Maskavas svinības – ceļojums laikā un telpā

Maskava, 2005.gada 10.maijs. Diena pēc lielajām svinībām. Vējš Sarkanajā laukumā dzenā tukšās popkorna turzas. Laukumu vēl apjož metāla aizžogojumi, un iekļūt tajā var tikai ar īpašām caurlaidēm. Taču grandiozās svinības jau pieder pagātnei, un pēkšņais klusums vedina izvērtēt notikušo.

Krievijas veterāni pēc militārās parādes beigām Sarkanajā laukumā Foto: A.F.I./EPA

Pastiprinātas modrības gaisotnē

Tā bija jūtama visur. Izkāpjot no Rīgas – Maskavas vilciena, atbraucējus apdullināja savulaik Padomju savienībā tik populārais maršs “Uzvaras diena”.
Pēc gandrīz pusotra gadu desmita atkal ierodoties Maskavā, nācās secināt, ka pārmaiņas pilsētu, vismaz Rīgas (Rižskaja) stacijas apkaimē, skārušas daudz mazāk, nekā varēja gaidīt. Tāda paša nosaukuma metro stacija remontu nav redzējusi, šķiet, gadus trīsdesmit. Taču jauns elements Maskavas pazemē bija ar gāzmaskām nodrošinājušās Krievijas iekšlietu karaspēka vīru patruļas.
Skaļruņi metro stacijās ik pa brīdim mudināja braucējus būt modriem un, redzot vilcienā kādu aizdomīgu pasažieri, nekavējoties ziņot par to.
Modrība Maskavā bija jūtama ik solī. Viesnīcā “Rossija”, kur izvietojās vairāki tūkstoši akreditēto žurnālistu, varēja iekļūt, vien izejot caur metālu detektoram un parādot miličiem somas saturu. Līdzīgs rituāls jāveic, lai iekļūtu svinību preses centrā turpat viesnīcā. Bet pati viesnīca un pat tuvākās ielas aplenca Krievijas iekšlietu karaspēks.
Pastiprināto drošības pasākuma dēļ Maskavas centrs bija neierasti kluss. Pa ielām brauca vien retas ar īpašām caurlaidēm nodrošinātas mašīnas.
Īpašs drošības režīms valdīja pie Latvijas vēstniecības un tās apkārtnē – miliču, arī iekšlietu karaspēka specvienības patruļas, apkārtējās ielas nožogo barjeras… Krievijas varas gaiteņos acīmredzami nevēlējās, lai svinību laikā pie mūsu vēstniecības notiktu kārtējā provokācija. Jo citkārt, kā zināms, Maskavas milicija visai pasīvi izturējusies pret nacionālboļševiku vai citu ekstrēmistu ālēšanos pie Latvijas vēstniecības.
9.maija rītā uz mūsu vēstniecību bija devusies kustības “Rodina” radikāli noskaņotu jauniešu grupa, taču Krievijas drošības spēki to apturējuši vēl pāris kvartālus no vēstniecības.
“LV” speciālkorespondentam, tāpat kā kolēģiem no citām valstīm pret šiem drošības pasākumiem bija dalīta attieksme. Skaidrs, ka tādi bija un arī turpmāk būs nepieciešami. Diemžēl. Jo Maskava teroristu aktivitāšu ziņā ir viena no “populārākajām” pasaules pilsētām. Bija arī skaidrs, ka tieši 9.maija svinības un vairāk nekā pussimt valstu līderu piedalīšanās tajās varētu īpaši interesēt teroristus. Taču, kā jau bieži šādās pastiprinātās modrības reizēs, bija arī jābrīnās par kārtības sargātāju profesionālo nesagatavotību un manierēm. Radās pat iespaids, ka daudzi no šiem puišiem uz Maskavu atvesti no provinces un paši vāji orientējas savā galvaspilsētā.
Tajā pašā laikā, gods kam gods, ne reizi neiznāca redzēt kopš padomju okupācijas laikiem tik pazīstamo krievu miliču augstprātību un brutalitāti. Kaut gan pret ārzemniekiem viņi arī tolaik bija laipni vai vismaz pieklājīgi. Patīkams akcents viesnīcas un preses centra modro apsargu rindās bija milicijas meitenes. Pietika ar smaidu un kādu komplimentu, lai apnicīga “kratīšanas” operācija pārvērstos draudzīgā jokā.
Biju arī patīkami pārsteigts, redzot, ka Latvijas karodziņš uz manas žurnālista akreditācijas kartes maskaviešos ne vien nerada naidu vai aizdomīgumu, bet – gluži pretēji – vedina viņus uz īpašām draudzības izpausmēm. Jo Latvijas vārds Maskavā, īpaši televīzijas kanālos, skanēja bieži, veidojot vienu no Krievijas masu mediju tā dēvētajiem tematiskajiem sektoriem.

Militārā parāde Maskavā par godu Otrā pasaules kara beigu 60.gadadienai Foto: A.F.I./EPA

Propagandas melu plūdos

Pirmajā Maskavā pavadītajā stundā viesnīcā pārlūkojot daudzos Krievijas televīzijas kanālus, kas jubilejas priekšvakarā raidīja gandrīz tikai par karu un gaidāmajām svinībām, jutos pārsteigts par biežumu, kādā tika minētas trīs Baltijas valstīs. Diemžēl komentāros par Latviju, Lietuvu un Igauniju pavīdēja klaji meli, un, uzmanīgāk pavērojot Krievijas žurnālistu darbu, varēja manīt vairākas likumsakarības. Vispirms jau centieni iztēlot, ka Baltijas valstu kritiskā attieksme pret situāciju Eiropā pēc Otrā pasaules kara ir pretrunā ar visu pārējo zemju un tautu it kā viennozīmīgi pozitīvo vienotības, apbrīnas un sajūsmas pilno attieksmi pret padomju tautas uzvaru Lielajā tēvijas karā. Atkal un atkal Maskavas televīzija raidīja reportāžas no Izraēlas un Amerikas, kur kara beigas īpašos pasākumos atzīmēja krievu un ebreju emigranti. Diemžēl Krievijas televīzijas žurnālisti šiem veterāniem aizmirsa pavaicāt, kāpēc tad viņi nebaudīja par dzīvības cenu izcīnītos uzvaras augļus Padomju savienībā, bet pie pirmās izdevības emigrēja.
Ik pa brīdim televīzijas ekrānos rādīja arī Latvijā uzņemtus sižetus, kuros daži Sarkanās armijas veterāni sašutumā drebošās balsīs stāstīja par slikto attieksmi pret viņiem mūsu zemē. Un, protams, arī viņiem krievu žurnālisti neiedomājās pavaicāt, kāpēc gan šie cilvēki nebrauc prom no zemes, kur viņiem tik slikti klājas.
Īpašas pārdomas par žurnālistu profesionālo ētiku izraisīja Krievijas kolēģu sniegtā informācija par Latvijas Valsts prezidentes lēmumu ierasties Maskavā, kā arī par ASV prezidenta Džordža Buša vizīti Latvijā tieši Maskavas apciemojuma priekšvakarā. Tika apgalvots, ka Vaira Vīķe-Freiberga savu lēmumu mainījusi veselas trīs reizes. Vispirms paziņojusi, ka jau pats ielūgums uz Maskavu esot apvainojošs. Pēc tam mainījusi savas domas un teikusi, ka brauks, ja Krievija pirms tam atvainosies. Visbeidzot, it kā starptautiskā spiediena rezultātā, piekritusi braucienam, tomēr svētku vietā runājusi par šņabi un voblu.

Uzvara karā, zaudējums melu kampaņā

Jāpasmaida par krievu kolēģu nespēju izprast pašiem savu tautu. Krievijas televīzija šiem mūsu prezidentes starp citu teiktajiem vārdiem veltīja milzu uzmanību. Diktore vārdus par šnabi un voblu izrunāja uzsvērti lēni, un vienlaikus tie lieliem burtiem parādījās tālrāža ekrānā.
Efekts tam visam bija pilnīgi pretējs. Maskavieši uz mums, Latvijas pārstāvjiem, raudzījās ar īpašu interesi, un ne reizi nenācās vērot kādu naidīguma izpausmi. Bet īpaši siltus vārdus krievu sirmgalvji, kara veterāni, kam “frontes simt grami” bija neatņemama šo svētku sastāvdaļa, tāpat kā vobla – gardā uzkoda pie tiem, veltīja mūsu prezidentei, viennozīmīgi novērtējot viņas ierašanos Maskavā kā cieņas apliecinājumu.
Savukārt Vaira Vīķe–Freiberga sarunās ar veterāniem atzinīgi novērtēja viņu varonību cīņās par savu tēvzemi un pauda līdzjūtību par krievu tautas lielajiem upuriem šajā karā.
Psiholoģiskā kara būtība vēl skaidrāk parādījās Krievijas televīzijas repertuārā no 9.maija parādes. Precīzāk – komentāros par valstu vadītāju ierašanos Kremlī un sasveicināšanos ar Krievijas prezidentu Putinu. Augstie viesi ieradās alfabēta secībā, un komentētājiem atradās ko teikt par katru no viņiem. Vismazāk komentāru tika ASV prezidentam Bušam un viņa džentlmeniskajam žestam ar lietussargu: atšķirībā no dažiem citiem politiķiem, kam lietussargus virs galvas turēja miesassargs, Džordžs Bušs savu Loru no lietus glāba pats, bet lietussarga konstrukcijā kaut kas nojuka, “širmis” saplaka, un Bušs jokojot pacēla virs galvas pussalūzušo lietussargu. Savukārt Latvijas Valsts prezidentes ierašanos Maskavas komentētājs it kā “nepamanīja”. Var jau būt, ka viņu gluži vienkārši apstulbināja Vairas Vīķes–Freibergas elegantais un šim notikumam īpaši piemērotais – baltmelnais tērps (pēc parādes valstu vadītāji piedalījās arī sēru mirklī pie Nezināmā karavīra kapa. Vēlāk preses konferencē, vaicāta par tērpu – vai tā krāsas izraudzītas politiska zemteksta paušanai,– mūsu prezidente dziļdomīgi atbildēja, ka tas ir interpretācijas jautājums). Katrā ziņā mūsu prezidentes ierašanās brīdī iestājās klusums, pēc tam TV komentētājs sāka runāt kaut ko par Jaunzēlandes gubernatori.
Tajā pašā laikā Buša vizīte Rīgā tika minēta it kā garāmejot, pat lietojot vārdus “pa ceļam uz Maskavu nosēdās Rīgā...”, un darījis viņš to, protams, lai atgādinātu baltiešiem par minoritāšu tiesībām”...
Bija skaidri redzams, ka Krievijas nāciju attiecības ar patiesību ir apgrūtinātas. Simboliska likās Krievijas televīzijas programma 10.maijā. Rīts sākās ar jau neskaitāmas reizes demonstrēto padomju laika seriālu par Štirlicu, kura prototips, kā nesen atklājies, patiesībā bijis finanšu grūtībās nokļuvis vācu virsnieks.
Taču viena lieta ir patiesības un izcelsmes sajaukums kinoinscenējumā. Žurnālistikā šādi fantāzijas elementi nebūtu pieļaujami.
Taču, pavadot Maskavā vairākas dienas, radās arī iespaids, ka naidīgā propaganda pret Latviju un mūsu prezidenti, centralizēti inspirēta vai pat vadīta, tikpat pēkšņi arī tika pārtraukta 9.maijā, kad Vaira Vīķe–Freiberga pati bija redzama Maskavā, apmainoties ar Krievijas Federācijas prezidentu Putinu pieklājības apliecinājumiem un esot vienisprātis par sarunu nepieciešamību abu kaimiņvalstu attiecību uzlabošanai (skat. “LV” 10.05.2005.). Simbolisks pavērsiens Krievijas propagandas aktivitātēs man likās kāda krievu kolēģu darba epizode Sarkanajā laukumā, kam neviļus kļuvu par liecinieku. Man burtiski līdzās, žurnālistiem paredzētajā vietā, kāds krievu kolēģis, ierakstot sava komentāra tekstu, atkal un atkal sapinās pie vārdiem “neraugoties uz Otrā pasaules kara seku atšķirīgo vērtējumu pasaulē...” Beidzot, sestajā mēģinājumā, viņam to izdevās norunāt bez kļūmēm. Tomēr vakara ziņās akcents bija mainījies, un jau skanēja, ka 54 valstu līderi, noskatoties grandiozo parādi un neraugoties uz jau pieminēto “atšķirīgo vērtējumu”, tomēr “bijuši vienisprātis, ka šāda traģēdija nekad vairs nedrīkst atkārtoties.”
Acīmredzot šiem vārdiem var pievienoties arī Latvijas Valsts prezidente.

Jānis Ūdris,
“LV” speciālkorespondents Maskavā