Audzināta Latvijai

Solveiga Silkalna iecelta par Latvijas pastāvīgo pārstāvi Apvienoto Nāciju Organizācijā. 15.aprīlī Valsts prezidente pasniedza jaunajai vēstniecei akreditācija rakstu, un pašlaik Solveiga kopā ar vīru Robertu un meitiņu Kaiju pošas ceļā uz Ņujorku. Mēs tiekamies Solveigas vecāku dzīvoklī, jo viņai pašai vēl darba pilnas rokas, turklāt man kārojas šo to pajautāt tieši mammai un tētim.

Solveiga ar vecākiem – Selgu Silkalnu, ko pēc diviem lirikas krājumiem pazīstam arī kā dzejnieci Karmenu Kurzemnieci, un Eduardu Silkalnu, kura raksti publicēti arī mūsu avīzē. Pie sienas – Otomāra Nemmes gleznotais Ainas Priedes portrets un ģimenes drauga Kārļa Neiļa glezna Foto: Imants Prēdelis

Nu tad es sadumpojos!

Dzimusi un augusi Austrālijā, Solveiga pirmoreiz ieradās Latvijā 1991.gada ziemā, bet jau 1993.gada vasarā atbrauca uz palikšanu. Satikāmies Valsts prezidenta kancelejā, kas kļuva par Solveigas pirmo darbavietu. Amats bija Valsts prezidenta tulks, bet katru brīvu brīdi viņa mums preses grupā nāca talkā pie paziņojumiem presei un jaunākās informācijas apkopošanas, jo visdrošāk jutās pie datora, ko tolaik tikko sākām apgūt. Dīkoties viņa neprata un darbam spēja koncentrēties jebkuros apstākļos. Biju redaktore, bet Solveigas rakstītie teksti jau nebija jārediģē. Kad slavēju viņas bagāto un pareizo latviešu valodu, Solveiga teica: “Esmu taču augusi latviešu ģimenē un vēl mācījusies latviešu sestdienas skolā!”
Apbrīnojām savu jauniņo, tikko augstskolu beigušo kolēģi par to, ka viņa sadūšojusies pamest mājas un nodrošināto dzīvi Melburnā, lai brauktu uz Latviju, kas tikai pirms dažiem gadiem bija atguvusi neatkarību. Solveiga skaidroja, ka pašai nekādu šaubu nav bijis, tikai vecākus vajadzējis pārliecināt. Kad bijis skaidrs, ka meita no sava nodoma neatteiksies, mamma mudinājusi vismaz pārdomāt, vai katram gadījumam nepirkt biļeti arī atpakaļceļam. Košā atmiņā palikuši Solveigas vārdi: “Nu tad es sadumpojos! Kā tad tā – kamēr mūsu draugi austrālieši dažādi izklaidējās, mēs abi ar brāli gājām uz savu sestdienas skolu, mācījāmies latviešu valodu, dejojām latviešu tautas dejas un dziedājām korī. Un nu, kad atkal ir brīva Latvijas valsts, es nevarēšu tur dzīvot un strādāt!”

Latviju redzēju gara acīm

Solveigas mamma šo epizodi ir piemirsusi, taču pilnīgi piekrīt, ka meita arvien bijusi ļoti patstāvīga un vienmēr rīkojusies pēc sava prāta. Ko iesākusi, nekad nav pametusi pusceļā. Arī ceļanaudu pelnījusi pati, vairākus mēnešus strādādama grāmatnīcā par pārdevēju. “Viņai piedāvāja darbu privātskolā, kur labi maksā un mācās labi audzināti bērni, bet viņa gribēja pie grāmatām, kur varētu vairāk lasīt. Mums arī mājās ir liela bibliotēka, bet viņai ar to nepietika.”
Bioloģijas studijas Solveiga tomēr izvēlējusies “pēc ģimenes vēlēšanās”. Vecmāmiņa Aina Priede bija ārste, un visi vēlējās, lai tradīcijai būtu turpinājums. Brālis Nilss bija izvēlējies mūziķa ceļu, visas cerības tika liktas uz jaunāko atvasi. Solveiga atceras: “Medicīnu studēt es negribēju, bet piekritu bioloģijai ar specializāciju ekoloģijā. Man vairāk patika un labāk padevās valodas, tomēr tādam kompromisam piekritu un universitāti veiksmīgi pabeidzu. Ko man tas devis? Zināmu saprašanu par to, cik svarīga ir cilvēka veselība un dabas veselība. Universitāte man mācīja neatlaidību, un vislielāko gandarījumu ir sagādājusi apziņa, ka iesākto spēju izdarīt līdz galam, pat ja tas man īpaši neinteresē un ne pārāk viegli padodas.”
Latviju Solveiga iztēlojās lielākoties no vecāku sarunām, taču viņiem pašiem par to bija tikai bērnības atmiņas. Par dzīvi neatkarīgajā Latvijā visvairāk zinājusi stāstīt vecmāmiņa Aina Priede. Solveiga atceras: “Viņai patika kavēties atmiņās par jaunības dienām, studiju gadiem un korporāciju “Dzintra”, kurā arī es iestājos, tiklīdz sāku studēt. Brīnumainā kārtā bija arī daži albumi. Tā man divdesmito un trīsdesmito gadu neatkarīgā Latvija saistījās galvenokārt ar šīm

Meitiņas Kaijas pirmā pases bilde, kas tapusi 26.aprīlī

fotogrāfijām.”
Domu par došanos uz Latviju rosinājuši iknedēļas sarīkojumi Melburnas Latviešu namā, kur Atmodas laikā uz lielā ekrāna rādītas dokumentālās filmas un “Labvakar” televīzijas programmas. “Varēju sākt saprast, kā cilvēki pašlaik dzīvo Latvijā. Mēs dzīvojām līdzi neatkarības atgūšanas cīņām, no aizkustinājuma raudājām, kad pie Brīvības pieminekļa tika atritināts Latvijas karogs. Gribējās pašai savām acīm to visu redzēt, piedzīvot, darboties līdzi.”
Pirmā ciemošanās Rīgā notika 1991.gada Ziemsvētkos. Solveigai tā labā atmiņā: “Mani uzņēma mammas brālēns dakteris Dainis Kalns, kas tagad pazīstams kā Siguldas operas svētku rīkotājs, un viņa kundze Lolita Cauka, Nacionālā teātra aktrise. Viņi mani daudz kur veda, daudz ko rādīja. Brīnišķīgi pirmie iespaidi! Kaut gan ziema bija auksta. Cilvēki stāvēja rindā pēc maizes. Bija benzīna deficīts, grūti bija kaut kur aizbraukt. Tomēr sajutu, ka gribu te dzīvot, un zināju, ka atgriezīšos.”
Vai Latviju viņa ieraudzīja tādu, kāda tā bija dzīvojusi iztēlē? “Es Latviju vēroju garaacīm. Meklēju tās vietas un tos rakursus, ko atcerējos no vecmāmiņas stāstiem un fotogrāfijām. Un domāju, kā te varētu izskatīties nākotnē, kad mājas būs sakoptas, ielas gludas, cilvēki dzīvespriecīgi.”

Mācos no visiem

Uz palikšanu Solveiga ieradās 1993.gada Jāņos. “Atbraucu ar universitātes diplomu kabatā un nelielu adrešu grāmatiņu, kur biju ierakstījusi savu draugu un radu ieteikto paziņu adreses. Sākumā apmetos pie tiem pašiem radiem un sāku meklēt darbu. Dalīju savu biogrāfiju pa labi un pa kreisi. Tā bija nonākusi arī Saeimā, Imants Daudišs mani uzaicināja uz sarunu. Dažas nedēļas nekas nenotika, bet tad pēkšņi tiku aicināta uz Valsts prezidenta kanceleju par tulku. Manas angļu valodas zināšanas tolaik bija ļoti lielā vērtē. Bet ar tām vien nepietika. Lai precīzi pārtulkotu sarunas saturu, man vajadzēja orientēties politikā, ekonomikā, militāros jautājumos un tā joprojām. Iestājos universitātē un ieguvu maģistra grādu politiskajās zinātnēs, starpvalstu attiecībās. Kopš 1995.gada februāra strādāju Ārlietu ministrijā. Sākumā biju vecākā referente Eiropas Padomes un ANO jautājumos, pēc tam kļuvu par nodaļas vadītāju. Briselē Latvijas pārstāvniecībā Eiropas Savienībā biju pirmā sekretāre. Kad tuvojās Latvijas prezidentūras laiks Eiropas Padomē, mani pārcēla uz Strasbūru un iecēla par padomnieci Latvijas pārstāvniecībā Eiropas Padomē. Pēc atgriešanās Rīgā biju Preses un sabiedrisko attiecību departamenta direktore un Ministru prezidenta Einara Repšes ārlietu padomniece. Trīs dienas pēc valdības krišanas aizgāju atvaļinājumā, jo gaidīju mazuli. Un tagad sākšu darba gaitas Ņujorkā.”
Solveiga atzīst, ka viņa izgājusi labu praktiskās diplomātijas skolu: “No katra var kaut ko mācīties – labais der par paraugu, sliktais parāda, kā nevajadzētu rīkoties. Mans pirmais ministrs bija Valdis Birkavs. Viņu visvairāk cienu par labo humora izjūtu. Diplomātijā tā ir sevišķi vērtīga īpašība. Dažreiz jāpasaka ne pārāk patīkamas lietas. Ir labi, ja tās var pateikt ar humoru, lai cilvēks neapvainojas, bet saprot, kas ar šo mājienu domāts. Ļoti patika strādāt kopā ar Andri Piebalgu, kad viņš bija vēstnieks Briselē. No viņa esmu mācījusies neuztraukties par sīkumiem, atšķirt svarīgās lietas no mazāk svarīgām. Viņš nekad nepacēla balsi, ļāva katram pašam izkulties no problēmām, ja tādas radās. Mans labākais paraugs ir visas mūsu vēstnieces. Esmu novērojusi, cik daudz pūļu katra no viņām ir pielikusi, lai tiktu šai amatā, un redzu, ar kādu šarmu un pašatdevi viņas strādā.”

Paldies Austrālijai!

Kad savulaik aicinājām Solveigu par savu angļu valodas skolotāju, saņēmām pilnīgu atteikumu, jo viņa neesot atbrīvojusies no sava austrāliešu akcenta. Par šo atgādinājumu Solveiga smejas gaišiem smiekliem un saka daudz labu vārdu par savu dzimto zemi: “No akcenta raisījos vaļā visiem spēkiem, lai ārzemnieki mani neuzskatītu par Austrālijas latvieti. Gribēju ātrāk kļūt par īstu Latvijas latvieti. Bet Austrālijai esmu daudz pateicības parādā. Kad nesen atteicos no Austrālijas pilsonības, kļuva tā jocīgi ap sirdi. Esmu šai zemē izaugusi, ieguvusi izglītību. Varēju dzīvot brīvā valstī, kas ne tikai pieļāva, bet pat veicināja to, ka latviešu valodu un kultūru varēju apgūt ne vien ģimenē, bet arī vietējās latviešu kopienas izveidotajā skolā. Es ar lepnumu svētkos varēju uzvilkt savu Kuldīgas tautastērpu ar vecmāmiņas izšūto ņieburu, varēju līdz ar citiem latviešu jauniešiem piedalīties dažādās akcijas par brīvu Latviju. Piemēram, reiz mēs 14. jūnijā pilsētas centrā veselām lappusēm lasījām deportēto latviešu vārdus no Andreja Eglīša Zviedrijā izdotās grāmatas “Šie vārdi apsūdz”. Sarežģījumus dažkārt radīja tikai mans latviskais vārds, kas tika dažādi izrunāts un maniem sarunu biedriem vienmēr lika jautāt, no kurienes es esmu.”

Pretim jaunajam darba cēlienam

Starptautiskās attiecības, diplomātiju un politiku Solveiga uzskata par to darbalauku, kur pašai visvairāk patīk darboties un ir vislielākās iespējas nest Latvijas vārdu pasaulē. Arī britu žurnālists Roberts Kotrels bijis starp tiem ārzemniekiem, kam viņa, savulaik strādādama Briselē, aizrautīgi stāstījusi par Latvijas skaisto dabu un tautu. Tā arī iepazinušies un pēc pāris gadiem apprecējušies. Viņu meitiņai Kaijai maijā tiek svinēta pirmā dzimumdiena, un uz Ņujorku viņa ceļos kopā ar latviešu auklīti Laimu. Roberts nākot no nelielas pilsētiņas netālu no Jorkas un strādājot lieltirāžas žurnālā “The Economist”. Pēdējos divus gadus dzīvodams Latvijā, viņš rakstījis par saimnieciskām un politiskām norisēm Centrāleiropā. Tagad arī viņa darbalauks būs Amerika. Par savām latviešu valodas zināšanām viņš saka tā: “Cenšos runāt latviski, bet vēl tik labi neprotu, kā gribētu.”
Kopš 1991.gada, kad Latvija tika uzņemta Apvienoto Nāciju Organizācijā, vēstnieka pienākumus pildījuši Aivars Baumanis, Jānis Priedkalns un Gints Jegermanis. Šai laikā Latvijas pārstāvniecība tikusi pie savas mājas piecu minūšu attālumā no ANO mītnes, ir panākta samērīga dalībmaksa, dibinātas diplomātiskās attiecības ar vairākām valstīm, pacietīgi darīts diplomātu ikdienas darbs.
Solveiga gatavojas spraigai darba vasarai: “Tagad Latvija iekļāvusies Eiropas Savienības valstu grupā un daudzos jautājumos tiek izteikts kopīgs viedoklis. Apvienotajās Nācijās jānotiek pārmaiņām. Ģenerālsekretārs ir izvirzījis vairākus jautājumus, kas prasa risinājumu. Viens no tiem skar Drošības padomes reformu, jo pašlaik tā neatbilst mūsdienu vajadzībām. Kā zināms, arī mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kļuvusi par vienu no Kofi Annana sūtņiem tieši reformu jautājumos, lai veicinātu lēmumu izstrādi un tos varētu pieņemt līdz septembrim. Gaidāma spraiga darba vasara.”

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv