Eiropas Komisijas Enerģētikas komisārs Andris Piebalgs Saeimas Eiropas lietu komisijas sanāksmē 2005.gada 9.maijā:

Godātais komisijas vadītāj, godātie deputāti!
Pateicos jums par šo godu uzrunāt Eiropas lietu komisiju un jūs visus šodien, Eiropas dienā, kas gandrīz sakrīt ar Latvijas pirmo gadskārtu Eiropas Savienībā. Viens gads ir pārāk īss laiks, lai notikumus un tendences vērtētu visaptveroši. Bet tas tomēr ļauj atskatīties uz galvenajām lietām Latvijas pirmajā gadā Eiropas Savienības dalībvalsts statusā. Es runāšu arī par Komisijas darba prioritātēm un šā gada galvenajiem politiskajiem lēmumiem Eiropas Savienības dienaskārtībā, bet labprāt tos skatītu kontekstā ar kopējām ekonomiskajām un politiskajām tendencēm Eiropas Savienības dalībvalstīs un Latvijā.
Par Latviju. Atskatoties uz pirmo dalības gadu, gribētos teikt, ka bilance, manuprāt, nepārprotami ir pozitīva. Latvijai ir bijusi straujākā ekonomiskā izaugsme Eiropas Savienībā; arī šogad pēdējās Eiropas Komisijas pavasara ekonomiskās prognozes Latvijai paredz līderpozīciju ekonomikas pieauguma rādītāju ziņā. Uz kopējā Eiropas ekonomikas vājās izaugsmes fona tas ir priecējošs rādītājs.
Aizvadītais gads ir pirmais, kad Latvija pilnā apjomā sāka saņemt strukturālo fondu naudu ieguldījumiem reģionu attīstības un sociālajos projektos un Kohēzijas fonda līdzekļus infrastruktūrai. Ir veiksmīgi noslēgti līgumi par gandrīz visu pieejamo struktūrfondu līdzekļu piesaisti konkrētiem projektiem. Latvijas celtniecības sektors, šķiet, ir sasniedzis savu maksimālo kapacitāti. No vienas puses, tas, protams, ietekmē cenas šajā sektorā, bet, no otras, tas liecina, ka būvniecība Latvijā pašlaik noris vēl nepieredzētos apjomos.
Arī zemniekiem, domāju, bilance pēc pirmā Latvijas gada Eiropas Savienībā ir pozitīva. Lauku atbalsta dienests pērn salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu zemniekiem un lauku atbalsta pasākumiem izmaksājis divreiz vairāk līdzekļu, šogad atbalstā plānots izmaksāt 188 miljonus latu, kas ir gandrīz trīs reizes lielāks atbalsts nekā 2003.gadā. Pēc statistikas datiem, vidējie zemnieku saimniecību ienākumi visās jaunajās dalībvalstīs pērn palielinājušies uz pusi. Augustam Brigmanim, piemēram, kā lasīju LETA informācijā, pērn viņa zemnieku saimniecība devusi lielāku peļņu un ienākumus nekā Saeimas alga.
Sabiedriskās domas viedoklis par Eiropu Latvijā kopumā, šķiet, ir līdzsvarā vai vairāk pozitīvs nekā negatīvs. Galvenās pārmaiņas, pēc nesenās SKDS aptaujas, iedzīvotājiem saistītas ar ekonomiskiem aspektiem. Labās ziņas cilvēkiem ir iespēja saņemt Eiropas naudu infrastruktūrai un zemniekiem tiešos maksājumus, arī investīciju pieaugums un Eiropas vienotā tirgus dotās iespējas. Ir, protams, arī negatīvi aspekti, piemēram, cenu pieaugums, kam gan vairāk ir saistība ar nepieredzētu degvielas cenu celšanos pasaules tirgū nekā ar Eiropas Savienību.
Interesanti, ka pārskatā par tendencēm ES dalībvalstu medijos un sabiedriskajā domā, ko katru mēnesi izplata mana kolēģe Margota Valstrēma, sabiedrība nosacīti iedalīta “eiroracionāļos”, “eiroideālistos”, “eirokritiķos”, “trauslajos jeb svārstīgajos” un “antieiropiešos”. Latvijā šogad martā 23% aptaujāto sevi kvalificējuši kā “eiroracionāļus” un 19% sevi pieskaita pie “eiroideālistiem”. “Eirokritiķu” ir tikai 8%, bt Latvijā ir ļoti daudz – 46% – to, kuri šai pārskatā kvalificēti kā “trauslie” vai “svārstīgie”. Katra no šīm grupām vieno noteiktu cilvēku kategoriju. Piemēram, “eiroracionāļi” visbiežāk ir vīrieši, cilvēki, kas jaunāki par 40 gadiem, ar augstāko izglītību, pilsētnieki, ierēdņi vai vadītāji, kas visbiežāk ir arī viedokļu veidotāji. Viņi ir pārliecināti par iespējām, ko ES piedāvā, tajā pašā laikā viņi arī saprot, ka Eiropas Savienība nevar atrisināt visas problēmas, it sevišķi tādas lietas, kas īpaši raksturīgas kādai konkrētai valstij vai reģionam. “Trauslo” grupā savukārt vairākums ir sievietes, cilvēki pāri 40 gadiem, laucinieki. Šīs kategorijas cilvēki lielākoties ir pārņemti ar savām personīgajām problēmām, ne visai apmierināti ar savu dzīvi, tādēļ visbiežāk Eiropas lietas viņus neinteresē.
Visai loģiski varētu šķist, ka bažas un piesardzība vairāk varētu būt raksturīga jaunajām dalībvalstīm, tādēļ visai saprotami – arī Latvijai. Tomēr ne! Turpinot runāt šajās dalījuma kategorijās, diemžēl par “trauslu” tajā pašā pētījumā šodien sevi atzīst ļoti nozīmīga sabiedrības daļa vairumā Eiropas Savienības dalībvalstu – Zviedrijā, Francijā, Vācijā, Lielbritānijā, Austrijā, pat tādā “veiksmes stāsta” zemē kā Somija.
Personīgās dzīves rūpes ekonomiskajā un sociālajā plāksnē šodien ir galvenais, kas satrauc Eiropas valstu iedzīvotājus. Un tam ir objektīvs pamats. Ekonomiskā izaugsme lielākajā daļā veco Eiropas Savienības dalībvalstu ir vāja – ap 2%. Lielie un arvien biežāk arī vidējie uzņēmumi meklē sev ekonomiski izdevīgākus tirgus apstākļus un lētāku darbaspēku, kas tiem nodrošina lielāku peļņu. Tādēļ ražotnes tiek pārvietotas uz valstīm un reģioniem, kas atbilst šiem kritērijiem. Šodien tā ir Austrumeiropa vai Āzija. Viens strādnieks Beļģijā uzņēmumam gadā vidēji izmaksā 53 tūkstošus eiru, Latvijā viena strādnieka nodarbināšanas izmaksas gadā ir 4700 eiru. Tieši sociālās apdrošināšanas izmaksas un komplicētās attiecības ar arodbiedrībām beļģu strādniekus padara par visdārgāko darbaspēku Eiropā. Uzņēmējiem šīs ievērojamās izmaksu atšķirības paver izvēles iespējas. Daudzām Belģijas, Francijas un Vācijas iedzīvotāju ģimenēm savukārt šīs globālās ekonomikas tendences izvēršas par personīgu traģēdiju – tiek zaudēts darbs un ienākumi. Valdībām tā ir papildu slodze valsts budžetam, grūtas sarunas ar arodbiedrībām un izaicinājums uz jaunām reformām.
Tas, kas šodien notiek Francijā, ļoti labi raksturo šo situāciju. Pirmsreferenduma kampaņa par Eiropas Savienības konstitucionālo līgumu ir pārvērtusies par iekšpolitisko un sociālekonomisko cīņu arēnu. Kampaņā par ES līgumu nebūt netiek diskutēts par pašu līgumu, kuru lielākā daļa cilvēku nemaz nav lasījuši. Diskusija ir par Francijas ekonomiskajām un sociālajām problēmām, bezdarbu un valdības politiku. Avīzes raksta par lielo uzņēmumu vadītājiem, kas gūst fantastiskus un vienkāršiem cilvēkiem neaptveramus ienākumus, kamēr ražotņu pārvietošanas dēļ no darba tik atbrīvoti tūkstošiem cilvēku un bezdarbs aug. Franči to kvalificē kā mežonīgo liberālismu, kas apdraud sabiedrības sociālo sistēmu. Šajās debatēs diemžēl daži politiķi un viedokļu veidotāji nereti iepin arī jaunās ES dalībvalstis, kur ir lētāks darbaspēks un kurp daži uzņēmumi pārceļ savas ražotnes. Saprātīgi domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka Eiropas Savienības paplašināšanai nav tieša sakara ar šīm sociālekonomiskajām grūtībām. To pamatā ir globālās ekonomikas tendences, jo sevišķi sīvā Eiropas reģiona konkurence ar citiem pasaules reģioniem.
Vācijas kanclera Šrēdera iesāktā reformu programma ir atbilde uz šiem jaunajiem apstākļiem. Vācija ir samazinājusi korporatīvo nodokļu likmes, bet nodokļi par uzkrājumiem ir ievērojami augstāki nekā citur Eiropā. Nodokļu konkurence ir viens no galvenajiem ekonomisko reformu stimuliem, kas pozitīvi iekļaujas Lisabonas ekonomisko mērķu procesā.
Sarežģītā ekonomiskā situācija ir ietekmējusi un turpina ietekmēt arī galvenos politiskos un ekonomiskos lēmumus Eiropas Savienībā. Tā izskaidro ļoti stingro uzstājību, ar kādu Stabilitātes pakta reformu aizstāvēja Vācija, un sakāpinātās dažu dalībvalstu emocijas Pakalpojumu direktīvas sakarā. Ļoti stingri Vācija un citas dalībvalstis ir pozicionējušās arī pašreizējās sarunās par nākamo Eiropas Savienības finanšu perspektīvu.
Godātais komisijas priekšsēdētāj, godātie deputāti!
Barrozu vadītā Eiropas Komisija ir nostrādājusi pusgadu. Labklājība, solidaritāte un drošība ir trīs šīs Eiropas Komisijas stratēģiskie mērķi, ko tā, stājoties amatā, izvirzīja nākamajiem pieciem gadiem. Šie trīs mērķi ir arī ikgadējo Komisijas darba programmu pamatā, kam tagad pievērsīšos sīkāk.
Pavasara Eiropadomē Eiropas Savienības dalībvalstis un Eiropas Komisija vienojās par Lisabonas stratēģijas atjaunošanu. Lisabonas mērķi – padarīt Eiropu par konkurētspējīgāko pasaules ekonomiku – pirmoreiz tika definēti pirms pieciem gadiem. Diemžēl sasniegumi ekonomisko reformu veikšanā nav bijuši tik labi, kā gribētos, tādēļ pašu dalībvalstu noteiktos mērķus nav izdevies sasniegt. Pašreizējā Eiropas sociālekonomiskā situācija vairāk nekā jebkad prasa skaidru rīcību ekonomiskās izaugsmes stimulēšanai un jaunu darba vietu radīšanai. Kādi ir piedāvātie risinājumi?
Eiropai ir nepieciešama uz zināšanām balstīta ekonomika. Ir svarīgi ieguldīt zinātnē un pētniecībā, izglītībā un inovatīvajā darbā, jo zināšanām ir jākļūst par ekonomikas pievienoto vērtību un jāpaver ceļš uz jaunām darbavietām. Eiropas Savienības dalībvalstis Lisabonas procesa ietvaros ir apņēmušās zinātnē un pētniecībā investēt 3% no iekšzemes kopprodukta. Šīm investīcijām ir jānāk gan no valsts, gan privātā sektora. Jārada labvēlīgi priekšnosacījumi, kas uzņēmumos modinātu interesi investēt pētniecībā. Valdībām jādomā, kā optimizēt valsts finansiālo ieguldījumu zinātnē un kā uzlabot saikni starp pētniecības institūtu un universitāšu zinātnisko darbību un ekonomiku.
Kāda ir Eiropas Komisijas loma Lisabonas stratēģijas realizēšanā?
Jauno, Septīto zinātnes un pētniecības ietvarprogrammu 2007.–2013.gadam Eiropas Komisija ir veidojusi ar domu, lai Eiropas zinātniskais darbs kļūtu par katalizatoru ekonomiskās konkurētspējas celšanai un jaunām darba vietām. Salīdzinājumā ar iepriekšējo zinātnes un pētniecības ietvarprogrammu jaunās programmas budžetu ir piedāvāts dubultot. Septiņiem gadiem tie būtu 67,8 miljardi eiru.
Septītā zinātnes ietvarprogramma ir sadalīta četrās apakšprogrammās. Sadarbības apakšprogramma ir vērsta uz zinātnes institūtu un rūpniecības sadarbību, lai veicinātu jauno tehnoloģiju ienākšanu ražošanā un lietojumu ikdienā. Tas attiecas uz dažādām jomām, sākot ar medicīnas un informācijas tehnoloģijām un beidzot ar transportu, vidi un enerģiju. Ideju, cilvēku un kapacitātes apakšprogrammas ir vērstas uz Eiropas zinātnieku darba apstākļu un sadarbības uzlabošanu un Eiropas zinātnes konkurētspējas celšanu.
Manā atbildības jomā – enerģētikā – Septītā zinātnes un pētniecības programma būs ļoti nozīmīgs finansējuma avots. Kopā mēs runājam par 2,6 miljardiem eiru pētījumiem enerģētikas nozarē un vēl 780 miljoniem demonstrējumu un tehnoloģiju projektiem enerģētikā programmas “Intelligent Energy Eirope” ietvaros. Tendences pasaules enerģijas patēriņa un resursu tirgū, kā arī Eiropas saistības Kioto protokola ietvaros ir iemesls, kādēļ šī Eiropas Komisija par prioritātēm enerģētikas jomā ir izvirzījusi enerģijas efektivitāti un patēriņa samazināšanu, enerģētikas politikas ciešāku sasaisti ar vides un pētniecības politiku. No pētījumiem enerģētikas nozarē visai noteikti tiks atbalstīti pētījumi atjaunojamo enerģijas resursu izmantošanai apkurē, jo tie ļauj samazināt ES atkarību no ārējiem resursiem, it īpaši tagad, kad arvien pieaug naftas un gāzes cenas. Nozīmīgi būs arī pētījumi par ūdeņraža izmantošanu automašīnu dzinējos un pētījumi ogļskābās gāzes izmešu pārtveršanai un noglabāšanai.
Bez zinātnes ietvarprogrammas vēl viens instruments ir Konkurences un jauninājumu programma, kas radīta, lai atbalstītu inovatīvus mazos un vidējos uzņēmumus, kam ir augsts izaugsmes potenciāls, un lai novirzītu tehnisko atbalstu jauninājumu ieviešanai ražošanā un ikdienā. Novatoriskiem maziem un vidējiem uzņēmumiem tiks atvieglotas sākumkapitāla iegūšanas iespējas bankās. Šī programma arī būs viens no instrumentiem jaunu vides tehnoloģiju ieviešanā.
Atsevišķa apakšprogramma ar kopējo budžetu – 780 miljoni eiru –, kas ietilpst manā atbildības jomā, ir programma “Saprātīga enerģija Eiropai” (Intelligent Energy Europe). Ar dažādiem demonstrējumiem un regulatīvās vides uzlabošanas projektiem tiks sekmēta atjaunojamo enerģijas resursu plašāka izmantošana un enerģijas efektivitātes palielināšana. Šobrīd daudzas jaunās tehnoloģijas tirgū ienāk lēni, jo šķēršļi ir regulatīvajā vidē. Arī enerģētikas un transporta sektorā un sabiedrībā kopumā nepieciešams vairot zināšanas par enerģijas efektivitātes jautājumiem un popularizēt atjaunojamos enerģijas resursus. Kad nesen tikos ar vides ministru Raimondu Vējoni, viņš stāstīja par ekomājas ieceri. Šāda tipa ekoloģisku un no enerģijas efektivitātes viedokļa unikālu māju demonstrēšanas projekts potenciāli varētu pretendēt uz finansiālu atbalstu no programmas “Intelligent Energy Europe”.
Kā vēl enerģētikas politika var sekmēt Eiropas ekonomikas augšupeju?
Svarīgi ir ieguldījumi Eiropas transporta un enerģijas infrastruktūrā, piemēram, enerģijas tīklu starpsavienojumu izveidošanā. Starpsavienojumu izveidošana šobrīd ir sevišķi nozīmīga Baltijas valstu gadījumā, lai Latviju, Lietuvu un Igauniju iekļautu Eiropas Savienības enerģijas tīklos.
Arī enerģijas tirgu tālāka atvēršana ir nozīmīgs priekšnoteikums Eiropas ekonomikas augšupejai. Tajās dalībvalstīs, kur elektrības tirgus ir atvērts konkurencei, cenas ir gājušas uz leju. Tādēļ Eiropas Komisija turpinās uzraudzīt, kā dalībvalstis pilda pašu pieņemtās direktīvas par elektrības un gāzes tirgus liberalizāciju. Visām ES dalībvalstīm, arī Latvijai, kas vēl nav liberalizējušas savu enerģijas tirgu, uz to ir jātiecas.
Godātais priekšsēdētāja kungs, godātie deputāti!
Šogad plašas debates Eiropas presē izraisīja Pakalpojumu direktīvas projekts. Pakalpojumu sektora atvēršana brīvai konkurencei ir ļoti nozīmīga Eiropas ekonomikas attīstībai un nodarbinātībai, tādēļ to nevar pamest novārtā.
Sabiedriskās domas reakcija uz šīs direktīvas projektu, kā mēs labi zinām, ir bijusi ļoti jūtīga. To var saprast, vienai daļai Eiropas Savienības valstu iedzīvotāju pakalpojumu sektora liberalizācija patiešām asociējas ar draudiem sociālajai aizsardzībai. Kvalitatīva skaidrojuma un informācijas trūkuma apstākļos debates par šo direktīvu diemžēl tika noreducētas līdz sakāpinātām un emocionālām runām par sociālo dempingu.
Izcelsmes valsts princips, kas pakalpojuma sniedzējam piešķir tiesības citā ES dalībvalstī darboties atbilstoši savas valsts likumdošanas un administratīvajām, normām, ir kļuvis par galveno strīda objektu. Eiropas Komisija atgriezīsies pie šīs direktīvas, un visai iespējams, ka tā varētu tikt pārstrādāta, ņemot vērā galvenās bažas. Tomēr ir svarīgi uzsvērt – pakalpojumu tirgus ir jāatver konkurencei, jo no tā ļoti lielā mērā būs atkarīga Eiropas Savienības ekonomikas attīstība. Tādēļ direktīva būtu jāpieņem visdrīzākajā laikā.
Otrkārt, direktīvā ir svarīgi saglabāt izcelsmes valsts principu. Konkurences palielināšanās pakalpojumu sektorā veicinās ekonomikas izaugsmi Eiropā, taču tas nenozīmē darba algu automātisku izlīdzināšanos dažādu valstu starpā un līdz ar to sociālās situācijas pasliktināšanos. No pieredzes mēs zinām, ka brīva preču kustība Eiropas Savienībā nav novedusi pie cenu izlīdzināšanās dažādu dalībvalstu starpā, tādēļ reālajā dzīvē, visticamāk, arī pakalpojumu sektorā lielāka konkurence varētu padarīt pakalpojumus pieejamākus, novest pie cenu pazemināšanās, taču ne pilnīgas izlīdzināšanās. Konkrēts piemērs: no savas personīgās pieredzes Beļģijā – un to jums pateiks arī citi, kas ilgāku laiku dzīvojuši šajā valstī, – varu patikt, ka šajā valstī pakalpojumu sektorā ir ļoti liels konkurences potenciāls. Atrast atslēdznieku vai remontstrādnieku par saprātīgu cenu un īsā laikā ir faktiski neiespējami. Kad tas izdodas, tad izrādās, ka strādnieks, visticamāk, nav beļģis, bet gan portugālis vai polis.
Algu līmeņa atšķirības pakalpojumu sektorā nosaka vēl dažādi papildu faktori: ģeogrāfiskais stāvoklis, ierobežotās svešvalodu zināšanas, strādnieku pārvietošanas izmaksas, arī vēsturiski tirgū iegūtā pozīcija un vietējie monopoli. Nupat publicētie Nodarbinātības valsts dienesta dati par latviešu darbaspēka gaitām citās Eiropas Savienības valstīs faktiski to apliecina. Visvairāk latviešu devušies strādāt uz Īriju un Lielbritāniju – tātad valoda un jau izzināta vide, arī uz Vāciju un Zviedriju – te savukārt, domāju, sava loma ir ģeogrāfijai.
Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti!
Nobeigumā es gribētu vēl pievērsties ES konstitucionālajam līgumam. Šobrīd visa Eiropa ar interesi seko Francijas pirmsreferenduma kampaņai. Francija, kam pieder ideja par Eiropas integrāciju un kam tajā vēsturiski bijusi noteicoša loma, šobrīd absurdā veidā pati ir kļuvusi par Eiropas integrācijas ķīlnieci. Eiropas Savienības konstitucionālā līguma ratifikācija ir svarīga Eiropas Savienības nākotnei. Pirmo reizi mums ir visaptverošs līgums, kurā ietverts viss Eiropas valstu integrācijas pamats un skaidri definēti lēmumu pieņemšanas un kompetenču sadales principi. Šis līgums ir nepieciešams visām dalībvalstīm un Eiropas pilsoņiem, jo tas nostāda visas dalībvalstis vienlīdzīgās pozīcijās un izslēdz t.s. divu vai vairāku ātrumu Eiropas veidošanos.
Ne tikai Francijā, bet arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs valdības līdz šim nav pievērsušas vajadzīgo uzmanību Eiropas Savienības lēmumu skaidrošanai sabiedrībā. Sabiedrības bažas un negatīvā attieksme pret Eiropu šodien ir cena, ko valdības maksā par Eiropas Savienības lēmumu un Briseles dēmonizēšanu. Mēs nedrīkstam runāt par lēmumiem, kas tiek pieņemti Eiropas līmenī, kā par nebeidzamu cīņu ar daudzgalvainu pūķi. Visu – gan Latvijas un Francijas, gan Vācijas un citu dalībvalstu – valdības piedalās šo lēmumu pieņemšanā. Mums ir jāskaidro šie lēmumi pozitīvāk, un mums ir jārunā par to, kas ir svarīgs Eiropas valstu iedzīvotājiem, vai tas būtu Latvijā vai kādā citā valstī. Un mēs zinām, ka visur cilvēkus interesē viens – lai lēmumi, ko pieņem valdības, vai tas būtu nacionālā, vai Eiropas Savienības līmenī, viņu personīgo situāciju darītu labāku un vairotu valsts labklājību.
Paldies par jūsu uzmanību!