Retāk pieminēts, bet Latvijas un Vācijas kultūrvēsturei piederīgs

No 4. līdz 7.maijam Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā (LAB) risinās vācu rakstniekam, filozofam, pedagogam, diplomātam, karavīram un dedzīgam ceļotājam Johanam Gotfrīdam Zeimem (Seume, 1763–1810) veltīta zinātniska konference, kurā piedalās pārstāvji no Latvijas, Vācijas, Austrijas un Kipras. Lasījumus kuplina LAB darbinieces Aijas Taimiņas veidotā izstāde “Mana vasara 1805. Johans Gotfrīds Zeime Rīgā un Baltijā”.

Šoreiz daudz nerunāsim par Saksijā dzimušā J.Zeimes literāro mantojumu un viņa attiecībām ar vācu tālaika literātiem, par viņa ceļojumiem Vācijā, Francijā, Itālijā, Polijā, Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Krievijā, Igaunijā un dēkainajām gaitām Ziemeļamerikā. No viņa ceļojumu aprakstiem pazīstamākā ir grāmata “Pastaigas līdz Sirakūzām” (Spaziergang nach Syrakus).
Konference un izstāde akcentē viņa saites ar Latviju, pirmo uzturēšanos Rīgā 1792.gadā, tāpat 1805.gada vasaras ceļojumu. Jāpiemin arī viņa saistība ar Dzērbenē dzimušo gleznotāju un dzejnieku Kārli Gothardu Grasu (1767–1814), kurš bija J.Zeimem līdzīgs nemiera gars, tāpat J.Zeimes draudzība ar Kurzemes baltvācu dzejnieci Elīzi fon der Reki (1756–1833).
Latvijas motīvi rodami vairākos J.Zeimes dzejoļos. Te viņš arī publicējis vairākus savus darbus. Grāmatā “Mana vasara 1805” skan Rīgai veltīti cildinoši vārdi: “Atkal ar labpatiku veros tālumā uz smilšu ieskautajiem augstajiem torņiem Rīgas pilsētā, kuras nosaukums vien jau ir tik labskanīgs.”
J.Zeime atzīst, ka Rīgas teātris savā sniegumā neatpaliek no labākajiem Vācijā. Žēl tikai, ka teātra dibinātājs un mecenāts Alūksnes barons Fītinghofs gan ceļ krāšņus namus Rīgā, bet par saviem zemniekiem Vidzemes Malienā nebēdā. Runā, ka Fītinghofam piederējušie zemnieki pat gājuši ubagot uz netālo Tērbatu un tautā bijis izplatīts teiciens: “Nabags kā Fītinghofa zemnieks.”
J.Zeime piemin toreizējā Vidzemes ģenerālsuperintendenta Kārļa Zontāga strīdus ar savu uzskatu pretiniekiem, tāpat kādu no Limbažiem nākušu vietējo galdnieku, kura meistarība pārspējusi visu līdz šim redzēto. Tikai Rīgā dzirdētā kara orķestra mūzika gan J.Zeimem nav patikusi, jo likusies pārāk skaļa un griezīga. Ceļā uz Pēterburgu J.Zeime šķērsojis Cēsu un Valmieras novadus, un te ceļotājam nācies konstatēt, ka Vācijā izdotajos ceļvežos ir daudz kļūdu Latvijas īpašvārdu rakstībā.
Būtiski svarīga ir J.Zeimes saistība ar Garlību Merķeli kopīgā cīņā par dzimtbūšanas atcelšanu Baltijā. Savādi, ka J.Zeimi acīmredzot nav lasījuši tādi ievērojami latviešu vēsturnieki kā Arveds Švābe un Marģers Stepermanis. Pirmais viņam pievērsis uzmanību Edgars Dunsdorfs savā publikācijā, kas rodama 1939.gadā izdotajā grāmatā “Latviešu vēsturnieku veltījums prof. Robertam Viperam”.
Pavirši J.Zeime ar G.Merķeli iepazinies jau 1792.gadā, tuvāk sadraudzējies 1796.gadā Leipcigā, kur G.Merķelis meklē izdevēju tikko tapušajai grāmatai “Latvieši”. G.Merķeļa darba pirmizdevumam pievienots 152 rindas garš J.Zeimes dzejojums. Viņš arī izsakās par jau drukā iznākušo grāmatu, teikdams, ka tā dara godu vācu humānisma centieniem.
Uz jautājumu, vai J.Zeimem ir priekšstats par zemnieku stāvokli Baltijā un tai tuvējās kaimiņzemēs, jāatbild apstiprinoši. Ilgāk nekā 10 gadus viņš ir saistīts ar Vidzemes baronu, vēlāk grāfu Īgelštrēmu (Igelström) ģimeni. Viņš ir strādājis gan pie Katrīnas II vietvalža Polijā ģenerāļa Īgelštrēma, gan arī daudz diskutējis ar sava audzēkņa, Leipcigas studenta tēvu Jākobu Johanu Īgelštrēmu, kuram no 1797.gada pieder Jaungulbenes muiža.
J.Zeime, kurš sastapis pat indiāņus Kanādā, atzīst, ka tik bēdīgu ainu, kādu var skatīt Vidzemes zemnieku mītnēs, viņš līdz šim nav redzējis. Latviešiem, igauņiem un somiem ir pamats uzskatīt krievu valdīšanu Baltijas jūras reģionā par lāstu, ko balsta vācu cilmes muižniecība. Zemniekiem bieži pārmet slinkumu. Bet kāda jēga ir censties vergam, ko ik brīdi var padzīt no sūri grūti iekoptās zemes? G.Merķelis savā grāmatā tikai fiksējis to, par ko godprātīgi cilvēki bieži runā gan Rīgas, gan Tērbatas ielās.
Domājams, ka arī J.Zeimes uzskati par agrārajām attiecībām Latvijā un Igaunijā būs mudinājuši Jaungulbenes baronu Īgelštrēmu spert līdz šim neredzētu soli: pasludināt Jaungulbenes zemnieku brīvlaišanu 1802.gada 26.maijā. Iespējams, ka Īgelštrēma rīcība rosināja ķeizaru Aleksandru I izdot ukazu 1803.gadā, kas pieļauj līdzīgu procedūru arī citās muižās. Tas ir arī it kā solis pretim Vidzemes zemnieku likumiem, kas izdoti 1804.gadā.
Vēstulē Vidzemes landrātam Īgelštrēms savu rīcību pauž patētiski: “Tā mans pirmais solis tuvinās laimei vienu miljonu cilvēku, kas mūs visus paēdina ar savu čaklumu vaiga sviedros, ja vien daudz citu manu cēli domājošo biedru man sekos. (..) Mums jāatdod cilvēkiem brīvība, ko viņiem devis Dievs. Mums viņiem jādāvina brīvība, jo tie bija mūsu senči, kas brīvību viņiem nolaupīja.”
Īgelštrēma rīcībai gan sekotāji neradās. Kā pārsteidzīgu un muļķīgu šo lēmumu apstrīdēja jau viņa mantinieki tūlīt pēc Īgelštrēma nāves (1804), tā ka Jaungulbenes zemnieku šķietamā brīvība pastāvēja tikai nepilnus divus gadus. Tikai Jaungulbenes brīvzemnieki Elstes turpināja aizstāvēt savas tiesības, atsaucoties pat uz 16. gs. brīvgrāmatām. Kopumā latviešu zemnieks vēl bija juridiski par maz izglītots, lai aizstāvētu savas tiesības un brīvības.
Var jau Jaungulbenes zemnieku brīvlaišanu izskaidrot arī piezemētāk. Īgelštrēms bija iestidzis prāvos parādos, un zemnieki, izpērkot savas mājas, varēja dot līdzekļus parādu samaksai. Mūsu visai freidiski ietonētajā laikmetā varētu rast pat vēl citu skaidrojumu. Jau E.Dunsdorfs norāda, ka Īgelštrēmam bijuši ārlaulības bērni. Kā visai negatīvs personāžs, īsts varmāka barons Īgelštrēms tēlots Cesvainē dzimušā Jākoba Mihaela Reinholda Lenca lugā “Ievainotais līgavainis”. Kādu sulaini, kas J.Lenca lugas varonim fiziski pretojies, gaida tiesa un izsūtījums uz Sibīriju. Var jau būt, ka J.Zeimes paziņa Jaungulbenes barons Īgelštrēms tiešām nav bijis nekāds paipuisītis, un varbūt viņu tiešām mocīja vainas kompleksi. Man kā jaungulbenietim vismaz trijās paaudzēs tomēr ir prieks par savu novadnieku brīvlaišanu jau 1802.gadā

Ojārs Zanders, Dr. h. c. philol.