Vai mēs zinām, ko mēs ēdam

Problēmas visur tās pašas

Pēdējā laikā jau pārliecinošāku vietu ikdienas leksikā ieņem termini "ģenētiski pārveidotā pārtika", "ģenētiski modificētie organismi" (ĢMO), un tikai retais vairs rausta plecus neziņā, ko tas nozīmē. Jo, acīm nesaskatāmi un garšai nemanāmi, ģenētiski pārveidotā pārtika aizvien stabilāk ienāk mūsu ikdienas maltītē. Tikai mums pašiem ir jāizvērtē, vai mēs vēlamies uzturā lietot transgēnu pārtiku vai ne. Tādēļ visupirmais jautājums ir — ko mēs par to zinām?

Pirmo reizi pasaulē ģenētiski modificētos organismus radīja 1971. gadā. Lietojot ļoti specifiskus fermentus, kļuva iespējams pārnest noteiktu viena organisma DNS daļu uz citu organismu, piešķirot tam neraksturīgas īpašības. Pats pirmais ģenētiski modificētais organisms ir zarnu trakta nūjiņa Escherichia coli , un šis mikroorganisms vēl joprojām ir viens no visplašāk izmantotajiem ārstniecisko preparātu ražošanā. Drīz vien līdzīgi gēnu inženierijas eksperimenti tika veikti ar sēnītēm, augiem, vīrusiem un pat dzīvniekiem.

Pagāja gandrīz ceturtdaļgadsimts, un pati pirmā transgēnā kultūra bija firmas "Calgene" radītais tomāts. Šo tomātu šķirni ar palēninātu nogatavošanos ASV Pārtikas un zāļu pārvalde 1994. gadā atzina par nekaitīgu cilvēka veselībai un atļāva ieviest tirdzniecībā. ASV kompānijas "Monsanto" tomātus ar ilgāku gatavināšanas laiku ļāva realizēt 1995. gadā, tāpat arī pret herbicīdiem izturīgu soju un kartupeļus, kas rezistenti pret Kolorādo vaboli. Šveices uzņēmuma "Ciba Geigy" kukurūzu, kas izturīga pret kaitēkļiem, tāpat arī citu firmu radīto rapsi ar izmainītu eļļas sastāvu, pret vīrusiem izturīgus ķirbjus utt. oficiālas institūcijas atzinušas par cilvēkam un apkārtējai videi nekaitīgiem.

Nu jau vairāk nekā 30 laboratorijās pasaulē — pārsvarā ASV, Kanādā, Lielbritānijā un Francijā — tiek audzēts ap 60 transgēnu lauksaimniecības kultūru. Ar transgēnām kultūrām kopējā apstādītā platība 1996. gadā bija 2,8 miljoni ha, 1997. gadā — jau 8,1 miljons ha, tajā skaitā ASV — 6,7 miljoni hektāru.

Jauno pārtiku, kurā ietilpst arī transgēnās kultūras, nosacīti var iedalīt trīs kategorijās. Pirmā kategorijā ir kultūras, kurās gēnu inženieriju pielieto, lai uzlabotu produkta kvalitāti. Tā ir apmēram piektdaļa no visiem ģenētiski pārveidotajiem pārtikas produktiem, piemēram, jau minētie tomāti ar ilgāku nogatavošanās laiku, kartupeļi ar paaugstinātu cietes saturu, rapsis ar mainītu eļļas sastāvu u.c. Latvijas speciālisti pieļauj, ka ziemā veikalos nopērkamie stingrie tomāti varētu būt ģenētiski modificēti (ĢM). Tie pēc taustes ir stingri, taču — bez tomātam raksturīgās saldenās garšas. Acīmredzot ģenētiski, nemainot aminoskābju sastāvu, bet apmainot tās vietām, tiek bloķēta kāda noteikta fermenta (iespējams, poligalakturonāzes) darbība. Rezultātā šis ferments nav aktīvs, polisaharīds netiek sašķelts monocukuros, un tomāts, to ilgstoši uzglabājot, nekļūst mīksts (un arī salds). Latvijas Pārtikas centra direktors ķīmijas zinātņu doktors Olafs Stengrēvics apgalvo, ka cilvēka organismā esošie kuņģa un siekalu fermenti attiecīgos neaktīvos tomāta fermentus sašķels un organisms reaģēs kā uz pilnīgi normālu tomātu. Ja ne, tie tiks no organisma izvadīti. Jaunākie pētījumi pasaulē tomēr rāda, ka daļa ĢMO tiešām netiek sašķelti, bet tie arī no organisma izvadīti netiek. Process ir citāds, proti, šie nesašķeltie fermenti nokļūst asinīs un smadzeņu šūnās, jo ir tik "manīgi", ka dzīvā organisma dabīgie aizsargmehānismi nespēj tos aizturēt.

Otrā kategorija — lauksaimniecības kultūras, kuras, ģenētiski izmainītas, kļūst izturīgas pret herbicīdiem vai vīrusiem, insektiem un citiem kaitēkļiem. Šajā gadījumā tiek izmantoti dabisko aizsardzības līdzekļu gēni (ievadīta jauna olbaltumviela — ferments, toksīnu vai inhibitors), lai pastiprinātu iedarbību un kultūra tiktu ievērojami pasargāta pret dažādas izcelsmes ražas zudumiem. Piemēram, 1987. gadā tomātos un 1989. gadā kartupeļos tika ģenētiski iestrādāta Bacillus thuringiensis ( Bt ) toksīnu ekspresējošā daļa, un pats augs ražo toksīnu, kas to pasargā no konkrētiem insektiem. Līdzīgu principu izmanto kompānija "Monsanto", modificējot pret herbicīdu Roundup izturīgu soju, vācu firma "AgrEvo" radījusi pret herbicīdu glukosinātu izturīgu rapsi. Kompānijas apgalvo, ka jaunās šķirnes palīdz lauksaimniekiem palielināt ražas, uzlabojot nezāļu kontroli, bet tajā pašā laikā apkārtējā vidē un pārtikā nokļūst vairāk ķimikāliju, rodas herbicīdu izturīgas "supernezāles", cieš apkārtējā daba. Savukārt Šveices uzņēmums "Novartis" iesaka savas Bt kukurūzas audzētājiem 20–40% lauka apsēt ar parasto kukurūzu. Kādēļ? Lai būtu kur patverties kukaiņiem. Jo, kā ziņo ASV Lauksaimniecības un tirdzniecības politikas institūts, Taizemē Bt kultūras (kokvilnas) lauka pārbaudē bojā aizgāja 30% bišu. Izrādās, ka Bt augi nogalina arī mārītes un spāru kāpurus, kas attīra laukus no laputīm. Taču pēc modificēto Bt augu apēšanas apmēram 20% kaitēkļu paliek dzīvi un ir nemitīgi pakļauti Bt toksīna ietekmei. Rezultātā tie tāpat kā baktērijas attīsta imunitāti pret antibiotikām. ASV veiktie pētījumi liecina, ka jau ir sastopami pret Bt toksīnu imūni kukaiņi.

Pagājušajā gadā ES zinātnieki radīja kārtējo ģenētiski modificēto (ĢM) pārtikas produktu — jaunu rīsa šķirni, kuras graudos ir īpaši augsts A vitamīna un beta–karotīna saturs. Jaunā rīsa šķirne vēl nav "izgājusi" ārpus laboratorijas, un pašreizējā ES likumdošana aizliedz tās plaša mēroga izplatīšanu. Taču jau pašlaik tiek plānots, ka jauno šķirni varētu audzēt pēc tradicionālās tehnoloģijas uz to rīsa šķirņu bāzes, kas jau pielāgojušās vietējiem apstākļiem.

Trešā kategorija ir dzīvnieki. Viens no pirmajiem šāda veida produktiem bija piens no govīm, kurām tika injicēts ģenētiski modificēts liellopu augšanas hormons. Izslaukums palielinājās par 10—20%, bet govs mūžs saīsinājās. Oficiāli atzīts 21 nevēlams blakusefekts, ko izraisīja šī hormona lietošana. Taču patērētājiem vislielāko risku rada govju palielināta saslimstība ar mastītu — pienā nokļūst strutas, tādēļ, lai to pienotavas pirktu, govis intensīvi ārstē ar antibiotikām. To atliekas pienā veicina baktēriju imunitāti, bet pienā nokļuvušie hormoni — prostatas, resnās zarnas un krūts vēža rašanos. Zivīs 1987. gadā tika "pārstādīti" žurku augšanas hormoni, un šīs transgēnās zivis kļuva rezistentas pret slimībām. Transgēnām cūkām (1989.g.) ir liesāka gaļa, palielināts dzīvsvars, transgēniem cāļiem — lielāks muskuļu apjoms, putniem — paaugstināta dējība.

Ir vēl viena līdz šim īpaši neizdalīta modificēto produktu grupa — degvīns un alus, kura fermentācijā tiek izmantoti ĢMO un raugi, tajā skaitā arī mutanti.

Citos organismos aizvien biežāk tiek "pārstādīti" arī paša cilvēka gēni, radot pilnīgi jaunas (daļēji cilvēciskas) dzīvības formas. Piemēram, ķīniešu zinātnieki esot mēģinājuši paprikā un tomātos ievietot cilvēka gēnus, lai kontrolētu nogatavošanās procesus. Bet daži zinātnieki iet vēl tālāk: kāds ievērojams ģenētiķis esot ieteicis radīt bezgalvainu cilvēku, ko izmantot orgānu transplantācijai...

Sabiedrības aptaujas visā pasaulē liecina, ka patērētāji aizvien vairāk protestē pret ģenētiski pārveidotu pārtiku. Lielbritānijā pirms gada veiktā aptaujā 77% cilvēku vēlējās, lai tiktu aizliegta gēnu modificēšana kultūru audzēšanā līdz brīdim, kamēr būs pilnībā novērtēta ĢMO ietekme uz vidi un veselību. Taču, ja ĢM notikusi, produkts obligāti marķējams. Jau 1992. gadā ASV veiktā aptaujā 85% respondentu uzskatīja, ka nepieciešama ģenētiski modificētās pārtikas marķēšana. Austrālijā 1995. gadā izdarītā aptaujā par marķēšanas nepieciešamību izteicās 89% cilvēku. Eiropā šāda aptauja tika veikta 1997. gadā, un par brīdināšanu marķējot, ja produkts ir ĢM, iestājās 74% aptaujāto. ASV biotehnoloģijas kompānijas "Novartis" veiktā aptaujā 1997. gadā arī 93% respondentu uzskatīja marķēšanu par obligātu. Ar katru gadu palielinās to cilvēku skaits, kas uzskata ģenētiski pārveidotās pārtikas marķēšanu par obligātu.

Ja ĢMO klātbūtne produkcijā netiek norādīta, to attiecīgi marķējot, patērētājiem ir atņemtas tiesības izvēlēties, kas ir viens no starptautisko patērētāju tiesību aizsardzības pamatpostulātiem. Pircējiem ir ne tikai tiesības izvēlēties vienu vai citu produktu pēc norādītajām izejvielām, bet arī tiesības zināt, kā konkrētas vielas, tajā skaitā arī ĢM, ietekmē vidi, veselību un, iespējams, pat dzīvību. Diemžēl ražotāju vidū (varbūt pamatoti) valda uzskats, ka produktu marķēšana var radīt noraidošu attieksmi pret kādu no ražojumiem. Tātad — lai cilvēks pirktu, viņš gluži vienkārši nedrīkst zināt. Arī pašreizējā likumdošana Eiropas Savienībā neliek marķēt absolūto preču vairākumu, kuru sastāvā ir no augiem iegūtas ģenētiski modificētas vielas. Obligāti jāmarķē tikai tie produkti, kuros saglabājusies modificētā DNS vai olbaltumvielas. Tātad nav jānorāda eļļa un lecitīns no ģenētiski modificētās sojas. Līdz ar to nemarķēti paliek vairāk nekā 90% ĢM pārtikas.

Lai ĢM pārtiku varētu marķēt, pēc ražas novākšanas izejvielas jāglabā atsevišķi. Diemžēl ASV lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji un pārstrādātāji neatdala modificēto soju un kukurūzu no parastās. Un tieši šis jautājums — ĢMO klātbūtne produktos un to marķēšana — ir viens no krietni ieilgušo pārrunu cēloņiem starp ES valstīm, no vienas, un ASV un Kanādu, no otras puses.

Pagājušā gada 13. maijs bija termiņš, kad Eiropas Savienībai (ES) bija jāiesniedz Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO) zinātniski pamatots pētījums par liellopu gaļas kaitīgumu cilvēka veselībai, ja liellopu nobarošanas procesā izmantotas hormonu piedevas. Ja šādi pierādījumi netiktu iesniegti, ES 14. maijā būtu jāatceļ nu jau 11 gadus ilgais aizliegums ievest Savienībā ar hormoniem audzētu liellopu gaļu no ASV un Kanādas. Gadījumā, ja ES neizpildītu prasības, līdzīgas sankcijas no ASV puses tiktu noteiktas pret produktiem, kas importēti no ES. Kanādas valdība 1999. gada maijā publicējusi importa tarifu sarakstu, kas tiktu piemēroti no ES ievestajiem produktiem. Šādi Kanāda solidarizējusies ar ASV.

Taču līdz 1999. gada maija vidum netika savākti pietiekami pamatoti un zinātniski pierādīti fakti par hormonu kaitīgumu cilvēkiem, paaugstinot kancerogēnos un genotoksiskos draudus (tika publicēti zinātnieku 17 pētījumu rezultāti, bet tikai viens no sešiem pārbaudītajiem hormoniem tika atzīts par pilnīgi kancerogēnu, kaut pirms dažiem gadiem to uzskatīja par nekaitīgu un droši lietojamu). Protams, zinātniskā darba publicēšana ielēja eļļu jau tā liesmojošā ugunī, kaut gan pilnīga zinātnisko pētījumu pabeigšana gaidāma tikai 2000. gada vidū. ES tirdzniecības komisārs Leons Britens ierosināja, ka daudz lietderīgāk būtu abām konfliktējošām pusēm apsvērt iespēju par pagaidu kompensāciju izmaksāšanu ASV gaļas eksportētājiem. Kompensēšanas variants varētu būt importa tarifu paaugstināšana ES produkcijai. Taču, lai vai kā, ES noteiktais liellopu gaļas importēšanas aizlieguma termiņš tika pagarināts līdz 1999. gada 15. jūnijam.

Pagājušā gada jūlija beigās Briselē tika parakstīta formāla vienošanās par pārtikas produktu veterināro standartu abpusēju akceptēšanu starp ES un ASV. Šī vienošanās tika noslēgta tūlīt pēc tam, kad ASV sāka īstenot tirdzniecības sankcijas pret ES sakarā ar aizliegumu ievest ES ar hormonu palīdzību iegūto liellopu gaļu no ASV.

Tūlīt pat — augustā — sekoja nākamais solis no ASV puses. ASV Senāts, rūpējoties par valsts iedzīvotāju veselību, vērsa spēcīgu apvainojumu pret Francijas vīna ražotājiem, pieprasot, lai uz franču vīna etiķetes tiktu norādīts, ka šis dzēriens nesatur kaltētas govju asinis. Tas varētu būt saistīts ar iespējamo liellopu spongioformās encefalopātijas (LSE) izraisītāju klātbūtni. Kaut gan Francijā jau 1997. gadā tika aizliegta asins blakusproduktu lietošana vīna filtrācijas procesā, tomēr četros šās valsts reģionos tikuši notverti aizlieguma pārkāpēji. Tiesa, viss šādā veidā iegūtais vīns esot ticis konfiscēts un tā eksportēšana esot pilnīgi neiespējama, ziņoja atbildīgās Francijas personas. Šāda ASV piesardzība vairāk gan esot skaidrojama ar nepārtrauktajiem strīdiem par pārtikas drošības jautājumiem, jo Francija jau kopš pirmsākumiem ieņēmusi stingru nostāju jautājumā par augšanu stimulējošu hormonu lietošanas aizliegumu liellopu audzēšanā. Rezultātā tieši Franciju skar apmēram ceturtā daļa sankciju, ko ASV vērš pret ES. Bailēs no LSE invāzijas arī Ķīna sekoja ASV paraugam, aizliedzot ievest Francijā ražoto vīnu.

ASV tirdzniecības apakšsekretārs Deivids Ārons ir pārliecināts, ka ES jāpārskata līdzšinējā attieksme pret ĢM pārtiku. ES politiķiem esot nepieciešama jauna drosmīga rīcība, nevis klaja palikšana malā, ar savu noraidošo attieksmi boikotējot jaunas tehnoloģijas ieviešanu. ĢM tehnoloģijas attīstīšana nākotnē atrisinātu "pasaules pabarošanas" problēmas. Taču ES necenšoties kliedēt mītus, kas vijas ap ĢMO, izrādot klaju politisku neieinteresētību. ES vērtēšanas sistēmā esot trūkumi, turklāt marķēšanas noteikumi — neefektīvi. Turklāt starptautiskos "piesardzības principus", kas paredz katrai valstij pašai izlemt rīcību savu patērētāju drošībai, nedrīkstētu izmantot kā vispārējus aizliegumus. Savukārt EK Patērētāju aizsardzības ģenerāldirekcijas oficiālie pārstāvji uzskata, ka biotehnoloģijas jautājums ejot rokrokā ar LSE un dioksīna problēmām, tādēļ attieksmei jābūt vienlīdz stingrai. Deivids Ārons izteicās, ka ES ar savām prasībām var nonākt pretrunā pati ar sevi, jo par problēmu uzskatītie hormoni esot pilnībā pielīdzināmi augkopībā izmantojamajiem pesticīdiem, insekticīdiem un citiem augu aizsardzības līdzekļiem. Tātad arī šo vielu klātbūtne būtu norādāma marķējuma veidā uz iepakojuma etiķetes.

Lai nu kā ar abpusējām vārdu spēlēm, komisārs Deivids Bērns, kurš atbildīgs par veselības aizsardzību, paziņojis, ka līdz šāgada beigām EK izstrādās saprātīgu plānu, kā marķēt ĢM pārtiku. Šo priekšlikumu atbalstījuši arī ES valstu eksperti. Projektā, ko izstrādājusi EK, tiek pieprasīta visu to pārtikas produktu marķēšana, kuri satur vairāk nekā 1% ĢMO. Tas nozīmē, ka katra ĢM sastāvdaļa, atskaitot tās, kas jau iekļautas "melnajā sarakstā" vai īpaši aizliegtas, tiks pakļautas skrupulozai pārbaudei. ES dalībvalstu pārstāvji šo priekšlikumu vienbalsīgi atbalstījuši, jo šis jaunais likumprojekts gan ieviesīs skaidrību ražotājiem, gan arī radīs likumīgu bāzi. Tiks aizsargāti gan patērētāji, gan arī ražotāji. Jaunie noteikumi radīs marķēšanas sistēmu, kas būs saistoša visiem produktiem, taču katrs konkrēts produkts tiks vērtēts atsevišķi. Taču vēl joprojām nav paredzēta, kaut tiek apsvērta, nepieciešamība marķēt ĢMO nesaturošos jeb ģenētiski nemodificētos produktus (ĢNM).

Noteikumi paredz trīs ĢMO saturošo kultūraugu kategorijas: tradicionālās un ĢMO nesaturošās šķirnes, Eiropā atzītās ĢM šķirnes un jaunās jeb Eiropā līdz šim neatzītās šķirnes. Trešās kategorijas ĢMO saturošos produktus nedrīkstēs ievest ES teritorijā, un to klātbūtne pārtikas produktos nebūs pieļaujama.

Jāpiebilst, ka ASV oficiālie pārstāvji jaunos EK izstrādātos noteikumus pieņēmuši labvēlīgi. Deivids Ārons komentējis, ka ASV jau sen gaidījusi šādu vai līdzīgu ES rīcību. Arī pašas ES pārtikas rūpnieki jaunos noteikumus uztver bez satraukuma. Taču pārbaudes, lai noteiktu ĢMO klātbūtni produktā, ir ļoti sarežģītas, jo ģenētiski pārveidotie produkti satur antibiotiskos rezistences līdzekļus, kas ģenētiskajā procesā var dot divējādu efektu — ĢMO raksturīgos gēnus gan iznīcināt, gan arī pastiprināt. Šis fakts atkal var radīt problēmas starptautiskajā tirdzniecībā.

Pagājušā gada decembra sākumā Londonā notika starptautiska konference, kas bija veltīta produktu identitātes saglabāšanas jautājumiem. Jo, ja nosacīta vienošanās ir panākta attiecībā uz ĢMO saturošo pārtiku, tad vēl līdz šim ir būtiskas neskaidrības par to, kā turpmāk veidosies identitāti saglabājušo (IS, Identity Preserved) jeb ĢNM kultūraugu un produktu piegāde. ASV jau paziņojusi, ka ir gatava 2000. gadā uzsākt šādu ES prasībām atbilstošu IS labības un sojas eksportu. Taču neskaidrības ir saistītas ar piegādes ķēdi (kā sadalīt risku starp daudzajiem piegādes ķēdes posmiem, kuru ir vismaz 9) un starptautiskajai tirdzniecībai piemērotu standartizētu testēšanas metožu trūkumu. Taču šeit atkal noteicošais ir patērētāja viedoklis. Ja pircējs vēlēsies saņemt IS produktus, tad drošības sistēmas izveide kļūs par svarīgu jautājumu. Tiesa, visas nepieciešamās procedūras produkciju sadārdzinās.

Acīmredzot nākotnē aizvien nozīmīgāka kļūs valsts loma pārtikas kvalitātes un drošību prasību jomā, ietverot prasības ne tikai ĢMO, bet arī dzīvnieku labturībai, atļauto saimniekošanas metožu, pieļaujamā piesārņojuma un citu ekoloģisko ierobežojumu noteikšanā. Šādu attīstību nosaka tieši patērētāju aizvien pieaugošā interese par produktu izcelsmi, sastāvu, izgatavošanas metodēm un to ietekmi uz vidi un veselību.

Patērētāju spiediena rezultātā prasības iepērkamajiem produktiem paaugstinājuši arī vairumtirgotāji un lauksaimnieciskās produkcijas pārstrādātāji. ĢMO kaitīgums vai nekaitīgums licis darboties ne tikai ES valstu, bet arī pašas ASV zinātniekiem. Kornelas universitātes zinātnieku veiktie pētījumu apstiprinājuši, ka ģenētiski pārveidotie augi, kas izstrādā pesticīdus, rada nopietnus draudus pārējiem kukaiņiem. Novērojot trīs monarhtauriņu grupas, no kurām pirmā tika barota ar tīriem piensulas augiem, otrā — ar parastās kukurūzas putekšņiem apbārstītiem augiem, bet trešā — ar Bt kukurūzas putekšņiem apbārstītiem augiem, rezultāts bija pārsteidzošs. Pirmo divu grupu tauriņu attīstībā nekādu noviržu nebija, bet no trešās grupas tauriņiem 44% nomira un pārējiem palēninājās attīstība. Taču — jau kopš 1958. gada Bt ( Bacillus thuringiensis ) gēnu kā augu aizsardzības līdzekli atļauts lietot pat bioloģiskajā lauksaimniecībā! Bet kopš 1995. gada ir izsniegta atļauja tirgum audzēt Bt augus, turklāt tos reklamē kā videi draudzīgus.

Latvijā, iespējams, varētu tikt audzēti Bt kartupeļi, ja vispār tiks atļauts audzēt ĢM kultūras. Olafs Stengrēvics, Latvijas Pārtikas centra direktors, uzskata, ka Latvijā lauksaimnieciskā ražošana, kurā varētu tikt izmantotas ģenētiski pārveidotas sēklas, neesot īpaši aktuāla: "Jo pie mums rūpnieciskos apjomos neaudzē nedz tabaku, nedz kukurūzu, nedz arī citrusaugus, soju un citas kultūras, kurās pašlaik atrasti ĢMO. Tātad ar ĢMO izplatību dabā lielu problēmu nevajadzētu būt. Latviju vairāk skar cita joma — ievestās izejvielas un pārtika." Kā uzsver O.Stengrēvics, Latvijā nav nekādu problēmu noteikt un kontrolēt ĢMO klātbūtni produkcijā. "Latvijas priekšrocība ir tā, ka atšķirībā no citām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm ļoti labā līmenī ir attīstīts analītiskais dienests. Tātad ir reālas iespējas noteikt ĢMO klātbūtni jebkurā produktā — to jau pašlaik var veikt LU Bioloģijas fakultātē un LU Biomedicīnas centrā, kur ir zināšanas, prasme un nepieciešamā aparatūra."

ES 1999. gada aprīlī bija atļauti 18 produkti, kuros var būt ĢMO, tajā skaitā dažās vakcīnās, antibiotiku testā, dažās rapša, kukurūzas, sojas, cigoriņu, tabakas un neļķu varietātēs. Arī Austrumeiropā tiek lietota ĢM pārtika. Piemēram, Polijā un Čehijā 1996. gada decembrī no ASV tika ievesta pirmā ĢM soja un kukurūza. Latvija soju savukārt ieved no Polijas. Tātad lielākā daļa pārtikas produktu var saturēt ĢMO, bet vispirms šīs izejvielas "ieviešas" lētajā pārtikā. Tieši soja un kukurūza ir produkti, no kuriem iegūst izejvielas līdz 80% pārtikas. Kukurūzu vai tās pārstrādes produktus var lietot zupās, mērcēs, košļājamās gumijās, cietē, fruktozē, dažādos dzērienos un saldumos, jogurtā, aspirīnā, cepamajā pulverī, kukurūzas un glikozes sīrupā u.c. Savukārt soja vai tās pārstrādes produkti ir izejviela kosmētikai un medikamentiem, eļļām, margarīnam, majonēzei, salātu mērcēm, šokolādei un konfektēm, maizei un miltu izstrādājumiem, piena dzērieniem un saldējumiem, brokastu pārslām, alum, dzīvnieku barībai utt. — pavisam vairāk nekā 30 000 produktu. Pasaulē ĢM ir arī kultivētie āboli, arbūzi, avenes, baklažāni, bietes, brokoļi, burkāni, cigoriņi, cukurbietes, cukurniedres, dzērvenes, gurķi, kāposti, salāti, kartupeļi, kastaņi, kvieši, mieži, ķirbji, melones, papaija, pipari, pupas, rapsis, rīss, saulespuķes, tomāti, valrieksti, vīnogas, zemenes, zirņi, tabaka, kokvilna, cūkas, vistas, karpas, laši.

Kurām izejvielām būtu jāpievērš uzmanība? Sojas miltiem, eļļai un lecitīnam (E 322), par pēdējo bieži netiek norādīts, ka to iegūst no sojas un, nav izslēgts, no ĢM sojas. Tiek lietots mākslīgais saldinātājs aspartams ( NutraSweet , Equal , E 951), kura iegūšanā izmanto ĢM enzīmu. To lieto daudzos diētiskos produktos, arī Latvijā ražotās dabiskās sulās, jogurtos u.c. Ģenētiski pārveidots var būt arī riboflavīns (B2 vitamīns), ko lieto zīdaiņu pārtikā, brokastu pārslās, bezalkoholiskajos dzērienos u.c. Un arī maizes uzlabotāji var būt ĢM enzīmu un piedevu maisījums. Protams, to mēs, patērētāji, varam uzzināt tikai tajā gadījumā, ja produkts ir marķēts. Kamēr Latvijas veikalu plauktos atrodamajiem produktiem marķējuma nebūs (un attiecīgā marķējuma nereti arī nav), tikmēr mēs varēsim tikai minēt, cik daudz ĢMO saturēja tikko baudītā maltīte. Un mums būs liegtas patērētāja tiesības izvēlēties.

 

Materiāla veidošanā izmantoti fakti no izdevumiem "EiroAgroPols", "Vide un Laiks", "Vides Vēstis"

"Latvijas Vēsnteša" ekonomikas redaktore Rūta Bierande