Cīņā par Baltiju

Tāds nosaukums dots Okupācijas muzeja Gadagrāmatai. Vairāk nekā 300 lappušu biezais pētījumu kopojums atklāj daudzas maz zināmas epizodes par pēdējo pasaules karu, kura beigas tiek svinētas 8.maijā. Un katra no šīm publikācijām apliecina: igauņi, lietuvieši un latvieši nevēlējās dzīvot svešu varu pakļautībā, taču Baltijas tautas un zemi ilgus gadus plosīja divu draudzīgu lielvaru, pēcāk – divu pretvaru cīņa.

Gadagrāmatas ievadā Heinrihs Strods uzsver:
“Cīņu par Baltiju pirms 60 gadiem veica divi totalitārie režīmi – nacisms un boļševisms, kuri Otrā pasaules kara laikā (1939.gada 23.augusts–1941.gada 22.jūnijs) 22 mēnešus (31% no kara laika) bija cieši sabiedrotie dižvadoņu Hitlera un Staļina kaujās pret “angļu–amerikāņu imperiālistiem”. Kara otrajā pusē 1941.gada 22.jūnijā abi totalitārie režīmi sāka savstarpēju Vācijas–Krievijas impērijas karu, kurā boļševisms uz laiku (1941–1945) kļuva par “angļu–amerikāņu imperiālistu” sabiedroto, līdz sagrāba Viduseiropu un Austrumeiropu.”
Zinātnieku pētījumi analizē plašu notikumu spektru. Lietuvietis Arūns Bubnis pievērš uzmanību policijas bataljonu rašanās iemesliem un darbībai vācu okupētajā Lietuvas teritorijā, par igauņu militārajiem formējumiem raksta Tomass Hīo, Aivars Niglass un Pēters Kāsiks. Bet par Latviju un laiku, kad jau ir parakstīts un īstenots Molotova–Ribentropa pakts, kad, cilvēku asinīs un asarās mirkstot, ir pagājis 1940.–1941. – Baigais gads un pienācis Otrā pasaules kara fināls, pētījumā “Sarkanās armijas iebrukums Latvijā 1944.gadā” ieskatu sniedz Aivars Pētersons.
“Sešdesmit gadi, kas mūs atdala no dramatiskajiem 1944.gada notikumiem un bija pārpilni ar padomju vēstures falsifikācijām, šodien ļauj mums daudz ko pārskatīt pašos pamatos.(..) lai gan Sarkanās armijas plānos tika akcentēts Berlīnes virziens, lai ielauztos Centrāleiropā, līdztekus tam frontē joprojām ārkārtīgi svarīgs bija Rīgas virziens ar izeju uz Baltijas jūras stratēģiski svarīgajiem ūdensceļiem un ostām. Šis plāns pārvērta drāmā to dienu Sarkanarmijas Baltijas fronšu (armijas grupu) pavēlnieku likteņus. Neviena no vienpadsmit stratēģiskajām uzbrukuma operācijām Baltijas (galvenokārt Rīgas) virzienā 1944.gada pavasarī nebija veiksmīga, neskatoties uz uzbrucēju smagajiem zaudējumiem.”
Vienas no dramatiskākajām kaujām Latvijas teritorijā 1944.gada septembra nogalē notika pie Mores – ne tikai plašākas teritorijas, bet pat atsevišķas mājas dažu dienu laikā vairākkārt pārgāja no vienām rokām otrās. Gadagrāmatā lasām: “Šīs piecas dienas ilgusī kauja pret lielu pārspēku tika atzīta par vissmagāko tuvcīņu latviešu leģiona vēsturē. Kā mēms liecinieks to dienu smagajām kaujām ir Mores sarkanās armijas Brāļu kapos apglabātie 1075 kritušie un daļēji uz Nītauri pārvestie 974 tur apglabātie.”
Taču karavīru varonība varēja gan uz laiku aizkavēt, bet ne citā gultnē ievadīt Sarkanās armijas uzbrukumus: 13.oktobrī Maskavā ar 324 lielgabalu zalvēm salutēja Rīgas ieņemšanai, un 16.oktobrī 43.Latviešu gvardes strēlnieku divīzijas daļas ar izvērstiem kaujas karogiem ienāca Latvijas galvaspilsētā.
“Šie latviešu karavīri ilgus kara gadus par spīti svešām varām bija ticējuši, cerējuši un cīnījušies par to, lai atkal atgrieztos savā Rīgā. Ilgus gadus Krievijas frontēs savu karavīra slavu spodrinājuši un daudzus cīņu biedrus kaujas laikos zaudējuši, latviešu strēlnieki tika uzņemti divu lielvalstu izpostītajā Rīgā.”
Kopš Otrā pasaules kara beigām teju teju apritēs seši gadu desmiti. Svinam arī 15.gadskārtu, kopš atjaunota Latvijas valsts neatkarība. Taču ne velti Okupācijas muzeja Gadagrāmatas noslēgumā ir atvēlēta vieta diskusijai – trim viedokļiem par genocīdu pret latviešiem. Vai šajā vārdā mēs ar pilnām tiesībām varam vai nevaram nosaukt 1937.gada procesus pret latviešiem padomju Krievijā, kad par vienīgo vainas pierādījumu kalpoja ieraksts pasē – “latvietis”? Vai 1941. un 1949.gada izsūtīšanas bija vai nebija noziegums, kam nav noilguma? Gadagrāmatā savus viedokļus pauž Metjū Kots, Irēne Šneidere un Valters Nollendorfs. Tomēr vienots, autoritatīvs ekspertu vēsturnieku un juristu viedoklis vēl joprojām nav formulēts. Tāpēc, kā atzīst Valters Nollendorfs, ir vēl “daudz darāms, lai Rietumu apziņā sāktu veidoties izpratne par komunismu kā otru 20.gadsimta lielo ļaunumu, kas līdzās nacismam ir nosodāms un noraidāms. Skaidra terminoloģija un pārliecinoša komunisma noziegumu un citu nodarījumu dokumentācija manuprāt ir vienīgais veids, kā mainīt pasaules vēstures apziņu, kas pēckara gados veidota un veidojusies, šos noziegumus vai nu noklusējot, noliedzot vai nosedzot ar nacisma noziegumiem”.

Baiba Lazda