Lasītāja vēstule avīzei kā slepens dokuments

1957. gada 16. martā Latvijas jaunatnes laikraksta līdzstrādnieks Kārlis Reimanis pabeidza rakstīt apjomīgu vēstuli krievu valodā. Viņš nodeva manuskriptu ierakstītā sūtījumā pastā, adresējot avīzes “Pravda” redakcijai.

Kārlis Reimanis 1953.gadā “Padomju Jaunatnes” redakcijā Foto no Kārļa Reimaņa personīgā arhīva

No Maskavas autors nekādu atbildi nesaņēma. Toties pēc dažiem mēnešiem žurnālistu izsauca toreizējais Latvijas kompartijas centrālkomitejas (LKP CK) propagandas sekretārs Arvīds Pelše. Tikšanās reizē klāt bija arī “Padomju Jaunatnes” redaktors Kristaps Kaugurs, LKP CK sekretārs Nikolajs Bisenieks un vēl kāds centrālkomitejas darbinieks. Saruna, kas galvenokārt risinājās krieviski, gan notika tikai starp Arvīdu Pelši un Kārli Reimani.
Vēstules autors jutās mazliet pārsteigts, ka propagandas sekretāra priekšā atradās latviešu žurnālista sūtījums “Pravdai”. Tikai no rokraksta tas izrādījās pārvērsts par mašīnraksta kopiju, ko izraibināja atzīme krievu mēlē “Slepeni” un rezolūcija “Biedr.Kalnbērziņam”. Lasītāja vēstule avīzei bija pārtapusi par slepenu dokumentu.
Visvairāk Arvīdu Pelši satraucis tas, ka žurnālists rakstījis uz Maskavu. Kāpēc neesot nācis pirms tam aprunāties ar LKP CK sekretāru? Un arī par sveštautiešu pieplūdumu autoram neesot taisnība: “Nekāds krievu iedzīvotāju vairākums Latvijā netiks radīts, viņi paši jau tagad brauc atpakaļ...”
Kārlis Reimanis atceras, ka viņa oponenta Arvīda Pelšes rokas, cilājot papīrus, esot viegli drebējušas.
Nav brīnums, jo kādreizējam čekistam droši vien šķita, ka tobrīd viņa 58 gadus garajā mūžā kaut kas sameties šķērsām. Vēl gluži nesen pietika ar viņa mutisku rīkojumu, lai iespējamo idejisko pretinieku bez tiesas un patiesības skaidrošanas iespundētu aiz dzeloņstieplēm.
Kā tas, piemēram, notika 1950.gadā ar Latvijas Valsts universitātes jauno mācībspēku Pēteri Kļaviņu. Valodnieks vēl pat nebija paguvis publiski paust savu uzskatu, ka LKP CK sekretārs A.Pelše ir kļūdījies, presē slavējot N.Marra teoriju par visu pasaules valodu radniecību. Jā, kompartijas sekretārs tiešām bija nošāvis greizi. Bet viņš taču tikai atbalstīja oficiālo kompartijas nostādni. Tā mainījās, kad Josifs Staļins grozīja savu attieksmi. Tomēr nevar zināt, kā viss pagrieztos, ja Pēteris Kļaviņš tiktu pie vārda sanāksmē Maskavā. Tāpēc valodnieks taisnā ceļā tika nogādāts ieslodzījumā un darbā Intas ogļraktuvēs. Pēc sešiem gadiem sodu mīkstināja. Tomēr valodniecības vietā bijušajam politieslodzītajam turpmāk nācās strādāt vienīgi meliorācijā.
Kā zināms, arī ar Kārli Reimani LKP CK propagandas sekretāram izdevās tikt galā visai veiksmīgi. Aiz restēm vai pie sienas autors nenonāca, taču iespēja nopietni darboties žurnālistikā viņam bija liegta.
Nav brīnums, ka uz Maskavu sūtītā vēstule tika uzskatīta par slepenu dokumentu. Ja tajā paustās domas tolaik nonāktu atklātībā, varbūt pat ārvalstu presē, domājams, ka ievērība nebūtu mazāka par to, ko radīja 17 latviešu komunistu vēstule – to publicēja vairāk nekā 100 izdevumu 14 valstīs, tās teksts bija arī Apvienoto Nāciju Organizācijas bibliotēkā.
Jāņem vērā – Kārlis Reimanis savu vēstuli uzrakstīja 15 gadus pirms Eduarda Berklava, kas bija 17 komunistu vēstules autors. Un daudzas nostādnes šajos dokumentos ir līdzīgas.
Vai E.Berklavs savulaik tika iepazīstināts ar K.Reimaņa rakstīto, kad vēstule bija atsūtīta atpakaļ no Maskavas? Ticamāk, ka ne. Jo pretējā gadījumā noteikti būtu minējis šo faktu savos memuāros.
Lai nu kā, šis ir pirmpublicējums. Jo līdz šim Kārļa Reimaņa vēstule “Pravdai” latviešu valodā nekur nav iespiesta. Iepazīstinām ar to lasītājus paša vēstules autora tulkojumā no krievu valodas.

Andris Sproģis, “LV”
andris.sprogis@vestnesis.lv