Latvijas nesadzijusī brūce

Ventspils pusē – netālu no Zlēku skolas – top piemiņas birzs. Pagaidām gan tikai sīciņš birzs aizmetnītis: Ventspils rajona un Zlēku pašvaldības pārstāvji kopā ar Nacionālo bruņoto spēku komandieri un Zinātņu akadēmijas akadēmiķiem Jāni Stradiņu un Oļģertu Lielausi aprīļa izskaņā te stāda ozolus, kļavas un saldos ķiršus. Zlēku daudzcietusī zeme uzņem sevī 30 koku saknes – atgādinājumu par cilvēciskajām saknēm, ko iznīcināja tas karš, kuru NBS komandieris Gaidis Zeibots uzrunā nodēvē par “visbriesmīgāko”. Latviešu tauta, viņš uzsver, “šajā karā cieta viena iemesla dēļ – latvieši mīlēja savu valsti un gribēja dzīvot brīvā Latvijā”.

Zlēku skolas ozols, ko 1904.gadā stādījis skolotājs R.Ozols Foto no enciklopēdijas “Latvijas pagasti”

1944.gada rudenī, izpildot vācu rīkojumu, no Rīgas apriņķa aizsargiem izveido ģenerāļa Jāņa Kureļa militāro grupējumu. Iemesls? Vāciešiem, īstenojot nepārtrauktu “frontes iztaisnošanu”, bija nepieciešamība pēc arvien jauniem karotājiem. Latviešiem atplaiksnīja cerība atkārtot Pirmā pasaules kara fantastisko veiksmi – ar svešiem ieročiem atjaunot savu valsti. Un ģenerāļa Kureļa štāba virsniekam, Lāčplēša kara ordeņa kavalierim Kristapam Upelniekam, jūnijā tiekoties ar Latvijas Centrālās padomes pārstāvjiem, rodas iespēja par situāciju Latvijā paziņot Zviedrijai. Latvijas Centrālā padome jau 1944.gada martā starptautiskā apritē bija palaidusi Fēliksa Cielēna sagatavoto Latvijas neatkarības Memorandu, kuru kā 111. ir parakstījis Jānis Kurelis. Šā dokumenta preambulā teikts:

“Ienaidnieks no Austrumiem atkal draudoši tuvojas Latvijas zemei. Tas ir tas pats ienaidnieks, kuŗa bruņotie spēki 1940.gada 17.jūnijā militari okupēja Latvijas Republiku, tā pati vara, kas drīz pēc okupācijas izdeva it kā mūsu tautas vārdā Latvijas Saeimas vēlēšanu likumu, bet pēc tam pati šo pēc formas it kā demokrātisko vēlēšanu likumu neievēroja, rupji to pārkāpa, pielaižot tikai vienu komunistu un viņu līdzskrējēju sarakstu, un turklāt vēl viltoja balsošanas rezultātus.(..) Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai izdarīta, rupji pārkāpjot Latvijas Republikas satversmi un laužot Latvijas – Padomju Savienības savstarpējos līgumus, Tautu Savienības paktu un veselu virkni starptautisku līgumu.(..) Otrā pasaules kara norisē ir tiešām pienācis brīdis, kad apdraudēta mūsu tautas dzīvība, pati tautas esamība – pienācis liktenīgais brīdis: būt vai nebūt. Pēc visiem dabas un cilvēcības likumiem neviens mums nevar apstrīdēt tiesības aizstāvēties, ja tiek apdraudēta mūsu nācija un tās esamība. Pamatojoties uz šīm atziņām, mēs deklarējam Latvijas tautas gribu un gatavību aizstāvēt visiem mums iespējamiem spēkiem un līdzekļiem Latvijas valsts robežas pret uzbrūkošo ienaidnieku.” Un Latvijas nācijas vārdā tiek pausta tautas vienotā griba: “Nekavējoties atjaunojama Latvijas Republikas faktiskā suverenitāte.”

***

Un viens no valsts suverenitātes atjaunošanas līdzekļiem – bruņota cīņa. Kureļa vīri ir apņēmības pilni cīnīties gan pret vienu, gan otru okupantu. Taču ne visiem viņiem pietiek tālredzības, cīņas spara un mugurkaula. Galvenokārt jau pašam Jānim Kurelim. Viņa militārais grupējums dislocējas divās vietās: paša Kureļa grupa – no militārā viedokļa neaizsargātajos Stiklos (Anahitē), bet Roberta Rubeņa 2.bataljons novembrī rokas iekšā Zlēku zemē, būvējot bunkurus un aizsardzības līnijas apmēram trīs kilometrus plašā mežainā teritorijā. Un liktenīga likumsakarība: apkārtrakstā, kura oriģināls tagad glabājas Okupācijas muzejā, Jānis Kurelis savus padotos gan informē, ka kopš novembra grupa ir pakļauta ģenerālim Frīdriham Jekelnam, gan arī ka tiek noliegts “ielaisties jebkādos incidentos” ar vācu karaspēku. Vienpadsmit dienas vēlāk – 14.novembrī – SS un policijas augstākais vadītājs Ostlandē Frīdrihs Jekelns pavēl Kureļa vīrus atbruņot. Tie, kas ir Stiklos, pakļaujas pavēlei. Septiņi pēc karatiesas sprieduma tiek nošauti, 454 nonāk Štuthofas koncentrācijas nometnē. Taču Roberta Rubeņa rota atsakās atdot ieročus un pieņem cīņu. Šī vīru cīņa par Latvijas tiesībām uz savu valstiskumu aizsākas Latvijas proklamēšanas gadskārtā – 18.novembrī. Abās pusēs ir kritušie, arī pats leitnants Rubenis, taču, kā pēcāk ziņojumā apstiprina Frīdrihs Jekelns, “apmēram 400 vīru aizgāja purvainā apvidū. Viņi komplektējās no aizsargu organizācijas, kura sevišķi stipri pauda viedokli par brīvu un patstāvīgu Latviju”. Bet kaujas pēdās nāk vācu soda ekspedīcija. Māju iedzīvotāji un bēgļi, kas atraduši pajumti šeit, Ugāles mežos, tiek nošauti vai sadedzināti dzīvi. Aizsaulē aizraida vairāk nekā 140 cilvēkus – tāds ir Zlēku traģēdijas rezultāts. Brūce, kas vēl joprojām sūrst Latvijas sirdī.
Šopavasar Zlēku piemiņas birzij plauks pirmās lapas. Taču ir iecere to veidot tālāk, nopostīto māju krāsmatu vietās iestādot meža ķiršus. Un akadēmiķis Jānis Stradiņš iztēlē jau skata nākotnes vīziju: “Kas var būt skaistāks? Ķirši uzzied, un pēc tam ir sarkanās ogas. Tās gan vairs neēd neviens no tiem, kuri būtu varējuši to darīt, jo tur taču bojā gāja arī bērni. Bet ar laiku arī mūsu vairs nebūs. Sen būs aizmirsušies kari – es ceru, ka 21.gadsimtā Latvijā karu vairs nebūs, taču meža ķirši būs atgādinājums. Cilvēki brauks uz Zlēkām pieminēt un atcerēties traģēdiju, ko piedzīvojusi Latvija.” Meža ķirši saplauks arī rubeniešu cīņu vietās, bet pie Vēveru mājām – Medņu riestā – būs atceres akmens tiem karavīriem, kuri Latvijas brīvību bija gatavi pirkt par dzīvības cenu.

Baiba Lazda