1990.gada 28.decembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Ir jau 3 minūtes pāri trijiem. Lūdzu godājamos deputātus ieņemt vietas.

Mēs izskatām šīsdienas darba kārtības 7.jautājumu ar Latvijas Republikas iekšlietu ministra, PSRS Valsts drošības komitejas Latvijas komitejas priekšsēdētāja un Baltijas kara apgabala pārstāvju piedalīšanos. Informācija par sprādzieniem Rīgā un Latvijas Republikas teritorijā.

Ierosināts apspriešanu par šiem jautājumiem veikt sekojoši: līdz 10 minūtēm dot iespēju uzstāties minētajiem pārstāvjiem, pēc tam līdz 15 minūtēm– jautājumiem. Informāciju, ko mēs iegūtu šīs apspriešanas rezultātā, Iekšlietu un aizsardzības komisija apkopotu un nāktu ar secinājumiem šīs sēdes beigās vai nākamajā sēdē. Vajadzētu priekšlikumus par reaģēšanu vai kāda lēmuma pieņemšanu. Vai ir kādi citi priekšlikumi? Nav. Ja nekas nav pretī, mēs varētu dot vārdu Valsts drošības komitejas priekšsēdētājam Johansona kungam, kaut gan bija paredzēts, ka pirmais runās iekšlietu ministrs. Protams, ja Johansona kungam nekas nav pretī. Lūdzu, deputātus, kuri grib uzdot jautājumus atsevišķi varbūt Valsts drošības komitejai, Iekšlietu ministrijai vai citiem pārstāvjiem, laikus sekretariātā pieteikties, jo mums ir ierobežots jautājumu uzdošanas laiks.

E.Johansons, Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs: Paldies. Cienījamie deputāti, protams, pēc loģikas vajadzēja pirmajam uzstāties iekšlietu ministram, jo lietu ierosinājusi Iekšlietu ministrija un visa dokumentācija, ekspertīze, visi jautājumi ir viņu rīcībā. Man tā visa nav, un precīzas detaļas atsevišķos momentos es praktiski nevarēšu jums sniegt. Neskatoties uz to, es pacentīšos izteikt Drošības komitejas domas šajos jautājumos un mūsu priekšlikumus, ko vajadzētu izdarīt.

Pirmais ir jautājums par iemesliem. Jāsaka atklāti, ka šāds sprādzienu daudzums un sērijas mums nav bijušas kopš Lielā Tēvijas kara beigām, kad notika cīņa ar bandītismu. Pirmo reizi pēc tik ilgiem gadiem parādījusies vesela virkne sprādzienu. Es domāju, ka viens no galvenajiem iemesliem ir politiski sabiedriskās spriedzes pieaugums mūsu republikā, kas sakāpināta, varētu teikt, līdz kritiskai robežai.

Viens no iemesliem ir tas, ka atsevišķu likumdevēju un izpildvaras lēmumus kā centrā, tā arī rajonos sabiedrība uzņem ļoti neviennozīmīgi. Tie, pirmkārt, ir lēmumi par armiju un armijas virsnieku ģimenes locekļiem, par svētkiem un svinamām dienām, par pieminekļiem. Arvien pieaug pretrunas starp PSRS likumiem un republikas likumiem. Tas rada cilvēkos nedrošību, neticību, baiļu sajūtas.

Otrs moments. Diemžēl, pēc manām domām, no Augstākās padomes puses netiek doti vērtējumi par dažādu sabiedrisku organizāciju pieņemtajiem dokumentiem un to pārstāvju runām, kas ir vērstas pret nelatviešu tautības cilvēkiem, par tā saucamo latvisko Latviju, par pilsonības dažādu traktējumu, par privatizāciju, par bijušo latviešu leģionāru aktivizēšanos, par aizsargu kustību, pret armiju, pret komunistiem, pret Drošības komiteju un tā tālāk. Šeit es varētu minēt veselu virkni piemēru no publikācijām, kur ļoti atklāti parādītas savstarpējās pilsoņu attiecības pēc nacionālās būtības, neuzticība.

Es gribētu minēt divus piemērus. Laikraksta “Pilsonis” 3.numurā rakstīts: “Jebkādas savienības ar citām republikām nozīmētu ekspluatāciju, ja jums būtu jāfinansē pārējo republiku slinkums, zemākais intelekts un stulbums.” Otrs raksts 11.numurā ar virsrakstu “Nulles variants– nāves variants”. Tur rakstīts, ka Latvijas laukos liellopu novietnēs strādā gan gucuļi, gan krievi, gan baltkrievi, gan tatāri. Daudzi no viņiem ir tiesāti. Skaista Latvijas nākotne paveras– katrā fermā bārdains krievs, 6,7 pus­audži puslatvieši, mājā divi vai trīs televizori, puķes– nevienas. Tādi mēs ejam uz neatkarību. Sirds sāp, roka divreiz žņaudzas.

Man te ir ļoti daudz visādu materiālu, kas parāda caur atsevišķu cilvēku izteikumiem, ka arī šajā ziņā ir pretspēki, kuri darbojas, lai spriedzi republikā nevis mazinātu, bet– tieši otrādi– faktiski palielinātu. Šodien mūsu republikas sabiedrība dalās divās daļās– un praktiski pēc tautības. Šī dalīšanās nevis samazinās, bet diemžēl pieaug. Tas noved pie situācijas, kad gaidāmi ne tikai sprādzieni, bet arī daudzas nopietnākas nelaimes mūsu republikā.

Praktiski pēdējā gadā nav pieņemti tādi Augstākās padomes vai citu orgānu lēmumi vai pasākumi, kuri tuvinātu republikas tautas, sekmētu to savstarpējo cieņu, sadarbību, iecietību republikas interesēs. Arī 1989.gada Tautību foruma idejas, kas bija ļoti labi reklamētas un par kurām mēs visi balsojām, šodien ir pieklusušas. Bez visa teiktā stāvokli republikā saasina arī ekonomiskā situācija, straujais noziegumu pieaugums.

Pēdējā mēneša laikā ir notikuši 15 sprādzieni. Es gribētu šos sprādzienus sadalīt trijās grupās, jo tie nav viennozīmīgi. Pirmā grupa, kā es tos gribētu nosaukt, ir trīs sprādzieni, kas bija vērsti pret pieminekļiem bijušajiem Latvijas leģionāriem. Otra grupa ir sprādzieni, kas bija vērsti pret sabiedriski politiskām iestādēm un objektiem. Te bija Ļeņina piemineklis Rīgā, kara komandantūra, Valsts drošības komiteja, Latvijas komunistiskās partijas sabiedriski politiskais centrs, Maskavas rajona partijas komiteja. Šeit ir atkal zināms virziens, kam veltīti šie sprādzieni. Trešā grupa, pašreiz pēdējā,– tie ir dažādi sociālie un sadzīves objekti. Jau ir divas skolas, bērnudārzs, slimnīca un kopmītne.

Pēc mūsu domām, izdarot šos sprādzienus dažādos variantos, bija arī dažādi mērķi, ko gribēja sasniegt, rosinot sabiedrības uzmanību uz šiem notikumiem. Tāpēc šeit var būt runa par dažādām grupām, kas sprādzienus veikušas un kam ir dažāda profesionālā sagatavotība. Lai to varētu precizēt, jāizdara visu sprādzienu būtības analīze, jāizdara ekspertīzes par sprādzienu veidu, lietotajām sprāgstvielām, par to, vai notikušais ir pašdarbība jeb kaut kas cits.

Pēc mana uzskata, varētu būt šādas versijas, kam veltīti šie sprādzieni vai kāds nolūks ir bijis cilvēkiem, kuri šos sprādzienus izdarījuši. Viena no versijām varētu būt vēlēšanās destabilizēt politisko situāciju republikā, kompromitēt valdību, norādot , ka tā netiek galā ar šodienas problēmām, jo valdība nepieņem pietiekami radikālus lēmumus.

Nākamā versija ir veicināt prezidenta pārvaldes iecelšanu vai arī otrādi– tās kompromitēšanu.

Nākamais. Kriminogēnā situācija mūsu republikā ir ļoti sarežģīta. Aug organizētā noziedzība, sabotāža un citi noziegumi. Sprādzieni varētu noderēt, lai tiesībsargājošos orgānus atrautu no šo noziegumu atklāšanas un pievērstu viņu uzmanību sprādzieniem, visus mūs mobilizējot sprādzienu vaininieku meklēšanai.

Nākamā versija. Pēc PSRS aizsardzības ministra uzstāšanās televīzijā sprādzieni varētu kompromitēt armiju, komunistisko partiju un pat Drošības komiteju, norādot uz viņiem kā šo sprādzienu vaininiekiem.

Viena no versijām varētu būt vēlēšanās veicināt kārtības sargu un citu vienību apbruņošanu, jo tiesību aizsargāšanas orgāniem ir par maz spēku un jaudas. Šis jautājums jau bija izvirzīts Augstākajā padomē, kurā saņēma negatīvu vērtējumu.

Par izpildītājiem. Acīmredzot šeit varbūt cilvēki, kuri noteikti zina spridzināšanas tehniku, varētu būt viena vai vairākas grupas, varētu būt organizācija, kas līdzīga tā saucamajai slepenā dienesta grupai, kura sākuma stadijā izvirzīja priekšlikumu, ka vajagot cīnīties ar ieročiem un arī ar spridzināšanas paņēmieniem. Protams, ir cilvēki, kuriem ir pieejami spridzekļi, tos var arī zagt vai izgatavot, kā arī citādā veidā iegūt. Dažāda kvalifikācija ir šiem noziegumiem, katrs traktē, kā vēlas.

Pēc manām domām, protams, terors tas nevar būt, jo terors ir pēc kodeksa citādi, diversija ir tad, ja tā vērsta pret pastāvošās iekārtas novājināšanu. Šodien to nevar pierādīt, jo mēs nezinām, kāds mērķis bija tiem cilvēkiem, kas to izdarīja. Pēc maniem uzskatiem, tas ir, protams, huligānisms ar mērķi radīt nekārtības republikas sociāli politiskajā, ekonomiskajā un noziegumu sfērā. Diemžēl mans laiks ir beidzies.

Priekšsēdētājs: Varbūt Johansona kungs varēs, atbildot uz jautājumiem, pabeigt to, ko gribēja teikt.

E.Johansons: Es gribēju izteikt priekšlikumus, ko vajadzētu darīt, lai sprādzienu vaininiekus atklātu.

Priekšsēdētājs: Laikam to mēs arī gaidījām no Johansona kunga. Dosim viņam iespēju izteikties.

E.Johansons: Mums komitejā ir radīts štābs, kuru vada mans vietnieks Krūmiņš. Analizējam visus materiālus, kuri mums ir ienākuši arī agrāk par dažādām ekstrēmistu grupām un cilvēkiem, apkopojam tos, kas ienāk šodien. Diemžēl, ja mēs nepieliksim papildspēkus un enerģiju, tad noziegumu atklāšana ir zem liela jautājuma.

Šajā ziņā es lieku priekšā, pirmkārt, organizēt visu tiesību aizstāvības orgānu stingru koordināciju valdības līmenī. Šodien ar šiem jautājumiem nodarbojas Iekšlietu ministrija, Valsts drošības komiteja, trīs prokuratūras, armijas apakšvienības. Ja nebūs stingras koordinācijas valdības līmenī, neko neizdarīs, jo katrs kaut ko dara, savstarpējas informācijas apmaiņas nav. Līdz ar to iziet uz vaininiekiem būs ļoti problemātiski.

Otrs jautājums– vajadzētu sankcionēt tiesības izmantot operatīvo tehniku. Ja šodien mēs pa šo ceļu neiesim, tad nopietno situāciju republikā vēl vairāk saasināsim, un, ja mēs nedosim tiesības izmantot operatīvo tehniku to cilvēku pārbaudei, kuri ir aizdomās par šo noziegumu izdarīšanu, atrast vainīgos būs ļoti grūti.

Trešais jautājums. Praktiskajā darbā lielāku koordināciju mēs gaidām no Iekšlietu ministrijas gan informācijas apmaiņā, gan materiālu analīzē. Gaidām arī ieteikumus, lai tomēr mēs visi strādātu vienā virzienā. Aktīvāk jāiesaista sabiedrība, bet ar zināmu jēgu, nevis ab­strakti. Jāstabilizē sociāli politiskā situācija republikā. Šajā ziņā man būtu liels lūgums– Augstākajai padomei vajadzētu noklausīties ziņojumu par politisko situāciju republikā un pieņemt attiecīgu lēmumu par tās normalizāciju un politiskās stratēģijas izstrādāšanu.

Mūsu presei vajadzētu strādāt tā, lai, apgaismojot šos jautājumus, neradītu papildu paniku, papildu bažas un lieku satraukumu iedzīvotāju vidū.

Priekšsēdētājs: Pieteikušies uz jautājumiem septiņi deputāti. Jo konkrētāk un īsāk runāsim, jo vairāk jautājumu varēs uzdot. Vārds deputātam Silāram.

I.Silārs: Viena no jūsu izteiktajām versijām bija par mērķi diskreditēt Latvijas Republikas valdību. Mani ļoti interesē, kā jūs vērtējat šīsdienas “Cīņā” ievietoto paziņojumu, ko es varu nosaukt tikai kā ultimātu, kurā ir ierakstīts, ka gadījumā, ja viņu priekšlikumi tiks ignorēti, viņi atstāj sev tiesības veikt pasākumus, kas piespiedīs Latvijas Republikas valdību, kura īsteno prettautisku politiku, atkāpties no amata.
To ir parakstījusi frakcija “Līdztiesība”, kā arī skolu un studējošās jaunatnes savienība. Blakus bija otrs raksts, kas atsaucas uz jūsu augstāko priekšniecību Krjučkovu. Citēju: “...tālāk Krjučkovs sacīja: “Latvijas Tautas frontes vārdā republikāniskās preses slejās parādās aicinājumi iestāties īpašās brīvprātīgo kārtības sargu vienībās. Valstī jau ir vairāk nekā 20 nacionalizētu politizētu apvienību, kuru sastāvā ir militarizēti formējumi vai arī bruņoti kaujinieki, tai skaitā Latvijas kārtības sargi.”” Kā jūs to komentētu?

E.Johansons: Par pirmo jautājumu, es domāju, jājautā autoriem, es nekā nevaru komentēt, jo acīmredzot autori, sastādot tādu paziņojumu, arī domāja, kā to komentēt. Destabilizēt stāvokli republikā var būt ieinteresētas ļoti daudzas grupas, tai skaitā no noziedzību pasaules un beidzot ar dažādām aprindām. Tā ka es šeit komentēt nekā nevaru. To var komentēt tas, kas sastādījis dokumentu.

Par Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja paziņojumu. Jau vasarā mēs runājām par tām grupām, kuras republikā ir un kuras tālāk panāca savu attīstību. Tās ir aizsargu grupas, dažādu zemessargu grupas, bijušie leģionāri un tā tālāk. Tas mūsu republikas stāvokli nestabilizē. Es zinu, ka šīs grupas nodarbojas arī ar zināmiem treniņiem fiziskā plānā. Tas, protams, iedzīvotājus satrauc. Agrāk bija tādas domas, ka mums būs viena sistēma, kārtības sargu sistēma, kas pakļauta Ministru padomes štābam.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Dobelis.

J.Dobelis: Cienījamais Johansona kungs! Nesen praksē, atbildot uz korespondenta jautājumu par to, vai PSRS Drošības komitejas pārstāvji ir šeit, Latvijā, lai izpētītu procesus, kādā veidā situācija varētu destabilizēties, jūs teicāt, ka, ja tādi būtu, tad jūs par tiem zinātu, bet jūs neko nezināt. Vai jums ir informācija, ka pirms dažām dienām Jūrmalas pilsētā privātajā dzīvoklī Ceriņu ielā ar automātu sevi sašāva PSRS Drošības komitejas darbinieks? Viņš tika operēts Bulduru slimnīcā. Šo gadījumu brauca izmeklēt jūsu darbinieki Trubiņš un Grabovskis. Ja jūs šādu gadījumu zināt, tad, lūdzu, arī pie reizes pasakiet, vai jums ir zināms, ka vēl pāris desmitu PSRS Valsts drošības komitejas pārstāvju patlaban atrodas Latvijā?

E.Johansons: Paldies par jautājumu. Mēs atkal informāciju saņemam no centrāltirgus. Nekādu PSRS Valsts drošības komitejas darbinieku grupu Latvijā nav. Man nav nekas zināms. Šis konkrētais darbinieks ir mūsu Drošības komitejas darbinieks, kas strādā savā apakš­vienībā un pilda tos uzdevumus, kurus viņš ir pildījis jau pirms 10 gadiem un dara vēl šodien. Viņam tiešām bija līdzi personiskais ierocis, ar ko viņš apgājās neakurāti, rezultātā sevi savainojot. Šeit runāt par citiem momentiem nav pamata.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Caunem.

I.Caune: Johansona kungs! Sakiet, kur ņem tādus spridzekļus? Kurā rūpnīcā Latvijā tos ražo vai var nozagt?

E.Johansons: Es domāju, ka uz to jautājumu mans kolēģis iekšlietu ministrs atbildēs precīzāk, jo viņam ir visas analīzes, ekspertīzes. Līdz manīm tās nav atnākušas. Nozagt diemžēl var ļoti daudz kur. Ir vesela virkne noliktavu, kur glabājas tautsaimniecības sprāgstvielas dažādiem zemes darbiem un tā tālāk. Tās apsargā diemžēl gados veci cilvēki, kuri nespētu nosargāt noliktavas. Var arī, protams, sprāgstvielas ievest republikā no citām vietām. Tā ka sprāgstvielu dabūšana diemžēl ir reāla.

I.Caune: Paldies. Otrais jautājums.

Priekšsēdētājs: Mēs norunājām– pa vienam, Caunes kungs! Nav daudz laika.

I.Caune: Ļoti nopietns jautājums.

Priekšsēdētājs: Nu, lūdzu.

I.Caune: Es domāju, ka jūsu iestādes uzdevums ir izzināt cilvēku, sabiedrības noskaņojumu, viņu domas, nodomus. Ja šodien jūs pēc tik daudziem sprādzieniem nezināt, kas spridzina un spridzinās uz priekšu, vai jūs attaisnojat savu saņemto algu? Varbūt jūsu iestādi vajag likvidēt un kaut ko citu jaunu veidot?

E.Johansons: Jautājums ir ļoti būtisks un tajā pašā laikā sarežģīts. Pirmkārt, mēs nenodarbojamies ar visu cilvēku izsekošanu un katra domu izzināšanu. Mēs nodarbojamies ar likumpārkāpēju meklēšanu un atklāšanu mūsu kompetencēs. Par šiem sprādzieniem ierosinātas krimināllietas par huligānismu, tās ir Iekšlietu ministrijas kompetencē. Mēs viņiem sniedzam aktīvu palīdzību, cik viņi no mums to lūdz un vēlas.

Otrais. Par mūsu darbinieku aktivitāti, gribasspēku un uzņēmību. Kad presē vai televīzijā mūsu darbiniekus dažādi aplamā, piedraud ar “Nirnbergu-2” un tā tālāk, tādā situācijā strādāt republikas interesēs nav tik vienkārši. Vajag citādu attieksmi pret tiem cilvēkiem, kas aizsargā mūsu cilvēktiesības un politiskās pamattiesības.

Trešais. Bija liels periods, kad tiešām aktīvi darbojāmies, bija mums iespējas operatīvi izmantot tehniskās iespējas. Diemžēl tagad ir pieņemti attiecīgi lēmumi par šīs tehnikas izmantošanas pārtraukšanu, līdz ar to arī nebūs informācijas un neviens neko neatklās.

Priekšsēdētājs: Vārds jautājumam deputātam Freimanim.

J.Freimanis: Godājamais Johansona kungs! Valsts drošības komiteja operatīvi strādāja savā laikā uzpūstajā Hiršsona lietā. Ko konkrēti paredz darīt Drošības komiteja šajā situācijā? Jūs mums teicāt, ka Trubiņa kungam esot uzticēta šī lieta. Bet Trubiņa kungs ir Rubika padotais. Vai viņš būs tas īstais, kas nodarbosies, kas būs politiski neitrāls šinī gadījumā?

E.Johansons: Pirmkārt, jūs zināt, ka ir attiecīgi likumi, kas aizliedz partijai iedarboties uz administratīvo armijas orgānu darbību. Katram cilvēkam ir tiesības sastāvēt tādā partijā, kurā viņam sirdsapziņa atļauj,– vai nu komunistiskajā partijā vai kur ticība vai reliģiskā pārliecība atļauj. Tās ir Konstitūcijā atļautās tiesības. Tā ka šeit šis jautājums, es domāju, ir lieks.

Otrs jautājums: ko mēs darām darba grupā? Es teicu, kas šodien traucē. Ja tos jautājumus, ko es teicu, ko vajadzētu perspektīvi atrisināt, Augstākā padome un Ministru padome atrisinās, es uzskatu, ka mēs vainīgos atradīsim. Ja nebūs, kas šos jautājumus atrisina, baidos, ka tad izmeklēšana ļoti ilgi ievilksies. Tas faktiski ir atkarīgs no tā, kādā veidā un cik daudz jūs ļausiet Valsts drošības komitejai, Iekšlietu ministrijai un citām organizācijām strādāt.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Eglājam.

V.Eglājs: Cienījamais Johansona kungs! Jūs minējāt dažādas versijas par spridzināšanas izpildītājiem. Vai jūs neaplūkojāt arī tādu versiju, ka šeit darbojusies no ārpuses Latvijā iesūtītu profesionālu diversantu grupa? Vai tāda versija jums nav izstrādāta?

E.Johansons: Tādas informācijas mums nav. Tādu signālu mums nav. Līdz ar to grūti tādu versiju izstrādāt. Kad atradīsim vainīgo, tad būs viss redzams.

V.Eglājs: Es atvainojos. Tā ir mana hipotēze. Jūs varat pieņemt to un apskatīt no tāda viedokļa.

E.Johansons: Cienījamie deputāti! Skaidrs, ka es šodien nevaru garantēt, ka nevar būt zināma sadarbība ar kaut kādu grupu cilvēku citā republikā kādās interesēs. Mums ir ne viens vien signāls, ka pie mums brauc uzpirkt ieročus, ka mūsu iedzīvotāji brauc uz citām republikām iepirkt ieročus un citas tādas mantas, kas faktiski apdraud republikas cilvēku drošību. Tas notiek. Tas ir reāli. Tāpēc arī izslēgt tādu variantu nevar. Tas jāņem vērā un būtiski jādarbojas šajā plānā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kiršteinam.

A.Kiršteins: Johansona kungs! Jūs neko nezināt par sprādzieniem, bet savā laikā jūs diezgan labi zinājāt, kādas grāmatas, piemēram, lasa Latvijas iedzīvotāji. Diezgan veiksmīgi. Jūsu darbinieki regulāri sašauj sevi vai arī savas sievas ar ieročiem, bet tas trakākais, ka jūs nevarat nosargāt savu māju. Viens sprādziens taču notika pie jūsu iestādes. Mans jautājums ir konkrēts. Vai Latvijai ir vajadzīga tāda Valsts drošības komiteja, kura nevar nosargāt pat savu māju? Kādas ir jūsu domas par to, ka mums būtu jāizveido atsevišķi tikai Latvijas drošības komiteja?

E.Johansons: Vajadzīga vai nevajadzīga, es domāju, ka tas jālemj likumdevējiem. Ne man jālemj. Vienīgais, ko es varu pateikt, ka, protams, var atstāt vienu komiteju, var radīt divas, var radīt trīs komitejas, bet tas novedīs nevis pie spriedzes samazināšanās, bet pie spriedzes pieaugšanas. Mūsu Valsts drošības komiteja ir, paliek, tā būs, jo ir attiecīgi lēmumi un likumi, kuru robežās tas tiek reglamentēts. Radīt paralēlu struktūru nozīmē radīt cīņu starp diviem orgāniem. Katram orgānam būs koncepcija ar savu pamatojumu un acīmredzot savu cilvēku bāze. Līdz ar to tauta būs sadalījusies divās daļās. Baidos, ka spriedze abās šajās daļās pieaugs vēl vairāk un novedīs tiešām pie neparedzētiem notikumiem. Es domāju, ka šeit jābūt vienai komitejai, kam jānodrošina visas PSRS intereses, kas skar PSRS drošību. Te es domāju robeždrošību, noslēpumu aizsargāšanu, kā arī republikas intereses, kas skar mūsu ekonomiku un līdz ar to noziedzību, valūtas operācijas, komerciālas nozīmes noziegumus, ārzemnieku pārvietošanos mūsu republikā un tā tālāk. Tas ir reāls savienojums, un es domāju, ka jāiet tikai pa šo ceļu. Ja radīsim divus dienestus, būs tuvāk pie nelaimes.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Celmiņam.

J.Celmiņš: Es jautāšu tieši un atklāti. Daļā sabiedrības pastāv viedoklis, ka šos sprādzienus organizē armija un PSRS Valsts drošības komiteja sadarbībā ar Latvijas drošības komiteju. Kāpēc tā uzskata? Mēs visi zinām, ka agrāk sabiedrībā bija tāda situācija, ka no cilvēka galvas ne mats nenokrita, lai Valsts drošības komiteja to neuzzinātu. Es no savas darba pieredzes skolā zinu: ja kaut kur parādījās sarkanbalts simbols, Drošības komitejas to uzzināja. Ja meitene bija uzrakstījusi uz pionieru kaklauta kādus vārdus, Valsts drošības komiteja to uzzināja. Cilvēki uzskata, ka Valsts drošības komiteja nevar uzzināt sprādzienu vaininiekus tāpēc, ka tā pati ir saistīta ar šiem sprādzieniem. Lūdzu, pamēģiniet apgāzt šo viedokli!

E.Johansons: Es kategoriski noraidu to cilvēku versiju, kuri ir ieinteresēti visu vainu grūst uz armiju, uz komunistiem, pat uz Valsts drošības komiteju, atsaucoties uz PSRS ministra paziņojumu televīzijā un pēc tam presē. Es domāju, ka šodien ne armija, ne Drošības komiteja nav ieinteresēta destabilizēt stāvokli republikā ar tādām metodēm, spridzinot bērnudārzu, slimnīcas un citas tīri humānas iestādes. Domāt, protams, var.

Otra lieta ir par mūsu kompetenci agrāk un tagad. Par to es pašā sākumā teicu, ka mums agrāk bija radīti tādi apstākļi, ka mēs varējām strādāt, mums bija pietiekama tehniskā bāze, cilvēki, operatīvais sastāvs, mums ir pietiekami plašs sabiedriskais aktīvs, kas arī šodien palīdz, ja rada apstākļus. Bet šodien Augstākā padome tādus apstākļus nevēlas radīt, arī Ministru padome nevēlas radīt. Mēs esam iesnieguši konkrētus priekšlikumus šajā jautājumā, lai uzlabotu darbu. Diemžēl uz tiem neviens neatsaucās. Acīmredzot nav vajadzīgs. Līdz ar to ir tāda situācija šodien, ka vajadzīgi šajā jautājumā konkrēti lēmumi. Tā ka arī no jums atkarīgs daudz kas.

Priekšsēdētājs: Paredzētās 15 minūtes ir beigušās, bet Romašova kungs vēl vēlas uzdot jautājumu. Varbūt atļausim uzdot jautājumu un tad dosim vārdu Iekšlietu ministrijai.

G.Romašovs: */Godāto priekšsēdētāj! Jūs savā runā teicāt, ka tagad sabiedrība ir sadalījusies pēc nacionālā principa. Kāds jums ir pamatojums šādam viedoklim? Un vai šāds Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja viedoklis par sabiedrības sadalīšanos pēc nacionālā principa nav to politisko spēku piesegšana, kas vēlas uzspridzināt to pilsonisko mieru, kas pašlaik valda republikā?/

E.Johansons: */Labi, es atbildēšu uz jūsu jautājumu. Pamatojums tam, par nožēlu, ir tas, ka republikā tāda situācija izveidojusies. Vienā spārnā Tautas fronte, pilsoņu komiteja, neatkarības kustība, tur pamatmasa ir latviešu tautības– vairāk nekā 90 procenti. Otrajā spārnā– glābšanas komiteja, mūsu kompartija, interfronte, apvienotie darba kolektīvi, ap kuriem apmēram 80 procenti ir nelatviešu. Katrai no šīm sabiedriski politiskajām struktūrām ir sava programma. Programmas pretrunīgas. Viena– par Padomju Savienības saglabāšanu, par pilsoņu tiesību saglabāšanu visiem pilsoņiem neatkarīgi no tautības. Otra daļa uzskata, ka Latvija– latviešiem, ka pilsoņi var būt tikai tie, kas šeit dzīvoja līdz 1940.gadam, un tā tālāk, bet pārējos, kā jau savā runā es teicu, pat apsaukā visādos vārdos un vienprātīgi uzskata, ka Latvijai nav jābūt Padomju Savienības sastāvdaļai. Ap šiem diviem pamatmomentiem, koncepcijām mums Latvijas sabiedrība sadalījusies divās daļās./

Priekšsēdētājs: Deputāts Jagupecs arī vēlas vārdu. Mums ir jālemj, godājamie deputāti. Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Jagupecs: */Man jums ir jautājums. Aizsardzības un iekšlietu komisijā, kad mēs pēdējo reizi ar jums tikāmies, jūs informējāt, ka pilsētā ir kooperatīvi, kuru aizsegā darbojas detektīvorganizācijas, kas izseko republikas Augstākās padomes deputātus. Es gribētu precizēt, kas to sankcionē, kas finansē, un vai nav sakara starp šo organizāciju darbību, kas slēpjas aiz kooperatīviem un sprādzieniem? Kāds ir jūsu viedoklis? Paldies./

E.Johansons: */Tiešām, kooperatīvu ietvaros zem dažādām mērcēm ir juridiskas organizācijas, kas līdzās savām profesionālajām lietām nodarbojas arī ar atsevišķu pilsoņu izsekošanu. Ir operatīvā informācija. Kad tā būs pienācīgi izanalizēta, es varēšu jūs informēt sīkāk.

Otrais jautājums– ir vai nav saistībā? Ja mēs esam ieinteresēti, lai republikā augtu organizētā noziedzība, lai tiesību sargāšanas orgāni atrautos no sava darba, ar ko viņiem jānodarbojas, un nodarbotos ar kaut kādām citām lietām, tajā skaitā arī ar sprādzienu atklāšanu, kas paņem ļoti daudz spēka un enerģijas, tad šī koncepcija var būt reāla. Jo tiešām, biedri, noziedzība sasniegusi tādus apmērus, ka republikā grūti tos kontrolēt. Un vēl radusies situācija, ka mums ir vairākas prokuratūras, vairāki arī citi orgāni, katrs kaut kādu daļu pilda, bet kopējas koordinācijas, par nožēlu, nav./

Priekšsēdētājs: Paldies Johansona kungam par atbildēm uz jautājumiem. Vairāk jautājumu nav. Vārds iekšlietu ministram Važņa kungam. Deputātus lūdzu pierakstīties jautājumu uzdošanai un ņemt vērā, ka jautājumiem tomēr jābūt īsākiem, konkrētākiem. Važņa kunga rīcībā ir 10 minūtes, plus vai mīnus vēl kādas piecas minūtes.

A.Vaznis, iekšlietu ministrs: Ja deputātus interesē, es varbūt konkrēti aprakstīšu katru gadījumu, kādi ir reģistrēti par šiem sprādzieniem.

1990.gada 21.septembrī ap pulksten 2.00 naktī uzspridzināts kāds nenoskaidrots spridzeklis Rīgā, Briežu ielā 3a, dzīvoklis 5, pie pilsoņa Pjotra Čumakova, Rīgas traleru flotes bāzes inženiera dzīvokļa durvīm otrajā stāvā. Sprādziena rezultātā bojāts 5.dzīvoklis, kā arī sprādziena viļņa rezultātā izsistas 4. un 6.dzīvokļa durvis. Kopējā zaudējumu summa, kas saistīta ar remontdarbiem, ir 2200 rubļu. Apskates laikā izņemtas kvēpu pēdas. Ķīmiskās ekspertīzes akts– negatīvs. Vielu, kura atstājusi kvēpus, eksperts nevar noteikt. Atkārtota apskate ar speciālista pirotehniķa Baltijas kara apgabala pārvaldes vecākā virs­nieka apakšpulkveža Ļebedeva piedalīšanos, izdarīta 21.septembrī dienas laikā. Papildus nekas nav atrasts. Minētā speciālista viedoklis: izmantots spridzeklis, kura spridzināmā masa, pielīdzinot trotilam, ir 300–400 grami. Krimināllieta ierosināta pēc 95.panta 2.daļas pazīmēm: “Valsts vai sabiedriskās mantas iznīcināšana vai bojāšana vispārbīstamā veidā”. Ierosināta tajā pašā dienā.

26.septembrī pulksten 0.15 uzspridzināts nenoskaidrots spridzeklis Rīgā, M.Smilšu ielā 19, pie kafejnīcas “Māksla” durvīm. Sprādziena viļņa rezultātā bojātas kafejnīcas durvis un apkārtējās mājās izsisti 60 logu stikli. Kvēpu pēdas uz izņemtajiem lietiskajiem pierādījumiem nav konstatētas. Krimināllieta pēc 204.panta 3.daļas pazīmēm, tas ir, huligānisms, ierosināta 26.septembrī, tajā pašā dienā. Sprādziena laikā kafejnīcā atradās sargs Hofmanis un viņa paziņa Šavdins. Uzņēmums “Luna”, kura pakļautībā atrodas kafejnīca “Māksla”, un uzņēmums “Vecrīga”, kurš veic logu iestiklošanu pēc sprādziena apkārtējās mājās, izziņas par materiālajiem zaudējumiem nav iesnieguši, kaut gan attiecīgi pieprasījumi ir izsūtīti.

29.novembrī pulksten 16.00 notika sprādziens Marijas ielas 9.nama pagalmā. Sprādziena viļņa rezultātā izdauzīti logu stikli Marijas ielas 9. un Elizabetes ielas 22. namam.

1.decembrī par šā nozieguma izdarīšanu kriminālprocesa 120.panta kārtībā aizturēts aizdomās turētais Igors Morozs, dzimis 1969.gadā, kurš 4.decembrī arestēts kā apsūdzētais šā nozieguma izdarīšanā. Nozieguma motīvs– huligāniskas tieksmes. Uzspridzināta signālpatrona, kādu lieto uz jūras flotes kuģiem. Kratīšanas laikā Moroza dzīvoklī atrastas vēl trīs šādas nesprāgušas patronas, kuras viņš nopircis no nepazīstama pilsoņa.

4., 5., 6., 7.gadījums– Otrā pasaules kara laikā kritušajiem latviešu leģionāriem uzstādīto pieminekļu– piemiņas akmeņu uzspridzināšana 1990.gada 5.decembrī ap pusdiviem naktī Bauskas rajona Codes ciema Buku kapos, Cēsu rajona Mores ciemā pie Rozenu mājām, Tukuma rajona Džūkstes memoriālajā ansamblī un šā rajona Jaunpils ciema Saulīšu kalnā. Par visām četrām izdarītajām pieminekļu spridzināšanām ierosinātas krimināllietas pēc Kriminālkodeksa 206.panta pazīmēm: “Par pieminekļu iznīcināšanu”. Visās notikumu vietās uzspridzinātie pieminekļi aplieti ar sarkanu krāsu. Visās vietās izņemtas bikforda auklas, kā arī auduma auklu paliekas. Visās vietās atrastas un izņemtas balta papīra lapas, uz kurām ir tehniskā rakstā ar tušu izpildīts teksts kropļotā latviešu valodā: “Fašizmu nē”, kā arī metāla šķembas. Jaunpils ciema Saulīšu kalnā izņemta nesprāgusi mīna, nokvēpusi, bez detonatora, aplieta ar sarkanu krāsu. Pēc Tukuma rajona kara komisariāta darbinieku, kuri piedalījās apskatē, secinājuma,– diversantu magnētiskā mīna. Pēc ekspertu komisijā iekļautā eksperta mutiska atzinuma– jūrnieku magnētiskā diversantu mīna.

Visās četrās nozieguma vietās pirms sprādziena fiksētas nenoskaidrotas personas, kuras interesējušās par šiem pieminekļiem. Neilgi pirms sprādziena redzētas vieglās automašīnas, bet Cēsu un Tukuma rajonā– smagās automašīnas, kas līdzīgas armijas automašīnām.

Valsts drošības komitejas Bauskas rajona nodaļas priekšniekam Burbo par sprādzienu ziņoja iekšlietu daļas dežurants Žukovskis, taču Drošības komitejas rajona nodaļas darbinieki uz notikuma vietu neizbrauca. Iemesls nav zināms. Tāpat uz notikuma vietu neizbrauca arī Drošības komitejas Cēsu rajona darbinieki. Personīgi Valsts drošības komitejas darbiniekam Kalējam par sprādzienu ziņoja Cēsu rajona izpildkomitejas iekšlietu daļas priekšnieka vietnieks Goba. Tikai Tukuma rajona drošības komitejas darbinieks Cekulis kopā ar iekšlietu daļas darbiniekiem izbrauca uz notikuma vietām Džūkstē un Jaunpilī.

1990.gada 14.decembrī pieminekļu spridzināšanas izmeklēšanai nozīmētas sekojošas ekspertīzes: komisijas ekspertīze par sprāgstošajām vielām un sprādzienu produktiem, kompleksā daktiloskopiskā, trasoloģiskā un fizikāli ķīmiskā. Ekspertīžu izdarīšana uzticēta Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas zinātniskās pētniecības tiesas ekspertīžu un kriminoloģijas laboratorijas ekspertiem. Republikas prokuratūras un Iekšlietu ministrijas darbinieks sameklēja nepieciešamos speciālistus republikas Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūtā, Neorganiskās ķīmijas institūtā un Ministru padomes tehniskās uzraudzības galvenajā komitejā, kā arī iesaistīja bijušo inženieru dienesta priekšnieku, padomju armijas rezerves apakšpulkvedi. Pagaidām ekspertu atzinumu nav.

1990.gada 6.decembrī ap pulksten 6.00 no rīta pie kooperatīva komisijas veikala “Brīnums” Jūrmalā, Slokā, blakus universālveikalam “Liedags” pie ieejas durvīm uzspridzināts nenoskaidrots spridzeklis. Sprādziena rezultātā sagrautas ieejas durvis un trīs citas durvis, stikli un plaukti sasisti, 15 metru attālumā no veikala esošajā mājā sprādziena rezultātā izsisti stikli divos logos. Izņemtas kvēpu pēdas un mikrodaļas. Ekspertu pētījumi un analīzes turpinās. Pagaidām konstatētas bezdūmu pulvera daļas. Sprādziena laikā veikalā atradās sargs, kurš naktī vairākas reizes dzirdēja grabināšanos pie veikala durvīm. Laikrakstā “Jūrmala” 1990.gada 13.decembra numurā raksta “Bumba kooperatoriem” autors Gabranovs norāda, ka veikala spridzināšanai izmantota bumba ar laika degli. Tā kā pašreiz izmeklēšanas rīcībā šādu ziņu nav, izmeklēšana pieprasīja redakcijai, no kurienes Gabranovam ir šādas ziņas. Krimināllieta ierosināta 6.decembrī. Dotajā brīdī pārbaudām arī minētajā avīzē publicēto informāciju par it kā šā gada 5.decembrī notikušo sprādzienu stadionā “Jaunība”, par kuru oficiāla pieteikuma nav.

12.decembrī ap pulksten 3 un 10 minūtēm pie Latvijas kompartijas Centrālās komitejas Sabiedriski politiskā centra ēkas Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 5, notika sprādziens. Tā rezultātā izdauzīti logu stikli. Nozieguma vietā izņemtas kvēpu pēdas. Apskatē piedalījās Valsts drošības komitejas pārstāvis Grīnbergs, karaspēka daļas Nr.42216 pirotehnikas vada vecākais leitnants Semeņuks, kurš apskates laikā deva atzinumu, ka nav iespējams pateikt, kāda spridzināmā viela izmantota un kādā veidā spridzeklis uzspridzināts. Spridzināmās vielas masu pārrēķinot folmasā, tā varēja būt 400–800 gramu liela. Krimināllieta ierosināta tajā pašā dienā pēc 95.panta 2.daļas. Ekspertu pētījumi, ķīmiskās analīzes procesi vēl turpinās. Ar šo sprādzienu, pēc iepriek­šējās izmeklēšanas domām, sākas sprādzienu sērija, kas vērsta uz sabiedriski politiskā stāvokļa destabilizāciju republikā.

1990.gada 13.decembrī ap pulksten 18.53 sprādziens pie Valsts drošības komitejas pagalma vārtiem. Uzspridzināts dezodoranta baloniņš ar bikforda auklas palīdzību. Ekspertu atzinums: uz balona konstatētas bezdūmu un dūmu pulvera pēdas. Kāda gada izlaiduma bijusi bikforda aukla, es nevaru pateikt. Lūgsim palīgā kara resora pārstāvjus.

18.decembrī izdarīti vienā rokrakstā un vienā veidā trīs sprādzieni Rīgā. Pirmais– pulksten 2 un 50 minūtēs Vaiņodes ielā 1, Rīgas garnizona kara komandantūras un Kara prokuratūras teritorijā. Pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām, sprādziena viļņa rezultātā izsisti stikli 14 logos. Apskati izdarīja un lietu ierosināja Kara prokuratūra. Nozieguma vietā izņemtas kvēpu pēdas. Asfaltā ir piltuve 25–30 cm diametrā, 10–12cm dziļumā. It kā atrasts bikforda auklas gabals. 18.decembrī mēs nosūtījām Rīgas garnizona kara prokuroram lūgumu nodot šo lietu mums vai arī sniegt sīku informāciju, bet atbildi neesam saņēmuši. 26.decembrī grupas vadītājs Staris sazvanījās ar Stepaņenko, kurš apsolīja šo lietu nodot mums, tiklīdz tiks skaidrībā par materiālajiem zaudējumiem.

Otrais šīs nakts sprādziens ap pulksten 2 un 57 minūtēm Daugavpils ielā 31. Uzspridzināts nezināms spridzeklis pie Latvijas kompartijas Maskavas, Kirova un Rīgas rajona partijas komiteju ēkas. Uz sienas kvēpu pēdas, raksturīgā piltuve, izdauzīti logu stikli kompartijas ēkā un ielas pretējā pusē Daugavpils ielā 48.

Trešais sprādziens– ap pulksten 3 Brīvības ielas alejā pretim Ministru padomes ēkai, 13 metru attālumā no Ļeņina pieminekļa. Izdauzīti logu stikli Ministru padomes ēkai, kā arī 12 logi ēkai Brīvības ielā 38.

Abos gadījumos ierosinātas krimināllietas pēc Kriminālkodeksa 204.panta 3.daļas pazīmēm. Nozieguma vietās izņemtas kvēpu pēdas, saspridzinātās zemes masa un asfalta paraugi. Ķīmiskās analīzes turpinās. Atkārtotas apskates pozitīvus rezultātus nav devušas. Notikumu vietās bija arī Valsts drošības komitejas darbinieks Sparinskis.

21.decembrī ap pulksten 23 un 22 minūtēm uzspridzināts nezināms spridzeklis Rīgas Augstākās kara politiskās Birjuzova vārdā nosauktās skolas teritorijā Ezermalas ielā pretī sporta zālei, pārmetot spridzekli pāri žogam. Sprādziena rezultātā izdauzīti stikli aptuveni 200 logos, nodarīti bojājumi sporta zālei un diviem korpusiem. Materiālo zaudējumu aprēķinu skolas priekšnieks nav iesniedzis. Apskati izdarīja Iekšlietu pārvaldes darbinieki, jo Kara prokuratūras pārstāvji vēl ap trijiem naktī notikuma vietā nebija ieradušies un, kā teica skolas priekšnieks, vispār nebraukšot. Tāpēc ar skolas priekšnieka atļauju apskati izdarīja citi mūsu speciālisti. Ierosināta krimināllieta pēc 95.panta 2.daļas. Sprādziena vietā izņemtas kvēpu pēdas, sprādziens analogs 18.decembra sprādzienam. Ķīmiskā ekspertīze turpinās. Notikuma vietā bija arī Valsts drošības komitejas Baltijas kara apgabala politiskās daļas darbinieks. Valsts drošības komitejas republikas darbinieki naktī sprādziena vietā neieradās, kaut gan par sprādzienu bija informēti.

Divi sprādzieni, kuri pēc rokraksta neiederas kopējā sērijas ķēdē, izdarīti 24.decembrī Bolderājā. Pirmais notika 19 un 45 minūtēs. Uzspridzināts nezināms spridzeklis pie 19.vidusskolas ar latviešu mācību valodu. Rezultātā bojātas durvis. Izņemtas plastmasas rotaļlietas, kas pārogļojušās.

Otrs sprādziens– apmēram pulksten 23.00 Lielupes ielā 18 pie 46.profesionāli tehniskās skolas durvīm. Bojātas durvis un sešu logu stikli. Izņemti četri kopā salīmēti apdeguši sērkociņi un kartona fragmenti. Par abiem faktiem ierosinātas krimināllietas pēc Kriminālkodeksa 204.panta 3.daļas pazīmēm.

Pēdējie četri sprādzieni bija 26. un 27.decembrī. Gandrīz vienlaikus 26.decembrī ap pulksten 21.40 tika uzspridzināti nenoskaidroti spridzekļi Lielvārdes ielā 68 Dzelzceļnieku slimnīcas teritorijā, izdauzot aptuveni 100 logu stiklus ginekoloģiskajā nodaļā, poliklīnikā un asins pārliešanas stacijā. Bojātas poliklīnikas durvis, medicīniskā aparatūra. Tajā pašā laikā analogs spridzeklis sprāga Raunas ielā 54, Rīgas Vagonu rūpnīcas bērnudārza teritorijas pagalmā. Sprādziena rezultātā bērnudārzam izsisti 22 logu stikli, blakus esošajās mājās– 10 logu stikli.

27.decembrī– divi sprādzieni. Pirmais pulksten 1.35 Mārupes ielā 31. Kāpņu telpā pirmajā stāvā sprāga spridzeklis, kā rezultātā bojāts 21 dzīvoklis četros stāvos, izdauzītas 23 durvis un 92 logu stikli. Sprādziena vietā ir detonēta piltuvveidīga bedre 25 cm diametrā un 12 cm dziļumā. Bojātajos dzīvokļos pārsvarā dzīvo Birjuzova karaskolas darbinieku ģimenes.

Otrais sprādziens– 27.decembrī pulksten 1.52. Uzspridzināts nenoskaidrots spridzeklis Zentenes ielā 4 pie 70.vidusskolas ar krievu mācību valodu. Tā rezultātā izsisti 20 logu stikli pirmajā un otrajā stāvā, bojātas sienas un durvis. Sprādziena vietā piltuvveidīga bedre 15 cm diametrā un 12 cm dziļumā. Par šiem četriem sprādzieniem ierosināta krimināllieta pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 63.panta pazīmēm: par diversiju, kas ir uzņēmuma vai kādas citas valsts vai sabiedriskās mantas izpostīšana vai bojāšana ar spridzināšanu nolūkā vājināt padomju valsti.

Starp citu, tā ir Valsts drošības komitejas piekritības lieta. Mēs domājam, ka visas sprādzienu lietas jāapvieno vienā, jāpārkvalificē uz 63.pantu. Mēs esam gatavi šīs lietas nodot kaut vai tūlīt Valsts drošības komitejai, norīkojot nepieciešamo izmeklētāju un operatīvo darbinieku skaitu. Mēs uzskatām, ka šie ir diversijas terora akti, un pievienojamies arī Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas preses izdevumu “Novostji Rigi”, “Sovetskaja Latvija” un “Cīņa”, kā arī deputātu frakcijas “Līdztiesība” domām, kuri man adresētajā pieprasījumā norāda, ka republikā izdarītie provokatoriskie sprādzieni ir vērsti uz politiskā stāvokļa destabilizāciju, tas ir, vājina padomju valsti, un ir teroristiski akti.

Ko dara iekšlietu orgāni šā nozieguma atklāšanā? Protams, strādā. Jau 14.decembrī ar Izmeklēšanas un milicijas departamenta vadītāju kopējo pavēli tika nodibināta izmeklēšanas un operatīvo darbinieku grupa republikas teritorijā izdarīto sprādzienu atklāšanai un izmeklēšanai. 1990.gada 20.decembrī, turpinoties sprādzienu sērijai, es ar savu pavēli papildināju iepriekš izveidoto grupu, iekļaujot tajā vēl četrus izmeklētājus un operatīvos darbiniekus. Par grupas vadītājiem atbilstoši izmeklēšanas un operatīvā darba līnijām iecelts Izmeklēšanas departamenta priekšnieka vietnieks Staris un Kriminālmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieks Dobovickis. Analoga grupa izveidota arī Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldē.

Lai pasteidzinātu ekspertīzes izdarīšanu, griezāmies PSRS Iekš­lietu ministrijā, kur panākta vienošanās, ka 1991.gada janvāra pirmajās dienās pie mums ieradīsies divi speciālisti– eksperts ķīmiķis un eksperts par sprādzieniem. Šie cilvēki pašlaik atrodas komandējumā ārpus Maskavas. 20.decembrī grupas vadītājs Staris tikās ar Valsts drošības komitejas darbinieku grupas vadītāju Sparinski. 23.decembrī parakstīts atsevišķs uzdevums Valsts drošības komitejas priekšsēdētājam Johansonam, sagatavoti atsevišķi uzdevumi Valsts drošības komitejas sevišķās daļas priekšniekam Baltijas kara apgabalā ģenerālim Žukam, kā arī Baltijas kara apgabala pavēlniekam Kuzminam ar lūgumu iedalīt mūsu grupai pastāvīgam darbam speciālistus spridzināšanas jautājumos. Baltijas Dzelzceļa prokuratūras lietvedībā atrodas krimināllieta pēc Latvijas Kriminālkodeksa 15.99.panta 3.daļas “Par slepkavības mēģinājumiem vainu pastiprinošos apstākļos” sakarā ar 1990.gada 8.novembrī pulksten 1.20 izdarīto bruņoto uzbrukumu Skrundas upes dzelzceļa tilta sargam Oļeksišinam, kur notikuma vietā tika atrasta rokas granāta, divas patronas un izšauta čaulīte, kā arī 2,5 kilogrami salpetra.

Nobeigumā gribētu pateikt arī par presē minēto Kuldīgas rajona kara komisariāta ēkas dedzināšanas mēģinājumu. Manā rīcībā ir informācija, ka līdz 15.decembrim šo objektu apsargāja gaisa desantnieki, bet 15.decembrī ap pulksten 16.00 apsardze tika noņemta un šajā pašā dienā ap pulksten 22.30 ēkai tika izdauzīts logs virs ieejas durvīm un viens lodziņš iekšējām durvīm. Iekšpusē pie durvīm tika atrasti divi akmeņi, apsviluši papīri un izdegusi petarde. Saistībā ar šo noziegumu noskaidroti divi 1978.gadā dzimuši un divi 1977.gadā dzimuši puišeļi, kuri paskaidroja, ka iepazinušies ar desantniekiem, kas apsargāja kara komisariātu. Desantnieki iedevuši viņiem petardes un citus priekšmetus, kuri pusaudžiem izņemti. Viņi noliedz, ka būtu iesvieduši petardes kara komisariāta telpā, sakot, ka tās uzspridzinājuši karjerā. Par šo faktu ierosināta krimināllieta pēc 204.panta 1.daļas.

Kuldīgas iekšlietu daļas lietvedībā atrodas arī otra lieta, kas ierosināta pēc Kriminālkodeksa 95.panta pazīmēm par mēģinājumiem aizdedzināt kara komisariāta ēku 16.decembrī ap pulksten 19.10, kad ārpusē pie ēkas durvīm atrada gruzdošu lupatu, bet otrajā stāvā starp izdauzītām logu rūtīm– pudeli ar pilošu degošo šķidrumu. Notikuma vietā redzēti divi 14–15 gadu veci jaunieši. Domājam, ka Kuldīgas iekš­lietu daļas darbinieki šos noziegumus atklās paši saviem spēkiem.

Pāris vārdu vēl par šo tēmu attiecībā uz publikācijām presē, dažādām atsevišķu personu intervijām, proti, interviju avīzē “Sovetskaja molodjož” 1990.gada 22.decembrī, 207.numurā, kurā žurnālists Dmitrijs Marts aprakstījis Latvijas kompartijas pārstāvja atbildi uz jautājumu par sprādzieniem Rīgā. */ “Saruna ar CK otro sekretāru sākās ar viņa uzstāšanos.” Kā jūs domājat,– jautāja Rimaševskis,– vai var nodibināt kārtību bez vardarbības? Un pārliecinoši apgalvoja: “Tur jau tā lieta, ka nevar.” / Tālāk rakstu necitēšu, tikai nolasīšu, ko nobeigumā saka Rimaševskis: */ “Kāpēc tiesību sargājošie orgāni nemeklē tos, kas vainīgi sprādzienu un citu provokāciju organizēšanā?”/

Tur jau ir tā lieta, ka praktiski mēs meklējam ļoti aktīvi. Mūsu rīcībā ir diezgan daudz konkrētas informācijas, bet par to pagaidām ir pāragri runāt, jo informācija ir pārbaudes stacijā un var neapstiprināties. Tā sauktais informācijas troksnis par visām lietām mums ir apmēram 97 procenti, tā ka grūti pateikt, kāds būs rezultāts. Kad mēs to pārbaudīsim, tad zināsim. Cerības nezaudējam un uzskatām, ka ir reālas iespējas atklāt šos noziegumus un ka mēs tos atklāsim. Pagaidām diemžēl no citām tiesību aizsargāšanas iestādēm mums nekādi konkrēti signāli nav ienākuši.

Priekšsēdētājs: Važņa kungs gan pārtērēja laiku mazliet, bet informācija mums bija nepieciešama. Uz jautājumiem pierakstījušies deviņi deputāti. Es lūdzu būt maksimāli precīziem un uzdot jautājumus ļoti īsi.

Pirmajam vārds deputātam Jagupecam.

J.Jagupecs: */Man jums ir šāds jautājums. Vai jūs, republikas iekš­lietu ministrs, un republikas Iekšlietu ministrija pildīs PSRS iekšlietu ministra pavēli sakarā ar kārtības un likumības ieviešanu valstī?/

A.Vaznis: */Jā, protams. Mēs pildām un pildīsim šīs pavēles./

J.Jagupecs: */Paldies./

A.Vaznis: */Lūdzu./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Morozļi.

G.Morozļi: */Cienījamais ministra kungs! Lūk, ko es gribētu jums pavaicāt. Jūs mums pārstāstījāt visu to, ko mēs avīzēs jau esam lasījuši, bet mēs gribējām dzirdēt pavisam ko citu. Jau ilgāku laiku republikā notiek bīstami noziegumi. Ko Iekšlietu ministrija dara, lai šos noziegumus atklātu un pārtrauktu? Tas ir pirmais.

Un otrais. No jūsu ziņojuma es sapratu, ka jūs vēl tikai gatavojaties sakārtot kaut kādus kontaktus ar Valsts drošības komiteju, ar Kara prokuratūru. Kāpēc tas nav izdarīts līdz šim?

Trešais. Varbūt jums griezties PSRS Iekšlietu ministrijā, ja paši nevarat? Jo deputātus un viņu vēlētājus interesē tikai viens– kad tas viss tiks pārtraukts, kad cilvēki atkal varēs mierīgi dzīvot?

Un pēdējais. Vai republikas Iekšlietu ministrija ir spējīga tik galā ar šo lietu un atrast noziedzniekus? Lūk, ko vajag pateikt deputātiem./

A.Vaznis: */Atbildu uz jūsu jautājumu. Pirmkārt, ko dara Iekšlietu ministrija? Iekšlietu ministrija dara visu to pašu, ko līdz šim darījusi noziegumu atklāšanai, tas ir, pēc tās pašas metodikas: vāc informāciju, šo informāciju pārbauda, rīko izmeklēšanas un patruļu posteņu pasākumus. Konkrēti kur, kādās vietās, kādas ģimenes mēs pārbaudām, tieši kādus cilvēkus mēs pārbaudām– par to es jums nevaru stāstīt, jo tas ir izmeklēšanas noslēpums, par to var runāt tikai tad, kad pārbaude būs pabeigta.

Otrais, ko es gribētu teikt. Es jums pilnīgi piekrītu, ka šie noziegumi ir ļoti bīstami, tāpēc mēs pilnīgi pareizi pēdējās lietas ierosinājām pēc 73.panta. Es uzskatu... nezinu, iespējams, šeit savu vārdu teiks juristi, jūsu vidū ir pietiekami juristu, kas izteiks savu viedokli, bet es domāju, ka šie noziegumi pilnīgi atbilst pantam “Diversija”, Kriminālkodeksā ir tāds pants. Šo lietu izmeklēšana un atklāšana uzdota Valsts drošības komitejai. Es uzskatu, ka es ar savu kolektīvu šo darbu daru uz sabiedriskiem pamatiem, bet tas nenozīmē, ka Iekšlietu ministrija no šī darba izvairās. Mēs turpināsim šo darbu tāpat, turpmāk vēl aktīvāk, neatkarīgi no tā, kam tiks nodota šo lietu izmeklēšana. Mēs būsim spējīgi vai nebūsim spējīgi– to tagad grūti pateikt. Mēs ceram, ka būsim spējīgi, katrā gadījumā darīsim visu, ko reāli iespējams izdarīt, un es domāju, ka panākumi būs.

Aicināt vai lūgt PSRS Iekšlietu ministrijas darbiniekus es uzskatu pilnīgi nevietā, jo es strādāju jau 34 gadus un visu šo laiku esmu darbojies noziegumu atklāšanā. Es neatceros tādu laiku, kad šeit nebūtu strādājis kāds no PSRS Iekšlietu ministrijas, bet, par nožēlu, neatceros nevienu gadījumu, ka viņi būtu atklājuši kaut vienu noziegumu. Tāpēc ka svešā vietā, bez iepriekšējas informācijas bāzes, nepazīstot apstākļus, nezinot pilsētu, nezinot, kurā pusē ir ziemeļi un kurā dienvidi, neko nevar izdarīt, un tas ir dabiski. Tāpēc ir naivi gaidīt palīdzību no citurienes./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kristovskim.

Ģ.Kristovskis: Cienījamais ministra kungs, pavisam nesen Augstākajā padomē tika noraidīts lēmuma projekts par īpašu tiesību piešķiršanu īpašajām kārtības sargu vienībām. Kā jūs uzskatāt, vai arī šobrīd jūs vēl esat tajās pašās domās un vai nevajadzētu tomēr atgriezties pie šā lēmuma un padomāt, ka kārtības nosargāšanā tomēr varētu palīdzēt sabiedrības spēki?

A.Vaznis: Es esmu spiests jūs sarūgtināt, jo es joprojām esmu tajās pašās domās, ka pieņemt likumu par brīvprātīgo kārtības sargu bruņošanu ir nelietderīgi un ka tas neko labu nenesīs, bet tikai palielinās spriedzi. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka brīvprātīgie kārtības sargi, tai skaitā īpašās vienības, var palīdzēt mums šo noziedznieku notveršanā, jo ir nepieciešami ļoti daudzi meklēšanas pasākumi, vajadzīgi daudzi cilvēki. Mēs labprāt pieņemsim jebkuru palīdzību un atradīsim vietu un metodi, ar kādu viņi mums var palīdzēt. Katrā laikā laipni lūdzam.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kostinam.

V.Kostins: */Godāto ministr! Es gribētu uzdot jautājumu, kas droši vien interesē un satrauc ne tikai Augstākās padomes deputātus, bet arī visus Latvijas Republikas iedzīvotājus. Vai pēc jūsu kā speciālista, kā ministra domām ir garantijas, ka šie sprādzieni tiks pārtraukti? Vai tie– tieši otrādi– kļūs vēl biežāki un jau būs sprādzieni ar upuriem? Varbūt būtu mērķtiecīgi jums kā ministram uzstāties masu informācijas līdzekļos, tas būtu kā viena no profilaktiskā darba metodēm, lai līdz izmeklēšanas beigām nebūtu nekādu emocionālu pārmetumu Latvijas kompartijai, armijai, citām sabiedriski politiskām organizācijām, kas ir opozīcijā Tautas frontei? Tas ir, varbūt ieņemt pilsoniskā miera pozīciju, un ar to jūs izdarītu praktisku palīdzību visiem iedzīvotājiem?/

A.Vaznis: */Es vienmēr esmu bijis par pilsonisku mieru un vienmēr bijis pret musināšanu. Ja runa ir par griešanos pie pilsoņiem, tad esmu to darījis ne reizi vien un turpinu to darīt. Mēs izsludinājām prēmiju par informāciju, ar kuras palīdzību varētu atklāt šos noziegumus– vieglo automašīnu žiguļi. Izsludināta 3 tūkstošu rubļu prēmija no Centra rajona. Viena no avīzēm izsludinājusi tūkstoš rubļu prēmiju. Es dodu piecas intervijas dienā par šo jautājumu. Vakar es uzstājos programmā “Vremja” un “Panorāma”, sniedzu interviju avīzei “Moskovskije novostji” un vēl citām avīzēm. Šodien “Panorāmā” uzstāsies štāba priekšnieks. Lai iedzīvotājus aktivizētu informācijas sniegšanai, mēs izmantojam masu informācijas līdzekļus. Varu jums ziņot, ka tas dod pozitīvus rezultātus, mēs tagad saņemam daudz informācijas, interesantas informācijas. Kas paliks pēc šīs informācijas pārbaudes– to grūti teikt, bet šis darbs tiek darīts.

Jautājums par garantijām. Jūs zināt, šis jautājums, kā jums to pateikt... Mums nekur tādu garantiju nav. Vai jūs varat garantēt, ka rīt neuzsprāgs kāds atomreaktors vai nebūs zemestrīce? Tādu garantiju nav. Mēs darīsim visu, kas no mums atkarīgs. Bet par katru vājprātīgo vai katru provokatoru republikā garantēt es neesmu spējīgs, un, man liekas, neviens nav spējīgs./

V.Kostins: */Paldies./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu, deputāts Builovs. Gatavojas deputāts Zatuliviters./

N.Builovs: */Godāto ministr! Sakiet, lūdzu, kādās attiecībās– strukturālās, finansu un citās– republikas Iekšlietu ministrija ir ar PSRS Iekšlietu ministriju?/

A.Vaznis: */Šodien republikas Iekšlietu ministrija ir Savienības republikāniska ministrija, tas ir, ministrija ar dubultu pakļautību, tāpēc ka tiek finansēta kā no Savienības, tā republikas budžeta. Šīs attiecības, sākot ar 1991.gada 1.janvāri, mainās par labu republikai, tas ir, finansēšana no republikas pieaug, bet finansējuma daļa no Maskavas puses ievērojami samazinās. Šī samazināšanās sākās jau no 1990.gada vidus, kad pēc PSRS Iekšlietu ministrijas norādījuma no Latvijas tika izvestas visas ministrijas un mobilizācijas neaizskaramās rezerves, kad mums vairs neiedala ne transporta, ne sakaru līdzekļus. Bez maksas nav nekādas materiāli tehniskās apgādes. Par visu ņem pilnu samaksu, arī par mūsu darbinieku apmācībām kvalifikācijas celšanas kursos. Tā ka attiecības mainās, republikāniskajai ietekmei palielinoties un Savienības ietekmei pavājinoties./

N.Builovs: */Pateicos jums./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu, deputāts Zatuliviters, bet gatavojas deputāts Ščipcovs./

V.Zatuliviters: */Mans jautājums izriet no jūsu uzstāšanās un iepriekšējā runātāja teiktā. No šīm divām runām jāsecina, ka vienam un tam pašam noziegumam– es piekrītu tam, ko šeit teica deputāts Morozļi,– jums ir dažāda pieeja. Valsts drošības komitejas priekšsēdētājam ir vēlme vērtēt to kā huligānismu, bet jums skaidri jūtama ideja vērtēt to kā diversiju. Juridiskā ziņā es neesmu pietiekami kompetents, bet jūtu, ka šeit ir dažāda pieeja. Jautājums. Sakiet, lūdzu, kā šajos piegājienos ir vairāk: dažādas juridiskas metodikas, izskaidrojot vienus un tos pašus noziegumus, vai arī vēlēšanās, glābjot mundiera godu, tos no vieniem pleciem novelt uz otriem?/

A.Vaznis: */Atbildu uz jūsu jautājumu. Pirmkārt, jūs zināt, ka ir tāda paruna: divi juristi– trīs viedokļi. Tas ir kvalifikācijas jautājums, kas var tikt izskaidrots dažādi. Taču es domāju, ka mūsu republikā huligānisms notiek sistemātiski, no gada uz gadu, un tāds noziegumu veids kā huligānisms, manuprāt, neizraisītu republikas Augstākās padomes deputātu uzmanību, vēl jo vairāk tādā kvorumā kā plenārsēdē, tas nepelna arī sabiedrības uzmanību.
Ja tas nav huligānisms, bet diversija, tad tas jau ir daudz nopietnāk, jo tas destabilizē situāciju. Un tur pantā ir rakstīts, ka “valsts mantas bojāšana sprādziena veidā ar mērķi vājināt”, ne graut, bet “vājināt varu”. Es domāju, ka šeit neviens nešaubās, ka ar šiem sprādzieniem vara destabilizējas. Šeit nav runa par mundiera godu. Kā jūs redzat, esmu atnācis bez mundiera./

V.Zatuliviters: */Es redzu./

A.Vaznis: */Mani šis jautājums nesatrauc, es negribu to novelt no slimās galvas uz veselo. Bet lieta tā, ka katra nozieguma atklāšanai ir izstrādājusies sava metode. Lai atklātu noziegumu, vajadzīga zināma pieredze. Sprādzienu ziņā mums šīs pieredzes nav, tāpēc ka milicija ar šādām lietām nav nodarbojusies, bet Valsts drošības komitejai pats Dievs novēlējis darboties ar šīm lietām. Es atkārtoju, ka mēs vienalga, neatkarīgi, kādās rokās šīs lietas tiks nodotas, ļoti aktīvi strādāsim vai nu kopīgi, vai Valsts drošības komitejas vadībā, vai paši savā vadībā. Atbildību no sevis noņemt negribu./

V.Zatuliviters: */Pateicos jums./

A.Vaznis: */Lūdzu./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ščipcovam, pēc tam jautājumus referentam pārtrauksim.

O.Ščipcovs: */No ziņojumiem, kas šeit tika uzklausīti, es sapratu, ka starp valsts drošības orgāniem, Iekšlietu ministriju un Baltijas kara apgabala pretizlūkošanu nekādas dziļākas sadarbības nav. Un ķēdes reakcija, kas jau sākusies, var novest pie ārkārtējas situācijas, vismaz Rīgas pilsētā. Šajā sakarā man ir tāds jautājums. Ko jūs kā ministrs ieteiktu likumdošanas jomā vai kādā citā jomā mums, likumdevējiem, Augstākajai padomei rīkoties, lai stāvokli normalizētu, neatkarīgi no tā, kur tai saknes, pie jebkuras versijas, par kurām mēs šeit dzirdējām?/

A.Vaznis: */Atbildu uz jūsu jautājumu attiecībā par sadarbību. Es domāju, ka lietišķai sadarbībai, lai sasniegtu labu rezultātu, jāizpaužas ne tā, lai sanāktu kopā pafilozofēt un nopūsties, bet lai krātu un virzītu informāciju. Tas ir, ja lietu izmeklēs Valsts drošības komiteja, es apsolu ļoti aktīvu līdzdarbību ar viņiem, sistemātiski dodot konkrētu informāciju par šiem noziegumiem. Esmu gatavs tādu pašu informāciju saņemt no visām organizācijām, tajā skaitā no Valsts drošības komitejas, no īpašās nodaļas un armijas, un visiem citiem, kas var kaut ko dot. Vienkārši pasēdēt, skatīties viens otram acīs vai sanākt uz apspriedēm, es domāju, nav vērts. Tie laiki, kad spriedām un rakstījām protokolus, ir beigušies. Tagad jāstrādā konkrēti, jāvāc konkrēta informācija. Kāda vēl ir sadarbības jēga?/

O.Ščipcovs: */Konkrēta un lietišķa sadarbība./

A.Vaznis: */Tā lietišķa arī būs, ja es saņemšu informāciju, tā būs liela palīdzība, tur es redzu sadarbības jēgu. Citāda veida sadarbībai es jēgu neredzu. Vēl varam sadarboties, kopīgiem spēkiem izdarot ekspertīzes, nosakot pēdas. To mēs darīsim./

O.Ščipcovs: */Un otrā jautājuma daļa attiecībā par mūsu forumu. Varbūt mēs kaut kādā veidā, ar kādu noteiktu likumu pieņemšanu varam nomierināt? Ko jūs ieteiktu mums darīt?/

A.Vaznis: */Man liekas, ka šajā gadījumā likumu jau ir pietiekami, papildus nekādi nav vajadzīgi. Tie likumi, kuri jau ir, es domāju, apmierina./

O.Ščipcovs: */Tas ir, jums nav nekādu pretenziju par mūsu darbu?/ (Smiekli.)

A.Vaznis: */Nav./

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošana beigusies. Es ļoti atvainojos, visi mēs esam vienādi, vēl četri deputāti bija sarakstā. Jautājumus diemžēl nevar uzdot. Ja deputāti izlems, tad lūdzu, Bojāra kungs.

J.Bojārs: Viens jautājums. Vai armija un Drošības komiteja ir konkrēti ar savu informāciju palīdzējusi jums izmeklēt šos noziegumus?

A.Vaznis: Pagaidām es vēl konkrētu informāciju neesmu saņēmis. Es ceru vēl saņemt.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, mums ir jāizlemj par tālāko darbu. Mēs lūdzām ierasties šeit PSRS Bruņoto spēku pārstāvjus no Baltijas kara apgabala. Mūsu attiecības ir tādas, ka viņi šeit ir reti viesi. Vai mums vajadzētu izmantot pārtraukumu, it sevišķi, ņemot vērā , ka ir pēdējā darba diena šajā gadā. Varbūt strādāsim un pēc tam, kad pabeigsim šo jautājumu, lemsim par pārtraukumiem? Nav citu domu?

Godājamie kolēģi, pie mums ir ieradusies augsti stāvošu virsnieku grupa no Baltijas kara apgabala. Viņus vada ģenerālmajors Vodopjanova kungs. Ja viņiem ir tāda vēlēšanās, varbūt lūgsim dot tādu informāciju, kāda ir PSRS bruņoto spēku pārstāvjiem šajā jautājumā.

A.Vodopjanovs, Baltijas kara apgabala politiskās pārvaldes priekšnieka pirmais vietnieks: */Godātā Augstākā padome! Vispirms gribu pateikties par aicinājumu piedalīties šajā plenārsēdē, jo šis jautājums.../

Priekšsēdētājs: */Pie mikrofona, lūdzu! Tuvāk, citādi.../

A.Vodopjanovs: */Jautājums, kas šeit tiek apspriests, ir ļoti svarīgs, un mēs uzskatām, ka tā izlemšanā piedalās visas ieinteresētās personas un spēki. Ne viens es šeit ierados. Ar mani ir biedri. Gribu stādīties priekšā pats un iepazīstināt ar citiem./

No zāles: */Pie mikrofona!/

A.Vodopjanovs: */Nu, es nezinu... Vai tagad dzird? Vai dzird labāk? Labi. Es esmu apgabala politiskās pārvaldes pirmais vietnieks un Rīgas garnizona politiskās daļas priekšnieka vietnieks. Šeit piedalās sarkankarogotā Baltijas kara apgabala kara prokurors ģenerālmajors Vladimirs Ivanovičs Pupecs, Rīgas politiskās karaskolas priekšnieks ģenerālmajors Anatolijs Saveljevičs Sidorenko, garnizona komandants pulkvedis Vladimirs Jegorovičs Todorovskis un vairāki citi biedri.

Man liekas, ka problēma, kuru šodien izskata Augstākā padome, jāizskata daudz nopietnāk, daudz plašāk un daudz dziļāk. Pirms manis jau uzstājās vairākas personas, tajā skaitā arī iekšlietu ministrs. Arī mēs sagatavojām to sprādzienu sarakstu, kas mums ir zināmi. Varu jums ziņot, ka šie saraksti gandrīz sakrīt. Nekādu būtisku atšķirību nav. Tātad stāvoklim esam sekojuši vienādi. Vienīgā atšķirība ir tā, ka iekšlietu ministrs akcentēja, vismaz es tā sapratu, ka vairāki sprādzieni ir vērsti pret latviešu tautības iedzīvotājiem, bet mēs uz to skatāmies citādi. Mēs te vairāk redzam militārus objektus, pirmām kārtām tādus, kas saistīti ar krievvalodīgajiem un centra pakļautības objektiem, un no tā izdarām secinājumus, par kuriem šodien gribu jums ziņot, kas radušies, izmeklējot stāvokli uz vietas, no personīgām sarunām ar uzņēmumu administrācijām, iedzīvotājiem, tajā skaitā arī par pēdējo sprādzienu, es teiktu, ļoti nepatīkamu sprādzienu. Līdz šim tie bija mērķēti uz ārēja efekta radīšanu, taču sprādziens virsnieku kopmītnē– tas jau ir apdraudējums veselībai, un vēl nav zināms, ar ko tas beigsies. Sprādziena laikā tur atradās sievas, bērni, ļoti mazi bērni, zīdaiņi, tur izgāzti lieli dzelzsbetona bloki, šķembas lidojušas virs gultām, ietriekušās pretējā sienā, zem loga– tas vairs nav tikai ārējais efekts, tās jau ir briesmas dzīvībai. Es uzskatu, ka uz to jāskatās daudz nopietnāk.

Un mēs secinām, ka sprādziena organizētājiem bija šāds mērķis: Ziemassvētku un Jaungada priekšvakarā dažādos pilsētas rajonos ar teroristiskiem aktiem radīt nervozitātes un baiļu atmosfēru; turpināt antiarmijiskas psihozes uzkurināšanu, pastiprinot konfrontāciju starp armiju un iedzīvotāju latvisko daļu; ar kvalificētu sprādzienu veikšanu vainu uzvelt karavīriem; uzmanīgus dara tas fakts, ka vietējo varas orgānu pārstāvji notikumu apskates laikā cenšas apgalvot, ka tas ir militāristu roku darbs.

Tā kā jūs šeit izklāstījāt savas versijas, tad mūsu versija ir šāda: tā ir diversija, diversiju akti. Tie nav atrauti viens no otra. Tie ir savstarpēji saistīti. Tie saistīti arī ar vairākiem prettiesiskiem aktiem, kas ir pieņemti pēdējā laikā, ar simtiem piemēru, kad izpaudies antiarmijisks noskaņojums, arī tāds saraksts mums ir, ja būs nepieciešams, varam to iesniegt. Tie ir posmi vienā ķēdē. Un man liekas, ka šajā situācijā katrai pusei jābūt ieinteresētai, lai šo nervozitāti likvidētu. Demokrātijas apstākļos, atklātības apstākļos, parlamentāras cīņas apstākļos jautājumus nepieciešams atrisināt demokrātiski. Protams, mums– es saku “mums”, ar to domājot visu pušu pārstāvjus,– jādara viss iespējamais, lai šos sprādzienus pārtrauktu, atrastu vainīgos un viņus sodītu pēc nopelniem.

Man liekas, ka sprādzieni, tāpat kā citas problēmas, kas šodien eksistē– ļoti nopietnās problēmas ar dzīvokļiem, ar pierakstīšanos, ar dažādiem atvieglojumiem, ar augošu cenu kompensāciju, kas tiek plānota jaunajā gadā, nezinu, kā tas viss tiks izlemts, bet skaidrs ir viens, ka politiskas problēmas nevar atrisināt, sasprindzinot sabiedrības noskaņojumu.

Kara prokuratūra ir apmeklējusi visu sprādzienu vietas, ir izmeklējusi apstākļus, seko tiem un zina tos, pieņem atbilstošus pasākumus. Izmantojot gadījumu, gribu vēl teikt sekojošo. Mums šajā līmenī vajadzīga godīga saruna. Ja nav godīgas sarunas, nav uzticēšanās. Bet šinī situācijā mums visvairāk vajadzīga ir uzticēšanās.

Lūk, pēdējais fakts par ierindnieku Blažaviču. Kad Bišera kungs uzstājās ceturtajā kongresā Maskavā, viņš paziņoja, ka tā nebija vardarbība, tie ievainojumi, kurus viņam nodarījuši trīs huligāni vai bandīti, bijuši paša miesas bojājumi. Tas neatbilst īstenībai. Izmantojot gadījumu, mēs protestējam šajā sakarā, mums ir pierādījumi, un pats Blažavičs pēc atvaļinājuma ir šeit. Viņš apstiprina, ka viņu piespieduši dot melīgas liecības. Protams, izmantot melīgas liecības tik augstā līmenī bija vienkārši nepareizi un neglīti.

Nākamais moments. Šeit izskanēja tāds viedoklis, ka, ja ir notikuši sprādzieni, ja izmantotas sprāgstvielas, tad to ir darījuši karavīri. Šeit bija jautājums pirmajam, kas uzstājās, šeit es dzirdēju arī sēdes vadītāja ironisko jautājumu, tādēļ gribu jums sniegt dažas ziņas, kas pierāda, ka sprāgstvielas ir ne tikai karaspēka daļām, bet arī ļoti daudzām civilām organizācijām. Pirmkārt, sprāgstvielas var izkausēt no munīcijas, kas ļoti daudzās vietās vēl palikusi no kara laika. Otrkārt, iespējama sprāgstvielu zagšana no noliktavām gan mācību, gan spridzināšanas darbu laikā, nav izslēgts, ka to var nopirkt. Ja tas apstiprināsies, vainīgie tiks saukti pie visstingrākās atbildības. Treškārt, iespējams izmantot tautas saimniecībā lietojamās sprāgstvielas. Pie tām pieder nitroglicerīna sprāgstvielas patronveidīgā iesaiņojumā pa 150 un 200 gramiem, salpetra sprāgstvielas, amonīti patronās vai beramā veidā papīra kulītēs no 100 gramiem līdz pusotram kilogramam.

1989.–1990.gadā atbilstoši PSRS Ministru padomes un PSRS Aizsardzības ministrijas lēmumam Baltijas republiku tautas saimniecībai tika nodoti novecojušie inženiermunīcijas krājumi. Ar karaspēka daļas komandiera direktīvu (ir direktīvas numurs) Latvijas PSR Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrijas pārvietojamai mehanizētajai kolonnai ar pavadzīmi (numurs zināms) 1989.gada janvārī nodoti 100 bloki ar lādiņiem UZ-ZR, kuros ir trotils. Ar N karaspēka daļas komandiera direktīvu nodots bloks ar 474 UZ-ZR lādiņiem. 1990.gadā ar citas karaspēka daļas komandiera direktīvu meliorācijas organizācijai nodotas 836 mīnas TM-DB, bloks ar 50 OZ-ZR lādiņiem. To sprāgstvielas tiek izmantotas iežu drupināšanai degakmens karjeros netālu no Kohtla-Jerves Igaunijā. Es nemaz nerunāju par Rīgas kinostudijas pirotehnisko grupu un daudzām citām organizācijām. Ar to es gribu uzsvērt, ka ir iespējami visdažādākie varianti, nav pareizi šo problēmu uzlūkot tikai no vienas puses.

Mūsuprāt, protams, jāatrod tās personas, ja tās ir personas, organizācijas, ja tās ir organizācijas, kas ar šo netīro lietu nodarbojas. Par to mēs esam ieinteresēti ne mazāk, bet vēl vairāk nekā iedzīvotāji un godātā Augstākā padome. Augtākās padomes sēdes laikā mums jau bija iepriekšējas sarunas, es domāju, ka tagad tās jāturpina par pavisam konkrētām lietām. Man liekas, ka milicijas un Rīgas garnizona pārstāvju kopīgas patruļas pastiprināta patrulēšana dotu tikai labumu.

Mums liekas, ka jāaktivizē Valsts autoinspekcijas darbs. Kā zināms, Valsts autoinspekcija naktīs nestrādā. Acīm redzami, ka šajā periodā, kamēr nebūs atrisināta šī ļoti sāpīgā un svarīgā problēma, VAI jāstrādā naktīs. Vēl ir daudz citu momentu, kurus aktivizējot izdosies šo problēmu atrisināt./

Priekšsēdētājs: Jautājumos ir pierakstījušies seši deputāti. Pir­majam vārds jautājumam Dobeļa kungam.

J.Dobelis: */Kā jūs raksturotu jūsu sadarbību ar tiem militārajiem formējumiem, kas atrodas Latvijas Republikas teritorijā, bet nav pakļauti Baltijas kara apgabalam, šajā gadījumā– atklājot sprādzienu vaininiekus?/

A.Vodopjanovs: */Ja jūs domājat par tiem militārajiem formējumiem, kas tieši nav pakļauti apgabala štābam, tad tie ir pakļauti garnizonam. Ir tāds jēdziens kā garnizona priekšnieks, un viņa vietnieks politdarbā– tas esmu es. Visi karavīri, kas atrodas Rīgā un 40 kilometru rādiusā ap Rīgu, pakļaujas garnizona kārtībā. Šajā ziņā mēs varam organizēt jebkādu sadarbību. Liecinieks tam var būt šeit klātesošais Rīgas politiskās karaskolas priekšnieks, kas tieši nav pakļauts apgabala štābam./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Eglājam.

V.Eglājs: */Sakiet, lūdzu, kā bija ar 5.decembra sprādzieniem, kad tika iznīcināti pieminekļi. Jazovs preses konferencē teica, ka tas ir armijas roku darbs, ka tā spridzināja un spridzinās, nekāds likums nelīdzēs. Tomēr krimināllieta par pieminekļu spridzināšanu 5.decembrī ir ierosināta. Jautājums tāds: vai šos sprādzienus ir izdarījuši vietējie spēki Maskavas uzdevumā, apejot Baltijas kara apgabalu?/

A.Vodopjanovs: */Jautājums saprotams. Atbildu uz šo jautājumu. Personīgi man nav informācijas par to, ka Baltijas kara apgabalam būtu kāds skars ar šiem sprādzieniem. Tādas informācijas man nav. Bet, ja ir bijis šāds paziņojums no aizsardzības ministra puses, tad viņam arī jādod paskaidrojums./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Punovskim.

A.Punovskis: */Jau vairākas dienas no pulksten 17 vakarā līdz 8 no rīta tiek slēgta satiksme pa Ezermalas ielu, ārpus karaspēka daļas teritorijas tiek uzlikti bruņoti posteņi. Man ir tāds jautājums: kas ir izdevis tādu rīkojumu, un vai vispār tāds rīkojums bez vietējās varas ziņas nav patvaļa?/

A.Vodopjanovs: */Es par šādu faktu nezinu. Varu viennozīmīgi teikt: ja tādu lēmumu ir pieņēmis daļas komandieris, tad tas tiks izskatīts un atcelts./

A.Punovskis: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Teikmanim.

A.Teikmanis: */Es varu informēt par iepriekšējo jautājumu. Kā man šodien paskaidroja Rīgas iekšlietu pārvaldes priekšnieks, šo pavēli izdevis Rīgas garnizona priekšnieks bez saskaņošanas ar republikas un pilsētas autoinspekciju./

A.Vodopjanovs: */Mirklīti. Šeit piedalās komandants./

A.Teikmanis: */Jā, lūdzu./

A.Vodopjanovs: */Vai ir šī lēmuma apstiprinājums?/

Garnizona komandants no zāles: */Tādas pavēles nav. Tas ir daļas komandiera lēmums./ (Zālē troksnis.)

A.Vodopjanovs: */Labi. Paldies. Tas ir apstiprinājums maniem vārdiem. Es domāju, ka šeit mēs vienādi sakām./

V.Todorovskis, garnizona komandants: */Es lūdzu pareizi saprast, ka gadījumos, ja pret karaspēka daļu tiek rīkoti provokatoriski akti, daļas komandieris vai karaskolas priekšnieks atbilstoši rīkojas, lai nodrošinātu teritoriju ap savu karaspēka daļu./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu./

A.Teikmanis: */Mans jautājums droši vien ir nedaudz līdzīgs iepriekšējam. Sākot ar maiju, dažādās armijas pārstāvju sapulcēs ir pieņemti vairāki aicinājumi, kas beidzas apmēram ar vienādu frāzi: ja netiks izpildītas mūsu prasības, mēs atstājam sev tiesības izmantot tādus līdzekļus, kādus uzskatīsim par nepieciešamiem, lai savas tiesības nosargātu vai realizētu savas tiesības, vai kaut kā līdzīgi. Sakiet, lūdzu, kāds PSRS likums vai likuma pants dod tādas tiesības Baltijas kara apgabala pārstāvjiem bez vietējās varas lēmumiem un bez Savienības valdības lēmuma? Kas tie par līdzekļiem, par kuriem ir runa šajos aicinājumos? Mums vajadzīga pilnīga skaidrība. Konkrēti par kādiem līdzekļiem un pasākumiem ir runa?/

A.Vodopjanovs: */Jautājums saprotams. Pēdējā laikā demokrātijas apstākļos ir radušies priekšnosacījumi darboties ne tikai štata struktūrām, bet neformāliem ārštata veidojumiem arī armijas sabiedrībā, tādiem kā PSRS pilsoņu tiesību aizsardzības komiteja, sabiedriskās glābšanas komiteja un citiem. Pēc to iniciatīvas tiek organizēti daudzi pasākumi. Es uzskatu, ka tiem pamatos ir propagandistisks raksturs. Tie nav saskaņoti ar vadību, pavēlniecību un kara padomi. Taču tie atspoguļo virsniecības sastāva un karavīru noskaņojumu. Un mans pienākums ir ziņot Augstākajai padomei, ka noskaņojums nav no labākajiem. Un es domāju, ka šos cilvēkus var saprast. Ja cilvēks paliek bez dzīvokļa, ja viņam neļauj pierakstīties un atbilstoši viņa ģimenes locekļiem arī nav tiesību uz darbu, uz vizītkarti produktu iegādei, uz talonu, uz kompensāciju, uz jebkurām atlaidēm, uz elementārām cilvēciskas dzīves normām, tad, protams, rodas sašutums, kas izpaužas šajās sapulcēs. Un, kā jūs zināt, nesen bija sarīkots ārkārtas kongress, tā tas tika nosaukts. Es uzskatu, ka šis sašutums ir pavisam taisnīgs.

Un, ja man tāds jautājums ir uzdots, tad atļaujiet man balstīties uz šīs problēmas atrisinājumu VDR un VFR. Tur jautājums ir daudz sarežģītāks, nekā tas, ko mēs šeit risinām, un tas ir izlemts valstu valdību līmenī bez pāridarījuma karavīriem. VFR valdība ir iedalījusi milzīgus līdzekļus, jūs zināt, apmēram 1,5 miljardus marku dzīvokļu celtniecībai, karaspēka izvešanai, pārvietošanai un tā tālāk. Ja Latvijas galvaspilsētā Rīgā ir radušās nopietnas problēmas dzīvokļu lietā, tad dzīvokļi kaut kur jāceļ, jārada apstākļi dzīvokļu celtniecībai Krievijas Federācijas teritorijā, Baltkrievijā, Ukrainā ar mērķi tur pārvietot veterānus, atrisināt dzīvokļu jautājumu virsniekiem. Un ir vesela rinda citu jautājumu, kurus var atrisināt tikai tā– ieguldot noteiktus līdzekļus. Spiediena rezultātā virsnieks bez pavēles no šejienes neaizies, zaldāts arī ne. Viņi tikai dusmosies, bruņosies, kas, protams, nestabilizēs situāciju. Es domāju, ka vajadzīga nopietna saruna, kas ne sevišķi atbilst šodienas darba kārtībai, bet par to mums ļoti nopietni jādomā./

A.Teikmanis: */Atvainojiet, tā kā jūs neatbildējāt uz manu jautājumu, man ir pavisam īss jautājums. Jūs esat militārs cilvēks un šeit pārstāvat kara apgabala vadību, nevis sabiedrisku organizāciju. Vai tagad varat apgalvot, ka jums pakļautie ir vadības kontrolē?/

A.Vodopjanovs: */Man liekas, ka šis jautājums skan savādi. Jo šodien, protams, visi padotie ir vadības kontrolē./

A.Teikmanis: */Paldies. Tas nozīmē, ka vadība pilnībā ir atbildīga par padoto darbību?/

A.Vodopjanovs: */Ir./

A.Teikmanis: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kinnam.

J.Kinna: */Ģenerālmajora kungs, jūs savā runā aicinājāt uz atklātību, tajā pašā laikā nopietni kritizējāt Bišeru un iekšlietu ministru Važņa kungu par to, ka viņi ir piespieduši Blažaviču dot melīgas liecības. Vai jūs nevarētu atbildēt, kā tas varēja notikt kara hospitālī kara ārsta klātbūtnē?/

A.Vodopjanovs: */Es atbildēšu. Avīze, liekas “Sovetskaja molodjož”, ir tāda avīze, ja? Tā publicēja patiesību. Šī informācija bija zināma ilgu laiku. Pēc tam kara prokurors– man liekas, ka kara prokuroram ir jāuzticas milicijas pārstāvjiem, šinī gadījumā runa ir par kriminālvajāšanas izmeklētājiem,– deva sankciju, lai viņus pielaistu pie slimā. Viņu sarunai ar kareivi liecinieku nebija. Viņu izolēja, ļoti ilgi pratināja, noveda līdz asarām, viņš raudāja, bet pēc tam tiešām pieaicināja ārstu, un ārsta klātbūtnē Blažavičs uzrakstīja šo zīmīti, kas publicēta avīzē “Komsomoļskaja pravda”. Taču jau nākamajā dienā viņš paziņoja, ka viņu esot piespieduši rakstīt nepatiesību. Šeit ir klāt kara prokurors, viņš var apstiprināt, un arī es esmu ar mieru parakstīties, ka tie ir vistīrākie meli. Avīzē “Sovetskaja molodjož” ir patiesība. Mēs šo lietu novedīsim līdz galam, un tie cilvēki, kas pieļāva tādu spiedienu, piespieda kareivi dot melīgu liecību, pilnībā atbildēs par to. Kas attiecas uz Bišera kungu, tad viņš to visu varēja arī nezināt. Viņam, es tā saprotu, šo informāciju “iesmērēja”. Bet šī informācija bija melīga. Iespējams, ar nolūku melīga./

Priekšsēdētājs: Pēdējā jautājumu uzdod deputāte Buķele. Lūdzu.

E.Buķele: */Godātais kungs! Vai jums kādreiz nav ienācis prātā, ka visas šīs ikdienas dzīves problēmas, ar kurām jūs saskaraties, tāpat kā mēs visi, būtu jārisina pašai armijai, pavēlniecības virsotnei? Ne uz mūsu republikas budžeta, bet uz kara budžeta rēķina? Ja tas arī jums ir ienācis prātā, tad sakiet, lūdzu, kāpēc šo jautājumu nerisinājāt? Nepievērsāties tam?/

A.Vodopjanovs: */Man tas neienāca prātā. Tāpēc ka līdzās karadienestā esošajiem, es domāju par virsniekiem un praporščikiem, vēl ir viņu ģimenes locekļi, kas strādā civilajā ražošanā vai vēlas civilajā ražošanā nodarboties. Un es uzskatu, ka ir elementāras cilvēciskās normas un tiesības. Kāpēc cilvēkam ir liegtas tiesības uz darbu? Ja viņam nav pieraksta, viņu nekur darbā nepieņem. Kur te ir karavīru vaina? Šīs problēmas jānodala un uz tām jāskatās ar skaidru galvu. Kas attiecas tieši uz karavīriem, protams, tad šeit savs vārds jāsaka kā prezidentam, tā aizsardzības ministram. Bet par civilo daļu, kas ir pie armijas– ģimenes locekļi, sievas, bērni, kas ne pie kā nav vainīgi, bet kuriem liedz iespēju, piemēram, mācīties skolā. Vai tas ir pareizi?/

E.Buķele: */Vai jūs personīgi kaut kur griezāties?/

A.Vodopjanovs: */Nu, par to varat nešaubīties. Mēs šos jautājumus skatām pastāvīgi./

Priekšsēdētājs: Kolēģi, ar to jautājumu uzdošanu beidzam. Paldies ģenerālmajora kungam. */Paldies par atbildēm./ Tātad mēs esam strādājuši jau stundu un 51 minūti. Kā mēs nolēmām, tad debates atklāt par šo jautājumu mums tagad nevajadzētu. Informācija, kāda nu tā bija, ir saņemta. Es domāju, ka mūsu Iekšlietu un aizsardzības komisija apkopos šo informāciju, kas šodien iegūta, un nāks ar priekšlikumiem par to, vai mēs kādu lēmumu pieņemsim. Kā mēs dzirdējām no iekšlietu ministra kunga un no citiem atbilžu devējiem, nekādus jaunus likumus izdot nevajadzētu, der vecie, kaut gan arī vecie laikam būs tomēr steidzami jākoriģē. Varbūt šodien vai rīt komisija var dot kaut kādu savu slēdzienu, taču ne plenārsēdē, bet mūsu Iekšlietu ministrijai vai kādai komisijai.

Šo jautājumu mēs esam izskatījuši. Paldies visiem, kas ieradās un sniedza atbildes uz mūsu jautājumiem.

Mums ir jāizlemj, godājamie kolēģi, kā tālāk virzīt savu darba kārtību, jo tika pārtraukta viena jautājuma izskatīšana. Vairāki deputāti, kuri bija pierakstījušies debatēs, vēl nav runājuši. Vēl ir Ministru padomes informācija par cenu paaugstināšanu.
Vēl ir Mandātu un deputātu ētikas komisijas ziņojums par deputāta Bojāra protestu un par deputāta Dobeļa nekorekto uzvedību. Tie ir tieši tādi jautājumi, ko mēs varētu skatīt beigās. Bet es domāju, ka tagad mēs varētu vismaz nelielu pārtraukumu izdarīt, jo daļa klātesošo virzās ārā no zāles, daļa iekšā, un mēs tik un tā neizlemsim.

No zāles: Vajag vispār beigt.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, mums ir jāizlemj jautājums. Cik es sapratu, iepriekšējais jautājums mums ir jāizlemj līdz 1.janvārim. Lūdzu jūsu ierosinājumus, jo deputāti, kas vēlas strādāt, palikuši uz vietas. Lūdzu, otrais mikrofons.

L.Kurdjumovs: */Es domāju, ka, pirmkārt, nepieciešams neliels pārtraukums, kaut vai uz minūtēm piecpadsmit, un pēc tam atrisināt problēmu. Ja mēs neizskatīsim valdības informāciju par cenām un kompensācijām, tas projekts, par kuru rakstīts, ka tas ar 3.janvāri stājas spēkā, patiesībā stāties spēkā nevarēs. Jāizsludina pārtraukums, un tad jāpieņem lēmums./

Priekšsēdētājs: Kādi vēl priekšlikumi ir? Lūdzu, trešais mikrofons.

P.Laķis: Man ir priekšlikums pabeigt to jautājumu, kuru mēs pārtraucām, un beigt šodien darbu, jo mums visiem ir skaidrs, cik zema būs darba produktivitāte.

Priekšsēdētājs: Tātad divi varianti. Tagad pārtraukums 15 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Būtu jāturpina jautājums par Ventspili. Cik es zinu, starpbrīdī ieinteresētie valdības pārstāvji ir tikušies ar Vides aizsardzības komisiju un ar komitejas pārstāvjiem. Kaut kāds kompromiss ir atrasts, proti, šobrīd jautājumu kā nesagatavotu atlikt un izskatīt tad, kad tas būs izskatīts Vides aizsardzības komisijā un Vides aizsardzības komitejā un kad būs kopīgs slēdziens.

Bet šeit ir atbraukuši arī ventspilnieki– deputātu padomes priekšsēdētājs Jurševica kungs. Varbūt es došu viņam vārdu, un tad izlemsim galīgi par šā jautājuma atlikšanu vai tālāku risināšanu. Atgādinu, ka mēs arī šodien neko nevaram nolemt, jo starpbrīdis dažam labam laikam nācis par labu, ejot garām garderobei.

B.Jurševics, Ventspils Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs: Cienījamie Augstākās padomes deputāti! Es vēlos nedaudz izteikties par to, kā vispār tika sagatavots šis Ventspils jautājums un pēc Ventspils deputātu viedokļa– arī par sagatavošanas ētiku. Mēs gan bijām ceļā uz šejieni, kad Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Kalniņa kungs savā ziņojumā esot minējis, ka šis jautājums tiek gatavots ciešā sadarbībā, ciešā saistībā ar Ventspils Tautas deputātu padomi. Mēs, Ventspils tautas deputāti, padomes deputāti, par to, ka šis jautājums šodien tiks izskatīts šeit plenārsēdē, uzzinājām tikai vakar pēcpusdienā. Arī no Ministru padomes puses netikām šeit uzaicināti piedalīties. Tā varbūt nebūtu liela bēda. Bet, apskatoties lēmuma projektu, kas jums visiem ir iedots, es to vēlētos nosaukt nevis par grozījumiem Latvijas PSR 1989.gada decembra lēmumā, bet par sagrozījumiem Ventspils Tautas deputātu padomes lēmumā. Kādēļ? Tādēļ, ka akrilskābes nitrils un amonjaks, kā zināms, nav viena un tā pati viela, tās ir divas pavisam atšķirīgas bīstamas ķīmiskas vielas. Jautājums par katras šīs vielas transportēšanu caur Ventspils ostu praktiski jāskata atsevišķi.

Kā redzams Ventspils Tautas deputātu padomes 25.oktobra lēmumā, praktiski šajā sesijā piedalījās arī ļoti daudzi Ministru padomes un ministriju atbildīgi darbinieki, piedalījās arī premjerministrs Godmanis. Jāsaka atklāti, ka tas notika ar lielām “zobu sāpēm”. Daži vietējie tautas deputāti līdz ar to kļuva pat par ienīstiem deputātiem pilsētā. Bet mēs, saprotot, ka valūta ir vajadzīga Latvijai, kā mums tas tika teikts, kaut vai tā pati kripatiņa, pieņēmām lēmumu par akrilskābes nitrila transportēšanu. Bet šinī lēmumprojektā ir skaidri un gaiši minēts, ka, izskatot Ventspils Tautas deputātu padomes priekšlikumus par akrilskābes nitrila un amonjaka transportēšanu... Praktiski tie ir tīrākie sagrozījumi.

Tādēļ es padomes vārdā izsaku protestu Ministru padomei un konkrēti tiem cilvēkiem, kas gatavoja šo lēmumprojektu. Kā varēja tikt iekļauts jautājums par amonjaka transportēšanas atsākšanu no 1.janvāra caur Ventspils ostu sesijas darba kārtībā? Mēs uzskatām, ka šā jautājuma izskatīšana ir praktiski visu Ventspils deputātu, visu Ventspils iedzīvotāju un arī lielas daļas Latvijas iedzīvotāju domu un interešu ignorēšana.

Kā tika lemti šie jautājumi agrāk? 1989.gadā Ventspils Tautas deputātu padome nolēma pārtraukt akrilskābes nitrila transportēšanu ar šā gada 1.janvāri un amonjaka transportēšanu– ar 1991.gada 1.janvāri. Tad Augstākā padome šos lēmumus akceptēja. Arī mēs pirms pāris mēnešiem, 25.oktobrī, izskatījām savā ārkārtējā sesijā lieguma noņemšanu akrilskābes nitrila transportēšanai. Jautājums tika izskatīts ļoti augstā līmenī ar Ministru padomes priekšsēdētāja un citu atbildīgu personu piedalīšanos. Mēs gaidījām, ka šis lēmums tiks arī praktiski akceptēts Augstākajā padomē. Mums par to nevienam lielu pretenziju arī nebūtu.

Bet šobrīd es uzskatu, ka mēs tiekam ļoti neglīti mānīti no Ministru padomes puses, jo, atrodoties Ventspilī sesijā, visi saprata, ka amonjaks un akrilskābes nitrils nevar atrasties kopā, jo sekas, ja būtu avārija, būtu praktiski nenovēršamas. Tādēļ šeit ir, manā uzskatā, ļoti zemiska rīcība, ka amonjaks ir piekabināts klāt. Mums par to praktiski nav nekas teikts. Praktiski par to mēs uzzinājām vakar vakarā. Varbūt kāds arī zināja, bet arī viņš neuzskatīja par vajadzīgu mums paziņot, ka šāds jautājums šeit tiks skatīts.

Praktiski gribu izteikt vēl, ja ir nepieciešams, ventspilnieku un Ventspils Tautas deputātu padomes viedokli šajā jautājumā. Šobrīd spēkā ir, dabiski, 1989.gada 28.septembra lēmums– pārtraukt amonjaka transportēšanu ar 1991.gada 1.janvāri– un arī mūsu 20.sasaukuma deputātu padomes 8.septembra lēmums, kurā lūdzam Latvijas Republikas valdību līdz 1.decembrim saskaņā ar republikāniskās ekspertīzes slēdzieniem izskatīt jautājumu par ostas rūpnīcas pārprofilēšanu vai pārcelšanu ārpus Ventspils pilsētas.

Rodas jautājums– vai varam pārprofilēt šo rūpnīcu? Kā saka speciālisti, tie paši speciālisti, kas strādāja Ventspilī, varam pārprofilēt. Varam pārprofilēt par naftas ķīmisko produktu transportēšanas praktisku bāzi. Bet divus gadus līdz šim par to nav domāts. Ir gaidīts, ir domāts tikai, kad atkal deputāti pieņems, atliks, atliks un atliks. Šobrīd atkal, cik es jūtu, tiek atlikts uz kaut kādu nezināmu laiku.

Ar to arī izteikts mūsu viedoklis ostas rūpnīcas jautājumā, ka ostas rūpnīca ir pārprofilējama. Ja nepieciešams, arī Ventspils tautas deputāti var izteikt atkārtoti savu viedokli šajā jautājumā. Mums 3.janvārī arī būs sesija, un noteikti šis jautājums sakarā ar to, ka tas tika izskatīts šeit, tiks iekļauts darba kārtībā. Mēs varam atkārtoti izteikt savu viedokli amonjaka jautājumā. Mēs uzskatām, ka praktiski, runājot par amonjaku, Augstākās padomes deputātiem nav morālu tiesību lemt mūsu vietā.

Kāpēc mūsu viedoklis ir tāds? Tādēļ, ka stāvoklis šobrīd praktiski ir tāds pats, kāds bija 1988.gadā, kad šī problēma tika saasināta un pacelta republikas mērogā. Dabiski, ir zināmi uzlabojumi veikti, bet netiek atrisinātas globālas problēmas, tiek atrisinātas dažādas ļoti vajadzīgas, bet ne globālas problēmas.

Vairākas bīstamas vielas– akrilskābes nitrils, amonjaks, citas ķīmiskās vielas, naftas produkti– atrodas praktiski vienā teritorijā, atrodas kopā. Avārijas rezultātā sekas praktiski ir neprognozējamas. Dabiski, ka Cēsis dzirdēs to, ka Ventspilī notikusi avārija, ne dzirdēs, bet jutīs. Armijas munīciju noliktavas arī joprojām atrodas ostas rūpnīcas sanitārajā zonā, nevis kaut kur pilsētā, bet tieši sanitārajā zonā. Regulāras ir arī dzelzceļa avārijas. Dzelzceļš ir nožēlojamā stāvoklī. Ministru padomes vēstulē rakstīts, ka daži pārkāpumi fiksēti Ventspilī uz dzelzceļa. Vai tie ir daži pārkāpumi, ka 11 mēnešos 16 reizes ir nogājušas cisternas no sliedēm? Jums varbūt tas liksies nedzirdēti, es nezinu. Ventspilij, es domāju, tas ir daudz.
Vienmēr tas ir noticis kaut kā laimīgi, vai nu cisternas bijušas tukšas, vai brīnumainā kārtā nekas traģisks vēl nav noticis. No ekonomiskā viedokļa paanalizējot šo situāciju, amonjaks un akrilskābes nitrils praktiski sastāda trīs procentus no visa pārkraujamo kravu apjoma, bet sekas no avārijas var būt ļoti lielas. Mūsu priekšlikums Ministru padomei praktiski būtu cīnīties par valūtas atskaitījumiem no naftas produktu eksporta un ostas rūpnīcas pārprofilēšanu veikt tieši šādā jomā, nevis, atvainojos, knapināties ar šīm bīstamajām vielām.

Man acīmredzot iebildīs lauksaimnieki, jo tādēļ šis jautājums arī šeit ir dienas kārtībā iekļauts. Visā pasaulē tiek meklētas iespējas pāriet no pārliekas ķimizācijas lauksaimniecībā uz dabisko organisko mēslojumu. Tas varbūt izklausīsies demagoģiski, bet šīs dabiskā mēslojuma straumes vajadzētu no upēm un ezeriem novirzīt uz laukiem. Tiešām, ir grūti ticēt, ka visas lauksaimniecības problēmas var atrisināt tikai ar Ventspils problēmām. Ventspilnieki nedomā, ka viņiem ir jābūt tiem upuriem, kas risinātu Latvijas lauksaimniecības problēmas, un nedomā, ka tikai tā vien tās var atrisināt.

Tādēļ es lūdzu nepieņemt lēmumu par to, ka atļaut turpināt šo amonjaka transportu no 1.janvāra, bet palīdzēt šo lēmumu izpildīt.

Priekšsēdētājs: Vēl no Ventspils vārdu lūdz Vides aizsardzības komisijas priekšsēdētāja Ingūna Sokolovska. Lūdzu, trīs minūtes.

I.Sokolovska, Ventspils Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāja: Tad, kad Ventspils padome 25.oktobrī lēma nitrilakrilskābes jautājumu, mums kā solījums un kā garants tika izsniegts Ministru padomes lēmums Nr.165, kurš datēts ar 16.oktobri 1990.gadā. Diemžēl dažiem šā lēmuma punktiem termiņš jau ir notecējis, bet ar izpildi tā ir, kā ir. No 17 punktiem neizpildīti palikuši astoņi. Starp tiem ir daži ļoti būtiski. Neizpildīts no pasākumu plāna ir punkts par stacijas “Austrumi” celtniecību. Vēl joprojām, vēl šorīt amonjaka cisternas turpina stāvēt blakus cilvēku dzīvojamām mājām. Munīcijas noliktava atrodas turpat, kur atradusies, un tiek pārcelts šā jautājuma izpildes termiņš uz 1991.gada augustu. Profesionālo glābšanas biedrību, kuras ir mūsu dzīvības un nāves jautājums, arī diemžēl nav. Kas mūs glābs vai kas palīdzēs, lai būtu mazākas sekas šīm avārijām, ja tādas notiks? Diemžēl dotajā momentā– neviens.

Vēl viens punkts– par teritorijas sakārtotību. Diemžēl pat divu mēnešu laikā ostas rūpnīca nespēj aiztaisīt caurumus savos žogos. Ja pagaidām sprāgst tikai Rīgā, tad var pēkšņi kādam rasties vēlēšanās ieiet ostas rūpnīcas teritorijā un kaut ko uzspridzināt. Tas ir brīvi iespējams.

Pēkšņi tiek meklēta nauda pilsētas monitoringam starp pilsētas uzņēmumiem. Bet varbūt, ja lauksaimniekiem tik ļoti vajadzīga ir šī Ventspils ostas rūpnīca, viņiem vajadzētu meklēt šo naudu pilsētas monitoringam, lai pierādītu pilsētas iedzīvotājiem, ka situācija ir labvēlīga.

Par tirdzniecības papilddevām ir daudz diskutēts. Diemžēl mēs Ventspilī nejūtam, ka būtu kāds uzlabojums.

Par metanola 800 pārprofilēšanu. Arī šis jautājums tiek izlemts bez Ventspils padomes ziņas un apejot Ventspils padomi. Rūpnīca pati slēdz līgumu. Kas tad īsti šinī metanols 800 atradīsies?

Vēl par Holandes ekspertīzi, kurš ir arī viens no lēmuma punktiem. Šai ekspertīzei bija jānotiek 4.ceturksnī, bet diemžēl tā nav notikusi. Tādēļ, ka nav notikusi ekspertīze, mēģina novilcināt amonjaka slēgšanas momentu. Ja šī ekspertīze būs negatīva, ko tad vainosim, ja šinī novilcinātajā brīdī kaut kas notiks?

Netiek ievērots arī grafiks, kurš tika sastādīts par naftas transportu. Jau divas dienas Ventspils ostas rūpnīcas teritorijā atrodas liels daudzums nitroakrilskābes cisternu. Nav salabots arī dzelzceļš. Turklāt bīstamā stāvoklī ir dzelzceļš, kas ved uz 2.naftas bāzes piestātni un kas atrodas ļoti tuvu amonjaka cisternām. Ja kaut kas notiks ar naftu, kas būs ar šīm amonjaka cisternām?

Kā tiek risināts jautājums par atskaitījumiem valūtā no amonjaka transporta? Vai jūs esat padomājuši, par kādu naudu mēs izpirksim šo valūtu? Ies tāpat kā ar nitroakrilskābi, valūtu mums iedos, bet mums tā ir jāizpērk trīskāršā apmērā.

Kopējā bīstamība diemžēl nav mainījusies, jo tās pašas vielas ir kopā tajā pašā sakārtojumā. Lai kaut ko atvērtu, kaut kas tomēr ir jāizdara, jo kā citādi mēs, vietējās padomes deputāti, un jūs, Augstākās padomes deputāti, skatīsimies acīs saviem vēlētājiem? Protams, slēgt ir ļoti bīstami, jo, ja mēs aizslēgsim šo kompleksu, tad tas vairs nevarēs darboties atbilstoši 1975.gada standartiem. Lai atvērtu, tam būs jādarbojas atbilstoši 1990.gada standartiem vismaz, un tie jau ir pavisam citādi.

Vēlreiz gribētos dažus jautājumus uzdot lauksaimniekiem. Cik minerālmēslu pasaulē tiek izkaisīts uz laukiem un kādas ir ražas Eiropas attīstītajās zemēs, un kā tas ir pie mums? Cik daudz tiek zaudēts no minerālmēslu glabātavām, no izvadāšanas uz laukiem? Cik ilgi glabājas produkcija, kura ir izdzīta ar minerālmēslu palīdzību? Varbūt izdevīgāk ir audzēt dabiskāk un ilgāk saglabāt? Kāpēc dabisko mēslojumu mēs gāžam upēs, bet minerālmēslus iepērkam par valūtu? Kāpēc Latvijai par valūtu ir jāpērk polifosforskābe Baltkrievijai, lai saņemtu pretī kālija mēslojumu? Varbūt labāk kālija mēslojumu saņemsim par tiem bārterdarījumiem, kas notiek, eksportējot kālija minerālmēslus caur Ventspils ostu uz ārzemēm? No kura laika minerālmēslojums, kurš satur fosforu un slāpekli, skaitās ekoloģiski tīrs, kā tas ir rakstīts šinī Ministru padomes sagatavotajā vēstulē? Lauksaimnieki, vai jūs esat kaut ko dzirdējuši par tādu jēdzienu kā bioloģiski dinamiskā lauksaimniecība un augu kultūru maiņa augsnes uzlabošanai? Varbūt labāk padomāsim par to?

Priekšsēdētājs: Izteikušies par šo jautājumu vēl nav no runātgribētājiem Ulme, Ivars Krastiņš, Zatuliviters, Zaščerinskis un Ābiķis. Ir priekšlikums katram vienu minūti dot vārdu. Vārds Bresim par procedūru.

V.Bresis: Cienījamie kolēģi!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Bresis: Jautājums nav sagatavots, es, piemēram, šodien nevaru pieņemt nekādu lēmumu, jo, pirmkārt, es neredzu kopējo ekonomisko novērtējumu. Mēs nedrīkstam vērtēt vienpusīgi, mēs esam parlaments, kuram jābūt ar kopēju ekonomisko spriedumu par visu šo problēmu.

Otrs moments. Es nekādā gadījumā nevaru atbalstīt ventspilniekus, jo es šodien nedzirdēju ne no viena ziņotāja, ko darīs tie 1000 cilvēki, kuri šodien strādā šajā kolektīvā. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka rītdien pie mums ieradīsies delegācija un jautās, ko viņiem tālāk darīt? Neviena padome nav gatava uz to šodien atbildēt, tāpēc es piekrītu, ka jautājums jānoņem no dienas kārtības kā nesagatavots.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Izšķirsimies vispirms par debašu pārtraukšanu.

Z.Ziediņš: Arī es neredzu ekonomisko pamatojumu, to neredz arī Lembergs. Jautājums ir nesagatavots. Man ir konkrēts jautājums jums kā vadītājam. Ja mēs tagad atceļam šo jautājumu uz 10. vai 20.janvāri, vai rūpnīca ar 1.datumu apstājas vai kaut kādas mistiskas sadarbības rezultātā ar cienījamo Emša kungu turpina līdz 20.datumam funkcionēt?

Priekšsēdētājs: Lēmums juridiski ir spēkā. Vides aizsardzības komitejai ir savas iespējas, es domāju, ka tā ir galvenā lēmēja šajā situācijā. Vides aizsardzības komiteja var strādāt. Es tikai atgādināšu, ka mēs ar lielu vēlēšanos vien nepieņemsim nekādu lēmumu. Paraugieties apkārt!

L.Kurdjumovs: */Es piekrītu deputātam Bresim, lūk, kāpēc. Es domāju, ka pirms šī jautājuma nopietnas apspriešanas šeit, no šīs tribīnes, tas pamatīgi jāizanalizē Lauksaimniecības komisijā kopā ar speciālistiem, kuriem jāizsaka savi secinājumi par biotehnoloģiju republikā. Kā Ekonomikas, tā Lauksaimniecības komisijai jānoskaidro un plenārsēdei jāziņo par to, kāds zaudējums būs republikai, ja nestrādās Ventspils pieostas iekārtas, Brocēnu cementa un šīfera rūpnīca, Slokas celulozes un papīra fabrika, kā būs ar valūtu un tā tālāk. Tas ir, šeit vajadzīga kompleksa programma. Ar preventīvām metodēm nevar izlemt globālu republikas problēmu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Zatuliviters: */Es domāju, ka šodien nevienā no ziņojumiem es nedzirdēju to, kas varētu būt par bāzi diskusijai un lēmuma pieņemšanai. Visu cieņu pret Ventspils pārstāvjiem, un viņus var saprast, bet tajā, ko viņi teica, bez emocijām nav nekā, bet emocijas nav bāze konkrētai sarunai. Es ierosinu atbalstīt cienījamā deputāta Breša priekšlikumu un jautājumu noņemt. Un visu to, ko viņš teica, vajag ievērot, arī to: ja pieostas rūpnīcu slēdzam, tad ko tas maksās lauksaimniecībai, pilsētu iedzīvotājiem, pilsētas budžetam un tā tālāk. Visam tam jābūt aprēķinātam un pievienotam šim dokumentam, tikai pēc tam mēs varam to apspriest. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Cienījamo deputāt Emsi! Jūs ar lauksaimniekiem runājāt par iespējamu kompromisa variantu. Ja mēs šo jautājumu pārtraucam, tad ir kaut kāds zināms moratorijs. Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Emsis: Jā, ja šodien mēs neesam spējīgi nekādu citu lēmumu pieņemt, protams, stājas spēkā Augstākās padomes lēmums, ka ar 1.janvāri ir jāpārtrauc amonjaka transports. Cik dienās notiek fiziskā apturēšana? Ja es pareizi atceros mūsu instrukciju, tas būtu ap 7.janvāri.

Priekšsēdētājs: Fiziskā apturēšana, cik es zinu, pat līdz divām nedēļām var turpināties, kamēr lēmums stājas spēkā.

I.Emsis: Apmēram divu nedēļu laikā tas ir jāizdara.

Priekšsēdētājs: Mūsu lēmums varētu būt tāds, ka mēs pie šā jautājuma varētu atgriezties kādā otrā sesijas nedēļā vai arī pirmajā dienā. Pirmajā dienā– 2.janvārī– mēs nebūsim gatavi, jo tas ir jāizstrādā komisijās. Nākamajā nedēļā. Piektdien jūs komisijā strādājat un izbraucat uz Ventspili.

I.Emsis: Es saprotu, ka Ventspilī 3.janvārī šo jautājumu skatīs sesijā. Lielā mērā tas ir atkarīgs nevis no tā, kad mēs iekļausim Augstākās padomes darba kārtībā šo jautājumu, bet no tā, kad to izskatīs Ventspils sesija.

Priekšsēdētājs: Šodien, skatoties pēc kvoruma zālē, mēs varam izlemt tikai procedūras jautājumu. Šo jautājumu varam iekļaut dienas kārtībā 10.janvārī pēc Ventspils sesijas. Ja mēs balsosim, es domāju, ka daudzi būs pret, un faktiski 67 deputātu zālē nav. Ja mēs balsosim par pilnīgu noraidīšanu, mēs arī lēmumu nepieņemsim, ja neiznāks kvorums. Tā ka mēs varam būtībā vienoties par procedūras jautājumiem, kad šo jautājumu izskatām turpmāk un kādā veidā. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Lieta tā, ka es tik ilgi gaidīju un tagad esmu patīkami pārsteigts, ka jūs beidzot ievērojāt. Ja mēs šodien pieņemam lēmumu, ka iepriekšējais Augstākās padomes lēmums paliek spēkā un rūpnīca apstājas, tad es noņemu savu priekšlikumu par deputātu grupas izveidošanu visas šīs vēstures izmeklēšanai./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lucāna kungs.

J.Lucāns: Es domāju, ka mēs mazliet optimistiski skatāmies uz šīs rūpnīcas slēgšanu. Es tā pavirši parēķināju, ka apmēram 30 procenti piena uz katru Latvijas iedzīvotāju nebūs. Tas ir viens.

Otrs, es domāju, ka šis stāvoklis, kā visos šādos sarežģītos stāvokļos, ir risināms tādā veidā, ka vispirms jātiek skaidrībā, kas jāizdara šajā rūpnīcā, lai beigu beigās tajā būtu minimāla nepieciešamā kārtība. Jābūt skaidram šādam plānam, skaidri jāzina, kas atbildīgs par to no valdības. Jāsastāda programma: ja tā netiek pildīta, tādā gadījumā atbildīgie cilvēki jāatbrīvo no darba.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, mēs debates beidzām, Lucāna kungs. Tagad runa par procedūru. Šos argumentus jau izteica debatēs. Mēs esam pieauguši cilvēki, saprotam, ka šobrīd nevaram pieņemt lēmumus, tātad spēkā tā vai tā jebkurā mūsu rīcības gadījumā paliks iepriekšējais Latvijas PSR Augstākās padomes lēmums. Mēs šodien varam izlemt vienīgi to, ka šo jautājumu atkal iekļaujam darba kārtībā 10.janvārī vai tajā nedēļā. Varam balsot par to? Lūdzu.

A.Gorbunovs: Kolēģi! Varbūt nevajag iekļaut, bet pārtraukt šā jautājuma izskatīšanu. Jautājumu mēs turpināsim izskatīt tad, kad būsim visi atkal kopā šeit.

Priekšsēdētājs: Varam vienoties par datumu, lai mums ir zināms termiņš, lai nevilktos bezgalīgi tas viss. Lūdzu, Freimaņa kungs.

J.Freimanis: Man tāds jautājums kā ķīmiķim. Mēs atceramies to pieredzi, kas bija ar “Kosmosu” Jelgavā, ar tā slēgšanu un taisīšanu vaļā. Iekams nosakām šo termiņu, mēs varētu pajautāt Vides aizsardzības komisijai, cik dienu tai vajag, lai varētu konkrēti formulēt, vai ļaut rūpnīcai darboties vai ne. Jebkurā gadījumā mums ir vajadzīgi konkrēti darbi. Vai varam pateikt, ka kaut kas mainīsies pēc desmit dienām?

Priekšsēdētājs: Cienījamais Freimaņa kungs! Mēs to tāpat neizlemsim, tas ir debašu temats. Man nav neviena cita priekšlikuma, vienīgi tas, ko mēs tikko formulējām, proti, pārtraukt šodien šā jautājuma izskatīšanu un atgriezties pie tā 10.janvārī vai kādā citā dienā šajā janvāra nedēļā.

J.Freimanis: Es ļoti atvainojos, bet vai mums ir pārliecība, ka 10. vai 7.datumā kaut kas būs skaidrāks? Lai Emša kungs to mums pasaka.

Priekšsēdētājs: Ja nebūs skaidrāks, tad komisija ziņos. Mums taču šī skaidrība ir jāmeklē. Jāprasa arī valdībai. Ja valdība pateiks, ka nevar sniegt nekādu skaidru atbildi, tad tā arī tas tiks pateikts. Bet šobrīd mums nav šīs skaidrības. Lūdzu, pirmais mikrofons.

Dz.Ābiķis: Ierosinu papildus pie šī lēmuma uzdot Vides aizsardzības komisijai sagatavot savu lēmumu, jo tā šo jautājumu nav skatījusi. Izdarīt to līdz 10.datumam...

Priekšsēdētājs: Ceturtdien, piektdien nākamajā nedēļā būs komisijas dienas, tad mierīgi varēsiet to izskatīt. Lūdzu, reģistrēsimies. Tas, man liekas, ir arī praktiskas dabas jautājums– cik deputātu pēdējā vecā gada dienā ir pēdējā sēdē? Prezidijam visi deputāti, kas te būs reģistrējušies, būs kaut kādā veidā jāatzīmē. Rezultāts: 83.

Balsojam par šā jautājuma izskatīšanas pārtraukšanu un atgriešanos pie tā otrajā jaunā gada nedēļā, uzdodot Vides aizsardzības komisijai pieņemt savu lēmumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: ļoti vienprātīgi, divi pret un viens atturas.

Tātad ar šo jautājumu esam tikuši galā, bet vēl ir palikuši, kā jau Krastiņa kungs pirms starpbrīža nolasīja, vairāki jautājumi, kas bija šodienas darba kārtībā. Tie ir par dažādiem ētiskiem jautājumiem saistībā ar deputātu Bojāru un deputātu Dobeli, deputātu frakcijas “Līdztiesība” pretenzijas, valdības informācija par kompensāciju izmaksām sakarā ar cenu paaugstināšanos pārtikas produktiem. Ir priekšlikums šos jautājumus izskatīt jaunajā gadā, acīmredzot tas varētu būt 2.janvārī.

Ir priekšlikums pārtraukt sēdi, novēlēt visiem laimīgu Jauno gadu un beigt darbu, ja nav citu priekšlikumu. Lūdzu, vārds deputātam Bukam.

S.Buka: */Tā ka mūsu republikas iedzīvotājus Ziemassvētkos un Jaungadā varam apsveikt ar cenu paaugstināšanu, vai tā? Mēs to atliekam uz otro datumu un tad ieviešam?/

Priekšsēdētājs: Tātad deputāts Buka uzskata, ka jāizskata jautājums par kompensāciju izmaksām sakarā ar cenu paaugstināšanu pārtikas produktiem.

S.Buka: Jā.

Priekšsēdētājs: Tad par to ir jābalso. Viens priekšlikums ir pārtraukt šodien darbu plenārsēdē, otrs– izskatīt jautājumu par kompensāciju izmaksām. Deputāts Buka prasa izskatīt arī deputāta Bojāra protestu un protestu pret deputātu Dobeli. Arī tos izskatīt šodien? Tikai par kompensāciju izmaksām. Tas gan mums jau ir iekļauts darba kārtībā, par to būtībā nav jābalso, bet, tā kā šis viens vienīgais jautājums būtu, ko mēs izskatītu, tad es lieku uz balsošanu– vēl izskatīt jautājumu par kompensāciju izmaksām. Rezultāts: 27. Priekšlikums vairākuma atbalstu nav guvis.

Balsosim par otru priekšlikumu– šodien plenārsēdes darbu beigt. Pēc tam būs vārds priekšsēdētājam, ja mēs nobalsosim par to. Tiekamies 2.janvārī pulksten 10.00. Rezultāts: 50– par, pret– 16, 7– atturas. Tātad tas ir pieņemts.

Vārds deputātam Gorbunovam.

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi! Šajā pēdējā mūsu plenārsēdē vecajā gadā es, protams, negribētu analizēt mūsu paveikto darbu 1990.gadā, jo to novērtēs vēlētāji. Bet es katrā ziņā gribētu tagad šajā jau vēlajā stundā pateikties visiem saviem kolēģiem par godprātību, ar kuru mēs strādājām šajā zālē šogad, jo man liekas, ka tieši pašreiz zālē atrodas tie, kuri vienmēr godprātīgi ir centušies būt šajā zālē, un tas bija ļoti svarīgi. Es ceru, ka ventspilnieki, kuri piedalās mūsu pēdējā sēdē, saprot, ka ir zināma specifika parlamenta darbā un ka 83 deputāti šajā brīdī nemaz nav maz, jo viņi ir piedalījušies jūsu jautājuma apspriešanā, kaut arī lēmums netika pieņemts.

Bet runāt es gribēju ļoti īsi par ko citu– par nākamo gadu– un vēlēt sekojošo. Nākamais gads mums tiešām būs grūts gads. Kad es domāju par šo gadu, tad es domāju par to, kas mums dos spēku nākamajā gadā strādāt, dzīvot un cerīgi raudzīties nākotnē. Pirmkārt, un es to jau šodien esmu teicis rakstniekiem, mums acīmredzot spēku dos mūsu pašu Latvijas zeme, ja mēs to mīlēsim, ja mēs to kopsim, ja mēs to aizsargāsim. Tā mums dos gan garīgo spēku, gan arī fizisko spēku.

Otrkārt, acīmredzot mums spēku dos mūsu pašu darbs šeit, parlamenta ēkā, ko mēs esam uzsākuši. Mēs varam no politiskā viedokļa dažādi vērtēt tos likumus, kurus esam pieņēmuši, bet katrā ziņā alternatīvas nav ne nodokļu likumam, ne patstāvīgajam budžetam, ne visiem pārējiem likumiem, kas saistīti ar visas saimnieciskās sistēmas izmaiņu.

Treškārt, es domāju, ka mums spēku dos mūsu pašu cilvēcība un mūsu garīgums. Šeit es īpaši gribētu atzīmēt varbūt arī mūsu pacietību. Tiešām, ja mums šīs pacietības nepietrūks nākamajā gadā, mūsu likumi un mūsu lēmumi būs daudz labāki. Jo tie demokrātiskāk tiks pieņemti, jo vairāk mēs varam cerēt, ka šos likumus un lēmumus vairākums mūsu republikas iedzīvotāju arī demokrātiski pildīs.

Tāpēc es domāju, ka mums ir pamats būt cerīgiem nākamajā 1991.gadā. Es jums visiem no sirds gribētu vēlēt, jums un visiem mums Latvijā– mieru, laimi 1991.gadā un, protams, tās cerības, kuras mēs lolojam katrs sirdī. Paldies. (Aplausi.)

Priekšsēdētājs: Deputāts Zatuliviters vēl grib kaut ko teikt par procedūru?

V.Zatuliviters: */Es tiešām par procedūru. Es zinu, ka Mandātu un deputātu ētikas komisijas priekšsēdētāja deputāta Budovska portfelī guļ arī mans jautājums. Mums, ukraiņiem, ir paraža– vecā gada ļaunumu neatstāt jaunajam gadam. Tādēļ es piedodu deputātam Dobelim par viņa izlēcieniem. (Zālē smiekli.) Taču tas nenozīmē, ka es atveru vārtus, lai līdzīgi gadījumi atkārtotos arī turpmāk. Es domāju, ka mūsu sēdi vajag pabeigt ar atzinību mūsu priekšsēdētājam, un frakcijas “Līdztiesība” vārdā šo novēlējumu atkārtot visiem deputātiem, kas ir zālē./ (Aplausi.)

Priekšsēdētājs: 2.janvārī pulksten 10.00 – šeit.

(Sēdes beigas)