Par reliģisko organizāciju reģistrāciju un to izveidošanās pamatprincipiem

Mag.iur. Ringolds Balodis, Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras asistents, baznīcu tiesību priekšmeta pasniedzējs, - "Latvijas Vēstnesim"

Šī raksta autora moto kontekstā ar aplūkojamo tēmu varētu būt maksima "Jurists ir cilvēks, kurš lielākoties aizņemts ar realitāti, kura patiesībā ir nereāla". Arī šajā rakstā apskatīšu lietas, kas ir pavisam reālas, taču patiesībā nav un nevar būt atspoguļotas likumdošanā. Es analizēšu reālu reliģisko organizāciju veidošanos nevis no reģistrācijas skatījuma, bet gan no to iekšējo funkcionēšanas principu kvalitātes. Tāpat kā viss, kas ir ielikts cilvēkā, reliģija rod izpausmes veidus vārdos un darbos, bet, tā kā cilvēks ir sociāls radījums, tas notiek arī ar valsts leģitimētas specifiskas savienības - reliģiskas organizācijas - palīdzību. Tur, kur reliģija ir dzīva un patiesa, tā vienmēr un visur izpaudīsies vārdos, darbos un vienos vienādi domājošos.

Latvijā pastāv reliģisko organizāciju reģistrācijas sistēma, un, lai gan visiem labi zināms, ka Latvijā baznīca ir atdalīta no valsts, baznīcas veidojumi (ja to vēlas baznīcas) tiek reģistrēti kā juridiskas personas. Vārds "reģistrācija" ir cēlies no latīņu "registrum" - pierakstītais vai ierakstītais. Ko nozīmē pati reģistrēšana? Reģistrēšana, pirmkārt, ir uzskaitījuma veikšana un konkrētas sugas lietu saraksta sastādīšana. Otrkārt, tā ir faktu vai parādību pierakstīšana, lai veiktu pašu uzskaiti1 un piešķirtu kādam faktam likumīgu spēku. Treškārt un galvenokārt mūsu gadījumā, reģistrācija ir personu, priekšmetu, tiesību vai tiesisko attiecību ierakstīšana publiskos reģistros.2

No Baltijas valstīm Latvijā šī sistēma ir vislabāk attīstīta, un nav šaubu, ka vienoto publisko organizāciju reģistrs, par ko pārtaps pašreizējais LR Uzņēmumu reģistrs, vēl vairāk uzlabos esošo situāciju. Pašlaik veidojamā Reliģisko un sabiedrisko lietu pārvalde būs vienīgais izņēmums Latvijā - tā reģistrēs reliģiskās organizācijas, kamēr visas pārējās juridiskās personas savu juridisko personību iegūs šajā reģistrā. Kāpēc tāds izņēmums? Īsi atbildot - tādēļ, ka reliģiskajām organizācijām ir nepieciešama īpaša pieeja. Galu galā Satversmē noteikts, ka tieši baznīca (un, protams, arī tās veidojumi) ir atdalīti no valsts. Par akciju sabiedrībām un sabiedrībām ar ierobežotu atbildību nav teikts nekas. Protams, tas ir nosacīts joks, taču, runājot nopietni, reliģiskās organizācijas nevar tikai "sausi" reģistrēt, kā to pat nepieciešams darīt attiecībā uz uzņēmējsabiedrībām. Šeit nāk klāt vēl valsts un baznīcu attiecību koordinēšana un, lai arī dažiem konsekventiem pārspīlētas reliģijas brīvības sekotājiem tas nepatiks, zināma uzraudzība un kontrole, kas netiek vērsta pret "pareizāku" kulta piekopšanu, bet gan Satversmes 99.panta ievērošanas uzraudzību un nereliģiozo vai ar reliģiju nesaistīto pilsoņu tiesību aizsardzība pret agresīvām jaunām reliģijām. Ja policijai uzticētu šo pienākumu, pieļauju, ka sekas būtu reliģijas brīvības ierobežošana, jo nemākulīga ierobežošana izraisa pretestību un tikai padziļina problēmu. Tāpēc arī Latvijā ir nepieciešama atsevišķa iestāde, kas darbotos ar šīm lietām un būtu atbildīga tautas priekšā par to, kas notiek valstī šajā jomā.

Ne visās valstīs reliģiskām organizācijām, lai tās darbotos, nepieciešama varas iestāžu leģitimācija. Tā, piemēram, Francijā pastāv tā saucamās deklarētās reliģiskās organizācijas, ASV vispār netiek reģistrētas reliģiskās organizācijas. Lietuvā, ņemot vērā, ka noteikts konfesiju loks - tradicionālās reliģijas - ir uzskaitītas Lietuvas Reliģisko organizāciju likumā, tās netiek reģistrētas, jo tiek atzītas par publiskām organizācijām. Lietuvieši uzskata: ja konfesijas ir uzskaitītas likumā, tad var atzīt, ka tās jau ar šo faktu ir reģistrētas un atsevišķa uzskaite vai reģistrēšana tām vairs nav vajadzīga. Cita lieta ir ar konfesijas draudzēm, kuras tiek reģistrētas, pamatojoties uz konfesijas izziņu. Vācijā arī ir atzīts, ka dažas no reliģijām ir publiskas un vēl atsevišķa reģistrācija tām nav nepieciešama. Uzsveru, tas neattiecas uz visām reliģijām. Šai sakarā noteikti piekrītu LR Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājam Linardam Muciņam, ka ir pienācis laiks Latvijas Republikā noteikt, kas ir un kas nav publiska organizācija. Tāpat kā L.Muciņš, arī es domāju, ka baznīca noteikti ir publiska organizācija, nevis privāttiesiska organizācija. Arguments šim viedoklim par labu ir tas, ka viena no publiskas organizācijas pazīmēm šai gadījumā ir tā, ka valsts ar savu reģistrēšanu tikai konstatē baznīcu kā reālu juridisku vienību, nevis reģistrē radušos organizāciju. Šai gadījumā vārds "baznīca" ir pārāk abstrakts jēdziens, un tas ir jādiferencē. Šai gadījumā par publiskām var padarīt tikai atsevišķas reliģijas. Tas nenozīmē reliģisku diskrimināciju attiecībā pret vājāko, bet gan dažādas kvalitātes reliģisku kopienu gradāciju atkarībā no to vietas valsts privāttiesisko vai publisko tiesību jomā. Eksakta vai racionāla loģika nelīdz, kad runa ir par reliģiskajiem veidojumiem, tomēr vispārīgas iezīmes var un pat nepieciešams saprast, iedziļinoties šajā tēmā.

Latvijā reliģiskajām organizācijām reģistrācija ir nepieciešama, lai tās, iegūstot juridiskās personas tiesības, spētu darboties un pilnīgāk nodrošinātu pilsoņiem to tiesības uz reliģijas brīvību, kas bez reģistrācijas nevar pilnībā izpausties. Tomēr reģistrācija nebūt nav obligāts priekšnosacījums reliģiskās organizācijas eksistēšanai, kā tas, piemēram, ir ar uzņēmējsabiedrību. Latvijā visvairāk pret reģistrēšanas faktu iestājas jaunās reliģiskās organizācijas un to lobiji. Tieši jaunās reliģijas vissāpīgāk un, patiesību sakot, arī visbiežāk saņem reģistrācijas atteikumu. Tas ir ļoti nopietns temats, jo uzskati Latvijas sabiedrībā šai jautājumā dalās: vieni uzskata, ka nevajag reģistrēt jaunās kustības, citi - ka vajag. Ko iesākt? Es šai jautājumā pievienojos Latvijas Valsts cilvēktiesību biroja viedoklim,3 ka valsts atsacīšanās reģistrēt to vai citu reliģisko organizāciju bez likumīga pamata drīzāk varētu būt valsts mēģinājums apzināti izvairīties no atbildības par sabiedrībā notiekošajiem procesiem un piekopt strausa politiku. Šāds valsts aizliegums neko nemainītu pašā reliģiskā organizācijā (sektas šajā gadījumā konspirētos) vai arī valsts nespētu nodrošināt sevis pasludināto aizliegumu (pareizticīgo u.c. gadījumā) un, pat ņemot vērā starptautisko spiedienu, būtu spiesta atcelt savu aizliegumu. Uzsveru: ja valsts atteiktos reģistrēt vai censtos likvidēt kādu baznīcu (piemēram, Romas katoļus par kādu likumpārkāpumu), nekas tāpat nesanāktu, jo šādu 2000 gadus eksistējošu baznīcu nevar likvidēt - tā ir reliģijas administratīvs veidojums un pastāv tikai tāpēc, ka cilvēki tic Dievam, nevis cilvēki tic Dievam tāpēc, ka pastāv baznīca. Esmu pārliecināts, ka demokrātiskā sabiedrībā valsts reliģiju nevar aizliegt nedz juridiski, nedz praktiski, lai kā arī to vēlētos daži radikāli noskaņoti politiķi vai fanātiski noskaņoti oponentu reliģiju sekotāji. Attiecīgā aizliegtā vai nereģistrētā reliģiskā kustība darbosies tāpat, tikai bez juridiska statusa, un būs labi, ja tā nekļūs slepena (interesanta ir totalitāro valstu pieredze - komunisti nevis pilnībā aizliedza reliģijas, bet gan iefiltrēja tajās savus spiegus, jo acīmredzot arī šie karojošie ateisti saprata, ka pārliecīga centība neko citu kā pretdarbību neizraisīs).

Jā, arī manis vadītais departaments ir gatavojis daudzu ministru parakstītus reģistrācijas dokumentus, un pieļauju, ka arī vēl gatavos. Es nerunāju par tādu reliģisko organizāciju reģistrāciju atteikumiem, kuras ir klaji pretlikumīgas, vai par tiem, kuri balstās uz šo organizāciju pretsabiedrisko vai pretvalstisko darbību. Runa ir par jauno reliģisko kustību jeb sektu problēmu. Kā liecina Eiropas valstu pieredze, daudz labāks veids, kā mēģināt kontrolēt reliģisko organizāciju darbību, ir to reģistrācija, ļaujot tām atklāti darboties valsts noteiktās likumdošanas ietvaros, un sodīšana, ja nacionālā likumdošana tiek pārkāpta. Nopietna pārkāpuma gadījumā iespējama arī reliģiskās organizācijas vadītāju un dalībnieku kriminālatbildība. Vēlos atgādināt, ka nevis kultu un jauno reliģisko kustību nereģistrācija, bet nopietna daudzu valsts dienestu kooperēšanās ir labākais garants sabiedrības un pilsoņu drošībai.

Tagad aplūkosim pašu reliģisko organizāciju būtību. Civilizācijas sasniegums - cilvēku funkcionēšana grupās pirmo reizi rakstiski regulēta Hammurapi kodeksā un vēlāk attīstīta romiešu tiesībās. Organizācija ir personu grupa, kuru vieno kopīga programma, kopīgs mērķis vai uzdevums. Mūsu dienās, kad cilvēce progresējot gājusi pa demokrātiskas attīstības ceļu, sabiedrība sastāv no daudzu un dažādu viedokļu pārstāvošām personām un to apvienībām. Nerunājot par nevalstisko organizāciju spektru vispār (jo tas ir pārāk plašs), bet, apskatot tikai ar reliģiskajām organizācijām saistīto izveidošanos klasifikāciju, var konstatēt zināmas likumsakarības, kuras, protams, nav saistītas ar reģistrācijas procesu valsts iestādēs, bet izskaidrojamas tikai ar pašās reliģiskajās organizācijās notiekošām norisēm. Uzsvēršu doktrinālo, mīta, ētisko, rituālo, pārdzīvojuma, sociālo aspektu.4 Tā kā šajā rakstā tiek aplūkoti reliģisko organizāciju veidošanās procesi, akcentēsim tikai vienu. Tas ir sociālais aspekts. Un, lai arī visi iepriekšminētie reliģijas aspekti ir cieši saistīti, tieši sociālais ir būtiskākais, skatot reliģisko organizāciju veidošanos, jo no tā izriet ar reliģiju saistītās institucionālās parādības jeb draudzes, baznīcas u.c. reģistrētas un nereģistrētas apvienības, kopienas un organizācijas. Vispirms, iekams konkretizēt abstraktu domu un lietot viņu konkrētam gadījumam, vēlos atzīmēt, ka neatkarīgi no valsts likumos noteiktā pastāv šāda rakstura reliģisko organizāciju grupas, kurās katrā ir citāda instanču hierarhijai.

- asociētās interešu grupas (tradicionālo reliģisko organizāciju padome, protestantu savienība);

- neasociētās interešu grupas (atsevišķas reliģiskas organizācijas);

- institucionālās interešu grupas (baznīca, kas institucionāli apvieno un pārstāv daudzas draudzes saskaņā ar Latvijas likumiem savienība (baznīca));

- anēmiskās interešu grupas (sektas un kulti).5

Protams, neapšaubāmi liela nozīme minēto reliģisko grupu izveidē ir kāda konkrēta dieva pielūgsmei (konfesijas īpatnībām un atšķirībām) un dieva kalpošanai jeb rituālu savdabībai, no kā izrietēs arī kopānākšanas biežums un pielūgsmes forma. Kas savā būtībā ir baznīca? Rietumos visizplatītākais juridiskais uzskats par baznīcu ir tāds: baznīca ir reliģiska apvienība, kas balstās uz identiskiem vai vismaz būtiski līdzīgiem uzskatiem. Protams, no konkrētās konfesijas arī var izsecināt zināmu konfesionālo kārtību attiecīgās reliģijas draudžu izveidē. Tomēr jāatzīmē, ka šāda izveidošanās kārtības esamības izpēte gan neko daudz nedod, jo, protams, mēs varam secināt, ka Romas katoļiem, lai izveidotu kādā valstī kādu klosteri, ir jāiegūst Sv.Krēsla akcepts, kurš tiek diasporai sniegts saskaņā ar kanoniskajās tiesībās noteikto procesālo kārtību.

Manuprāt, reliģiskas kopienas labākai izpratnei lieti noder latviešu baptistu mācītāja Haralda Bartkēviča izvirzītie draudžu rašanās veidi6. Pamatojoties uz savu praksi, nedaudz pārveidoju garīdznieka uzskaitījumu un ieguvu septiņus atšķirīgus reliģisko grupu rašanās un dibināšanas veidus, kas nav saistīti ar valsts reģistrāciju, taču ir būtiski valstij, lai izprastu šo organizāciju darbību.

Pirms tos izskatīt, vēlos vēl piemetināt, ka sadalījums ir sniegts drīzāk no reliģiozo kopienu veidošanās psiholoģiskā aspekta nekā no juridiska skatījuma, kas, ņemot vērā jau iepriekšminēto Latvijas likumdošanu, balstās uz valsts akceptētu statūtu reģistrāciju, ko tad arī uzskata par kopienas rašanās brīdi. Patiesībā reliģiska organizācija var būt nereģistrēta un, nekonfliktējot ar valsti, brīvi darboties, jo konflikts ar valsti rodas tikai tādā gadījumā, kad tiek pārkāpts likums. Taču daudzi no mums zina, cik veiksmīgi darbojas privātuzņēmēji, nemaz nebūdami reģistrējušies, vai, piemēram, kāds finansu grupējums, kurš sastāv no divām privātpersonām, darbojas ar vismaz desmit dažādām uzņēmējsabiedrībām, tai pašā laikā nemaz neparādoties kā juridiskais finansu kārtotājs. Tāpēc vēlos vilkt šo paralēli un uzsvērt, ka dažbrīd arī reliģiskajām organizācijām ir sava darbības un veidošanās specifika, kas ne vienmēr ir saprotama pirmajā brīdī. Tātad reliģiju var atpazīt ne tikai pēc to reliģisko kopienu uzbūves, bet arī to izveidošanās klasifikācijas:7

(1) Tradicionālais: "bāzes" draudze dibina un sākumā sponsorē "jauno" draudzi. Piemēram, reliģiskā organizācija "Jaunā Paaudze", kuras centrs ir Rīgā, ar misionāra palīdzību savervē kustības piekritējus Daugavpilī, kuri savukārt izveido draudzi. Jaunā Daugavpils "Jaunās Paaudzes" draudze sākotnēji no Rīgas "bāzes" saņem visāda veida palīdzību, ieskaitot finansējumu, taču vēlāk nostiprinoties tā pati sāk sūtīt uz centru savus finansu līdzekļus (nodevas), pretī saņemot teoloģisko un juridisko protekcionismu. No valsts reģistrācijas skatījuma saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu šādu analīzi mēs nevaram veikt, jo "Jaunai Paaudzei" nav savas savienības jeb "bāzes" draudzes, tomēr, neraugoties uz šo apstākli, "bāzes"draudzes esamība šaubas nerada. Rīgas "Jaunās Paaudzes" draudze ir centrs visām Latvijas "Jaunās Paaudzes" draudzēm, kuras, lai gan redzami nav saistītas savā starpā, tomēr praktiski ir ļoti strikti hierarhiski pakļautas savam līderim - Aleksandram Ļedjajevam, kuru sekotāji dēvē par "ģēniju", neraugoties uz apkārtējās sabiedrības un valsts nosodījumu.

(2) Misionārais (kolonizācijas): savā ziņā līdzīgs iepriekšējam veidam, tomēr ar būtisku atšķirību - "bāzes" draudze dibina "jauno" citā ģeogrāfiskā vietā, kas ir visai tālu no "bāzes" draudzes atrašanās vietas. Tas var pat būt cits kontinents. Piemēram, ASV Jūtas štata Pēdējo dienu svēto baznīca (mormoņi) ir nodibinājuši draudzi Rīgā. Šim misionārajam veidam laika gaitā ir izstrādājusies īpaša pakļautības un subordinācijas specifika. Latvijas mormoņu draudzes ir pakļautas Rīgas draudzei, kas savukārt ir pakļauts Baltijas mormoņu centra vadībai (atrodas Lietuvā, Viļņā). Baltijas mormoņu centrs ir pakļauts mormoņu Skandināvijas centram (atrodas Zviedrijā, Stokholmā), un tikai tad subordinatīvi seko Pasaules mormoņu draudžu vadītājs patiesais "saimnieks" jeb "bāzes draudze", kas atrodas ASV. Protams, tālāk var raksturot iepriekš minēto ārzemju draudžu apvienību saistību un pakļautību baznīcas vadībai.

Arī šajā gadījumā grūti ir noliegt šo apstākli, lai gan oficiālos dokumentos saskaņā ar Latvijas likumdošanu nevar parādīties šāda "tieša" pakļautība. Pieļauju, ka ar laiku mormoņiem būs reģistrēta sava Latvijas savienība (baznīca), praktiski tā nebūs patstāvīga. Tomēr, pirms pārmest šai Latvijai netradicionālai reliģiskajai konfesijai, kuras locekļi ir 90% no Jūtas štata, padomāsim, kā ir ar Latvijas pareizticīgo vai Romas katoļu neatkarību un pakļautību ārzemju centriem.

(3) Adaptācijas: "bāzes" draudze savā aizgādnībā pārņem savas konfesijas "iznīkstošu" draudzi. Līdzīgi var notikt arī ar konfesionāli teoloģiski tuvu stāvošu kopienu. Piemēram, savā ziņā atstātu nīkulīgu baptistu draudzi sāk atbalstīt vasarsvētku centrs, pārveidojot šo draudzi par vasarsvētku draudzi.

(4) Šķelšanās: no "bāzes" draudzes atšķeļas daļa draudzes locekļu, nodibinot "jauno" draudzi. Piemēram, no Latvijas ev.luteriskās Baznīcas atšķēlās neliela daļa tās locekļu un nodibināja Augsburgas luteriskās draudzes, kuras pašreiz cenšas panākt sev labvēlīgus Reliģisko organizāciju likuma grozījumus. Šāda veida reliģiskas kopienas, kā rāda prakse, sevis realizāciju rod, "cīnoties" pret "netaisniem" valsts likumiem vai antagonistiski iestājoties pret to reliģisko grupu, no kuras tās atšķēlušās. Šādu grupu pastāvēšanas jēga ir aktīvā naidā, cenšoties pierādīt, ka apkārtējā pasaule ir naidīga. Neraugoties uz demokrātiju, pilnībā apmierināt šādas grupas prasības ir bezjēdzīgi, jo, apmierinot vienas prasības, vietā radītas tiks jaunas, un tā līdz bezgalībai. Galvenais mērķis šķelšanās grupām ir cīņas process, nevis pastāvēšana. Bieži ir arī gadījumi, kad šādu grupu locekļi galu galā sevi sāk uzskatīt par reliģiskiem mocekļiem un apkārtējos - par Sātana kalpiem. Arī pašreiz nereģistrētās Latvijas Brīvās pareizticīgās baznīcas līderi Viktoru Kontuzorovu var vērtēt no šāda redzespunkta. Vai šādu grupu nereģistrēšana var valstij būt lietderīga? Nedomāju. Drīzāk gan reģistrācija un likumu pārkāpumu gadījumā "aizvēršana uz visiem laikiem" ir risinājums. Protams, pastāv arī iespēja, ka šādas grupas pēc reģistrācijas adaptējas ar iepriekš naidīgo sabiedrību, kas nepieņem grupu un norimstas. Uzskatu, ka demokrātiskā sabiedrībā vienmēr pastāvēs citādi, radikāli domājošie, kas nepieņems vairākuma gribu. Atgādināšu ka Jehovas liecinieku un mormoņu popularitātei un pašreizējai izplatībai jāpateicas savulaik valsts un sabiedrības radikālajai apspiešanai, kas tikai palielināja "disidentu" fanātisko pārliecību, ka viņiem ir taisnība. Taisnība tāpēc, ka pasaule tos nepieņem. No šādas noliegšanas filozofijas skatījuma, domāju, tieši tolerance, kuras pamatā ir nevis naids, bet rūpīga un apzināta valstiska novērošana, nepārkāpjot vispārējos brīvības principus, ir lietderīgāka nekā vajāšana.

(5) Satelīta: nepastāv "bāzes" draudzes, jo baznīcā eksistē vairāki līderi, kuri vada savas autonomās mazās draudzes, piemēram, vecticībnieki. Ja šāda situācija ir jaunajās reliģiskajās kustībās (JRK), tad vēl var piemetināt, ka draudzes var arī patstāvīgi mainīties sakarā ar tās locekļu lielo mainību. Dažas Latvijas reliģiskās draudzes, piemēram, musulmaņu "Iman", "Koran" un "Islam" pastāv nevis atrautas cita no citas, bet gan faktiski ir viena draudze, kas institucionāli izveidojusies, lai radītu iespaidu par lielo draudžu skaitu. Līdzīgi ir ar Jaunapustulisko baznīcu, kas, lai gan Latvijā ir pārstāvēta ar desmit draudzēm un vienu centru, savā būtībā ir tikai viena, un pārējās ir satelīti, kas eksistē ap Rīgas Jaunapustuliskās baznīcas draudzi.

(6) Multikampus: šai modelī, lai gan arī nav vienuviet esoša centra jeb "bāzes", tas atšķiras no iepriekšējā modeļa, jo multikampus veidā baznīca ir viena finansiāli apvienota kopiena, kas eksistē sīkākās draudzēs. Arī šo gadījumu var attiecināt uz "Jauno Paaudzi" . Lai gan, ņemot vērā Latvijas mazo teritoriju, šis multikampus princips bieži ir grūti atšķirams no iepriekšminētā satelīta modeļa.

(7) Multikongrecionālais: "bāzes" draudze atrodas vienā vietā, taču, ņemot vērā to, ka tajā ietilpst dažādu nacionalitāšu piederīgie, baznīcēni uz dievkalpojumiem ierodas dažādos laikos, lai klausītos dievkalpojumus savā valodā. Šis gadījums raksturīgs mormoņiem un baptistiem, kuriem ir atsevišķas krievu draudzes, neraugoties uz pārējo latviešu draudžu esamību.

Apkopojot iepriekš aprakstīto, vēlos uzdot jautājumu: kas notiktu, ja Latvijā valsts sāktu ļaut bez kontroles rasties un darboties visām jaunajām reliģijām? Vai nesanāktu tas, par ko vairāk nekā pirms 50 gadiem rakstīja V.Vītiņš: "Varētu iznākt, ka nodibinās tādas juridiskas personas, kuras ne tikai kaitīgas valstij un tās pilsoņiem, bet var pat apdraudēt iedzīvotājus."6 Domāju, ka tieši tas arī notiktu. Tādēļ Latvijā pašreiz jaunās reliģiskās kustības sākumā reģistrē uz gadu. Iemesls tam ir valsts vēlme pārliecināties par organizācijas lojalitāti pret valsti, kā arī izpētīt tās darbības likumīgumu. Pēc šī laika posma seko pārreģistrācija, un tā desmit gadus pēc kārtas. Pēc šī laika perioda organizācija iegūst "nenoteikta laika" jeb "patstāvīgu reģistrāciju". Pašlaik Augsburgas ticības apliecinājuma draudzes mēģina atcelt šo pantu, taču, lai arī daudzējādā ziņā citi viņu iebildumi varbūt ir pat vērā ņemami, domāju, ka šo principu grozīt nevajadzētu. Problēma ir ne jau pārreģistrācijā kā glābiņā. Problēma ir mūsu, maigi izsakoties, pieticīgajos budžeta līdzekļos, kuri tiks izmesti tiesas prāvās. Runājot par augsburgiešu ieteikumiem, varētu piekrist atcelt principu "vienā konfesijā viena savienība", un jāatzīmē atzinums par šīs normas atcelšanu, ko Sabiedrisko un reliģisko lietu departaments bija ierosinājis Ministru kabinetam jau 1999.gada vasarā. Tas tika iekļauts Tieslietu ministrijas konceptuālajā ziņojumā par valsts un baznīcas attiecībām un problemātiku Latvijas Republikā. Jāizvērtē gan, kā tas skars baznīcu īpašumu denacionalizācijas procesu. Augsburgiešu ierosinājumu atcelt draudžu skaitu savienības (baznīcas) izveidei (pašlaik ir nepieciešamas 10 draudzes), pēc manām domām, nevar ievērot. Vismaz pagaidām. Piekrītu arī, ka jāatļauj jaunajām reliģiskajām kustībām veidot savienības, jo praksē tās pastāv un departamentam vai pārvaldei būtu vieglāk prasīt atbildību no centra nekā mēģināt sodīt par dažnedažādiem pārkāpumiem atsevišķas draudzes. Arī koordinācija būtu efektīvāka ar juridiskiem centriem, kuru vadītājus varētu uzskatīt par konfesijas pārstāvjiem.

Manuprāt, absolūtā patiesība veidojas no relatīvo patiesību summas.

1 Juridisko terminu vārdnīca uzņēmējdarbībai/ Ekonomisko reformu institūts/R.1996. 86. lpp.

2 Juridisko terminu vārdnīca / Nordik/ R. 1998. 225.lpp.

3 Valsts cilvēktiesību biroja direktora O.Brūvera 1998.g. 28. septembra vēstule Nr.1-14-1/143 LR Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktoram R.Balodim

4 M. Lenglija "Pasaules reliģijas" /Zvaigzne ABC //Rīga: 1997. 8. lpp.

5 Appl. 734/76, Xv/Denmark, decision of 8 March 1976., D&R 5 p. 15-1.

6 Ievads politikā, Zvaigzne ABC R. 1998. 78.-79. lpp.

7 Haralds Bartkēvičs, TS absolvents, Draudzes izaugsme/ Baptistu Vēstnesis, Latvijas Baptistu draudžu savienības padomes informatīvs izdevums. R. 1999. Nr.9 (63)

Statistika par reģistrētajām reliģiskajām organizācijām 1980.-2000.gadā

Reliģiskās organizācijas un kulti, kas nav reģistrēti

(dati ir aptuveni un nav pamatoti ar dokumentālām liecībām)

Kulti, kas reģistrēti kā sabiedriskās organizācijas