Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.- 1991.gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04.2005.

Maskavas konferences gaidās

1947.gada sākumā bijušās sabiedrotās lielvalstis – ASV, Lielbritānija, PSRS un Francija – bija nolēmušas sasaukt Maskavā ārlietu ministru konferenci, lai diskutētu par Vāciju un citām aktuālām pēckara problēmām un to atrisināšanu.
Bijušais Latvijas ārlietu ministrs F.Cielēns nolēma izmantot šādu iespēju un 1.martā nosūtīja vēstuli Lielbritānijas premjeram K.Etlijam. Tajā viņš rakstīja, ka, apspriežot Vācijas nākotni, sabiedrotajiem būs jāpieņem lēmumi par tās robežām. Risinot šo problēmu, kļūs aktuāls jautājums par PSRS rietumu robežām, tātad arī Baltijas valstu pašreizējo statusu un to nākotni. F.Cielēns savu pieeju britu valdības vadītājam apskatāmajā jautājumā izklāstīja apjomīgā memorandā, kas tika pievienots vēstulei. Iesniegtajam dokumentam bija trīs daļas. Pirmajā tika izklāstīta Baltijas valstu izveidošanās vēsture Pirmā pasaules kara beigās, otrajā – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas attīstība starpkaru periodā un to bojāeja. Dokumenta pēdējā sadaļa bija veltīta Baltijas problēmas raksturojumam pēc Otrā pasaules kara.

Okupācijas laikā daudz resursu tika veltīts militārisma propagandai. Attēlā: viens no “padomju tankistu dienas” pasākumiem Rīgā 1947.gada 14.septembrī Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Ar faktiem atmasko padomju melus

Jau vēstulē F.Cielēns atzīmēja, ka Baltijas valstu problēmas risinājums jāsāk ar Padomju Savienības karaspēka izvešanu no šīm valstīm. Viņš argumentēti atspēkoja PSRS apgalvojumus, ka 1940.gada vasarā Baltijas valstīs notikušas brīvas parlamenta vēlēšanas un ka Latvija, Lietuva un Igaunija brīvprātīgi pievienojušās Padomju Savienībai. Pēc F.Cielēna domām, šos PSRS valdības melus pilnībā apgāž procesi, kas reāli norisinājās šajās valstīs 1940. un 1941.gadā: nevainīgu cilvēku masveida deportācijas, dažādas vajāšanas un spaidi, privātīpašuma konfiskācija, sovetizācija u.c. Otrā pasaules kara beigās, kad Latviju no jauna okupēja Padomju Savienība, trimdā uz rietumiem devās apmēram 200 000 cilvēku. Arī tas liecina par sabiedrības attieksmi pret padomju režīmu.
F.Cielēns ierosināja K.Etlijam Maskavas ārlietu ministru konferencē izvirzīt jautājumu par plebiscīta organizēšanu Baltijas valstīs, dodot iedzīvotājiem tiesības brīvi izlemt savu likteni un izvēlēties politisko iekārtu. Plebiscītam jānotiek starptautisko novērotāju klātbūtnē pēc padomju karaspēka izvešanas. Svarīgs nosacījums ir arī uz Sibīriju deportēto un Rietumos trimdā dzīvojošo iedzīvotāju atgriešanās iespējas dzimtenē un piedalīšanās savas valsts nākotnes izlemšanā. F. Cielēns uzskatīja, ka plebiscītā var piedalīties tikai tie Baltijas valstu iedzīvotāji, kas 1939.gada 1.septembrī bija to pilsoņi.
Bijušais Latvijas ārlietu ministrs arī aicināja K. Etliju Maskavas konferencē nepieļaut tādu lēmumu pieņemšanu par Baltijas valstu nākotni, kas līdzinātos Molotova–Ribentropa paktam. Rietumvalstu piekāpšanās PSRS spiedienam, pēc F.Cielēna domām, var radīt būtiskus apdraudējumus visas Eiropas drošībai, tajā skaitā arī Lielbritānijas interesēm. Vēstules nobeigumā F.Cielēns atvainojās britu premjeram par atklāto, skaidro un nediplomātisko valodu, kas parādās viņa formulējumos. To viņš izskaidro ar savu satraukumu par Latvijas turpmāko likteni. F.Cielēns ir pārliecināts, ka Baltijas jautājums pēckara posmā ir nonācis Eiropas un zināmā mērā pat pasaules diplomātijas fokusā. No tā risināšanas nav iespējams izvairīties, to nevar nolikt diplomātiskajā arhīvā. F.Cielēns, dramatizējot situāciju, memoranda pašā nobeigumā atzīmē, ka apvienotā Polijas un Baltijas valstu nacionālo un demokrātisko partizānu cīņa pret Krievijas uzspiesto despotisko režīmu var pat izraisīt trešo pasaules karu.

Lielbritānijas diskrētais atbalsts

Arī sens Baltijas valstu draugs no pirmskara laikiem lords Bišops no Derbijas šajā laikā atsūtīja atbalsta vēstuli uz britu Ārlietu ministriju. Viņš aicināja atbildīgo ārlietu resora ierēdni Ormi Serdžentu Maskavas konferences laikā neslēgt darījumus ar PSRS uz Baltijas valstu rēķina. Lords Bišops pauž cerību, ka Lielbritānija kopā ar ASV arī turpmāk noraidīs PSRS veikto Baltijas valstu inkorporāciju padomju impērijā. Viņš brīdina no iespējas nonākt PSRS piedāvājumu gūstā, jo tā par Baltijas valstu aneksijas atzīšanu var solīt atjaunot padomju un angļu aliansi. Lords Bišops nosoda šādu reālpolitiku un aicina respektēt visu tautu tiesības uz suverenitāti.
Ormes Serdženta 1947.gada 13.martā nosūtītā atbilde apstiprina tā laika Lielbritānijas valdības nostāju Baltijas jautājumā. Viņš atzīmē, ka Baltijas valstu inkorporācija atzīta de facto un ka Lielbritānija būs ļoti izvairīga pret PSRS piedāvājumiem Maskavas konferences laikā atzīt to de iure. Anglija saglabās šādu pieeju arī nākotnē, un nekādas izmaiņas nenotiks bez konsultācijām ar domīnijām un, iespējams, arī ASV. O.Serdžents arī atzīst, ka saprot morālo argumentu lomu jautājumā par de iure atzīšanu.

Anglijas Ārlietu ministrijas dokuments

Ņemot vērā Baltijas jautājuma aktualitāti, Anglijas Ārlietu ministrijā Maskavas konferences delegātiem tika sagatavots slepens dokuments “Baltijas padomju republiku atzīšana”. Tā ievadā uzsvērts, ka PSRS delegācija Maskavā varētu nākt ar priekšlikumu atzīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR de iure kā likumīgas Padomju Savienības republikas. Dokumentā arī norādīts, ka 1942.gada sarunu laikā starp Angliju un PSRS britu puse bija devusi principiālu piekrišanu pēckara miera konferencē atbalstīt PSRS prasību par Baltijas valstīm. Britu ārlietu ministrijas eksperti uzskata, ka Anglijai šajā situācijā ir divas iespējas: viena – atzīt de iure Baltijas valstu inkorporāciju, bet otra – pieļaut, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR atsevišķās situācijās tiek atzītas kā starptautisko attiecību subjekti. Līdzīgi kā tas notiek ar Ukrainas un Baltkrievijas PSR, kurām piešķirtas balsstiesības ANO.
Sagatavotajā dokumentā arī norādīts, ka Baltijas padomju republiku de iure atzīšana nevar notikt pirms Lielbritānijas un PSRS savstarpējo finansiālo pretenziju nokārtošanas. Padomju Savienība Baltijas padomju republikās ir ekspropriējusi britu pilsoņiem piederošos īpašumus 6 125 000 mārciņu vērtībā. De iure lēmums no Anglijas puses iespējams tikai tad, kad būs pilnībā aizsargātas britu pilsoņu ekonomiskās intereses, t.i., parakstīta īpaša PSRS un Lielbritānijas vienošanās, kas noregulē šos jautājumus. Eksperti izsaka viedokli, ka tuvākajā laikā starp abām valstīm varētu sākties sarunas par šīm problēmām. Uzsvērts, ka Lielbritānija principiālus lēmumus Baltijas jautājumā nepieņems bez saskaņošanas ar domīnijām un ASV.

Turpinājums sekos

Okupācijas laika vaibsti. Kremļa diktatora bargā skatiena dzelts, LK(b)P CK sekretārs Arvīds Pelše Latvijas okupācijas piektajā gadadienā uz Operas un baleta teātra skatuves lasa “latviešu tautas vēstuli biedram Staļinam”	No amerikāņu okupācijas zonas Vācijā atvesto latviešu bērnu sagaidīšana Rīgas stacijā. Pēcāk daudzi rietumos bijušie latvieši tika deportēti vai pakļauti citām represijām Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004