Nesaprastais normālais, veselīgais bērns dzīvo un attīstās

“To, ka pēc šodienas sapratnes dzīvoju nepareizi, es nebaudu kā augstprātīgu atšķirību; tā vienkārši tas ir,” saka gleznotājs EDMUNDS LŪCIS sarunā par mākslas varēšanu, nevarēšanu un izpausmes brīvību.

Edmunds Lūcis: “Man patīk domāt, ka mākslinieks izpilda kādu nezināmu spēku uzliktu misiju. Varbūt tā ir Dieva dāvana, varbūt Dieva lāsts vai nirvāna, varbūt viss kopā.” Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Ļeņins esot teicis: māksla pieder tautai. Kādas, tavuprāt, ir attiecības starp mākslu un tās izprotamību tautas līmenī?

– Nekas nav tik universāls, lai būtu domāts visiem. Tikai visaugstākās lietas – brīvība, Dievs – varbūt paredzētas visiem, bet ne visiem tās vajadzīgas. Tomēr tām jābūt pieejamām. Līdzīgi ir ar mākslu. Tā nav nepieciešama visiem, bet tai jābūt pieejamai. Piemēram, Londonā valsts muzeju un valsts galeriju apmeklējumi ir par velti. Bet izprotamība? Tie paši mākslas krājumi Eiropā, – tur var atrast visu par mākslas virzieniem 20.gadsimtā, jūgendstilu, neoklasicismu, neoreālismu – tie visi atspoguļo mākslas attīstības gaitu. Latvijā tā attīstījās nedaudz savādāk. Bet Eiropā gandrīz jebkurš cilvēks plašajā klāstā var atrast to, ko viņš saprot, kas viņu aizkustina un uzrunā. Lai kādas būtu vispārīgās tendences Eiropas modernās mākslas telpā, tik un tā paralēli pastāv visdažādākie tēlotājmākslas stili un novirzieni. Tur ir demokrātijas vienīgais jaukums, ka tā ir toleranta pret mazākumu, kas gūst sabiedrības akceptu savai eksistencei. Normālā, attīstītā demokrātijā runāt par kāda mākslas skolas novirziena galu ir aplam. Visam ir sava vieta un tiesības dzīvot. Piemēram, uzskata, ka kubisms un sintētiskais kubisms bija tikai piecus gadus valdoša parādība, bet Eiropas mākslā vēl arvien ir cilvēki, kuri strādā kubisma manierē, un viņiem ir savi skatītāji.

– Teic, ka māksla pēdējos gadu desmitos kļūst arvien sarežģītāka, tā sauktajam vienkāršajam cilvēkam nesaprotamāka. Ir ienācis perfomances jēdziens, dažādas abstraktās mākslas izpausmes.

– Ir nepieciešama jauna mākslas izpratne, it sevišķi Latvijā. Ir jāpieņem uzstādījums, ka tiesības pastāvēt ir visām mākslas izpausmēm, arī tādām, kuras ir saprotamas vien desmit cilvēkiem. Tādēļ tās nav ne sliktas, ne labas. Droši vien nepatīkamu uzbudinājumu cilvēkos rada māksla, kas viņiem nav saprotama un aizņem neadekvāti lielu vietu publiskajā telpā, un problēma rodas. Protams, publiku ir vieglāk ieinteresēt, rādot divgalvainu bērnu, nevis normālu zīdaini. Līdzīgi ir ar mākslu, arī tajā interesanta var likties nedaudz izkropļota izpratne par lietām. Kādā mākslas galerijā dzirdēju tekstu: cik tas ir neparasti, ka viens cilvēks glezno dabā. Tiešām, vasaras plenēri un ainavu glezniecība pēdējos gados ir guvuši popularitāti un jaunu uzplaukumu. Tas ir tas normālais un veselīgais bērns, par kuru presē ir maz atsauču, bet viņš dzīvo un attīstās.

– Abstrakcija mākslā vienlaikus dod lielas izpausmes iespējas, bet arī iespēju jebko uzdot par jebko. Vai ir kāda droša pazīme, kas ļauj atšķirt bezjēdzību no oriģinalitātes un varbūt pat ģenialitātes?

– Protams, nav. Te nonākam pie vecā joka par vistu un olu. Visgaišākie prāti nespēj vienoties par definīciju, kas ir māksla. Acīmredzot šī definīcija ir katram sava.

– Ir sens uzskats, ka īsta māksla dod pozitīvas izjūtas, ir harmoniska, skaista, kas sasaucas, piemēram, ar Dostojevska tēzi, ka skaistums izglābs pasauli. Tajā pašā laikā mūsdienu mākslā ir parādības, kuras raksturo kā nāves kultūru vai kultu ar destrukcijas pazīmēm.

– Ir naivi uzskatīt, ka māksla ir pozitīvu un vizuāli skaistu tēlu virknējums. Ir daudz skarbu un nebūt ne skaistu darbu, kuri raisa dziļu saviļņojumu. Kādu skaistumu un maigumu var atrast Dostojevska “Velnos”? Nekādu. Tomēr tā ir māksla. Līdzīgi varētu analizēt mūsdienu kino. Tas, ka tagad ir iespējams parādīties profesionāli vājām lietām, – jā, tā ir. Tikko vienīgais cenzors ir personīgā gaume un sapratne, var parādīties visādi nieki. Taču tas pieder pie izpausmes brīvības.

Edmunds Lūcis. Zila debess, zaļa jūra

– Tevi nodarbina jautājums par dievišķā vai velnišķā izpausmēm mākslā?

– Man patīk domāt, ka mākslinieks izpilda kādu nezināmu spēku uzliktu misiju. Varbūt tā ir Dieva dāvana, varbūt Dieva lāsts vai nirvāna, varbūt viss kopā. Cik vien pasaule pastāv, tik ir redzēts, ka sabiedrība, apstākļu sakritība vai kas cits mēģina nomākt indivīda vai tautas pašizpausmi. Māksla tik un tā izdzīvo. Krievu inteliģencei bija tāds teiciens: manuskripti nedeg.
Latvieši atkal teic, ka īlenu maisā nenoslēpsi. Var mēģināt māksliniekus padarīt par konformistiem, tiklab attiecībā uz politiku, kā uz naudu, bet īlens lien laukā. Ar īlenu es saprotu cilvēciskā ziņā patiesu mākslu.

– Vai grūtības ar pieminekļu tapšanu Kārlim Ulmanim un Konstantīnam Čakstem, pretošanās kustībai neliecina par to pašu izpratnes vai pat varēšanas problēmām mūsdienu Latvijas tēlotājmākslā?

– Kļūda ir uzstādījumā, ka politika un ideja nāk pirms mākslas. Pasaule zina tikai dažus lielus mākslas darbus, kas bijuši politiski angažēti. Mūsu Brīvības piemineklis šajā ziņā ir unikāls gadījums pasaules mērogā. Eiropā grūti tam atrast līdzinieku.
Ar Konstantīna Čakstes pieminekli ir dīvaini. Konkursa dalībnieki stāsta, ka sākumā meklējuši rakstos, kas viņš tāds ir, un tikai tad sapratuši, ka viņš ir pieminekļa cienīgs. Savukārt Kārļa Ulmaņa personība ir pretrunīga. Ceļot pieminekli cilvēkam, līdzi nāk daudz personīga, un ir pretenzijas, lai piemineklis būtu pieņemams visiem. Pret brīvību kā ideju nevienam nevarētu būt iebildumu. Esot bijis norādīts, ka jābūt konkrētai divmetrīgai K.Čakstes figūrai ar portretisku līdzību. Citādi būtu, ja tiktu iecerēts piemineklis pretošanās kustībai, antikolaboracionismam, visiem tiem, kas negāja ne vācu, ne krievu armijās.

– Vai skaidru simbolu uzstādīšana vispār nav šā laika problēma?

– Ja runājam par ideju cīņu, tad patlaban strīdas kolaboracionisti savā starpā: tie, kas sadarbojās ar vāciešiem, tagad sevi grib nolikt labākā situācijā – lielāki kolaboracionisti esot tie, kas sadarbojās ar komunistiem.
Jebkura sadarbība ar okupantiem ir kolaboracionisms. Gandrīz jebkurš šobrīd Latvijā dzīvojošs cilvēks ir vairāk vai mazāk ar to saistīts. Kamēr mēs nenomazgāsim savu dvēseli un neatzīsim, ka esam bijuši saistīti ar režīmu, nekā laba nebūs. Nav jāmeklē vaina citos. Vai cilvēkam nespiež dvēseli tas, ka viņš ir bijis neģēlis? Domāju, ka spiež. Daudzi izgāž savu niknumu uz citiem tieši tāpēc, ka viņiem dvēsele slima. Pat divdesmitgadniekiem nāk līdzi negatīvā ģimenes pieredze. No sadarbību laikiem daudz kas ir dziļi ieēdies cilvēkos. Kādu gan uzticību var izraisīt politiķis, kurš ir bijis piecās partijās,– un tomēr viņš tiek no jauna ievēlēts. Vajag saprast, ka tie ļaunekļi, padomju paliekas, aplam domājošie, politiski neizglītotie, tie nav no Marsa, tie esam tu un es, mūsu kaimiņi un vecāki.

– Kopš okupācijas laikiem ir pagājuši 15 gadi, bet joprojām ir pazīmes, ka arī mākslu pasaulē pastāv konjunktūra. Lasot atsevišķus izdevumus, šķiet, ka dažās mākslas nozarēs darbojas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki; tie tad arī saņem prēmijas. Par ko tas liecina?

– Esam Eiropas Savienībā un Transatlantiskajā telpā, tādā protestantiskā pasaules izpratnē, kurā iracionālām lietām ir ierādīta maza vietiņa. Esam nonākuši racionālisma pasaulē. Māksla savā iracionālismā tad šķiet nesaprotama un biedējoša, un to mēģina pieradināt, padarīt saprotamāku. Pirms kāda laika māksliniekiem piedāvāja apgleznot krēslus, ledusskapjus vai ko tamlīdzīgu. Tas ir saprotamāk, lūk, mākslinieki noder šo lietu apgleznošanai, mēs par to viņiem iedosim naudu. Bet ja viņi krāso ko nesaprotamu un runā ko nesaprotamu,– par dvēseli, atbildību, Dievu…
Mākslinieka vieta sabiedrībā ir saistīta ar valsts ideoloģiju. Tikko sākas kaut viegls totalitārisms, māksliniekiem sākas … tirgus. Papētīsim statistiku. Līdz 1934. gadam mākslai netērēja gandrīz neko, pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas sākās iepirkumi muzejiem, mākslas muzeju dibināšana pa visu Latviju. Kurzemē vēl pastāvēja Kurzemes katls, kad jau padomju vara deva māksliniekiem pasūtījumus par 58 000 rubļu.

– Trūka ideoloģijai atbilstošu mākslas tēlu. Vajadzēja, piemēram, tos pašus Ļeņina portretus un bistes.

– Ne tik vienkāršoti. Boriss Bērziņš nezīmēja ļeņinus, bet materiālu problēmu viņam neesot bijis. Daudzi taisīja klajus ideoloģiski angažētus darbus. Latvijā nebija tāda underground kā Maskavā un Ļeņingradā, kur rinda mākslinieku nesadarbojās ar režīmu, viņiem neļāva izstādīties, viņi darbojās dīvainā mākslas telpā, paralēlā oficiālajai. Latvijā tikai daži mākslinieki darbojās līdzīgi, gan ne viņu politiskās pārliecības, bet personīgo īpašību dēļ.

– Pēc kādiem principiem tu centies vadīties glezniecībā?

– Pēc visiem augstajiem vārdiem, ko šeit esmu runājis, ir grūti izteikties par sevi. Gribētos jau būt tikpat labam un pareizam. Jāsaka, esmu centies būt godīgs. Netieku vaļā no domas par mākslinieku kā par misijas izpildītāju. Ir tādi glezniecības paņēmieni, knifi un sižeti, kurus atkārtojot mans darbs būtu komerciāli izdevīgāks. Bet, jo ilgāk dzīvoju, jo lielākas prasības man ir pret to, kā es gleznoju, un jo mazākas prasības pret sadzīvi. Ir sajūta, ka tu esi ceļā uz kaut ko, ka viss labākais glezniecībā man vēl priekšā.

– Stāsta, ka mākslinieki Latvijā ar savu māksliniecisko darbību vien nespēj nodrošināt materiālo izdzīvošanu.

– Tas ir mīts, tādu, kas to spēj, ir krietni vairāk, nekā tu varētu iedomāties. Daudziem ir citāda sapratne par dzīvošanu un par eksistences vilkšanu. To, ka pēc šodienas sapratnes dzīvoju nepareizi, es nebaudu kā augstprātīgu atšķirību; tā tas vienkārši ir.

– Melngalvju namā no 1. jūnija būs skatāma tava izstāde.

– Jā, tajā mēģinu piepildīt savus uzstādījumus. Nupat pavasarī biju Venēcijā, un šajā sakarībā man ir divi galvenie uzstādījumi: absolūts godīgums un cenšanās pēc kvalitātes. Tāpēc ne par vienu izstādi neesmu tā uztraucies kā par šo, un esmu pats saskatījis tās vājās puses. Būs bildes arī no iepriekšējiem Venēcijas braucieniem. Pašreiz gandrīz katra otrā izstāde Rīgā ir par Venēciju. Man tā gan nav modes lieta, es Venēciju gleznoju jau tad, kad citi to nedarīja, un gleznošu, kad tā varbūt vairs nebūs “modē”. Venēcija ir garīgas brīvības pilsēta, sadzīve tur nav nekāda medus maize, bet tur ir sapratne par vērtībām, kādas man patīk, un māksla tur ieņem lielu vietu. Neredzēju nevienu spēļu automātu vai seksšopu. Venēcija ir dvēseliskas aristokrātijas pilsēta. Baznīcās ir daudz patiesu mākslas darbu. Staigājot gar mākslas galerijām, pēkšņi saista kāda glezna logā, man par to ir atkal un atkal jādomā, un izrādās, ka tas ir Moriss Utriljo. Venēcijā es jūtos vairāk mājās nekā Rīgā.

Guntars Laganovskis, “LV”
guntars.laganovskis@vestnesis.lv