Baumaņu Kārlim, Latvijas himnas autoram, 170

Nesen kādā Austrijas grāmatnīcā ieraudzīju krājumiņu, kura titullapā rakstīts: “77 valstu himnas”. Kādas tik tur nebija – no visiem kontinentiem, no visām pasaules malām, arī muzikāli – visdažādākās. Tūlīt pat meklēju – esam vai neesam šo 77 valstu starpā. Esam, protams, esam! Turklāt nošu lappusē, kas acīmredzot skenēta no oriģināla, – gods krājuma sastādītājiem! – ar visām garumzīmēm tekstā.

“Baumaņu Kārlis”. Autors nav zināms. Portrets atrodas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Himna – tā ir pavisam īpaša dziesma. Tāda, kuru dzirdot un vēl jo vairāk dziedot mugura pati no sevis iztaisnojas staltāk, acis iemirdzas spožāk, un tu jūties nevis kā ikdienas rūpju nogurdināta būtne, bet kā savai tautai un valstij piederošs pilsonis. Un tādās reizēs gluži neviļus atceramies arī Baumaņu Kārli – Latvijas himnas vārdu un mūzikas autoru, kuram, pēc jaunā stila rēķinot, 2005.gada 11.maijā aprit 170.dzimšanas dienas gadskārta.
Viņš šo pieminēšanu ir godam pelnījis, šis drošais, spītīgais limbažnieks (dzimis Viļķenes pagasta Indriķu muižā). Ar savu neatlaidību, fanātisko centību, uzticību paša izvirzītajiem mērķiem. Viņš nāk no tās paaudzes, kura pierādīja, ka latvietis arī var būt izglītots, gudrs, stiprs. Baumaņu Kārļa dzīves aktīvais laiks gadsimta ceturkšņa garumā ir saistīts ar Pēterburgu, uz kurieni Jāņa Cimzes skolotāju semināra absolvents pārceļas jau 23 gadu vecumā.
Savas dzīves virsuzdevumu Baumaņu Kārlis redz latviskās kultūras kopšanā, latviešu tautas modināšanā, studējošo tautiešu atbalstīšanā. Pēterburgā dzīvojošo latviešu pulciņš 60.gadu pirmajā pusē kļūst par latviešu progresīvās domas kalvi un centru. Baumaņu Kārli lielpilsētā sagaida Dāvids Cimze, gandrīz vienlaikus ar viņu Pēterburgā ierodas Krišjānis Valdemārs, tad arī Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Kronvalda Atis, vēlāk vēl citi. 1862.gadā sāk iznākt “Pēterburgas Avīzes”. Sākas jaunlatviešu aktivitātes literatūrā, mākslā, mūzikā, sabiedriskajā darbībā, un Baumaņu Kārlis ir visu šo pasākumu mutuļa pašā centrā. 70.gados priekšplānā izvirzās muzikālās intereses – privātā ceļā viņš papildinās gan klavierspēlē, gan kompozīcijā.
Lai arī daudziem viņa darbiem šobrīd ir vien vēsturiska vērtība, nav noliedzams tas, ka latviešu mūzikas vēsturē viņu vienmēr pieminēsim kā pirmo solo un kora oriģināldziesmu autoru. Arī kā vienu no stūrakmeņu licējiem latviešu Vispārīgo dziesmu svētku latviskā repertuāra celtnē. Bet tādas laimīgā iedvesmas brīdī radītas vīru kora dziesmas kā patriotiski sparīgā un skanīgā “Tēvijas dziesma” ar Lapas Mārtiņa vārdiem un jo īpaši vīrišķīgā, lepnā un garā nelokāmi stiprā “Trimpula” (Kā Daugava vaida) ar Ausekļa vārdiem Latvijas koru repertuārā ierakstītas uz mūžīgiem laikiem. Un, protams, arī “Dievs, svētī Latviju!”. Dziesma, kas pirmo reizi izskanējusi kā apsveikums Rīgā sabraukušajiem svētku dalībniekiem 1873.gada 26.jūnijā Rīgas Latviešu biedrības namā, Pirmo Vispārējo dziesmu svētku atklāšanas svinīgajā aktā. Lūgsna, kas par latviešu nacionālo himnu saukta jau ilgu laiku pirms šā nosaukuma oficiālās piešķiršanas. Par Latvijas valsts himnu tā apstiprināta 1920.gada jūnijā, šo statusu zaudējusi 1945.gada 19.jūlijā un atkal atguvusi 1990.gada 15.februārī.
…Baumann – latviski: celtnieks, būvētājs, būvmeistars. Vārdu dalīšanas laikā tādu uzvārdu atbilstoši savam amatam saņēma Baumaņu Kārļa vectēvs Tenis. Tenis Baumanis būvēja namus dzīvošanai, saimniekošanai, ikdienas vajadzībām. Arī Kārlis Baumanis visu mūžu ir cēlis savu – latviešu gara dzīves ēku. Līdz ar to piedalījies pamatu likšanā tai kultūras ēkai, kurā dzīvojam mēs pašlaik. “Dievs, svētī Latviju”, – kā rakstīja Matīss Kaudzīte, – varēs būt aizmirsta tikai tad, kad neatradīsies vairs nevienas latviski jūtošas sirds.” Tas pats jāsaka arī par pašu Baumaņu Kārli un viņa veikumu.

Ilma Grauzdiņa