Ģimenes ārsti – padomdevēji ģimenes veselībā

Sarmīte Veide, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Sarmīte Veide Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Veselības aprūpes sistēmā ģimenes ārsts ir iecerēts kā “vārtu vērējs” uz ārstniecības pakalpojumiem. Kas, jūsuprāt, pacientiem ir ģimenes ārsts – draugs, uzticības persona?

– Ģimenes ārsti ir tādi paši speciālisti kā visi pārējie, vienīgi mēs rūpējamies nevis par atsevišķa pacienta, bet gan par visas ģimenes veselību. Ģimenes ārsts ārstē ne tikai atsevišķas slimības, bet pacientu – vidē, kurā viņš dzīvo. Ģimenes ārsts ir pirmais, pie kura vēršas pacients, ja tam ir kādas veselības problēmas vai vēlme uzzināt, kā dzīvot veselīgāk, kā izsargāties no saslimšanas. Mēs sekojam līdzi ģimenes veselībai, sākot ar grūtniecēm un bērniem un beidzot ar viņu vecvecākiem. Vai ģimenes ārsts ir draugs? Es drīzāk teiktu – padomdevējs.

Ģimenes ārsti un veselības aprūpes sistēma

– Tad kādēļ, jūsuprāt, pret ģimenes ārstiem lielā daļā sabiedrības ir tik negatīva attieksme? Cik daudz tā ir sistēmas un cik – ģimenes ārstu vaina? Bet varbūt tā ir pašu pacientu neizpratne?

– Mūsu veselības aprūpē daudz kas neapmierina cilvēkus – rindas uz ārstniecības pakalpojumiem slimnīcās, rindas pie speciālistiem un uz izmeklējumiem, kvotas kompensējamiem medikamentiem. Un ģimenes ārsts ir pirmais, ar kuru šajā sistēmā sastopas pacients, mēs esam tie, kuri nosūta pie speciālista, kuram nevar tikt klāt, mēs informējam pacientus, ja kvotas kompensējamiem medikamentiem ir izsmeltas. Līdz ar to arī pret mums ir vērsta cilvēku neapmierinātība. Lielā mērā mums nākas ciest sistēmas nesakārtotības dēļ.

– Vai jūs varētu minēt kādu konkrētu piemēru?

– Piemēram, pie manis atnāk pacients ar kādu kaiti. Lai es varētu ķerties pie tās ārstēšanas, dažreiz man pacients ir jānosūta uz kādu izmeklējumu. Bet tur ir rindas. Un liela problēma ir tā, ka nav vienotas datu bāzes, kurā ieskatoties es pacientam varētu teikt: slimnīcā x ir vismazākā rinda, es jūs nosūtīšu uz turieni. Faktiski šobrīd pacientam pašam ir jāmeklē, kur veikt nepieciešamos izmeklējumus un kur viņš visātrāk tiem piekļūs. Ja pacients negrib gaidīt rindā vairākas nedēļas, viņam ir iespēja pakalpojumu saņemt tūlīt, bet par maksu. Un, kā man teica viena paciente: es maksāju lielus nodokļus valstij, bet, kad man vajag valsts apmaksātu pakalpojumu, es to nevaru saņemt.

– Bet vai ģimenes ārstam nevajadzētu izskaidrot pacientam, kurš nosūtīts uz plānveida izmeklējumiem, ka nekas slikts nenotiks, ja, piemēram, divas nedēļas būs jāpagaida?

– Ja tās būtu tikai divas nedēļas! Piemēram, uz ultrasonogrāfiju vai pie kardiologa rindas ir pat mēneša garumā. Bet, ja ģimenes ārstam nav šo izmeklējumu rezultātu vai speciālista konsultācijas, viņš nevar palīdzēt savam pacientam. Tādēļ nereti kāda hroniska slimība saasinās, un pacients nonāk slimnīcā.

Rinda pie ģimenes ārsta nedrīkst būt formāla

– Bet kā ir ar pašu ģimenes ārstu pieejamību? Vairāki pacienti ir sūrojušies, ka pat gripas gadījumā, lai tiktu vizītē pie ārsta, jāgaida divas nedēļas.

– Tas ir darba organizācijas jautājums pašā ģimenes ārsta praksē vai veselības centros un poliklīnikās. Domāju, ka ģimenes ārsta praksē rindas ir daudz mazākas nekā, piemēram, pie ģimenes ārsta poliklīnikā. Piemēram, mūsu koppraksē ir trīs ārsti, māsiņas un reģistrators, kas jau pa telefonu var noskaidrot, cik akūta ir pacienta situācija. Ja tā ir kāda saslimšana, pacientam pie ārsta vajadzētu nokļūt tajā pašā dienā. Lai to izvērtētu, reģistratoram jābūt ar medicīnisko izglītību. Diemžēl daudzos veselības centros reģistrators, kuram nav šīs izglītības, rindu veido formāli, pieteikšanās kārtībā, neizvērtējot, vai un cik ilgi katrs pacients var gaidīt.

– Ir dzirdēti ieteikumi pacientiem, kuriem saslimšanas gadījumā rindā pie ģimenes ārsta jāgaida vairākas nedēļas, vērsties ar sūdzību Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrā, kura tad tālāk izvērtētu, kādēļ ir šādas problēmas.

– Mans ieteikums gan būtu pacientiem vispirms izrunāties ar pašu ģimenes ārstu, kur tad ir problēma. Bieži ģimenes ārsts veselības centrā nemaz nevar ietekmēt reģistratora darbu. Ja ģimenes ārsts poliklīnikā ir darba ņēmējs, viņam grūti iespaidot iestādes darba organizāciju. Problēmas jau nav ģimenes ārstu praksēs, kur ārsts ir vadītājs un pilnībā uzņemas atbildību, kā un kādi cilvēki pie viņa strādā.

Mājas vizīte – ekskluzīvs pakalpojums?

– Jaunie veselības aprūpes finansēšanas kārtības noteikumi, kas stājās spēkā šā gada 1.aprīlī, paredz, ka turpmāk pacientiem par ģimenes ārsta mājas vizīti jāmaksā (izņēmums ir bērni līdz 18 gadu vecumam, I grupas invalīdi un cilvēki, kas vecāki par 80 gadiem). Maksu nosaka ģimenes ārsts. Cik liela tā varētu būt, kādās robežās svārstās?

– Vispirms par to, kādēļ pacientiem par tām jāmaksā. Es gribu atgādināt, ka mājas vizīte ir laikietilpīgs un dārgs process. Arī Rietumeiropā, ASV un Kanādā ir salīdzinoši maz mājas vizīšu. Jo, kamēr ģimenes ārsts ir mājas vizītē pie viena pacienta, praksē viņš tajā laikā varētu pieņemt trīs. Īpaši ņemot vērā to, kādu laiku prasa pārvietošanās pa Rīgas ielām, nedod Dievs, ja tās ir sastrēguma stundas. Bez tam pie pacienta mājās mēs tikai varam izvērtēt, vai viņam nav nepieciešams stacionārs, un, ja var ārstēties ambulatori, izrakstīt recepti. Praksē man ir iespēja veikt atsevišķus laboratoriskus izmeklējumus, ir pieejams rentgens.

– Kādos gadījumos, jūsuprāt, vispār nepieciešama mājas vizīte?

– Noteikti tā vajadzīga invalīdiem, kuriem grūti pārvietoties.

– Tomēr kāda varētu būt cena par šo pakalpojumu?

– Tā būs atšķirīga katrā ārstniecības iestādē. Es nekādus konkrētus skaitļus negribētu saukt. Jo viena lieta ir pacients, kurš dzīvo desmit minūšu gājienā no prakses, cita – ja attālums veicams pusstundā. Bet jebkurā gadījumā gribu uzsvērt, ka par cenu pacientam ar ārstu jāvienojas pirms vizītes. Tā nedrīkst būt, ka pacients to uzzina, tikai ārstam promejot.

– No praktizējošiem ārstiem esmu dzirdējusi, ka ģimenes ārsti ņem samaksu arī par mājas vizītēm pie bērniem.

– Ja ģimenes ārsti, kuriem ir noslēgts līgums ar slimokasi, savā darba laikā par mājas vizīti pie bērna ņem samaksu, tas ir nelikumīgi. Taču es tādus gadījumus nezinu. Te gan jāuzsver: ja šī vizīte pie mazā pacienta ir ārpus ārsta darba laika, tas jau ir maksas pakalpojums. Bez tam, ja es strādāju Rīgas centrā un braucu pie bērna uz Mārupi, valsts ir noteikusi, kas es drīkstu ņemt maksu par transporta izdevumiem. Katrs gadījums ir jāvērtē individuāli.

Ģimenes ārstam trūkst komandas

– Šobrīd sabiedrībā valda satraukums, jo par nepamatotu neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) izsaukumu ir jāmaksā. Pacientiem tiek ieteikts pašsajūtas krasu izmaiņu gadījumos vispirms sazināties ar ģimenes ārstu. Taču jūs neesat pieejami 24 stundas dienā. Vai, piemēram, naktī pacientam ir kāda alternatīva NMP?

– Ģimenes ārsta darba diena ir astoņas stundas. Lielajos centros ir pieejami dežūrārsti, kuri strādā līdz astoņiem vakarā, bet vizītes veic līdz pat deviņiem. Pēc tam pacientiem ir tikai divas iespējas: personīgi vērsties slimnīcu uzņemšanas nodaļās vai saukt NMP. Tā ka būtībā šobrīd ir jāmeklē, kas, izņemot NMP, “nosegs” nakts stundas un svētdienas, kad nav pieejams nedz ģimenes, nedz dežūrārsts.

– Ja 35% no visiem NMP izsaucējiem ir hroniskie slimnieki, vai tas tomēr nav akmens ģimenes ārstu dārziņā?

– Tas drīzāk ir saistīts ar jau minētajām “nenosegtajām” diennakts stundām. Piemēram, Kanādā dežūrējošais ģimenes ārsts ir telefoniski pieejams arī nakts laikā. Un, ja nepieciešams, pacienti paši brauc uz slimnīcu uzņemšanas nodaļām, kas tā arī saucas – neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas.

– Kā ģimenes ārsts veic savu hronisko slimnieku veselības aprūpi?

– Protams, būtu iespējams darīt daudz vairāk. Taču primārajā veselības aprūpē mēs, ģimenes ārsti, esam vieni. Jā, vēl ir māsa. Taču Ministru kabineta noteikumi noteic, ka ģimenes ārsta prakse saņem pilnu darba samaksu māsas algošanai, ja tajā ir 1800 pacientu. Piemēram, man ir 1400 pacientu, tātad es no valsts nesaņemu vienas māsas slodzes finansējumu. Tāpēc šos līdzekļus es meklēju pati. Un, protams, rodas jautājums, vai ģimenes ārsta praksē pietiek ar vienu māsu.

– Kam būtu jābūt ģimenes ārsta komandā?

– Divām māsām, reģistratoram ar medicīnisko izglītību, ideāli, ja būtu fizioterapeits, psihologs, sociālais darbinieks.

– Kāds šobrīd ir ģimenes ārstu finansēšanas modelis?

– Tie ir 160 lati prakses uzturēšanai plus kapitācijas nauda – 48 santīmi par katru reģistrēto pacientu, plus māsas alga atkarībā no reģistrēto pacientu skaita. Par šo naudu izveidot un uzturēt ideālu ārsta praksi nav iespējams. Tāpēc nenotiek daudz kas, kas varētu būt. Piemēram, ja būtu vēl viena māsa, varētu telefoniski atgādināt pacientiem, ka laiks doties uz profilaktisko apskati, vai pat varētu izsūtīt uzaicinājumus. Tas būtu tikai normāli. Taču mēs to nevaram atļauties ne finansiāli, ne darbinieku trūkuma dēļ. Ja runājam par pašu modeli, tad jaunums ir tas, ka no ģimenes ārsta izmeklējumu un konsultāciju naudas ir nodalīta speciālistiem paredzētā nauda. Es to vērtēju pozitīvi. Līdz ar to atkritīs visi pārmetumi, ka ārsts it kā nav ieinteresēts pacientu nosūtīt pie speciālista.

– Taču ir bažas, ka tagad ģimenes ārsts pārvērtīsies par dispečeru, kas tikai dala nosūtījumus.

– Tā tas bija Rīgas modelī. Pašlaik ģimenes ārstam ir, kā jau minēts, savs finansējums izmeklējumiem un konsultācijām. Kad tas tiek pārsniegts, tad mums var atskaitīt līdz pat 20% no kapitācijas naudas. Šajā modelī arī pacients ir ieguvējs, jo speciālists pats var pacientu tālāk nosūtīt pie cita ārsta vai uz izmeklējumiem, pacientam nav jāiet pēc norīkojuma pie ģimenes ārsta.

– Vai šobrīd ir kāda institūcija, kas uzraudzītu ģimenes ārsta darba kvalitāti?

– Vispirms jau katrs ģimenes ārsts pats ir atbildīgs par sava darba kvalitāti. Mums ir arī sertifikācija. Lai varētu strādāt par ģimenes ārstu, ir jānokārto eksāmens. Ik pēc pieciem gadiem notiek resertifikācija. Tā iespējama, ja šajos piecos gados iegūts pietiekams punktu skaits par apmācībām, konferencēm, semināriem utt. Punktus iespējams iegūt arī ar izglītojošo darbu, rezidentu apmācību, kā arī ar zinātnisko un pētniecisko darbu. Pacientu sūdzību gadījumos ģimenes ārstu darbu izvērtē Medicīniskās aprūpes darba ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija (MADEKKI). Ģimenes ārstu, kuri noslēguši līgumu ar slimokasi, darbu kontrolē tās kontrolārsti.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv