Bez elektrības kā bez rokām

Valsts akciju sabiedrība “Latvenergo”, protams, neatlaidīgi īsteno savu iekšējo modernizācijas un jaudu palielināšanas programmu. Ieguldot 106 miljonus eiru TEC-1 rekonstrukcijā, šoruden atjaunotajās iekārtās elektroenerģijas jaudas tiks palielinātas no 129 līdz 141 megavatam. Savukārt, ieguldot 300 miljonus eiru un pabeidzot TEC-2 pirmā un otrā energobloka rekonstrukciju attiecīgi 2007.gadā un 2010.gadā, elektrības jaudas būtiski palielinātos jau tā, ka, iespējams, Latvija varētu pilnībā sevi nodrošināt ar elektrību. Termoelektrocentrāle elektrības ražošanai izmanto no Krievijas importēto gāzi. Kopumā ar spēkstacijās uz Daugavas saražoto elektroenerģiju Latvijā ir viena no viszemākajām elektrības cenām Eiropā. Patērētājam tas ir izšķirošais nosacījums.
Lai arī turpmāk būtu pieejama samērā lēta elektrība, esam ieinteresēti, lai dabasgāzes cenas būtu iespējami noturīgākas. Šo stabilitāti nodrošina tas, ka Eiropas Savienībai ar Krieviju arvien vairāk attīstās cieši ekonomiskie sakari ilgtermiņā un pret Latviju kā ES dalībvalsti būs vienādi komerciālie spēles nosacījumi energoresursu importā. Arī līdz TEC-2 rekonstrukcijas pabeigšanai izdevīgs var būt elektroenerģijas imports no Krievijas, jo līdz šim ar piegādēm nav bijis problēmu.

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Elektrības apgādes stabilitāti var nodrošināt arī piedalīšanās Ignalinas atomelektrostacijas rekonstrukcijā Lietuvā, kas gan prasa lielas investīcijas. Taču no ilgtermiņa viedokļa valstīm un kompānijām, kuras līdzdarbotos šajā objektā, varētu būt zināms ieguvums, eksportējot elektrību uz apkārtējām valstīm. Acīmredzot šāda stratēģiska pieeja ir arī somiem, kuri savā valstī būvē jaunu atomelektrostaciju.
Latvijai atliek iespēja veicināt valsts attīstību ar lētu elektroenerģiju arī tādējādi, ja jaunā kvalitātē turpinātu kādreizējo aizsākumu HES izbūvē pie Daugavpils, kā arī tālāk pie Jēkabpils.

Lai saglabātos piezemēti tarifi

Jācenšas saglabāt ekonomiski pamatotus piezemētus elektroenerģijas tarifus. No šā viedokļa jāizvērtē dažādu veidu rosība ap “Latvenergo” restrukturizāciju (sadalot atsevišķos ražošanas, pārvades un sadales meitasuzņēmumos). Kamēr sabiedrībai nav redzams ekonomiskais ieguvums un skaidrs aprēķins, veikt šādas izmaiņas zem elektrības tirgus liberalizācijas karoga nebūtu lietderīgi.
Tātad, pirmkārt, jādod atbilde, vai elektroenerģijas pašizmaksa (summējot pašu ražotās elektroenerģijas un iepirktās elektrības izmaksas) pēc tādiem pārkārtojumiem galapatērētājam kļūs zemāka. Tas ir galvenais kritērijs, kuru nedrīkst apiet vai aizmirst. Pašizmaksa plus saimnieciskā peļņa ir tarifa pamats, ko apmaksā iedzīvotāji un uzņēmēji.
Otrkārt, ja arī paredzētas izmaiņas šajā pašizmaksas rādītājā, tad jāatšifrē pēc izmaksu posteņiem, kas nosaka šīs izmaiņas – samazināšanas vai palielināšanās virzienā.
Pēc tam projekts jānodod neatkarīgai ekonomistu un citu speciālistu ekspertīzei un tad var pieņemt lēmumu par restrukturizācijas saimniecisko izdevīgumu vai neizdevīgumu.
Vajadzētu ielāgot, ka Latvija ir Eiropas Savienības (ES) locekle un tā var rosināt zināmas nianses, atkāpes no agrāk pieņemtajām direktīvām un aktīvi piedalīties jaunu direktīvu veidošanā ar saviem ekonomiskajiem apsvērumiem. Tas ir jebkuras ES valsts svēts pienākums, veidojot kopējo ES enerģētikas politiku. Eiropas Komisijai darbs enerģētikas jautājumos arī jābalsta uz stingriem ekonomiskiem apsvērumiem un aprēķiniem.
Der atcerēties vēsturi, kad savulaik valdība, tajā skaitā arī ekonomikas ministrs, steigā gribēja privatizēt VAS “Latvenergo” bez ekonomiskā pamatojuma un tikai daudzie savāktie paraksti pret “Latvenergo” privatizāciju novērsa šo kļūmīgo voluntāro nodomu. Un vai tagad Saeimā pieņemamajā Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likumā atsevišķas normas negatavo augsni, iespējas, lai jaunizveidojamos “Latvenergo” meitasuzņēmumus izpildvara varētu sākt privatizēt ar savu lēmumu pa daļām, pat atsevišķas Daugavas HES? Tas galarezultātā var sarežģīt saimnieciskās attiecības starp meitasuzņēmumiem šāda koncerna ietvaros, radīt mākslīgus pārvaldīšanas un norēķinu starpposmus un beigu beigās sadārdzināt izmaksas, kas var būt par iemeslu elektroenerģijas tarifu pieaugumam.
Savukārt dažādi priekšlikumi par kabeļu pārvilkšanu pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju vai citāda pieslēgšanās prasa arī investīcijas. Taču galvenais ir tas, ka šāds risinājums var sadārdzināt mums pieejamo elektroenerģiju, jo tur elektrības tarifi ir augstāki.

Kā likt lietā konkurences priekšrocības

Reizēm spriedelē, ka Latvijai jāsamazina atkarība no importētās elektroenerģijas, piemirstot izmaksas. Taču tas vienmēr jāizvērtē no ekonomiskā viedokļa, atkarībā no konkrētās situācijas, ilgtermiņa perspektīvas un pašas valsts ekonomiski pamatotas enerģētiskās politikas. Ja var iepirkt par izdevīgu cenu, kas līdzīga pašu ražotās izmaksām, tad tas jāizmanto. Mūsdienās izmantojamas konkurences priekšrocības neatkarīgi no valstu robežām un valstu savienībām – priekšroka tam, no kura var iepirkt lētāk. Labāk uzturēt labas ekonomiskās un politiskās attiecības ar valstīm un maksāt mazāk. Jātirgojas un jāsadzīvo. Ja neimportēsim iztrūkstošo elektroenerģiju, būs jāimportē gāze.
Nākotnē elektrības ražošana var nedaudz paaugstināties uz biogāzes plašākas izmantošanas rēķina, kā arī izmantojot vēja enerģiju. Taču tās īpatsvars vēl paliks nenozīmīgs, un tā ir pietiekami dārga salīdzinājumā ar “Latvenergo” sistēmā ražoto vai importēto elektroenerģiju. Papildus elektrību varētu gūt arī no celulozes – papīra ražošanas kompleksa, ja nu kādreiz tomēr sadūšotos to Latvijā uzcelt atbilstoši vides aizsardzības nosacījumiem.
Teiktais neizslēdz nepieciešamību sākt dažādus pilotprojektus ar vismodernākajām tehnoloģijām elektrības ieguvei no biomasas, lai uzkrātu pieredzi nākotnei. Tas būtu jādara. Ja aplūkojam Vācijas paraugu, tur šī lieta jau aizvirzījusies tālāk par pilotprojektu stadiju.
Vācijā 2004.gadā pieņemtajā likumā par elektrības ražošanu un iepirkšanu no atjaunojamiem energoresursiem attiecībā uz elektrības ražošanu no biomasas (biogāzes ieguves iekārtās) ir noteikts atbalsts, kas ir trīsdaļīgs. Vispirms iepirkšanas tarifi ir diferencēti atkarībā no uzstādītām jaudām, kur kā energonesēju izmanto biomasas dažādos veidus: 1) līdz 150 kilovatiem ieskaitot – 11,5 centi/kWh; 2) līdz 500 kilovatiem ieskaitot – 9,9 centi/kWh; 3) līdz 5 megavatiem ieskaitot – 8,9 centi/kWh; 4) no 5 megavatiem – 8,4 centi/kWh.
Turklāt, ja elektroenerģija tiek saražota, kā energonesēju izmantojot augu valsts produkciju, vircu vai lauku spirta dedzinātavu brāgu, pirmās un otrās grupas uzņēmumiem vēl pieskaita klāt 6 centus par kilovatstundu, bet trešās grupas uzņēmumiem pieskaita attiecīgi 4 centus/kWh, kamēr ceturtās grupas uzņēmēji ar vislielākajām ražošanas jaudām nesaņem papildus pie minimālās apmaksas līmeņa.
Un, treškārt, 1., 2., 3. un 4. grupas uzņēmumos, kuri no šiem energonesējiem ražo ne tikai elektroenerģiju, bet kuros šīs iekārtas darbojas koģenerācijas režīmā, reizē ražojot arī siltumu, vēl pieskaita 2 centi par katru kilovatstundu.
Šie atbalsta tarifi noteikti uz 20 gadu ilgu periodu, taču ar katru gadu tiek samazināti par 1,5% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.
Apsverot šādas finansiāla atbalsta iespējas, arī mūsu valstī jādomā par biogāzes ražotņu paraugdemonstrācijas objektu iekārtošanu un vispusīgu ekonomisko izvērtēšanu.
Latvijā ir uzkrāta pietiekami daudzpusīga informācija un, ņemot vērā citu valstu saimniecisko pieredzi un globālās tendences, var formulēt ekonomiski pamatotus un visizdevīgākos virzienus elektroenerģijas ražošanā un realizācijā. Šie virzieni var būt gan īstermiņa, gan ilgtermiņa skatījumā, padarot valsts enerģētikas politiku neatkarīgu no valdību un politiķu maiņām.

Dr.habil.oec. Arnis Kalniņš

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Elektroenerģijas loma ikdienā visiem ir pietiekami skaidra. Par to īpaši varējām pārliecināties pēc šā gada janvāra vētras, kad daudzviet kādu laiku nācās iztikt bez elektrības. Tas uzreiz radīja sarežģījumus mājsaimniecībā un ražošanā. Tāpēc valstī būtu jārealizē skaidrāka un izsvērtāka kopējā enerģētikas politika.