Lidojošais atašejs ar rezidenci Rīgā

Tālis Blumfelds, Latvijas aizsardzības atašejs Turcijā, Rumānijā un Bulgārijā, pulkvežleitnants, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Tālis Blumfelds parakstās atašeju Goda grāmatā

– Latvijai aizsardzības atašeji – tā esam paraduši šo amatu dēvēt – ir daudzās valstīs. Kā jūs kļuvāt par atašeju?

– Latvijā ir 11 aizsardzības atašeji, kuri atbildīgi par 30 valstīm.
Mani šajā amatā nozīmēja bijušais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, un pavēlē bija rakstīts: “Aizsardzības atašejs Turcijā, Rumānijā un Bulgārijā ar rezidentūras vietu Rīgā.” Tas tāpēc, ka nevienā no šīm valstīm Latvijai nebija vēstniecības. Parasti līdzīgos gadījumos atašeju apmešanās vieta ir vienā no atbildības valstīm. Bet arī citām valstīm ir tā sauktie lidojošie atašeji, kas uzturas savā valstī, bet izlido uz kādu no atbildības valstīm gadījumos, kad tas nepieciešams un risināma kāda aktuāla problēma. Vairākas valstis pēdējā gadā ir slēgušas savas aizsardzības atašeju misijas valstīs ar nelielu sadarbības programmu, pārveidojot tos par “lidojošiem” atašejiem. Tas saistīts ar līdzekļu ekonomiju. Te var minēt piemēru, kā tas ir mūsu gadījumā sadarbībā ar Bulgāriju. Mums ar šo valsti ir piecas līdz septiņas sadarbības aktivitātes gadā, trīs līdz piecas no bulgāru puses un divas no Latvijas puses, ko mēs sekmīgi nodrošinām, esot savā valstī.
Ir noteikts, ka pirmā un otrā ranga atašejam jābūt ar attiecīgām militārajām pakāpēm. Mēs pēc pakāpes esam no brigādes ģenerāļa līdz pulkvežleitnantam.
Bija jāpabeidz Ārlietu ministrijas rīkotie kursi, kuros apguvām valsts protokolu, slepenības ievērošanas nosacījumus, diplomātiskā pasta nosūtīšanas un pārvadāšanas pamatus un daudz ko citu, pat dejotprasmi.

– Jūs pārstāvat mūsu valsts intereses militārās sadarbības jomā Turcijā, valstī, kas pēc Latvijas Valsts prezidentes vizītes kļuvusi mums it kā tuvāka, tomēr pietiekami tāla un vēl samērā sveša. Kādi bija jūsu pirmie iespaidi, ierodoties Turcijā kā oficiālai personai?

– Es biju pārsteigts par izrādīto uzmanību un cieņu. Mani sagaidīja četru zvaigžņu ģenerālis, kurš bez oficiālajiem protokola jautājumiem interesējās, kā klājas manai ģimenei, maniem bērniem skolā u. tml. Jāņem vērā, ka Turcijā darbojas 88 aizsardzības atašeji un viņu palīgi no 54 valstīm, bet ģenerālis bija paturējis prātā manu atvašu vecumu! Vēl šeit gribētu minēt piemēru no Rumānijas. Mans akreditācijas laiks Rumānijā sakrita ar Ēģiptes valsts plašas delegācijas vizīti Rumānijā. Neraugoties uz lielo aizņemtību un saspringto dienas režīmu, Rumānijas aizsardzības ministrs atrada laiku, lai pieņemtu mani. Mūsu saruna ilga vairāk nekā pusstundu. Domāju, ka šie gadījumi liecina par uzmanības un cieņas parādīšanu arī mazai valstij.

– Vērotājam no malas šķiet, ka militārie atašeji neko prātīgu nedara: paskatās kādas militārās mācības, pagrozās oficiālajās pieņemšanās valsts svētkos u. tml. Kādi ir aizsardzības atašeja pienākumi un uzdevumi?

– Galvenais uzdevums ir veicināt divpusējo militāro sadarbību. Uzdevumus un pienākumus nosaka apjomīga instrukcija un divpusējās sadarbības līgumi ar katru valsti. Tajā skaitā ir mūsu Nacionālo bruņoto spēku augstāko amatpersonu oficiālo vizīšu sagatavošana un norise. Mūsu virsnieku dalība dažādos mācību kursos un militārajos vingrinājumos. Ir arī tādi uzdevumi kā uzaicinājums piedalīties vienas dienas kursos vai skolas atklāšanā. Protams, līdzekļu ekonomijas nolūkos tādos gadījumos pieklājīgi atsakāmies. Bet tādā notikumā kā NATO pagājušā gada sammitā Stambulā mans pienākums bija piedalīties ārlietu un aizsardzības ministru līdzdalības organizatoriskās puses nodrošināšanā. Daudzu augstu amatpersonu uzņemšana ir saistīta ar milzum lielu atbildību un prasa norises precizitāti līdz sekundei. Pārvietošanās grafiki, maršruti, drošības pasākumi, policijas un drošības spēku noteiktie ierobežojumi utt.– tas ir sarežģīti! Perfekti jāzina vizīšu protokola nosacījumi.
Kā ikvienā amatā, ir arī sava specifika, ko apgūst ar laiku, ar pieredzi. Labi jāzina šo valstu vēsture un savstarpējās attiecības. Piemēram, sarunās ar dažādu valstu pārstāvjiem man viena un tā pati pilsēta jānosauc par Stambulu, otram par Istambulu, bet trešajam par Konstantinopoli. Jāzina, kā uzvesties, saņemot kādu dāvanu, jābūt skaidrībai, kas savukārt pasniedzams pretī. Jāiemācās kaut dažas frāzes attiecīgajās valodās. Katrā no valstīm ir arī Aizsardzības atašeju starptautiskā asociācija, kuru vada viens no atašejiem. Šī ir tāda kā atašeju brālība valstī.

– Turcijā, kā jau musulmaņu zemē, ir cita mentalitāte, paražas. Vai esat iekļuvis arī kādā neērtā situācijā?

– Agrāk biju iedomājies, ka kristietis musulmaņu zemē, varētu sacīt, nav cienījama persona. Biju pārsteigts, ka esmu kļūdījies, jo tieši Turcijā baudīju vislielāko pretimnākšanu. Pat uz ielas. Reiz apmaldījos Ankaras vecpilsētā, meklēdams Antaljas civilizācijas muzeju, un man cilvēki palīdzēja, neprazdami ne vārda angliski, vienkārši paņemot pie rokas un aizvedot. Reiz, izejot no slavenā Stambulas tirgus, mums priekšā nostājās kāds tirgotājs un ar nosodošu sejas izteiksmi jautāja: “Jūs aizejat no Stambulas tirgus un neesat nopircis turku paklāju?”

– Vai, risinot dažādus uzdevumus, jūs saņemat pietiekamu palīdzību no sadarbības valsts, vai militārajās iestādēs sastopaties ar birokrātiju?

– Sadarbība ir ļoti laba ar visām valstīm, bet sevišķi augsts standarts ir Turcijā. Ļoti labi attīstības tempi ir Bulgārijai, īpaši pēdējā gada laikā, gan dokumentu sakārtošanas ātruma ziņā, gan pretimnākšanā citos jautājumos. Kā ilggadīga NATO zeme militārā ziņā visspēcīgākā ir Turcija. Grūti ir salīdzināt mūsu un Turcijas, teiksim, gaisa, jūras un sauszemes spēkus. Mūsu virsnieki ir piedalījušies Turcijas armijas mācībās, un viņi var salīdzināt. Šogad Turcija ir vadošā valsts starptautiskajos miera nodrošināšanas spēkos Afganistānā.

– Viens no jūsu uzdevumiem ir rūpēties par mūsu karavīriem, kas mācās minētajās valstīs. Vai tādu ir daudz?

– Visās šajās valstīs īsāku vai garāku periodu dažādos kursos mācās mūsu karavīri. Nesen no Turcijas ar ļoti labām atsauksmēm atgriezās virsnieki, kas mācījās pretterorisma kursos, šī tēma pašreiz ir ļoti aktuāla. Vairāki virsnieki ir mācījušies NATO sertificētājos civilās un militārās sadarbības kursos Ankarā. Līdzīgi ir ar Rumāniju un Bulgāriju.

Aizsardzības atašeju inaugurācijas ceremonija Ankarā Foto no Tāļa Blumfelda personīgā arhīva

– Vai sadarbība pēc vēstniecības atvēršanas Ankarā varētu paplašināties?

– Turpmākās sadarbības plāni tiek saskaņoti sarunās. Turcijā varētu trenēties mūsu Speciālo uzdevumu vienības karavīri, bet Turcijas puse interesējas par Liepājas ūdenslīdēju skolu. Latvijas vēstnieks Turcijā Ivars Pundurs līdz šim ir sniedzis vislielāko palīdzību, ievadot mani šai senajā zemē. Domāju, ka līdz ar vēstniecības atvēršanu sadarbība paplašināsies un kļūs vēl nozīmīgāka.

– Kāda ir jūsu sadarbība ar minētajām valstīm šeit, Latvijā?

– Cenšamies šo valstu vēstniecībām palīdzēt viņus interesējošajos jautājumos. Piemēram, drīzumā ieradīsies delegācija no Turcijas, lai piedalītos turku karavīru atjaunoto kapu atklāšanā Cēsīs. Krievijas–Turcijas kara laikā pie Plevenas krievu karaspēka sagūstītie turku karavīri tika atvesti uz Vidzemes guberņu. Un pēc nāves arī turpat apglabāti.

– Sarunas sākumā jūs minējāt, ka, neskaitot īslaicīgus kursus, atbildīgā amata prasmes un iemaņas tomēr nācies ielāgot saviem spēkiem. Vai beidzot esam nākuši pie atziņas, ka Nacionālajā aizsardzības akadēmijā ir jāsagatavo aizsardzības atašeji?

– Pagājušajā gadā akadēmijā sāka izstrādāt atašeju apmācības programmu. Arī paši atašeji ir iesnieguši savus priekšlikumus. Domāju, ka drīzumā tiks sākta šī ļoti nepieciešamā programma. Mani kolēģi ārvalstu atašeji ir mācījušies gada un pat divu gadu garumā, lai apgūtu atašejam nepieciešamās zināšanas un prasmes. Mūsu valsts pirmie militārie atašeji, arī mēs, kas sākām mazliet vēlāk, tikām galā paši, mācoties no savām kļūdām, nereti dabūjot arī kādu punu pierē. Bet šis darbs ir ļoti interesants. Un, jo vairāk tajā iedziļinies, jo tas kļūst interesantāks. Tiek dota iespēja iepazīt citu tautu paradumus un cilvēku dzīvesveidu. Visu laiku saskaries ar ko jaunu.

Andris Kļaviņš