2005. gada 4. maija stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi! Cienījamie viesi! Sākam Saeimas svinīgo sēdi par godu Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 15.gadadienai.

V.Muižniece (Saeimas priekšsēdētājas biedre).

Svētku uzrunai vārds Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei.

I.Ūdre.

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Kolēģi deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi!
Deklarācija par Latvijas neatkarības atjaunošanu tika pieņemta laikā, ko mēs saucam par trešo Atmodu. Par šo laiku runā kā par Latvijas tautas dziesmoto revolūciju. Vēsturē mēs esam iegājuši ar sev raksturīgāko – ar dziesmas spēku.
Taču ar katru gadu pieaug to mūsu valsts jauno pilsoņu skaits, kuri par toreiz piedzīvoto cilvēku vienotības fenomenu un patiešām unikālo situāciju uzzinās tikai no saviem ģimenes locekļiem, mācību grāmatām vai sabiedrības attieksmes pret tiem. Tāpēc mums visiem, kas esam 1990.gada 4.maija notikumu dalībnieki un aculiecinieki, ir jāuzņemas atbildība par šo vēsturisko notikumu atbalsīm tautas atmiņā. Ir jāveido skaidra izpratne par to nozīmi ne vien Latvijas kā suverēnas, neatkarīgas valsts atjaunošanā, bet kopējā Eiropas kontekstā.
Jo intensīvāk mēs izdzīvojam tagadni, jo vairāk sajūtam tās organisko saikni ar pagātni. Mums ir jāspēj raudzīties uz savu pagātni godīgi, virknējot faktu aiz fakta un izskaužot dažādas interpretācijas, kas atkarībā no vajadzības var kļūt par izdevīgu politiskās konjunktūras ietērpu. Tikai tad mēs varam cerēt uz rītdienu, kurā valdīs savstarpējā sapratnē balstīta sadarbība un partnerība starp valstīm un nācijām.
1990.gadā beidza pastāvēt tās dalījuma līnijas, ko Eiropas kartē bija ievilcis padomju totalitārais režīms. Nežēlīgs, melīgs, vispārcilvēciskās vērtības nivelējošs mehānisms, kas bija 50 gadus ilgušās Latvijas okupācijas pamatā. Režīms, kas pārvilka svītru daudzu Eiropas tautu pašnoteikšanās tiesībām un brīvībai.
Patiesībā 1990.gadā kopā ar trim Baltijas valstīm brīvi uzelpoja visa Eiropa un demokrātiskā pasaule, aptverot, ka līdz ar padomju totalitārisma likvidāciju ir aizsācies jauns posms mūslaiku vēsturē. To raksturo centieni veidot Eiropu kā kopīgu māju visiem, kam svarīga savas tautas identitātes izkopšana un reizē tādas kopības veidošana, kas balstās uz vienotu izpratni par garīgām un materiālām vērtībām. Eiropeiskais gars ļauj saskatīt ikvienas tautas vietu civilizētas sabiedrības attīstībā, atzīstot katras devumu cilvēces kultūrvēsturiskajā mantojumā.
Skaitliski nelielām tautām vienmēr ir bijis daudz aktīvāk jādarbojas, lai tās tiktu sadzirdētas un uzklausītas. Latvijas piecpadsmit gadus garais ceļš kopš neatkarības atgūšanas ir apliecinājis, ka šajā ziņā mēs neesam izņēmums. Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pasludināja, ka 1940.gada 17.jūnija PSRS militārā agresija ir kvalificējama kā starptautisks noziegums. Arī PSRS Tautas deputātu II kongress jau 1989.gada 24.decembra rezolūcijā sniedza savu nosodošo vērtējumu Molotova–Ribentropa paktam, atzīstot to par spēkā neesošu no parakstīšanas brīža. 1996.gada 22.augustā Saeimā tika pieņemta Deklarācija par Latvijas okupāciju, ar to vēršoties pie pasaules valstīm un starptautiskajām organizācijām, lai atgādinātu mūsu tautas un valsts traģisko likteni XX gadsimtā.
Brīvība mums ir devusi iespēju atklāti runāt par to, kas nav izdzēšams no mūsu tautas vēsturiskās atmiņas, – par to, kas mums svarīgs, kas sāp un joprojām sagādā ciešanas cilvēku tūkstošiem. Mēs esam izmantojuši iespēju skaidrot Latvijas vēstures sarežģītos līkločus gan parlamentārā līmenī, gan starptautisko organizāciju un starpvalstu sadarbības ietvaros.
Un skaidrojot mēs esam aicinājuši saprast mūsu tautas traģisko gājumu – arī tajos Otrā pasaules kara gados, kad vienas mātes divi dēli cīnījās katrs savā frontes pusē un abi uzskatīja, ka cīnās par Latvijas brīvību. Kad vienā pusē aizsāktās dziesmas motīvu pēkšņi turpināja otrā pusē, “Zilā lakatiņa” melodijai un dzimtajai valodai apvienojot latviešu karavīrus. Apvienojot uz netveramu mirkli, jo patiesībā melodija izgaisa neiespējamībā kaut ko savienot.
Šādus mirkļus pieminot, nākas apjaust, cik viegli laikmeta pretrunīgie grieži var samalt cilvēka dzīvi. Un cik mazu nozīmi tam savulaik piešķīra totalitārās varas, kuru sekotāji vēl ilgi pēc to nenovēršamajām beigām mēģina izmantot priekšgājēju sagudrotos uzstādījumus, ignorējot cilvēcisko jēgu un piesmejot saturu.
Kādreizējais Latvijas izglītības ministrs, zinātnieks Jūlijs Auškāps, kas 1941.gadā tika apcietināts un deportēts uz Padomju Savienību, ir teicis: “Brāļu kapi ir pilnīgākais tautas vienības simbols un tās lielākā svētnīca.” Mums ir būtiski panākt, lai tiktu nosodīts jebkurš noziedzīgs režīms, jebkura veida represijas pret tautām un cilvēkiem, uzsverot, ka nav vietas skaitliskiem salīdzinājumiem un vērtējumiem, kurš un kad vairāk cietis, ja runa ir par nevainīgu cilvēku upuriem. Tā nav tikai bezkaislīga statistika, tā ir ikviena cietušā personīgā traģēdija, līdz ar to – arī visas tautas traģēdija.
Šodien, nedaudz vēlāk kā gadu pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienības valstu saimē un Latvijas kļūšanas par NATO dalībvalsti, mēs varam būt gandarīti, ka mūsu pozīciju saprot un atbalsta demokrātiskā pasaule. Vēsture rāda tautas stiprumu. Mums ir jābūt stipriem un vienotiem, arī sniedzot skaidrību par to. Protams, neizbēgami ir viedokļi, kurus grūti uzskatīt par objektīviem, taču mūsu uzdevums ir būt atvērtiem pašiem un pavērt durvis arī citu izaugsmei.
Šo gadu gaitā ir noticis vairāk, nekā mēs varējām iedomāties: virkne valstu, kuras paudušas savas tautas gribu iet pa brīvu un neatkarīgu attīstības ceļu – kā Ukraina, Gruzija, Armēnija un citas valstis – , ir uzrunājušas Latviju, aicinot dalīties savā pieredzē. Jo mūsu pieredze daudzējādā ziņā ir kalpojusi par piemēru. Mēs spējam saprasties vienā valodā tad, kad runa ir par kopīgi pārdzīvoto, par totalitāru komunistisko režīmu salauzušu nāciju saliedēšanos fundamentālu demokrātijas vērtību vārdā. Bet vai mums ir šī sapratne, kad jādomā ne vien par neatkarības atgūšanu un brīvības ideālu nosargāšanu, bet arī par ikdienas sūro darbu, kas seko ikvienam pacēluma vilnim?
Šķiet, būtiskākais, ko mēs varētu nodot saviem domubiedriem un draugiem, – mācīties atšķirt to, kas saglabājams, no tā, kas izkurtējis un aizmetams. Jo cilvēki visos laikos un visās sistēmās ir radījuši labas, arī ģeniālas lietas, ir sapņojuši par laimi un mīlestību un arī ieguvuši daudz ko no tā, pēc kā tiekušies. Katrā ziņā vērtību pārvērtēšanai būtu jānotiek daudz biežāk nekā tikai lielu satricinājumu brīžos, un pirmām kārtām ir jāpārlūko savi personīgie apcirkņi. Vienmēr būtu jāstāv nomodā arī par to, lai demokrātija kādā dzīves jomā nepārvērstos par haosu. Jo arī demokrātijā ir savi noteikti izpildāmie likumi. Citādi kādam maldīgi var likties, ka viņš ir izgudrojis kaut ko labāku par demokrātiju. Un vēl – kā atzinis jau iepriekš citētais Jūlijs Auškāps: “Tautas un sava paša labklājība prasa daudz tāda, ko nevar sasniegt viens. Tas veicams, tikai daudziem sadodot kopā rokas, un, jo lielāks spraustais mērķis, jo lielākam jābūt talcinieku skaitam.”
Šo vārdu patiesumu mēs pierādījām pirms septiņpadsmit gadiem, kad 1988.gada augustā Baltijas tautas sadevās rokās, visai pasaulei apliecinot savu vienotību cīņā par brīvību un neatkarību.
1990.gadam – Baltijas tautu brīvības un pašapziņas uzvarai – vēl sekoja 1991.gada barikāžu un augusta notikumi, kas mūsu tautu vienotību tikai stiprināja. Arī vēlāk mums ir bijuši spilgti un vienojoši brīži, taču nevar noliegt, ka vara reizēm izvēlas vieglāko ceļu, proti, atsvešināšanos no tautas. Savukārt cilvēki, atskāršot, ka starp brīvību un labklājību nav liekama vienlīdzības zīme, ir atsvešinājušies cits no cita. Brīvības vārdā mēs bijām gatavi ziedot dzīvību otra labā. Vai esam gatavi to darīt šodien?
Jājautā – kas pirms piecpadsmit gadiem mazo Baltijas Sprīdīti padarīja neuzvaramu komunistiskā monstra priekšā? Tās nebija šautenes, tās nebija intrigas, tā nebija nauda vai kāda slepena vara. Tie bija skaidri, godīgi un nepārprotami ideāli. Baltijas Brīvības ceļš māca, ka nevis intereses, bet tieši ideāli virza vēsturi.
Un šī viedā gudrība būtu jāapgūst katrai nākamajai paaudzei, lai suverēnas nācijas nekad vairs nesadruptu neperspektīvās dažādo interešu sadursmēs. Es novēlu, lai šis gads kļūst par mūsu ideālu atjaunotnes gadu un stiprina Baltijas valstu vienotību kopējā Eiropas saimē.
Godātie deputāti!
Šajā svētku dienā gribu īpaši pateikties visiem, kas 1990.gada 4.maijā ar savu balsojumu izšķīra neatkarīgas Latvijas likteni. It sevišķi tiem, kas ar izrādīto drosmi un pārliecību palīdzēja saviem kolēģiem deputātiem, kuriem šī pārliecība varbūt nebija tik stipra. Mums ir jāgodina Latvijas tautas sabiedriskie darbinieki, izcilās personības, kuras jau padomju impērijas agonijas posmā atklāti uzrunāja cilvēku tūkstošus, saucot lietas īstajā vārdā un norādot, kur slēpjas notikumu jēga.
Laikam ir tendence rīkoties ar cilvēku atmiņu pēc sava prāta, šo to izbalinot, šo to izpušķojot. Bet mums ir būtiski atcerēties 4.maija priekšvēsturi un tam sekojušos notikumus arī no citas puses, jo bez tā laika pacilājošās cilvēciskās vienotības mūsu tauta parādīja arī fantastisku uzdrīkstēšanos. Latvijas tauta vārda vistiešākajā nozīmē bija modusies no paklausības un bijības miega. Bija pazudušas bailes rīkoties tā, kā saka sirdsapziņa. Aizdedzināt logā svecīti, lai atcerētos to, ko gribas un kad gribas, vai nodziedāt tautasdziesmu kopā ar draugiem, kad un kur vien to vēlies. Mūsu literatūras dižgara vēsturiskais vēlējums, ka ikkatra tauta var būt liela tik, cik liela ir tās griba, vienā īsā mūžības mirklī bija sasniedzis tūkstošiem adresātu.
1991.gada janvāra barikādes, šķiet, pārsteidza arī pašus barikāžu dalībniekus. Spārnoja doma, ka ikvienam no mums ir tik daudz domubiedru, ka tik daudz ļaužu no Latvijas malu malām bija sarūpējuši ceļamaizi, lai dotos uz Rīgu aizstāvēt brīvību – kailām rokām, toties ar nelokāmu gribu un ticību sirdī.
Latvijas valsts pateicas visiem, kas toreiz, nezinot, vai atgriezīsies mājās, uzskatīja par savu pienākumu piedalīties barikāžu notikumos. Tāpēc man ir liels prieks, ka tieši pēdējos gados no pašvaldībām, iestādēm, organizācijām un fiziskajām personām tiek saņemti daudzi ieteikumi apbalvošanai ar 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Ļaudis pulcējas savu novadu un pagastu kultūras namos un skolās, lai kavētos atmiņās. Cik šīs atmiņas ir dārgas un šis valsts apbalvojums – nozīmīgs, es jūtu ikreiz, kad redzu, ar kādu saviļņojumu cilvēki piedalās atceres brīžos. Kopā ar viņiem ir jaunā paaudze – bērni un mazbērni, kuros šie pasākumi izraisa sajūsmu jau ar to vien, ka pulcē vienkopus tik daudz viņu tuvinieku un draugu. Tā ir laba zīme, ka Praulienā un Mārsnēnos, Dunavā un Vecumniekos, arī daudzviet citur Latvijā barikāžu ugunskuri joprojām silda cilvēku dvēseles un kavēšanās atmiņās izvēršas par īstiem svētku brīžiem.
Šodien es gribu aicināt jūs padomāt par to labo, ko 15 gadu laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas mēs visi kopā esam paveikuši. Jā, mēs esam klupuši un, kā akadēmiķis Jānis Stradiņš nesen teica kādā sarīkojumā, vēl aizvien neesam tikuši tai stikla kalnā, kura galā ir jātop mūsu tautas Gaismas pilij. Un tomēr — ikdiena nenoliedzami ir kļuvusi daudzveidīgāka un krāšņāka, cilvēkiem ir pavērušās plašākas iespējas realizēt savas iniciatīvas.
Pateicoties tādām kustībām kā “Helsinki 86” un Vides aizsardzības klubam, mēs uzdrošinājāmies sākt domāt par neatkarību.
Pateicoties Latvijas Tautas frontei, mēs uzzinājām, kāds spēks piemīt īstiem ideālistiem.
Saeimā šobrīd nestrādā partijas “Latvijas ceļš” pārstāvji, bet tieši viņu konsekventā politika radīja iespēju Latvijai neatlaidīgi spert soli pa solim pretī dalībai Eiropas Savienībā un NATO.
Iespējams, ka biežās valdību maiņas ir viena no mūsu laikmeta raksturīgākām iezīmēm, jo šī parādība regulāri piemeklē virkni demokrātisko valstu. Tādēļ tā vietā, lai šķendētos par to, mēs varētu savas pūles un veselību veltīt pragmatiskam kopdarbam Latvijas nākotnes labā, iekļaujoties pasaules progresīvo ideju vēsmās.
Galvenais, mums ir jāapzinās, ka esam pietiekami gudri un saimnieciski, lai varētu dot arī savu pienesumu. Un tas, ko mēs gribam panākt, ir uz zināšanām, informāciju, tehnoloģijām un komunikāciju attīstību orientēta sabiedrība, kas nodrošina cilvēka radošā potenciāla brīvu izpausmi.
Un tomēr biežāk vajadzētu sev atgādināt, ka dalība Eiropas Savienībā un NATO nebūt nebija tikai ārpolitiskais mērķis. Tā bija iespēja nodrošināt cilvēku labklājības pakāpenisku pieaugumu un drošību. Varbūt nesteigsimies šodien formulēt savai valstij jaunus sapņu horizontus, bet darīsim to, kas nepieciešams, lai Latvija kļūtu par modernu Eiropas valsti. Valsts ar visām tās starptautiskajām pozīcijām un nostādnēm nav pašmērķis. Valsts perspektīvas ir visu tās iedzīvotāju perspektīvu un izredžu summa.
Ne jau tikai ministrijām un atsevišķiem institūtiem ir jāatrod sava vieta Eiropas Savienībā. Tā ir jāatrod ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Arī tiem mazo uzņēmumu darbiniekiem, kuri Eiropas Savienības regulu piemērošanas rezultātā ir palikuši bez darba. Arī tām ģimenēm, kas vēl šobrīd Latvijas laukos dzīvo sveču gaismā un gaida elektrības pieslēgumu. Būtu lietderīgi atbildēt arī uz virkni aktuālu jautājumu. Piemēram, kā pensionāram ik dienu apmaksāt arvien pieaugošos veselības aprūpes rēķinus vai arī kā lauku cilvēkam nopelnīt cienīgu iztiku šeit, Latvijā, nevis doties laimes meklējumos uz ārzemēm, pametot savas mājas tukšas. Vai – pavisam prozaiski – atbildēt bērnu invalīdu aprūpes namam, kā salabot liftu, lai slimie bērni pa kāpnēm nebūtu jānēsā uz rokām...
Laikam vajadzētu runāt arī par godprātības prezumpcijas ieviešanu ierēdņu un pilsoņu attiecībās, lai zustu sajūta, ka tie atrodas nosacītu barikāžu pretējās pusēs.
Galu galā demokrātijas aicinājums ir nodrošināt visu sadarbību ar visiem, nevis visu karu ar visiem. Citādi demokrātija pati sevī atražo tikai destrukciju un šķelšanos, radot nostalģiju pēc tā sauktās stingrās rokas vai arī onkuļiem no ārpuses, kas ieviesīs kārtību. Bet tas savukārt jau ved pie nākamā valsts un pilsoņu atsvešinātības līmeņa, ko neviens vairs nevar nosaukt par modernu eiropeisku pārvaldīšanas tradīciju. Turklāt šis ir ne tik daudz tiesiskā regulējuma, cik sabiedriskās ideoloģijas jautājums.
Manuprāt, politiķi šobrīd patiešām nevar sūdzēties par izaicinājumu trūkumu Latvijā. Ir tikai godīgi un atbildīgi jāstrādā visu valsts iedzīvotāju labā un jāapzinās, ka, kalpojot vēlētājam, nav ignorējamu un maznozīmīgu uzdevumu.
Kā savulaik teicis Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste: “Politiķi un valsts darbinieki nedrīkst tajā pašā laikā būt arī veikalnieki. Jo, domājot par saviem uzņēmumiem, piemirsīsies tautas labums.”
Cienījamie kolēģi!
Ikviens atbildīgs cilvēks ir ieinteresēts, lai procesi, kuros viņš piedalās, un lēmumi, kas tiek pieņemti, iezīmētu pilnvērtīgas attīstības perspektīvas katrai valstij.
Pilnvērtīgas attīstības perspektīvas nozīmē ne vien iespēju robežu paplašināšanu, bet arī esošo robežu saturisku piepildījumu un skaidru nākotnes redzējumu.
No vienas puses, mēs nemitīgi sastopamies ar globāliem izaicinājumiem, kurus vairumā gadījumu pieņemam, no otras puses, kā centrbēdzes spēks darbojas individuālisms. Un grūtākā lieta ir atrast tādu līdzsvaru, kas nogludinātu, nevis padziļinātu nesaskaņas un sociālos kontrastus starp atsevišķiem reģioniem un pasaules poliem.
Par vienu lietu gan nav šaubu – visi cilvēki arī mūsdienās, tieši tāpat kā pirms vairāk nekā 100 gadiem savos darbos rakstīja Čehovs, ilgojas pēc mīlestības un sapratnes. Un arī pēc savādākas dzīves, jo vienmēr pastāv iespēja, ka labāk ir tur, kur mūsu nav.
Tieši tāpēc XXI gadsimtā aktuāla ir kļuvusi humānisma koncepcija. Humāns cilvēks spēj sadzirdēt un saprast otru cilvēku. Nevar dzīvot sabiedrībā un nerēķināties ar cita viedokli un dzīvesveidu, neatzīstot cilvēcīgo visos cilvēkos, visās kultūrās. Mums ir jāspēj saredzēt to, kas ir, nevis uzdot par esošo savus priekšstatus par realitāti. Nevar citiem uzspiest savas normas. Arī ģimenes locekļu vidū vislabākā saskaņa valda tad, ja izpratne par to, kas ir labs un slikts, vērtīgs un pārejošs, tiek audzināta ar mīlestību. Nekurināt naidu, bet sēt draudzību! Un draugi mums ir tad, ja draudzību mēs pastāvīgi kopjam.
Humāna attieksme pret visu dzīvo un dabisko, pret zaļo un elpojošo ir tā jaunā ideja, kas būtībā iemieso sevī patiesību par to, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.
Laika gaitā humānisma strāvojumi ir pieredzējuši postošus pārrāvumus, un pagājušais gadsimts te īpaši izceļas ar savu nežēlību. Bet tieši XX gadsimts dāvāja cilvēcei pāvestu Jāni Pāvilu II. Viņš vienoja valstis un tautas garīgajās vērtībās, kuras liekamas augstāk par laicīgās pasaules normām un kuras par savām atzinuši ļaudis dažādos kontinentos. Mēs varam tikai paust prieku par cilvēkiem, kas savas zemes gaitas spēj piepildīt ar kalpošanu vispārējam labumam.
Savulaik Zenta Mauriņa rakstīja par prieku, ko izraisa viss pilnīgais un pabeigtais: “Katrs cilvēks ir apbrīnojams, ja viņš dabas un likteņa robežās veic augstāko un iespējamo.” Mums visiem ir nepieciešama garīga mijiedarbība, lai varētu augt un attīstīties.
Tāpat kā ikviena cilvēka, arī katras tautas kultūra atklājas tās raksturā, tās iekšējā stiprumā. Stipra un neatkarīga Latvija pastāvēs tikmēr, kamēr būs dzīva tās paaudžu paaudzes vienojošā garīgā saite. Kamēr cieņa pret cilvēku, pret vitalitāti un morālo spēku būs mūsu kopējā vizītkarte! Tad arī nāks dullie daukas un pavērs jaunus apvāršņus. Latvijai, Baltijai, Eiropai un visiem cilvēkiem!
Dievs, svētī Latviju!
(Aplausi.)
(Skan valsts himna.)
Sēdes vadītāja.
Cienījamie kolēģi! Līdz ar to 4.maija svinīgā sēde ir beigusies.
Bet daži vārdi informācijai. Atšķirībā no citiem gadiem šogad mūsu kopējā fotografēšanās notiks šeit, zālē. Tādēļ laipni aicināti vispirms jau, protams, prezidentes kundze un visi deputāti, arī Augstākās padomes deputāti uz fotografēšanos šeit, zālē.
Pēc tam mums visiem kopīgi būtu jādodas uz Franča Trasūna bronzas ciļņa atklāšanu tepat pie Jēkaba baznīcas.
Tā ka vēlreiz sveicu svētkos, un gatavosimies fotografēšanai.