, šajā procesā iesaistot visas kontinenta demokrātiskās valstis.

Pērs Gārtons, Zviedrijas Zaļo partijas Eiropas Parlamenta deputāts

"Gazeta Wyborcza"

— 2000.08.29