"Putins — lielais vājais"

"Die Welt"

— 2000.09.08.

Krievija nav vāja, bet bezatbildīga.

Apmēram desmit gadu televīzija Krievijā ir bijusi svarīgākais sabiedrības politiskās un sociālās kontroles līdzeklis. To rokās, kuriem pieder raidlaiks, ir arī politika. Demokrātiskās procedūras ir vienīgi varas ietvars, kas balstās uz visām iespējamajām manipulācijām, sākot ar sabiedriskās domas viltojumiem un līdz pat balsošanas rezultātu ietekmēšanai. Šajā ziņā ugunsgrēks Ostankinas televīzijas tornī ir simbolisks. "Činovņikiem" Kremlī ugunsgrēks Ostankinā patiesi bija katastrofa, ko nevar teikt par "Kursk" katastrofu.

Saka, ka šodien Krievijā valsts ir vāja. Tā nav taisnība. Mūsu valsts nav vāja, bet bezatbildīga. Un tieši pret saviem pilsoņiem, pret sociālajiem pienākumiem, kurus tā nepilda, un no kuriem mēģina atbrīvoties. Kas attiecas uz milzīgās birokrātijas spēku, visu iespējamo "stipro" un policijas sasaisti, kā arī uz to gatavību lietot spēku, tad pašreizējā "demokrātiskā" Krievija ne tikai neatpaliek no bijušās Padomju savienības, bet ir to jau sen apsteigusi.

Šodien Krievija vairs nav supervara. No varas ar varenu, lai arī ne vienmēr efektīvu industriju mēs to pārvēršam par klasisku izejvielu piegādātāju Rietumiem, par kapitālistiskās sistēmas perifēriju. Mēs kļūstam par "Augšvoltu ar kodolraķetēm".

Krievijai nav vajadzīga "valsts nostiprināšana", bet sociālās reformas, strukturāli pārveidojumi, kas radītu lielāku vienlīdzību un stimulētu ekonomikas attīstību, kura būtu vērsta uz pārstrādājošās industrijas attīstību un nevis uz izejvielu eksportu, kas tautas lielākajai daļai pavērtu pieeju informācijas tehnoloģijām. Taču ne izejvielu magnāti, ne arī policijas ģenerāļi nav ieinteresēti šādās reformās. Tāpēc īstas sociālās un ekonomiskās reformas nenotiek. Tās vēl nekad nav nopietni iztirzātas.

Pašreizējā Krievijas varas sistēma ir mantojusi ne tikai armiju vien, bet arī varenu propagandas sistēmu. Tā pat tiek attīstīta vēl tālāk, vecās smadzeņu skalošanas metodes papildinot ar jaunajām amerikāņu aģitācijas metodēm. Tā nekad nav ļāvusi brīvi privatizēt masu medijus, bet tos pakļāvusi dažu oligarhu kontrolei, kuru vairākums ir cieši saistīts ar Kremli. Putins ir kļuvis par birokrātijas propagandas simbolu. Par policejiskas valsts piekritēju iedvesmotāju. Krievijas padomnieki imidža jautājumos no Rietumu kolēģiem atšķiras ar pilnīgi citu izpratni par uzdevumiem un lomu sabiedrībā. Rietumos mums ir darīšana ar ekspertiem, kas pilda tīri tehniskas funkcijas. Pie mums "politiskie tehnologi", mēģinot politiķiem radīt imidžu praktiski no nekā, paši sevi ir padarījuši par daļu no elites. Viņi paši dodas uz intervijām, kur komentē un vērtē savu klientu rīcību.

Putina propagandas kampaņas jēga nebija tautai izskaidrot, kas šis cilvēks ir patiesībā. Tās uzdevums bija izveidot tēlu, kas ne tikai atšķīrās no patiesā, bet lielā mērā pat bija ar to pretrunā. Vladimirs Putins tika attēlots kā "spēcīgs vadītājs", kā "politiķis ar lielu gribasspēku". Taču viņš ir un arī būs vidēja līmeņa birokrāts, mūžīgais izpildītājs, pilnīgi bez paša gribas un bez politiskās iniciatīvas. Ja Putinam būtu bijusi stingra griba, ētika un politiskās ambīcijas, viņš nekad nebūtu kļuvis par prezidentu. Arī tāpēc, ka Jeļcins to būtu aizkavējis. Putina vājums bija jānosedz ar izteikumiem par viņa spēku. Viņa nedrošība — ar propagandistiskiem meliem par viņa noteiktību. Viņa bailes no nākotnes — ar varoņa drosmes demonstrēšanu kameras priekšā: mazvērtības komplekss tiek kompensēts ar pašslavināšanu.

Putinam trūkst Jeļcina mākas, pieredzes un arī instinkta. Viņš mēģina problēmas atrisināt mehāniski. Taču runa nav tikai par Putina personību vien. Krīzē atrodas visa varas sistēma. Tā ir mazas saujiņas ekonomiskās kundzības sistēma pār milzīgo vairākumu, kas demokrātijai neatstāj nekādas izredzes un kam vienlaikus ir nepieciešama demokrātiska fasāde. Jeļcins prata apvienot neapvienojamo. Taču viņa laiks ir pagājis.

Ar Putinu Krievijas elite ir ieguvusi vadītāju, kas ir pārāk vājš, lai kļūtu par pilnvērtīgu diktatoru, un par nepieredzējušu un bezpalīdzīgu, lai ielaistos uz demokrātiju. Krievijas vēsture māca, ka pie mums valdošajiem daudz tiek piedots. Tikai vājumu vien Krievija nepiedod.

Boriss Kagarlickis