"Igaunijas pilsone netiek uz Latviju"

"Eesti Päevaleht"

— 2000.09.06.

Sieviete, kam ir nepieciešama nepārtraukta aprūpe, cer uz starptautisko organizāciju palīdzību.

Igaunijas pilsone, kurai ir nepieciešama nepārtraukta aprūpe, gandrīz divus gadus bez rezultātiem centusies iegūt tiesības dzīvot pie meitas Latvijā un tagad cer tikai uz Igaunijas valsts un starptautisko organizāciju palīdzību.

"Vienīgā iespēja dzīvot Latvijā meitas ģimenē ir fiktīvas laulības," teica krieviete Vera Obrubova (54), kura Tallinas slimnīcā atgūstas pēc smagas slimības lēkmes. Tīrā igauņu valodā runājošās I grupas invalīdes acis kļūst mitras, jo, lietu godīgi kārtojot, viņai pēc būtības nav iespēju doties dzīvot pie meitas Liepājā. Taču sieviete, kam ir spēcīgi līdzsvara traucējumi un pārciestas dzīvībai bīstamas slimības lēkmes, viena pati galā netiek.

Latvijas vēstniecībā Igaunijā un no migrācijas departamenta Obrubova uz savu uzturēšanās atļaujas pieprasījumu atkārtoti ir saņēmusi noteiktu noliedzošu atbildi.

Kā atzina kāda Latvijas konsulāta darbiniece, pārcelšanās uz dzīvi pie meitas pēc Latvijas likumiem praktiski nav iespējama. Viņa piebilda, ka Igaunijas pilsonei tas varbūt beigu beigās kaut kā arī būtu iespējams. Pirmajā reizē, kad Obrubova griezās Latvijas konsulātā, viņai tā arī atbildēja: tā kā viņa ir Igaunijas pilsone, viņai vajadzētu varēt palīdzēt. Taču nākamajās reizēs viņai ir pateikts pārliecinošs "nē".

Pēc Igaunijas iekšlietu ministrijas vicekanclera Tīta Sepa vārdiem, pēc starptautiskām tiesībām meitai ir jābūt iespējai ņemt slimo māti pie sevis, jo darīšana ir ar ģimenes apvienošanos. Taču Latvijas likumdošana neuzskata par ģimenes apvienošanos pieauguša bērna un mātes apmešanos uz dzīvi kopā.

"Starptautiskajām tiesībām būtu jāpalīdz", teica Seps. "Igaunijā līdzīgas tiesas prāvas beidzas ar to, ka Igaunijas likums tiek uzskatīts par zemāku un valstij ir jārīkojas pēc starptautiskām tiesībām."

Pēc Igaunijas tautību ministra padomnieka Mihkeha Līva vārdiem, Igaunijas likums par ārzemniekiem paredz iespēju, ka aprūpi prasošo vecāku un vecvecāku un viņu bērnu un mazbērnu gadījumā ir darīšana ar ģimenes apvienošanos. "Taču pagaidu uzturēšanās atļaujas saņemšana prasītu vienu līdz divus gadus laika. Ja pirmajā gadā kvotas dēļ atļauju neizdodas iegūt, tad nākošajā gadā esi rindā ar priekšrocībām," viņš piebilda. "Šī visur pasaulē ir mokpilna un birokrātiska procedūra." Obrubova ir Latvijā griezusies arī pie EDSO misijas, kas nodarbojas ar cilvēktiesībām, taču nav vēl saņēmusi atbildi.

Pēc Tīta Sepa vārdiem, slimās mātes lietu kārtošanā Rīgā varētu palīdzēt Igaunijas vēstniecība. "Vēstniecība tālab tieši ir domāta, lai palīdzētu saviem pilsoņiem," viņš teica, piebilstot, ka Igaunijas pilsonības un migrācijas departaments varētu no savas puses palīdzēt Latvijas kolēģiem noskaidrot konkrēto gadījumu. Tajā pašā laikā otrai valstij nav nekādu tiesību noteikt, kā kaimiņu valstij ir jāizturas, jo likumi un lēmumi ir valsts iekšēji jautājumi.

Obrubovas veselība būtiski pasliktinājās pirms trim gadiem. Visu šo laiku viņa ir tikusi galā, pateicoties labiem kaimiņiem, taču nesen kaimiņi paši pārcēlās uz Krieviju pie bērniem.

Vasarā pie vecmāmiņas bija 13 gadu vecā mazmeita, un tagad šeit ir meita. "Tā var izjukt ģimene, ja meita visu laiku ir projām no ģimenes pie mātes," Obrubova bija norūpējusies par meitu.

Lai gan Igaunijas likums par ārzemniekiem paredz, ka vecvecāki, vecāki, bērni un mazbērni tiesīgi saņemt atļauju dzīvei Igaunijā ģimeņu apvienošanās kārtībā, ja nepieciešama aprūpe, tomēr garais un sarežģītais birokrātijas process liek šiem cilvēkiem meklēt nelegālus ceļus.

Kāds dēls slepeni atveda uz Igauniju 90 gadu vecu māti no Vidusāzijas, jo oficiāli nokārtot dokumentus neizdevās. Nelegāli dzīvojošā māte tika atklāta, kad viņa salauza kāju un bija vajadzīga ārsta palīdzība.

Cerību dzīvot kopā Igaunijā vai Krievijā un savstarpēji palīdzēt ir zaudējuši arī kāds I grupas invalīds — dēls — un viņa māte. Ar grūtībām viņi apciemo viens otru, taču šajā laikā dēls ir aprūpēts. Dēls gan varētu pārcelties uz nespējnieku pansionātu, jo viens viņš galā netiek. Taču jauns vīrietis nevēlas dzīvot galvenokārt veciem cilvēkiem domātā Iru pansionātā, un tā viņš staigā no slimnīcas uz slimnīcu. Taču viņam ir māte, kas jebkurā no abām valstīm varētu viņu aprūpēt.

"Iet maksas pansionātā vai ņemt aprūpētāju viņi nevar naudas trūkuma dēļ," stāstīja Mustamē slimnīcas sociālā darbiniece Marianne Laisa. "Katrs sociālās sfēras darbinieks var pastāstīt līdzīgus piemērus, un to priekšā mēs esam bezspēcīgi," teica Laisa.

Anneli Ammas