Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām”

Izdarīt likumā “Par nodokļiem un nodevām” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 7.nr.; 1996, 15.nr.; 1997, 24.nr.; 1998, 2., 18., 22., 24.nr.; 1999, 24.nr.; 2000, 11.nr.; 2001, 3., 8., 12.nr.; 2002, 2., 22.nr.; 2003, 2., 6., 8., 15., 22.nr.; 2004, 9.nr.; 2005, 2.nr.) šādus grozījumus:

1. 11.pantā:

papildināt pirmās daļas 4.punktu pēc vārdiem “Civilprocesa likums” ar vārdiem “un Administratīvā procesa likums”;

papildināt otro daļu ar 56. un 57.punktu šādā redakcijā:

 “56) par Elektronisko sakaru likumā noteiktajām radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām (ikgadējā nodeva);

57) par Elektronisko sakaru likumā noteiktajām numerācijas resursu lietošanas tiesībām (ikgadējā nodeva).”

2. Papildināt likumu ar IX nodaļu šādā redakcijā:

“IX nodaļa
Informācijas apmaiņa par uzkrājumu ienākumiem

42. pants. Uzkrājumu ienākuma izmaksātāja pienākumi

(1) Latvijas Republikā izveidots izmaksātājs, kurš taksācijas periodā izmaksā uzkrājumu ienākumu faktiskajam īpašniekam, kas ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts, tās atkarīgās vai saistītās teritorijas rezidents, vai kurš nodrošina uzkrājumu ienākuma izmaksu šāda faktiskā īpašnieka vajadzībām, triju mēnešu laikā pēc tā taksācijas perioda beigām, kurā veikta uzkrājumu ienākuma izmaksa vai izmaksas nodrošināšana, elektroniskā veidā vai rakstveidā informē Valsts ieņēmumu dienestu:

1) par katra faktiskā īpašnieka identitāti un rezidenci saskaņā ar šā panta otro un trešo daļu;

2) par izmaksātāja nosaukumu, reģistrācijas numuru un juridisko adresi, ja izmaksātājs ir juridiskā persona (arī personālsabiedrība vai nodibinājums), vai par izmaksātāja vārdu, uzvārdu, personas kodu un dzīvesvietas adresi, ja izmaksātājs ir fiziskā persona;

3) par katra faktiskā īpašnieka konta numuru kredītiestādē vai, ja tāda nav, par tās parādu saistības identifikāciju, uz kuru pamatojoties uzkrājumu ienākums rodas;

4) par uzkrājumu ienākuma maksājumu summu atkarībā no tā, kāda veida uzkrājumu ienākums tiek izmaksāts vai nodrošināts:

a) par šā likuma 46.panta pirmās daļas 1.punktā minēto uzkrājumu ienākumu — izmaksāto vai ieskaitīto procentu summu,

b) par šā likuma 46.panta pirmās daļas 2. vai 4.punktā minēto uzkrājumu ienākumu — šajos punktos norādīto procentu vai ienākuma summu vai no akciju vai daļu pārdošanas, atmaksāšanas vai izpirkšanas gūtā ienākuma kopējo summu,

c) par šā likuma 46.panta pirmās daļas 3.punktā minēto uzkrājumu ienākumu — šajā punktā norādīto no procentu maksājumiem gūtā ienākuma summu vai kopējo ienākuma summu,

d) par šā likuma 46.panta ceturtajā daļā minēto uzkrājumu ienākumu — uzkrājumu ienākuma summu, kas attiecināma uz katru šā likuma 46.panta ceturtajā daļā minētās vienības dalībnieku — fizisko personu, kas ir uzkrājumu ienākuma faktiskais īpašnieks un ir Eiropas Savienības dalībvalsts, tās atkarīgās vai saistītās teritorijas rezidents nodokļu uzlikšanas vajadzībām.

(2) Izmaksātājs noskaidro faktiskā īpašnieka identitāti šādā veidā:

1) attiecībā uz līgumattiecībām, kas nodibinātas pirms 2004.gada 1.maija, — noskaidro faktiskā īpašnieka vārdu, uzvārdu un dzīvesvietas adresi, izmantojot savā rīcībā esošo informāciju, kas iegūstama saskaņā ar likumu “Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu”;

2) attiecībā uz līgumattiecībām, kas nodibinātas 2004.gada 1.maijā vai pēc tam, vai attiecībā uz darbībām, kas, nenodibinot līgumattiecības, veiktas 2004.gada 1.maijā vai pēc tam, — noskaidro faktiskā īpašnieka vārdu, uzvārdu, dzīvesvietas adresi un nodokļu maksātāja kodu (ja tāds ir), kāds tam piešķirts tajā dalībvalstī, tās atkarīgajā vai saistītajā teritorijā, kuras rezidents nodokļu uzlikšanas vajadzībām ir šī persona. Minēto informāciju iegūst no faktiskā īpašnieka uzrādītās pases vai cita personu apliecinoša dokumenta. Ja nepieciešamā informācija nav norādīta pasē vai citā personu apliecinošā dokumentā, dzīvesvietas adresi noskaidro, pamatojoties uz jebkuru citu dokumentāru identitātes apstiprinājumu, kuru uzrāda faktiskais īpašnieks. Ja nodokļu maksātāja kods nav norādīts pasē vai citā personu apliecinošā dokumentā, vai citā dokumentārā identitātes apstiprinājumā (arī rezidences apliecībā nodokļu uzlikšanas vajadzībām), identitātes datus papildina ar norādi uz faktiskā īpašnieka dzimšanas datumu un vietu, pamatojoties uz viņa pasi vai citu personu apliecinošu dokumentu.

(3) Izmaksātājs noskaidro faktiskā īpašnieka rezidenci šīs daļas 1. un 2.punktā noteiktajā veidā. Ievērojot 1. un 2.punkta noteikumus, uzskata, ka faktiskais īpašnieks ir rezidents tajā valstī, kurā ir viņa dzīvesvietas adrese:

1) attiecībā uz līgumattiecībām, kas nodibinātas pirms 2004.gada 1.maija, izmaksātājs noskaidro faktiskā īpašnieka rezidenci, izmantojot savā rīcībā esošo informāciju, kas iegūstama saskaņā ar likumu “Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu”;

2) attiecībā uz līgumattiecībām, kas nodibinātas 2004.gada 1.maijā vai pēc tam, vai attiecībā uz darbībām, kas, nenodibinot līgumattiecības, veiktas 2004.gada 1.maijā vai pēc tam, izmaksātājs noskaidro faktiskā īpašnieka rezidenci, pamatojoties uz viņa dzīvesvietas adresi, kāda norādīta pasē vai citā personu apliecinošā dokumentā, vai, ja nepieciešams, pamatojoties uz citu dokumentāru identitātes apstiprinājumu, kuru uzrāda faktiskais īpašnieks, un ievērojot šādu kārtību: attiecībā uz fiziskajām personām, kuras uzrāda dalībvalstī vai tās atkarīgajā vai saistītajā teritorijā izdotu pasi vai citu personu apliecinošu dokumentu un kuras sevi deklarē par trešās valsts rezidentu, rezidenci noskaidro, izmantojot attiecīgās trešās valsts kompetentās iestādes apstiprinātu rezidences apliecību nodokļu uzlikšanas vajadzībām, kura atbilst Ministru kabineta noteiktajai formai. Ja šāda apliecība netiek uzrādīta, par attiecīgās personas rezidences valsti tiek uzskatīta dalībvalsts, kura personai izsniegusi pasi vai citu personu apliecinošu dokumentu, vai dalībvalsts atkarīgā vai sais­tītā teritorija.

(4) Ja izmaksātāja rīcībā ir informācija, kas liecina par to, ka fiziskā persona, kura saņem uzkrājumu ienākumu vai kuras labā uzkrājumu ienākums tiek nodrošināts, nav tā faktiskais īpašnieks, un ja nav piemērojams šā likuma 44.panta 1. vai 2. punkts, izmaksātājs veic visus nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu faktiskā īpašnieka identitāti šā panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā. Ja izmaksātājs nevar noteikt faktisko īpašnieku, persona, kura saņem uzkrājumu ienākumu vai kuras labā uzkrājumu ienākums nodrošināts, uzskatāma par faktisko īpašnieku.

(5) Izmaksātājs, kas noskaidro faktiskā īpašnieka identitāti un rezidenci, saglabā visu to dokumentu kopijas, kuri izmantoti, lai noskaidrotu faktiskā īpašnieka identitāti un rezidenci, vismaz piecus gadus pēc līgumattiecību izbeigšanas ar faktisko īpašnieku vai — attiecībā uz darbībām, kas veiktas, nenodibinot līgumattiecības, — vismaz piecus gadus pēc uzkrājumu ienākuma izmaksas vai tā izmaksas nodrošināšanas. Minētā prasība attiecas arī uz to dokumentu oriģinālu vai kopiju glabāšanu, uz kuru pamata ir maksāts vai nodrošināts uzkrājumu ienākums vai kuri apstiprina uzkrājumu ienākuma izmaksu vai nodrošināšanu.

(6) Šā panta pirmajā, otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā daļā noteiktie izmaksātāja pienākumi noskaidrot un sniegt informāciju Valsts ieņēmumu dienestam attiecas arī uz tiem uzkrājumu ienākumiem, kuri tiek izmaksāti vai kuru izmaksa tiek nodrošināta faktiskajiem īpašniekiem, kas ir tādu trešo valstu rezidenti, ar kurām Eiropas Kopiena ir noslēgusi Latvijai saistošus starptautiskos līgumus par uzkrājumu ienākumiem.

(7) Izmaksātāji un šā likuma 45.panta trešajā daļā minētās saimnieciskās vienības sniedz Valsts ieņēmumu dienestam šā panta pirmajā daļā un 45.panta trešajā daļā minēto informāciju, izmantojot vienota parauga veidlapas — izziņas par uzkrājumu ienākumu, kuru formu nosaka Ministru kabinets.

 43. pants. Valsts ieņēmumu dienesta pienākumi attiecībā uz apmaiņu ar informāciju par uzkrājumu ienākumiem

(1) Valsts ieņēmumu dienests ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā pēc attiecīgā taksācijas gada beigām automātiski (bez pieprasījuma sniegt informāciju) nodod šā likuma 42.panta pirmajā daļā un 45.panta trešajā daļā minēto informāciju par uzkrājumu ienākumiem attiecīgi to Eiropas Savienības dalībvalstu, to atkarīgo un saistīto teritoriju un šā likuma 42.panta sestajā daļā minēto trešo valstu kompetentajām iestādēm, kuru rezidenti nodokļu uzlikšanas vajadzībām ir uzkrājumu ienākumu faktiskie īpašnieki.

(2) Valsts ieņēmumu dienests pēc faktiskā īpašnieka — Latvijas rezidenta pieprasījuma divu mēnešu laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas izsniedz viņam apliecību nodokļa neieturēšanai, kurā ir norādīta šā likuma 42.panta pirmās daļas 1., 2. un 3.punktā minētā informācija. Apliecības derīguma termiņš nevar pārsniegt trīs gadus. Apliecības formu nosaka Ministru kabinets.

 44. pants. Faktiskais īpašnieks

Šīs nodaļas izpratnē faktiskais īpašnieks ir jebkura fiziskā persona — Eiropas Savienības dalībvalsts, tās atkarīgās vai saistītās teritorijas rezidents —, kura saņem uzkrājumu ienākuma maksājumu vai kuras labā uzkrājumu ienākuma maksājums tiek nodrošināts, izņemot gadījumu, kad šāda persona iesniedz pierādījumus, ka uzkrājumu ienākuma maksājums nav saņemts vai nodrošināts tās labā, proti, ja persona atbilst vismaz vienam no šādiem nosacījumiem:

1) tā darbojas kā izmaksātājs šā likuma 45.panta izpratnē;

2) tā darbojas juridiskās personas labā, tādas personas labā, kuras ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem saskaņā ar vispārpiemērojamiem nodokļu normatīvajiem aktiem, pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu fonda labā vai šā likuma 45.panta pirmās daļas 2.punktā minētās vienības labā, atklājot šīs vienības nosaukumu un adresi šā likuma 45.panta pirmās daļas 2.punktā minētajai saimnieciskajai vienībai, kura izmaksā uzkrājumu ienākumu un šo informāciju nodod tās Eiropas Savienības dalībvalsts, tās atkarīgās vai saistītās teritorijas kompetentajai iestādei, kurā saim­nieciskā vienība ir izveidota;

3) tā darbojas citas fiziskās personas labā, kas ir faktiskais īpašnieks, un atklāj izmaksātājam šā faktiskā īpašnieka identitāti saskaņā ar šā likuma 42.panta otro daļu.

 45. pants. Izmaksātājs

(1) Šīs nodaļas izpratnē izmaksātājs ir:

1) saimnieciskā vienība (Latvijas rezidenti — fiziskās personas, kas veic saim­niecisko darbību, juridiskās personas, nodibinājumi un personālsabiedrības, kā arī ārvalsts komersantu Latvijas filiāles un nerezidentu pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā), kas izmaksā uzkrājumu ienākumu faktiskajam īpašniekam vai nodrošina uzkrājumu ienākuma izmaksu faktiskā īpašnieka vajadzībām. Izmaksātājs ir gan saimnieciskā vienība, kas ir parādnieks attiecībā uz parāda saistību, kura rada šo uzkrājumu ienākumu, gan saimnieciskā vienība, kurai parādnieks vai faktiskais īpašnieks ir uzdevis izmaksāt uzkrājumu ienākumu vai nodrošināt tā izmaksu;

2) arī vienība (fiziskās vai juridiskās personas, nodibinājumi un ieguldījumu fondi, pamatojoties uz līgumu vai norunu izveidotas fizisko un juridisko personu grupas vai to pārstāvji), kas izveidota Eiropas Savienības dalībvalstī, tās atkarīgajā vai saistītajā teritorijā un kam uzkrājumu ienākums tiek izmaksāts vai kam tā izmaksa tiek nodrošināta faktiskā īpašnieka vajadzībām, — attiecībā uz tai veiktajiem vai nodrošinātajiem uzkrājumu ienākuma maksājumiem. Šis nosacījums nav jāpiemēro, ja saimnieciskā vienība, pamatojoties uz dalībvalsts, tās atkarīgās vai saistītās teritorijas kompetentās iestādes (attiecībā uz šā punkta “c” apakšpunktu — uzraudzības institūcijas) izdotu apliecību, kuru iesniedz šī vienība, piekrīt vismaz vienam no šādiem nosacījumiem:

a) šī vienība ir juridiskā persona, izņemot vienības, kuru veidam atbilstošā oriģinālforma tiesību aktos ir: Somijā — “avoin yhtio (Ay)”, “kommadiittiyhtio (Ky)”/”Oppet bolag” un “Kommanditbolag”; Zviedrijā — “handelsbolag (HB)” un “kommanditbolag (KB)”,

b) šīs vienības ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem saskaņā ar vispārpiemērojamiem nodokļu normatīvajiem aktiem,

c) šī vienība ir pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu fonds vai arī tam līdzīgs fonds, kas nodibināts dalībvalsts atkarīgajā vai saistītajā teritorijā.

(2) Šā panta pirmās daļas 2.punktā minētā vienība var izvēlēties, vai to uzskata par pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu fondu vai tam līdzīgu fondu, kāds minēts šā panta pirmās daļas 2.punkta “c” apakšpunktā. Lai izmantotu minēto izvēles iespēju, nepieciešama Eiropas Savienības dalībvalsts, tās atkarīgās vai saistītās teritorijas, kurā vienība izveidota, uzraudzības institūcijas izsniegta apliecība, kuru vienība iesniedz saimnieciskajai vienībai.

(3) Saimnieciskā vienība, kas taksācijas periodā izmaksā uzkrājumu ienākumu vai nodrošina tā izmaksu citā Eiropas Savienības dalībvalstī, tās atkarīgajā vai saistītajā teritorijā izveidotai vienībai, kura saskaņā ar šā panta pirmās daļas 2.punktu tiek uzskatīta par izmaksātāju, triju mēnešu laikā pēc tā taksācijas perioda beigām, kurā veikta uzkrājumu ienākuma izmaksa vai izmaksas nodrošināšana, rakstveidā informē Eiropas Savienības dalībvalsts, tās atkarīgās vai saistītās teritorijas, kurā šī saimnieciskā vienība izveidota, kompetento iestādi par vienības nosaukumu, adresi un kopējo izmaksāto vai nodrošināto uzkrājumu ienākuma summu. Kompetentā iestāde savukārt nodod šo informāciju Eiropas Savienības dalībvalsts, tās atkarīgās vai saistītās teritorijas kompetentajai iestādei, kuras teritorijā ir izveidota vienība, kas saskaņā ar šā panta pirmās daļas 2.punktu tiek uzskatīta par izmaksātāju.

(4) Šā panta pirmās daļas 2.punktā minētās kompetentās iestādes apliecības Latvijā izveidotajām vienībām tiek izsniegtas Ministru kabineta noteiktajā formā.

 46. pants. Uzkrājumu ienākums

(1) Šīs nodaļas izpratnē uzkrājumu ienākums ir:

1) procenti, kas izmaksāti vai ieskaitīti kontā kredītiestādē par jebkāda veida parāda saistībām neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav nodrošinātas ar hipotēku un vai tās dod tiesības piedalīties parādnieka peļņas sadalē, kā arī ienākums no valsts vai pašvaldības emitētiem vērtspapīriem un ienākums no obligācijām vai parādzīmēm, tajā skaitā prēmijas un balvas, kas piederīgas šiem vērtspapīriem, obligācijām vai parādzīmēm. Soda naudas, kas saņemtas par laikā neveiktajiem maksājumiem, neuzskata par procentiem;

2) procenti, kas uzkrāti vai kapitalizēti šā panta 1.punktā minēto parāda saistību pārdošanas, atmaksāšanas vai izpirkšanas rezultātā;

3) ienākums, kas rodas no procentu maksājumiem, ko tieši vai ar šā likuma 45.panta pirmās daļas 2.punktā minētās vienības starpniecību izmaksā:

a) pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu fonds vai arī tam līdzīgs fonds, kas izveidots dalībvalsts atkarīgajā vai saistītajā teritorijā,

b) Eiropas Savienības dalībvalstīs izveidotas vienības, kas izmanto šā likuma 45.panta otrajā daļā noteikto izvēles iespēju un ir par to informējušas izmaksātāju,

c) kopējo ieguldījumu uzņēmumi, kas izveidoti ārpus teritorijas, uz kuru attiecas Eiropas Kopienas dibināšanas līgums saskaņā ar tā 299.pantu, vai ārpus dalībvalstu atkarīgajām vai saistītajām teritorijām;

4) ienākums, kas gūts no šā punkta “a”, “b” vai “c” apakšpunktā minēto fondu, vienību vai uzņēmumu akciju vai daļu pārdošanas, atmaksāšanas vai izpirkšanas, ja taksācijas periodā vai kalendārajā gadā pirms tā gada, kurā tiek gūts ienākums, darījumos, kas rada šā panta pirmās daļas 1.punktā minētās parāda saistības, vairāk nekā 25 procentus no aktīviem tieši vai netieši (ar citu Eiropas Savienības dalībvalstīs, to atkarīgajās vai saistītajās teritorijās izveidotu kopējo ieguldījumu uzņēmumu vai turpmāk minēto vienību starpniecību) iegulda:

a) pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu fonds vai arī tam līdzīgs fonds, kas izveidots dalībvalsts atkarīgajā vai saistītajā teritorijā,

b) vienības, kuras atzītas par tādām, kas var izmantot šā likuma 45.panta otrajā daļā noteikto izvēles iespēju,

c) kopējo ieguldījumu uzņēmumi, kas izveidoti ārpus teritorijas, uz kuru attiecas Eiropas Kopienas dibināšanas līgums saskaņā ar tā 299.pantu, vai ārpus dalībvalstu atkarīgajām vai saistītajām teritorijām.

(2) Ja izmaksātāja rīcībā nav informācijas par to, kāda ienākuma daļa ir gūta no procentu maksājumiem, šā panta pirmās daļas 3. un 4.punkta piemērošanai ienākuma kopējā summa tiks uzskatīta par ienākumu no procentu maksājumiem.

(3) Ja izmaksātāja rīcībā nav informācijas par to, kāda aktīvu daļa ir ieguldīta šā panta pirmās daļas 4.punktā minētajos darījumos, kas rada šā panta pirmās daļas 1.punktā minētās parāda saistības, akcijās vai daļās, tiek uzskatīts, ka ieguldītie aktīvi pārsniedz 25 procentus. Ja izmaksātājs nevar noteikt faktiskā īpašnieka gūtā ienākuma summu, tiek uzskatīts, ka šis ienākums atbilst peļņai no akciju vai daļu pārdošanas, atmaksāšanas vai izpirkšanas.

(4) Ja šā panta pirmajā daļā minētais uzkrājumu ienākums tiek izmaksāts šā likuma 45.panta pirmās daļas 2.punktā minētajai vienībai vai tiek ieskaitīts kontā kredītiestādē, kura turētāja ir šā likuma 45.panta pirmās daļas 2.punktā minētā vienība, kas nav atzīta par tādu, kas var izmantot šā likuma 45.panta otrajā daļā noteikto izvēles iespēju, šis uzkrājumu ienākums tiek uzskatīts par attiecīgās vienības veikto uzkrājumu ienākuma maksājumu. Šīs daļas nosacījumus nepiemēro, ja šā likuma 45.panta pirmās daļas 2.punktā minētā vienība ir izveidota Latvijā un tās ieguldījumi darījumos, kas rada šā panta pirmās daļas 1.punktā minētās parāda sais­tības, nepārsniedz 15 procentus no šīs vienības aktīviem.

(5) Šā panta pirmās daļas 3. un 4.punktā minētais ienākums netiek uzskatīts par uzkrājumu ienākumu, ja šajos punktos minēto Latvijā izveidoto fondu vai vienību ieguldījumi darījumos, kas rada šā panta pirmās daļas 1.punktā minētās parāda saistības, nepārsniedz 15 procentus no šo fondu vai vienību aktīviem.

(6) Līdz 2010.gada 31.decembrim obligācijas un citi tirgojamie parāda vērtspapīri, kuri pirmo reizi emitēti līdz 2001.gada 1.martam vai kuru sākotnējos emisijas prospektus līdz šim datumam reģistrējušas dalībvalstu uzraudzības institūcijas Finanšu instrumentu tirgus likuma izpratnē vai uzraudzības institūcijas ārpus Eiropas Savienības dalībvalstīm, netiek uzskatīti par tādiem, kas rada parāda saistības šā panta pirmās daļas 1.punkta izpratnē, ja turpmākas šādu tirgojamu parāda vērtspapīru emisijas nenotiek 2002.gada 1.martā vai vēlāk.

(7) Ja valsts vai šā likuma pielikumā minētā saistītā vienība, kura darbojas kā publiska institūcija vai kuras īpašais statuss atzīts ar starptautisku līgumu, 2002.gada 1.martā vai vēlāk veic šā panta sestajā daļā minēto tirgojamo parāda vērtspapīru turpmāku emisiju, visu šādu vērtspapīru emisiju, ko veido sākotnējā emisija un jebkura turpmāka emisija, uzskata par parāda saistību šā panta pirmās daļas 1.punkta izpratnē. Ja iepriekš minēto tirgojamo parāda vērtspapīru turpmāku emisiju 2002.gada 1.martā vai vēlāk veic cits emitents, šādu turpmāku emisiju uzskata par parāda saistību šā panta pirmās daļas 1.punkta izpratnē.

 47. pants. Pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu fonds

Šīs nodaļas izpratnē pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu fonds ir saskaņā ar Ieguldījumu pārvaldes sabiedrību likumu izveidots atvērtais ieguldījumu fonds vai līdzīgs ieguldījumu fonds, vai kopējo ieguldījumu uzņēmums, kas izveidots citā Eiropas Savienības dalībvalstī un atbilst prasībām, kādas noteiktas Padomes 1985.gada 20.decembra direktīvā 85/611/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem.

 48. pants. Kompetentā iestāde

Šīs nodaļas izpratnē kompetentā iestāde ir:

1) Eiropas Savienības dalībvalstīs — iestāde, par kuru dalībvalsts paziņojusi Eiropas Komisijai. Latvijas kompetentā iestāde ir Valsts ieņēmumu dienests;

2) dalībvalstu atkarīgajās vai saistītajās teritorijās un šā likuma 42.panta sestajā daļā minētajās trešajās valstīs — kompetentā iestāde divpusēju vai daudzpusēju nodokļu konvenciju piemērošanas vajadzībām vai, ja tādas nav, cita iestāde, kura ir kompetenta izsniegt rezidences apliecības nodokļu uzlikšanas vajadzībām.

 49. pants. Eiropas Savienības dalībvalstu atkarīgās un saistītās teritorijas

Šīs nodaļas izpratnē Eiropas Savienības dalībvalstu atkarīgās un saistītās teritorijas ir Angilja, Aruba, Britu Virdžīnu salas, Džērsi, Gērnsi, Kaimanu salas, Menas sala, Montserrata, Nīderlandes Antiļas un Tērksu un Kaikosu salas.”

3. Papildināt pārejas noteikumus ar 67., 68., 69., 70., 71. un 72.punktu šādā redakcijā:

“67. Šā likuma 11.panta otrās daļas 56. un 57.punkts stājas spēkā 2006.gada 1.janvārī.

68. Ministru kabinets līdz 2005.gada 1.jūlijam nosaka:

1) šā likuma 42.panta trešās daļas 2.punktā noteiktās rezidences apliecības nodokļu uzlikšanas vajadzībām formu (veidlapu);

2) šā likuma 42.panta septītajā daļā noteiktās vienota parauga veidlapas — izziņas par uzkrājumu ienākumu — formu (veidlapu);

3) šā likuma 43.panta otrajā daļā noteiktās apliecības nodokļa neieturēšanai formu (veidlapu);

4) šā likuma 45.panta ceturtajā daļā noteiktās kompetentās iestādes izsniedzamās apliecības formu (veidlapu).

69. Šā likuma 42.panta pirmajā daļā un 45.panta trešajā daļā minēto informāciju izmaksātāji un 45.panta trešajā daļā minētās saimnieciskās vienības pirmo reizi iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam par laika posmu no 2005.gada 1.jūlija līdz 2005.gada 31.decembrim. Šajā gadījumā minētā informācija iesniedzama ne vēlāk kā 2006.gada 31.martā.

70. Līdz 2010.gada 31.decembrim šā likuma 46.panta pirmās daļas 4.punktā un trešajā daļā noteiktā procentuālā attiecība ir 40 procenti.

71. Šā likuma 43.panta pirmajā daļā minēto informāciju Valsts ieņēmumu dienests pirmo reizi nodod par laika posmu no 2005.gada 1.jūlija līdz 2005.gada 31.decembrim. Šajā gadījumā minētā informācija iesniedzama ne vēlāk kā 2006.gada 30.jūnijā.

72. Piemērojot šā likuma 42.panta pirmo daļu, līdz dienai, kad elektroniskajam dokumentam tiek nodrošināts drošs elektroniskais paraksts, izmaksātāji informē Valsts ieņēmumu dienestu rakstveidā.”

4. Izteikt informatīvo atsauci uz Eiropas Savienības direktīvām šādā redakcijā:

“Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Padomes 2003.gada 3.jūnija direktīvas 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem;

2) Padomes 2004.gada 26.aprīļa direktīvas 2004/66/EK, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 1999/45/EK, 2002/83/EK, 2003/37/EK un 2003/59/EK un Padomes direktīvas 77/388/EEK, 91/414/EEK, 96/26/EK, 2003/48/EK un 2003/49/EK pielāgo preču brīvas aprites, pakalpojumu sniegšanas brīvības, lauksaimniecības, transporta un nodokļu politikas jomā saistībā ar Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanos Eiropas Savienībai;

3) Padomes 1976.gada 15.marta direktīvas 76/308/EEK par savstarpēju palīdzību tādu prasījumu piedziņā, kas radušies no darbībām, kuras ir daļa no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda finansēšanas sistēmas, kā arī lauksaimniecības un muitas nodokļu piedziņā;

4) Padomes 2001.gada 15.jūnija direktīvas 2001/44/EK, ar ko groza direktīvu 76/308/EEK par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā, kas radušies no darbībām, kas pieder pie Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonda finansēšanas sistēmas, kā arī lauksaimniecības maksājumu un muitas nodokļu piedziņā un attiecībā uz pievienotās vērtības nodokļa un dažu akcīzes nodokļu piedzīšanu;

5) Padomes 1977.gada 19.decembra direktīvas 77/799/EEK par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā;

6) Padomes 1979.gada 6.decembra direktīvas 79/1070/EEK, ar ko groza direktīvu 77/799/EEK par dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo nodokļu jomā;

7) Padomes 2003.gada 7.oktobra direktīvas 2003/93/EK, ar ko groza Padomes direktīvu 77/799/EEK, kas attiecas uz dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpējo palīdzību tiešu un netiešu nodokļu piemērošanas jomā.”

5. Papildināt likumu ar pielikumu šādā redakcijā:

“Pielikums

Saistītās vienības, kuras darbojas kā publiskās institūcijas vai kuru īpašais statuss atzīts ar starptautisku līgumu, un šo saistīto vienību veidam atbilstoša oriģinālforma dalībvalstu tiesību aktos

1. Saistītās vienības Eiropas Savienībā:

1.1. Beļģija:

1.1.1. Vlaams Gewest (Flandrija),

1.1.2. Région wallonne (Valonija),

1.1.3. Région bruxelloise/Brussels Gewest (Briseles apgabals),

1.1.4. Communauté française (franču kopiena),

1.1.5. Vlaamse Gemeenschap (flāmu kopiena),

1.1.6. Deutschsprachige Gemeinschaft (vāciski runājošo kopiena);

1.2. Spānija:

1.2.1. Xunta de Galicia (Galisijas reģiona izpildu komiteja),

1.2.2. Junta de Andalucía (Andalūzijas reģiona izpildu institūcija),

1.2.3. Junta de Extremadura (Estremaduras reģiona izpildu institūcija),

1.2.4. Junta de Castilla-La Mancha (Kastīlijas-Lamančas reģiona izpildu institūcija),

1.2.5. Junta de Castilla-León (Kastīlijas-Leonas reģiona izpildu institūcija),

1.2.6. Gobierno Foral de Navarra (Navarras reģiona pašvaldība),

1.2.7. Govern de les Illes Balears (Baleāru salu reģiona pašvaldība),

1.2.8. Generalitat de Catalunya (Katalonijas autonomā novada pašvaldība),

1.2.9. Generalitat de Valencia (Valensijas autonomā reģiona pašvaldība),

1.2.10. Diputación General de Aragón (Aragonas reģiona padome),

1.2.11. Gobierno de las Islas Canarias (Kanāriju salu pašvaldība),

1.2.12. Gobierno de Murcia (Mursijas pašvaldība),

1.2.13. Gobierno de Madrid (Madrides pašvaldība),

1.2.14. Gobierno de la Comunidad Autónoma del País Vasco/Euzkadi (Basku zemes autonomās kopienas valdība),

1.2.15. Diputación Foral de Guipúzcoa (Gipuskojas reģiona padome),

1.2.16. Diputación Foral de Vizcaya/Bizkaia (Biskajas reģiona padome),

1.2.17. Diputación Foral de Alava (Alavas reģiona padome),

1.2.18. Ayuntamiento de Madrid (Madrides pilsētas padome),

1.2.19. Ayuntamiento de Barcelona (Barselonas pilsētas padome),

1.2.20. Cabildo Insular de Gran Canaria (Grankanārijas salas padome),

1.2.21. Cabildo Insular de Tenerife (Tenerifes salas padome),

1.2.22. Instituto de Crédito Oficial (valsts kredītiestādes),

1.2.23. Instituto Catalán de Finanzas (Katalonijas finanšu institūcija),

1.2.24. Instituto Valenciano de Finanzas (Valensijas finanšu institūcija);

1.3. Grieķija:

1.3.1. Оργανισµός Тηλεπικοινωνιών Ελλάδος (Nacionālā telekomunikāciju organizācija),

1.3.2. Оργανισµός Σιδηροδρόµων Ελλάδος (Nacionālā dzelzceļa organizācija),

1.3.3. ∆ηµόσια Επιχείρηση Ηλεκτρισµού (Valsts elektrības sabiedrība);

1.4. Francija:

1.4.1. La Caisse d’amortissement de la dette sociale (CADES) (Sociālo parādu izpirkšanas fonds),

1.4.2. L’Agence française de développement (AFD) (Francijas attīstības aģentūra),

1.4.3. Réseau Ferré de France (RFF) (Francijas dzelzceļu tīkls),

1.4.4. Caisse Nationale des Autoroutes (CNA) (Valsts autoceļu fonds),

1.4.5. Assistance publique Hôpitaux de Paris (APHP) (Parīzes Valsts slimnīcu atbalsts),

1.4.6. Charbonnages de France (CDF) (Francijas Akmeņogļu valde),

1.4.7.  Entreprise minière et chimique (EMC) (Kalnrūpniecības un ķīmijas sabiedrība);

1.5. Itālija:

1.5.1. reģioni,

1.5.2. provinces,

1.5.3. municipalitātes,

1.5.4. Cassa Depositi e Prestiti (Noguldījumu un aizdevumu fonds);

1.6. Latvija: pašvaldības;

1.7. Polija:

1.7.1. gminy (municipalitātes),

1.7.2. powiaty (rajoni),

1.7.3. województwa (provinces),

1.7.4. związki gmin (komūnu asociācijas),

1.7.5. związki powiatów (rajonu asociācijas),

1.7.6. związki województw (provinču asociācijas),

1.7.7. miasto stołeczne Warszawa (galvaspilsēta Varšava),

1.7.8. Agencja Restrukturyzacji i Modernizacji Rolnictwa (Lauksaimniecības pārstrukturizācijas un modernizācijas aģentūra),

1.7.9. Agencja Nieruchomości Rolnych (Lauksaimniecības īpašumu aģentūra);

1.8. Portugāle:

1.8.1. Regiăo Autónoma da Madeira (Madeiras autonomais apgabals),

1.8.2. Regiăo Autónoma dos Açores (Azoru salu autonomais apgabals),

1.8.3. municipalitātes;

1.9. Slovākija:

1.9.1. mestá a obce (municipalitātes),

1.9.2. Železnice Slovenskej republiky (Slovākijas dzelzceļa sabiedrība),

1.9.3. Štátny fond cestného hospodárstva (Valsts autoceļu fonds),

1.9.4. Slovenské elektrárne (Slovākijas elektrostacija),

1.9.5. Vodohospodárska výstavba (Racionālas ūdens izmantošanas sabiedrība).

2. Starptautiskās saistītās vienības (noteikumi, kas ietverti šā likuma 46.panta septītajā daļā, neskar starptautiskās saistības, kādas dalībvalstis var būt noslēgušas attiecībā uz minētajām starptautiskajām vienībām):

2.1. Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka;

2.2. Eiropas Investīciju banka;

2.3. Āzijas Attīstības banka;

2.4. Āfrikas Attīstības banka;

2.5. Pasaules Banka/SRAB/SVF;

2.6. Starptautiskā finanšu sabiedrība;

2.7. Amerikas Attīstības banka;

2.8. Eiropas Padomes Sociālās attīstības fonds;

2.9. Eiropas Atomenerģijas kopiena;

2.10. Eiropas Kopiena;

2.11. Corporación Andina de Fomento (CAF) (Andu Attīstības sabiedrība);

2.12. Eurofima;

2.13. Eiropas Ogļu un tērauda kopiena;

2.14. Ziemeļvalstu Investīciju banka;

2.15. Karību jūras baseina valstu Attīstības banka.

3. Trešajās valstīs (valstis, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, to atkarīgās vai saistītās teritorijas, un valstis, ar kurām nav noslēgti Latvijai saistoši starptautiskie līgumi par uzkrājumu ienākumiem) esošās saistītās vienības atbilst šādiem kritērijiem:

3.1. vienību nepārprotami uzskata par publisku institūciju saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem;

3.2. šāda publiska institūcija nodibināta vai darbojas, lai nodrošinātu sabiedrības vispārīgās vajadzības, kurām nav komerciāla vai rūpnieciska rakstura un kuras efektīvi kontrolē valsts;

3.3. šāda publiska institūcija regulāri un profesionāli emitē parāda instrumentus;

3.4. attiecīgā valsts var garantēt, ka šāda publiska institūcija neizmantos pirms­termiņa izpirkšanas tiesības.”

Likums stājas spēkā 2005.gada 1.jūlijā, izņemot grozījumu 11.panta pirmās daļas 4.punktā, kas stājas spēkā nākamajā dienā pēc likuma izsludināšanas.

Likums Saeimā pieņemts 2005.gada 21.aprīlī.

Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga

Rīgā 2005.gada 11.maijā