Par Eiropas nākotni 60 gadus pēc Otrā pasaules kara

Procedūra: rezolūcija
Debates: 2005.gada 11.maijā
Balsojums: 2005.gada 12.maijā

Eiropas Parlamenta (EP) deputāti trešdien, 11.maijā, pauda savu nostāju par to, kādu viņi redz Eiropu sešdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara.
Deputāti izteica gandarījumu par to, ka «pēc daudziem gadu desmitiem, kas pavadīti padomju kundzībā vai okupācijā, vai arī citās komunistiskās diktatūras iekārtās, tagad arī Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstis un tautas var dzīvot brīvībā un izmantot tiesības noteikt savu likteni». Dokumentā deputāti atzīst, ka Eiropas integrācijas process palīdzēja pārvarēt pēckara diktatūras gan jaunajās dalībvalstīs, gan Spānijā, Portugālē un Grieķijā.
Deputāti pieminēja kara upurus, ko zaudēja visas puses, un uzskata šos upurus par kopīgu Eiropas traģēdiju, «izsakot pateicību visiem, kas deva savu ieguldījumu, lai atbrīvotos no nacionālsociālisma», un «īpašu cieņu apliecinot visiem sabiedroto karavīriem, kas ziedoja savu dzīvību, un tautām, sevišķi Amerikas Savienoto Valstu, Apvienotās Karalistes, Padomju Savienības un citu sabiedroto valstu tautām», atceroties, «ka dažām tautām Otrā pasaules kara beigas nozīmēja jaunu tirāniju, ko radīja staļinistiskā Padomju Savienība».
Ar paziņojumiem uzstājās Eiropadomes pašreizējais priekšsēdētājs Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers, Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Barrozu un Eiropas Parlamenta deputāti.
Ž.K.Junkers uzsvēra, cik svarīgi ir atcerēties tos cilvēkus, kas cieta vai krita karā, jo šī paaudze mieru un labklājību jau uztver kā pašsaprotamu. Viņš pateicās gan Krievijai, gan ASV karavīriem, kuri Otrā pasaules kara laikā upurēja savu dzīvību par labu Eiropai, bet jo īpaši Ž.K.Junkers apliecināja cieņu Lielbritānijai, bez kuras Otrāo pasaules karu «nebūtu izdevies uzvarēt,» — Lielbritānijas tauta bija tā, kura toreiz spēja pateikt viennozīmīgu nē nacismam. Runājot par miera un brīvības gadiem Eiropā pēc kara, Ž.K.Junkers atzina, ka Eiropas centrā un austrumos cilvēkiem šīs brīvības nebija, «Baltijas valstis tika inkorporētas citā valstī ar spēku un no vienas nelaimes nokļuva citā (..), un uzsvēra, mēs lepojamies, ka šīs valstis tagad ir mūsu vidū».
Ž.Barrozu atzīmēja, ka daudzām Eiropas valstīm Otrais pasaules karš beidzās tikai pēc Berlīnes mūra krišanas. Daudzas valstis pēc kara zaudēja iespējas noteikt savu politiku, citas zaudēja suverenitāti. Portugālē vēl pirms 30 gadiem valdīja totalitārisms: «Arī man astoņpadsmit gadu vecumā Eiropa nozīmēja to pašu, ko jēdziens «demokrātija», manas paaudzes cilvēki par to cīnījās, un tāpēc mēs saprotam Centrālās un Austrumeiropas valstis.»
Ģirts Valdis Kristovskis (Latvija) aicināja balsot par rezolūciju, paužot gandarījumu, ka pirmo reizi Eiropas Parlaments spēj vienoties un nosodīt abu pušu — fašisma un staļinisma — noziegumus. (skat. zemāk)
Tatjana Ždanoka (Latvija) neatbalstīja rezolūciju, jo, pēc viņas domām, vairāki tā panti var izraisīt cilvēktiesību pārkāpumus Latvijā un Igaunijā: «Šo valstu padomju okupācijas pieminēšana novedīs pie bīstamām sekām cilvēkus, kas tur ieceļojuši pēc Otrā pasaules kara.» T.Ždanoka pieminēja, ka Saeimā pirms divām nedēļām pieņemta deklarācija, kas lūdz EP atbrīvot Latviju no tās saistībām pret daudziem tūkstošiem tās iedzīvotāju. Deputāte pieminēja savus vecākus: «Nedomāju, ka var prasīt šādu cilvēku repatriāciju, kā to pieprasa šī Latvijas deklarācija. Nevēlos, lai Latvija kļūtu par otrajiem Balkāniem.»

Ceturtdien, 12.maijā, balsojot ar 463 balsīm par, 49 pret un 33 atturoties, pieņēma rezolūciju, kas veltīta Otrā pasaules kara 60. gadadienai. Rezolūcija nosoda gan nacionālsociālistiskā režīma noziegumus, gan tirāniju, ko “radīja staļiniskā Padomju Savienība”.
EP deputāts Aldis Kušķis pēc balsojuma uzstājās ar uzrunu, skaidrojot savu balsojumu Eiropas Parlamentā.
Šajā rezolūcijā pirmoreiz rakstiski nostiprināta izpratne par staļinisko tirāniju un Padomju Savienības diktatūru Austrumu un Centrālajā Eiropā. A.Kušķis uzskata, ka ar to tiek atvērta pilnīgi jauna lappuse Eiropas Parlamenta darbam vēsturiskās patiesības skaidrošanā.
«Esmu patiesi gandarīts, ka mans un manu kolēģu darbs Eiropas Tautas partijas un Demokrātu grupā ir vainagojies ar panākumiem visaugstākajā līmenī un Parlaments ir pieņēmis šo rezolūciju. Tas ir ārkārtīgi nopietns lēmums, par kuru esam ļoti stingri iestājušies un uzstājīgi pārliecinājuši savus kolēģus. Tagad ir jāturpina iet uz priekšu skaidrojot un motivējot, jo vēsturiskā patiesība prasa starptautiski pētīt un nosodīt padomju totalitāro komunismu. Ne visiem Eiropas politiķiem tas ir viegls solis,» uzsvēra A.Kušķis. 
Aldis Kušķis īpaši uzsvēra vairākus punktus rezolūcijā, kas dod pamatu turpmākam darbam, pētot Baltijas valstu padomju okupāciju un staļinistiskās Padomju Savienības diktatūru Austrumu un Centrālajā Eiropā. Viens no šādiem akcentiem ir aicinājums visām pasaules valstīm atvērt izpētei Otrā pasaules kara dokumentu arhīvus.
Debates un rezolūciju par Eiropas nākotni 60 gadus pēc Otrā pasaules kara vēl šā gada sākumā ierosināja Nāciju Eiropas grupas deputāti Ģ.V.Kristovskis un Vojcehs Roskovskis. Vakar pieņemtais dokuments tapis kā kompromiss starp gandrīz visām EP pārstāvētajām politiskajām partijām. Tieši šā iemesla dēļ, kā parlamenta debatēs atzīmēja Ģ.V.Kristovskis, «diemžēl deklarācijā viss vēl nav pateikts». Deputāts uzsvēra, ka «rezolūcijas tekstā, pretēji ASV prezidenta teiktajam Rīgā, kompromisa dēļ netika pieminēts ne Molotova – Ribentropa pakts, ne arī Jaltas līguma fakts».
Nāciju Eiropas grupa ir viena no septiņām politiskajām frakcijām, kurās apvienojušies Eiropas Parlamenta deputāti un kura aizstāv Eiropas Savienību, kurā tiek respektēta nacionālā identitāte, saglabāts kultūras mantojums un nodrošināta valodu dažādība.

EP Nāciju Eiropas grupas deputāts Ģirts Valdis Kristovskis:

Cienījamie kolēģi! 60 gadus pēc Otrā pasaules kara ar pārliecību var teikt, ka Eiropas Savienība ir labākais līdz šim pieredzētais valstu sadarbības modelis vecajā kontinentā.
Karus Eiropā aizstājis dialogs, tomēr izlīgums, dziļa vēsturiskās patiesības izpratne, valstu un politiķu ieinteresētība tajā joprojām nav panākta.
Jā, šajās dienās kopīgi atzīmējam vienu no lielākajām cilvēces uzvarām pār nacistisko ideoloģiju, pieminam fašisma upurus un noliecam galvas kritušo cīnītāju priekšā.
Jā, ir gandarījums, ka Eiropas Parlaments visa politiskā spektra ietvaros ir spējis vienoties par rezolūciju Otrā pasaules kara beigu sakarā un pirmo reizi vienlaikus vērtē un nosoda abu – kā nacistiskā, tā arī komunistiskā – režīmu noziegumus.
Kolēģi! Mūsu kopīgajā deklarācijā nepārprotami teikts, ka nevar būt izlīguma bez vēsturiskas patiesības, ka tikai stipra Eiropa spēj piedāvāt risinājumus, kā pārvarēt pagātnes sekas, kuru pamatā ir netaisnība un pusgadsimtu ilgusi sociālā, politiskā un ekonomiskā ieslodzīto nāciju degradācija!
Diemžēl šajā Eiropas Parlamenta deklarācijā viss nav pateikts.
Nepieņemams ir arī Žana Kloda Junkera vakar (10.maijā – red.) Maskavā teiktais, ka vēsture ir sarežģīta un šo jautājumu risināšana ir nākamo paaudžu jautājums.
Tikai stiprie sauc lietas īstajos vārdos. ASV prezidents Džordžs Bušs pirms dažām dienām Rīgā nepārprotami teica: “Jaltas līgums sekoja netaisnīgajai Minhenes un Ribentropa-Molotova pakta tradīcijai. Toreiz atkal runāja stipras valdības, tas notika uz mazu tautu brīvības rēķina. Pēc mēģinājuma ziedot brīvību stabilitātes vārdā kontinents palika sadalīts un nestabils.”
Tie ir patiesi vārdi!
Teikto apliecina reāls aukstais karš Eiropā gandrīz pusgadsimta garumā. Ikviens Eiropas Parlamentā zina, ka bailēs no totalitārā, ciniskā un agresīvā padomju režīma invāzijas Eiropas drošības interesēs tika izveidota Ziemeļatlantijas savienība – NATO. Tas apliecina, ka Rietumiem pēc Otrā pasaules kara nebija uzticības tādam sabiedrotajam kā Staļins. Nepieņemama bija Staļina veidotā ļaunuma impērija, lai gan pirms tam kopīgi svinēta uzvara pār nacistisko ideoloģiju...
Cienījamie kolēģi! Domājot par Eiropas nākotni, iepriekš teiktais ir cieši jāpatur prātā.
Ir pagājuši 60 gadi kopš Otrā pasaules kara, un Eiropa kopīgi ar sabiedrotajiem veido savu nākotni. Diemžēl joprojām PSRS tiesību pārmantotāja Krievija savos izteikumos noliedz gan Austrumeiropas valstu ietekmēšanu, gan manas valsts – Latvijas, arī Lietuvas un Igaunijas okupāciju! Pazemojoša ir šāda vēsturiskās patiesības noliegšana, apzināta komunistiskā režīma noziegumu uzturēšana, tā ir necieņa pret režīma upuriem un cietušajiem. Taču tas notiek! Krievija mēģina noturēt iespējas, lai manipulētu ar sabiedrisko domu pasaulē. Krievija aktualizē un pārspīlē nepilsoņu problemātiku Latvijā, taču vienlaikus turpina pārkāpt totalitārā padomju režīma upuru, cietušo un viņu tuvinieku cilvēktiesības, jo tiek noliegtas viņu ciešanas un zaudējumi.
Šāda Krievijas attieksme neveicina izlīgumu starp Krieviju un brīvību atguvušajām Austrumeiropas un Baltijas valstīm. Ir nepieciešama patiesa komunisma noziegumu nosodīšana un to seku risināšana Eiropas stabilitātes un nākotnes interešu vārdā. Aicinu balsot par rezolūciju.

EP rezolūcija par 60. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām 1945. gada 8. maijā

Eiropas Parlaments,
“A) atzīmējot 60.gadadienu, kopš Eiropā 1945.gada 8.maijā nacistiskās Vācijas kapitulācijas rezultātā beidzās Otrais pasaules karš,
B) pieminot un sērojot par visiem nacistiskās tirānijas upuriem,
C) īpaši pieminot visus holokausta upurus,
D) pieminot un sērojot par kara upuriem, ko zaudēja visas puses, un uzskatot šos upurus par kopīgu Eiropas traģēdiju,
E) izsakot pateicību visiem, kas deva savu ieguldījumu, lai atbrīvotos no nacionālsociālisma – uz necilvēcību un tirāniju balstītas sistēmas, un uzskatot, ka šo atbrīvošanos simbolizē 1945.gada 8.maijs,
F) īpašu cieņu apliecinot visiem sabiedroto karavīriem, kas ziedoja savu dzīvību, un tautām, sevišķi Amerikas Savienoto Valstu, Apvienotās Karalistes, Padomju Savienības un citu sabiedroto valstu tautām, kuras cīnījās karā pret nacismu un fašismu, un izsakot pateicību tautām, kas stingri atbalstīja brīvības un demokrātijas atjaunošanu lielākajā mūsu kontinenta rietumu daļā,
G) atceroties, ka dažām tautām Otrā pasaules kara beigas nozīmēja jaunu tirāniju, ko radīja staļiniskā Padomju Savienība,
H) apzinoties, cik lielas ciešanas, netaisnību un ilgstošu sociālu, politisku un ekonomikas degradāciju nācās piedzīvot nebrīvē esošajām tautām, kas atradās uz austrumiem no tā sauktā dzelzs priekškara,
I) izsakot atzinību par Centrālās Eiropas un Austrumeiropas tautu panākumiem, kas gūti, nostiprinot tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu pēc demokrātiskajām revolūcijām, kurās šīs tautas gāza komunistiskos režīmus un pašas atguva brīvību,
J) uzskatot Eiropas integrācijas procesa un transatlantiskās alianses panākumus, kā arī mieru un labklājību, ko tie nesuši, par pārliecinošu atbildi uz secinājumiem, kuri gūti no pagātnes nelaimēm un neveiksmēm:
1) uzsver, ka svarīgi ir pagātnes atmiņas saglabāt dzīvas, jo bez patiesības un piemiņas nav iespējama samierināšanās; vienlaikus uzsver, ka tikai stipra Eiropa var piedāvāt līdzekļus, kas palīdz tikt pāri pagātnes šausmām;
2) pauž cieņu un godina visus, kas cīnījās pret tirāniju, it īpaši tos, kuri kļuva par tās upuriem;
3) vēlreiz apliecina savu apņēmību veicināt miermīlīgu un plaukstošu Eiropu, kuras pamatā ir tādas vērtības kā cilvēka cieņas respektēšana, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana;
4) apstiprina savu vienoto nostāju pret jebkuru totalitāru režīmu, lai uz kādu ideoloģisko pārliecību tas būtu balstīts;
5) atzinīgi vērtē šo pirmo iespēju svinēt gadadienu kopā ar deputātiem, kas ievēlēti no visām 25 Eiropas Savienības valstīm, un uzskata šo iespēju par izpausmi aizvien ciešākai to mūsu tautu un pilsoņu savienībai, kuri ir pārvarējuši dalījumu agresoros un upuros, uzvarētājos un zaudētājos, par piemērotu brīdi, lai dalītos mūsu atmiņās un apvienotu tās, veidojot patiešām kopēju Eiropas atmiņu, kā arī par iespēju novērst nacionālisma un totalitāra režīma atkārtošanos;
6) atzinīgi vērtē to, ka pēc daudziem gadu desmitiem, kas pavadīti padomju kundzībā vai okupācijā vai citās komunistiskās diktatūras iekārtās, tagad arī Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstis un tautas var dzīvot brīvībā un izmantot tiesības noteikt savu likteni; apsveic Vācijas apvienošanos un to, ka desmit Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstis ir pievienojušās vai drīz pievienosies Eiropas Savienībai;
7) uzsver, ka Eiropas integrācijas process ir palīdzējis likvidēt gandrīz visas pēckara diktatūras Eiropas kontinentā — gan Centrālajā Eiropā, gan Austrumeiropā, kā arī Spānijā, Portugālē un Grieķijā;
8) paziņo, ka Eiropas integrācijas process un Eiropas Savienības kā miera parauga turpmāka attīstīšana ir tautu brīvas izvēles rezultāts, lai lemtu pašiem savu likteni un uzņemtos saistības pašiem veidot kopīgu nākotni;
9) paziņo, ka saskaņā ar Helsinku nolīgumiem nevienai valstij nav tiesību izlemt citas valsts likteni;
10) aicina visas valstis padarīt pieejamus savus arhīvus attiecībā uz Otro pasaules karu;
11) uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, ar Eiropas Savienību asociēto valstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomes dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Amerikas Savienoto Valstu Kongresam.”

EP Masu saziņas līdzekļu ģenerāldirektorāta preses dienests; Baiba Sējāne, EP deputāta Ģ.V. Kristovska palīdze; Sandra Biseniece, EP deputāta A. Kušķa kosultante