Kino un vēsture, dokuments un iztēle

29.aprīlī Rīgā notika vācu režisora Olivera Hiršbīgela pretrunīgi vērtētās mākslas filmas “Sakāve” (“Der Untergang”) pirmizrāde Latvijā. Filma, nonākusi uz ekrāniem pagājušā gada rudenī, izpelnījusies nežēlīgu kritiku un atzinīgus vārdus gan no kino pārstāvjiem, gan arī vēsturniekiem, kuri uzskata, ka filma piedāvā nepierastu skatījumu uz vienu no nežēlīgākajiem despotiem pasaules vēsturē – Ādolfu Hitleru.

Kritizēta, tomēr atzīta

Filma “Sakāve” stāsta par Ādolfa Hitlera pēdējām dienām Otrā pasaules kara noslēgumā 1945.gada aprīlī, ko nacistu diktators ar tuvākajiem līdzgaitniekiem pavadīja pazemes bunkurā Berlīnē, līdz beidza dzīvi pašnāvībā. Režisors Olivers Hiršbīgels filmas scenārija pamatā izmantojis fīrera sekretāres Traudlas Junges stāstu un aculiecinieku liecības.
Šis nav pirmais gadījums, kad vācieši restaurē briesmīgāko laiku savā vēsturē, tas darīts jau agrāk – 1956.gadā, kad Georgs Pābsts uzņēma filmu “Der Letzte Akt”, tomēr tik personiska attieksme pret fīreru nav pausta nevienā vēsturiskā filmā. Ar šo filmu vācieši pierāda, ka ir pārvarējuši morālo sakāvi un ir gatavi runāt par vienu no sāpīgākajām tēmām ne tikai savā, bet visā cilvēces vēsturē.
Filma “Sakāve” ir izķidāta līdz pat niecīgākajiem sīkumiem – sākot ar pārmetumiem par vieglprātīgu attieksmi pret vēsturi un beidzot ar režisora strostēšanu par Hitlera tēla žēlošanu. Pasaulslavenais vācu režisors Vims Venderss pauž uzskatu, ka Hitlera nāve filmā netiek attēlota gana nežēlīgi, jo tā neparāda fīrera nošaušanās aktu, bet tikai ķermeņa sadedzināšanu.
Neraugoties uz kritiku un pārmetumiem, izdevums “Hollywood Reporter” filmu ir pasludinājis par “vienu no visu laiku labākajām kara filmām”, tā tika arī nominēta “Oskara” balvai labākās ārzemju filmas kategorijā.

Vēsturnieks par vēsturi un kino

Filmas parādīšana uz ekrāniem radījusi daudz jautājumu: vai, parādot Hitleru kā cilvēku, nepastāv briesmas, ka no redzesloka tiktu pazaudēts viņa caur un cauri ļaunais, briesmīgais, dēmoniskais raksturs, varbūt pret viņu pat rastos simpātijas? Vai tik ilgi pēc kara uz Hitleru būtu jāskatās citādi? Katrā ziņā tik cilvēcisks, kādu to ataino presē un ļaužu sarunās, Hitlera tēls nemaz nav, un uzņemt šādu filmu bija pilnībā pieļaujami, jo galu galā tā ir daļa no nepārtrauktā, neizbēgamā procesa – Hitlera laiku redzēt un uztvert kā vēsturi.
Vēsturnieki visā pasaulē pielikuši savu roku filmas kritizēšanā, tomēr lielākā daļa nav uztvēruši būtisku niansi, ka “Sakāve” ir mākslas, nevis dokumentālā filma, līdz ar to filmā nav jēgas meklēt vēsturisko notikumu autentisku atainojumu.
Britu vēsturnieks Ians Keršovs (viens no erudītākajiem Hitlera un nacionālsociālisma ēras pārzinātājiem pasaulē un jaunāko laiku vēstures pasniedzējs Šefīldas universitātē), lai izlīdzinātu nesaskaņas starp vēsturniekiem un kinematogrāfu, skaidro mākslas filmas un vēstures savstarpējās attiecības.
“Spēlfilmas apzināti cenšas modināt emocijas. Tās ir mākslinieciskas konstrukcijas, kas pēc būtības nav savienojamas ar striktu vēsturisko precizitāti. Ar to tās atšķiras no dokumentālā kino. Tā vietā, lai turētos pie faktiem, kā to dara dokumentālās filmas, spēlfilmā notikumi apskatīti tā, lai tie iederētos darbībā. Spēlfilmas uzdevums ir modināt emocijas, un tāpēc, attēlojot darbojošās personas, tās tiek pārspīlētas, lai skatītājs varētu ar šīm personām vai nu identificēties, vai arī novērsties no tām.
Kaut gan spēlfilma nepretendē uz autentisku vēstures faktu atainojumu, tā spēj paust svarīgas atziņas tajā līmenī, kas nav saistīts ar faktiem. Filmas spēja izglītot neizbēgamā kārtā ir daudz ierobežotāka. Šī filma spēj simulēt 1945.gada noskaņu, sajūtu, ka vērojat notikumus bunkurā un noraugāties, kā situācija attīstās un sasniedz baiso kulmināciju. Apbrīnojamā veidā ir atdzīvināta bunkura iemītnieku ārprātīgā pasaule – alkohola radīta bezrūpība, sarunas par labāko pašnāvības metodi, cerības izkļūt no pazemes kapa, bezgalīgais ieslodzījuma stāvoklis. Turklāt netiek aizmirsts arī tas, kas notiek ārpusē.”

Cilvēcīgums nemazina necilvēcību

Britu vēsturnieks uzskata, ka redzēt Hitleru triviālās, ikdienišķās nodarbēs – skūpstām Evu Braunu, ēdam šokolādi vai priecājamies par dziedošajiem Gēbelsa bērniem – nenozīmē kļūt akliem pret viņa neizsakāmo necilvēcību un apokaliptisko postu, kas uz visiem laikiem tiks saistīts ar viņa vārdu. “Mēs taču zinām, ka viņš varēja laipni un pretimnākoši izturēties pret savām sekretārēm un jau nākamajā brīdī aukstasinīgi dot rīkojumus par miljoniem cilvēku noslepkavošanu.”
Analizējot Hitlera tēlu, Ians Keršovs velta atzinīgus vārdus Hitlera atveidotājam aktierim Bruno Gancam. “Viņa tēlojums ir reālistisks, tieši tāds, kādu biju iedomājies, rakstot pēdējo nodaļu grāmatā par Hitleru. No visiem Hitlera kinoportretiem šis ir vienīgais, kas mani pārliecina. Tas saistīts arī ar balsi. Gancs atveido Hitlera balsi biedējoši autentiski.”

Raivis Spalvēns
Raksta tapšanā izmantoti Gētes institūta sagatavotie materiāli