Esmu pietiekami ilgi dzīvojis šajā pasaulē, lai zinātu, ka mode nāk un iet, un arhitekts zaudē, ja viņa ēka kļūst vizuāli nenozīmīga. Es strādāju gadsimtiem, paliekošām vērtībām. Ēkai jābūt laikmetīgai, nevis modernai, jo mode ir pārejoša. Man patīk nozīmīga un izteiksmīga arhitektūra, tāda, kas izsaka celtnes būtību un funkciju. Piemēram, Nacionālā bibliotēka. Tai ir forma, kuru noteikusi mana izcelšanās, jaunības gadi, pieredze, mana sajēga par zemi, valsti, tautu, folkloru, kultūru – šajā projektā tas viss ir sintezēts arhitektūras formā. Līdz ar to šī celtne šeit ir izteiksmīga. Nekur citur to nevar ielikt, no šīs zemes tā ir cēlusies, un šajā zemē tai ir jābūt. Tā ir kā piramīda, nevainojama forma, kas būs mūžīga. Iekšā var mainīt tehnoloģijas, bet paliks izteiksmīgā čaula, kas vēstī, ka tā ir specifiska celtne Daugavmalā, Latvijā.

Nodaļa no topošās grāmatas "Millenium. Skats uz Latviju" otrās daļas

–  Vai, esot Rīgā, uzvirmo bērnības, jaunības atmiņas?

– Jā. Esmu rīdzinieks, te piedzimu 1925. gadā, augu un gājus kolā. Dzīvoju Stabu ielā 49, Laubes mājā, pēc tam Ģertrūdes ielā 3 – tā bija interesanta māja, tur dzīvoja profesors Jānis Endzelīns, profesors Jāzeps Vītols, arī valdības vīri. Gāju 1.ģimnāzijā. Profesionālās karjeras ziņā pirmais svarīgais brīdis bija šajā ģimnāzijā. Katru gadu tur bija audzēkņu darbu izstāde. 1939./1940.gadā manu uzmanību saistīja kāda skolnieka arhitektonisks zīmējums. Nostājos pie darba, un tas uz mani atstāja tādu iespaidu, ka teicu: "Es būšu arhitekts!" Kopš tā brīža man nekas cits neeksistēja – būšu, un cauri.

–  No kā jums šāda mērķtiecība?

– Daudzas manas rakstura īpašības nākušas no mātes. Mūsu ģimenē augstā cieņā bija Rainis un viņa darbu filozofija, vispirmām kārtām darba ētika. Kad Rainis dzīvoja Baznīcas ielā, ar mammu pie viņa ciemojāmies. Man viņš patika. No Aspazijas man bija bail, viņa bija nervoza, bet Rainis bija ļoti labs. Sēdēju viņam klēpī un brīnījos.

–  Vai studējāt Raiņa darbus?

– Nē, iespaids man nāca tieši no mājas vides, no mātes attieksmes pret lietām. Filozofiju neesmu studējis. Ļoti paļaujos uz zemapziņu, uz iekšēju spēku. Es tam ticu, un tas man palīdz iet visur cauri. Man nav bail. Bailes nāk no tā, ko tu nezini. Varu būt nikns, bet ne iebiedēts, jo zinu, ka to pārvarēšu.

Man ir pašam sava reliģija, daudzējādā ziņā tā ir ticība pašam sev. Otrkārt, ir lietas, kas man ir nolemtas kā no augstāka spēka. Piemēram, ar bibliotēku, es zinu, ka tā tiks uzcelta. Kā un kad, to nevaru pateikt, bet zinu, ka tiks, līdz ar to neesmu ne dusmīgs, ne sarūgtināts. Tas tā ir, un tam tā ir jābūt.

–  Kad pats pirmoreiz bijāt bibliotēkā?

– Štutgartē pēckara gados, jo maniem vecākiem Mērijai Saulei—Sleinei un Pēterim Birkertam mājās bija ļoti plaša bibliotēka.

–  Vai no kara arī jums nebija bail?

– No kara visiem ir bail.

–  Kā nokļuvāt Amerikā?

– 1944.gadā ar kuģi devos projām no Latvijas. Māte palika, viņai likās, ka krievu okupācija būs kaut kas īslaicīgs. Kara beigās imatrikulējos Štutgartē Arhitektūras fakultātē. Ir trīs slavenas tehniskās augstskolas: Minhenē, Štutgartē un Cīrihē. Štutgartē man bija jātur līdzi studentiem, kas bija vecāki par mani, zaudējuši laiku vācu armijā un nu bija briesmīgi centīgi. Man bija jāapgūst arī jauns līmenis valodas prasmē.

Tam tiku cauri un sāku interesēties, ko darīt tālāk. Kurss man bija devis divas ievirzes – moderno, Bauhaus ievirzi, un nacionāli romantisko vācu Heimatstil . Mani neinteresēja ne viena, ne otra, mani interesēja skandināvi. Lielie iespaida devēji man bija Alvars Ālto, Svens Markēliuss, Arne Jākobsens, Eriks Gunnars Asplunds, bet visvairāk Sārinens. Teicu, ka man tik ļoti patīk Sārinena arhitektūra, ka gribu pie viņa strādāt. Tikai beigās konstatēju, ka man ir patikusi Sārinena juniora – Ēro Sārinena arhitektūra.

1949. gada decembrī, dabūjis diplomu Štutgartē, ar kuģi devos uz Ameriku. Mans sponsors nebija atnācis pretī, un paliku viens muitas zonā. Sagaidīt bija atnākusi tikai mana draudzene Silvija. Un muitas ierēdņi lūdza, vai viņas ģimene nebūtu ar mieru pieņemt mani uz laiku pie sevis. Silvija bija ar mieru. Aizņēmos 20 dolārus un devos meklēt Ēro Sārinena biroju. Atradu, bet tur uzreiz man nevarēja piedāvāt darbu, jo viņiem tajā brīdī divi darbi bija apturēti. Taču viņi negribēja mani pazaudēt un ieteica Čikāgas birojam "Perkins&Will", kur es varētu strādāt, kamēr Sārinena birojs man ko piedāvās. Aizbraucu uz Čikāgu (no 20 dolāriem, protams, man bija palikuši tikai kādi pieci), hotelī noliku mantiņas – pirmajā dienā par hoteli nav jāmaksā – un aizgāju uz minēto darba vietu. Tur mani nointervēja un piedāvāja darbu, teikdami, ka nākampirmdien jāsāk strādāt. Teicu, ka nevaru gaidīt līdz pirmdienai, jo man nav ko ēst un nav naudas. Viņi smējās un iedeva man avansu, piebilzdami, ka pirmoreiz kādam dod darbu un naudu vienā laikā.

Pēc gada Ēro Sārinens man zvanīja un sauca atpakaļ pie sevis uz Blūmfīldhilsu. Tā bija ļoti interesanta grupa, arhitekti, kuru vārdi tagad Amerikā ir labi pazīstami. Ļoti motivēta grupa. Četrus gadus strādāju pie Ēro Sārinena, tad nolēmu, ka jāredz kaut kas cits. Mani uzaicināja japāņu izcelsmes arhitekts Minoru Jamasaki vadīt viņa nodaļu. Tajā laikā Blūmfīldhilsa bija pasaules arhitektūras centrs. Profesionāli darbs tur tajā laikā bija ļoti radošs. Tad arī apprecēju Silviju, un piecdesmito gadu beigās mums jau bija divi bērni – Svens un Andra. Tolaik desmit gadus pavadījis mācekļa lomā, sāku veidot savu biroju.

–  Kāpēc Ēro Sārinens jums tā uzticējās un paņēma savā grupā?

– Daudzas lietas, kas manā dzīvē notiek, es nevaru izskaidrot. Ne visas sajūtas ir izsakāmas vārdos.

Ēro Sārinena birojā tika piesaistīti labākie arhitekti, graduāti no Hārvarda un Jēlas universitātēm. Tie visi bija pelēkos uzvalkos, strīpainām šlipsēm, īsiem matiem, vārdu sakot, nāca no amerikāņu skolas. Es nācu no vecās Eiropas, biju latvietis, man bija dotības skatīt lietas citādi. Ēro Sārinens droši vien bija ieinteresēts arī manā Vācijas izglītībā – biju graduēts būvētājs, labi izglītots arī materiālu, konstrukciju jomā, ne tikai skicīšu zīmētājs.

–  Kas jums patika pie Ēro Sārinena, ja reiz tiecāties nokļūt pie viņa?

– Jums atkal būs jāsamierinās ar mani – man ir daudz sajūtu, kuras nepakļaujas analīzei... Mana vēlēšanās arhitektūrā vienmēr ir bijusi nedarīt to, ko dara citi. Darīt kaut ko jaunu, savā ziņā izaicināt un mainīt iepriekšējo – nevis pievienoties, bet izrauties. Ēro Sārinens tajā laikā bija izrāvies no pārējās masas. Kur nu masas. Tajā laikā uz Ameriku bija atbraukušas tādas slavenības kā Valters Gropiuss, Ērihs Mendelszons, Ludvigs Mīss van der Roe un citi lielie dūži. Viņiem bija monopols uz jauniem arhitektiem. Tu gāji uz Hārvardu, lai mācītos kā Valters Gropiuss, gāji uz Ilinoisu, lai mācītos kā Ludvigs Mīss van der Roe. Tā bija jauna arhitekta izvēle – "gribu būt tāds vai tāds". Es negribēju būt tāds, kā kāds no viņiem. Tāpēc man imponēja Ēro Sārinens – viņš bija citādāks.

–  Vai atzīstat Ēro Sārinena ietekmi uz jums?

– Domāju, ka jā. Es nepiekrītu viņa darba metodei. Viņš darbojās tādā kā datortehnoloģijā. Uzdeva mums strādāt ar vienu problēmu, kad to izdarījām un izstādījām, viņš izvēlējās to, kas viņam patika, un teica: tā, tagad veidojiet savu versiju pēc šīs. Es arī tā strādāju, bet caur sevi, ne caur citiem cilvēkiem. Strādāju viens pats. Neesmu labs radītājs grupā, radu viens pats un nevēlos, lai man nāktu nepārdomāti iespaidi. Zinu, kurā brīdī ideja ir vērtējama.

Minoru Jamasaki bija vairāk manā gaumē, viņš strādāja pilnīgi spontāni. Viņš varēja, vakariņas ēdot, pēkšņi uz salvetes sākt zīmēt ideju.

–  Vai jums ir bijis tā, ka jāzīmē ideja uz salvetes?

– O, jā! Man papīrs ir vienmēr līdzi. Daudzas idejas manām celtnēm ir radušās lidmašīnā. Radīšanas procesā es nekad nezinu, kad tas brīdis būs. Koncepcija vispirms ir mazs simbols, no tās rodas nākamā ideja. Vispirms strādā mana zemapziņa, tāpēc bieži vien nevaru atbildēt uz jūsu jautājumiem. Zemapziņa sevišķi strādā tagad, vecumā. Es nepūlos, jo zinu, ka īstais brīdis agrāk vai vēlāk pienāks.

–  Kur jums radās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ideja?

– Mana radīšanas metode ir tāda: vispirms savākt visu iespējamo informāciju, ieskaitot apkārtni, dabu, ģeoloģiju, ģeogrāfiju, arī budžetu, lietotāja programmas un tā tālāk. Kad tas viss ir dabūts, tad vienā brīdī jūtu, ka man vairs nav ko prasīt. Tad ir tikai jāgaida, kas notiks. Var teikt, ka informācijas vākšana bibliotēkas projektam sākās, kad biju vēl bērns, tā ir visa mana audzināšana, mana māte... Man apkārt bija literāti, folkloristi. Mans tēvs ir nodarbojies ar latviešu folkloras vākšanu, bērnībā dzīvoju tajā gaisotnē. Tas ir svarīgs moments bibliotēkas veidolā. Kad vilku tās līnijas, es neteicu: «Tas ir Stikla kalns». Es to uzzīmēju un tikai tad redzēju, ka tas ir tas. Tas ir zemapziņas produkts.

Tā nebija pirmā skice. Es domāju par pilskalniem un bruņinieku pilīm, par citām lietām, kas Latvijā ir ar aci redzamas un kam ir vēsturiska nozīme. Bet tad lēnām izkristalizējās šis.

–  Cik no jūsu projektētajām celtnēm ir uzbūvētas?

– Kādas sešdesmit piecas. Nacionālās bibliotēkas projekts ir mans sāpju bērns. Man visi mani projekti ir tuvi, es katru parakstu, tikai citi netop desmit gadus... Ārpusē mani pazīst vispirms pēc Federālo rezervju bankas projekta Mineapolē, arī Stikla muzejs Korningā, apakšzemes bibliotēka Annārborā un vēl dažas ēkas ir pasaulē labi zināmas. Mans pirmais īstenotais projekts ir augstceltne, 23 stāvu dzīvojamā ēka Detroitā. Man patīk, ka konstrukcija iet augšā un no skeleta veidojas ēka.

–  Vai debesskrāpji jums patīk?

– Man beidzamā laikā nav bijis izdevības kaut ko tādu radīt. Ja piedāvātu, labprāt kaut ko būvētu Čikāgā, bet šajā jomā es neesmu zināms, jo arhitekti arī specializējas. Man nāk zināmas ievirzes pasūtījumi. Nestrādāju, teiksim, ar komerciālām vai dzīvojamām ēkām, man pasūta augstskolas, muzejus, bibliotēkas — nopietnas celtnes, kur vajag labu arhitektūru, nevis ātru konjunktūru.

–  Vai pasaules arhitektūrā jums ir autoritātes?

– Ir un nav. Mani ļoti interesē citu arhitektu domāšana. Radošais faktors arhitektūrā prasa just laikmeta garu. Varētu teikt tā: mani interesē, vai citi domā tāpat kā es, tāpēc skatos, ko citi dara. Nav tā, ka es dievinātu kādu tagad praktizējošu arhitektu. Man patīk vecmeistari, bet tos, kas ir mana vecuma un snieguma, apskatos un atstāju mierā.

–  Ko jums nozīmē materiāls – spārni vai smagumbumbas pie kājām? Kādas ir materiāla un idejas attiecības?

– Materiālu no idejas nevar atšķirt, ideja ir materiālā. Kad man nāk ideja, es jau zinu, kādā materiālā tā būs. Tas ir jāieliek iekšā manā "kompjūterā", informācijā, ko ielieku savā prātā, domājot par ideju.

–  Vai nav bijušas nerealizējamas idejas?

– Ir, bet tās ir sākums nākamajai idejai. Es bieži radu ideju, kas ir augstāka nekā sasniedzamais, un tad daru, cik iespējams, lai šim ideālam tuvotos.

–  Kādas iespējas arhitektam paver modernie materiāli un tehnoloģijas?

– Materiālu jomā notiek revolūcija. Tagad ir jaunas stikla tehnoloģijas, stikls tagad ir tas, kas agrāk bija ķieģelis. Nākotne ies vēl tālāk, tās materiāli būs mīksti. Forma augs, un tā būs amorfa, datori spēj tādas zīmēt, tāds jau ir Bilbao muzejs. Mēs zīmējām visu ortogonāli, galvenokārt taisniem leņķiem, bet tagad es jau strādāju poligonāli.

–  Tad jau mājas būs kā alas. Vai tādas ir praktiskākas?

– Daudz kas no tā, kas tagad notiek, nav praktisks, bet tā ir nākamā stadija.

–  Vai arhitektūrā ir mode?

– Jā, un no tās es baidos, pareizāk sakot, mode mani absolūti neinteresē, jo mani neinteresē īslaicīgas lietas. Esmu pietiekami ilgi dzīvojis šajā pasaulē, lai zinātu, ka mode nāk un iet, un arhitekts zaudē, ja viņa ēka kļūst vizuāli nenozīmīga. Es strādāju gadsimtiem, paliekošām vērtībām. Ēkai jābūt laikmetīgai, nevis modernai, jo mode ir pārejoša. Man patīk nozīmīga un izteiksmīga arhitektūra, tāda, kas izsaka celtnes būtību un funkciju. Piemēram, Nacionālā bibliotēka. Tai ir forma, kuru noteikusi mana izcelšanās, jaunības gadi, pieredze, mana sajēga par zemi, valsti, tautu, folkloru, kultūru, – šajā projektā tas viss ir sintezēts arhitektūras formā. Līdz ar to šī celtne šeit ir izteiksmīga. Nekur citur to nevar ielikt, no šīs zemes tā ir cēlusies, un šajā zemē tai ir jābūt. Tā ir kā piramīda, nevainojama forma, kas būs mūžīga. Iekšā var mainīt tehnoloģijas, bet paliks izteiksmīgā čaula, kas vēstī, ka tā ir specifiska celtne Daugavmalā, Latvijā.

–  Raimonds Pauls bija izteicies, ka bibliotēkas projekts var novecot.

– Šlāgeri novecos. Es runāju par simfonijām, kas komponētas pirms gadsimtiem, un tās būs aktuālas arī pēc gadsimtiem.

–  Vai arhitektūra ir sarežģītākā no mākslām?

– Ir. Neesmu dusmīgs uz māksliniekiem, tikai zinu, ka viņiem ir viegla dzīve salīdzinājumā ar arhitektiem, jo viņu atbildība ir ļoti maza. Mums atbildība ir "nāvīgi" liela.

–  Vai kādreiz ir gadījies kaut ko izdarīt nepareizi?

– Nē. Bet esmu darījis kaut ko, kas pasūtītājam nav pa prātam, jo viņiem bieži vien nav laba gaume, sevišķi investoriem. Man ir problēmas arī ar augstskolām, jo akadēmiķi arī vizuālajā domāšanā nav sevišķi spēcīgi. Kad jau uzcelts, tad viņi nāk un saka: "Ā, tagad es saprotu, tagad jums piekrītu..." Lai nonāktu līdz tam brīdim, nepieļaujot, ka viņi iznīcina domu, ir "jāpievelk". Pēc tam viņi nāk un atvainojas: "Labi vien ir, ka jūs tā darījāt, jums bija taisnība."

–  Vai tā būs arī ar Nacionālās bibliotēkas jauno ēku — ja tā tiks uzcelta, tad pašreizējās šaubas zudīs?

– Esmu pietiekami vecs, lai mana pieredze rādītu, ka tas tā būs. Tāpēc es te tik mierīgi varu sēdēt un ar jums runāt, citādi būtu nikns un mēģinātu kaut ko darīt, bet tas notiks pats par sevi, tikai jābūt pacietībai. Esmu strādājis jau ar sešiem Latvijas kultūras ministriem, tātad man pacietība ir.

–  Kā jutāties, saņemot Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu un Amerikas arhitektūras 2000.gada balvu?

– O, Lielā medaļa – tas bija ļoti skaisti! Biju pārsteigts un pagodināts. Uzskatu to par Latvijas Nobela prēmiju. Arī par gada balvu biju patīkami pārsteigts, lai gan cerēju, ka tas notiks. Par mani runā, ka esmu labs arhitekts, bet šī starptautiskā atzinība par šo ēku pasaka: tā ir laba celtne.

–  Vai esat māņticīgs? Nav grūti uzminēt, kāpēc tā jautājam – šis esot jūsu 13.bibliotēkas projekts.

– Es nemaz neesmu tos skaitījis. Kādi trīs, četri no visiem maniem bibliotēku projektiem nav īstenoti. Divas bibliotēkas tiek būvētas pašlaik 2000. gadā. Strādāju pie universitātes bibliotēkas Kalifornijā, tā ir uz pusi mazāka par LNB, un Sanhozē, Kalifornijā, pašlaik tiek būvēta tieši tik liela bibliotēka kā LNB, tajā apvienojas universitātes un pilsētas bibliotēka, tās mēģinās ieviest vienotu apkalpes sistēmu.

–  Tātad Amerikā bibliotēkas neuzskata par 20.gadsimta palieku, kas informātikas laikmetā vairs nebūs vajadzīgas?

– O, nē, tieši otrādi! Amerikā brīdina, lai nenododas tai cyberspace par daudz. Sanfrancisko bibliotēka sāka mest projām mazpatērētas grāmatas un saņēma lielus protestus. Bibliotēkas joprojām būvē! Ja drīkst tā teikt, šeit ir par daudz ieviestas šaubas par grāmatas lietošanu, un šķiet, ka visa pasaule ies tikai uz elektroniku un digitālo informāciju. Ir jāatšķir vienkārša bibliotēka, kurā lasītājs iet lasīt savu žurnālu vai ieslēgt datoru, no Nacionālās bibliotēkas, kas ir vēsturisku materiālu krātuve, arhīvs.

–  Vai šo bibliotēku varētu veidot par tādu kā nacionālo centru?

– Tad ir jāzina, kas tajā ietilpst. Ātrija telpās var rīkot izstādes, augšējā trīsstūrī būs ceremoniju telpa, no kuras varēs pārskatīt Rīgu, pirmo reizi skatoties uz to no šī Daugavas krasta.

–  Vai jums ir pārsteigums, ka bibliotēka Latvijā kļuvusi gandrīz par politiskas cīņas objektu un ka līdz tās celtniecībai ir tik grūts ceļš?

– Jā, jo tas ir otrādi nekā pārējā pasaulē. Citās zemēs viņu Andris Vilks iet pie valdības un saka: bibliotēka brūk kopā, man vajag to un to. Tad valdība lemj un aicina arhitektu izstrādāt projektu, viņam nav jāiesaistās politiskā cīņā. Šeit ir politiska cīņa. Es mēģinu tajā nepiedalīties, jo politika nav mana stiprā puse. Turklāt es ātri kļūstu dusmīgs. Bet te šī lieta tiešām notiek otrādi, nekā tai būtu jābūt. Vispirms ir jāpierāda vajadzība, tad jāatrod līdzekļi, un tad, uz to balstoties, atrod arhitektu.

–  Ja jums būtu jāatrod nauda bibliotēkas celtniecībai, ko jūs darītu?

– Nē, es nevērtēju naudas dabūšanas idejas. To ir daudz – labākas, sliktākas. Varu tikai pateikt, ka esošo projektu, salīdzinot ar vienkāršu betona "kasti", kas neko neizsaka, arhitektoniskais risinājums sadārdzina tikai par 5 –7 procentiem. Mums nav neviena nesen uzcelta nacionālas nozīmes objekta. Bibliotēka tāda būs.

–  Kāda ir arhitekta vieta amerikāņu sabiedrībā?

– Visi saka: arhitekti ir modē. Bet arhitekts ir drusku pazaudējis savu mugurkaulu. Salīdzinot ar Eiropu, arhitekts Amerikā nav labā stāvoklī. Eiropā arhitektus ciena vairāk, viņi var teikt, kā viņi gribētu ko risināt. Piemēram, pašlaik Holandē arhitekti dara tādas lietas, ka mati ceļas stāvus, būvē neiedomājamas celtnes, savā ziņā neracionālas, arhitekta iegribas izpausmes. Amerikā viņi nebūtu ne soli paspēruši, tur ir demokrātiska putra. Tik svarīgs kā ārsti un advokāti arhitekts Amerikā nav.

–  Vai jūsu dēls Svens, literatūrzinātnieks, joprojām nelieto datoru?

– Nē, bet viņa mājā tas ir, viņa bērni un sieva lieto. Viņš uzskata, ka dators ļauj pārāk viegli mainīt domas. Rakstot tas tik viegli nav iespējams, jāņem jauna lapa, tāpēc nākas visu apdomāt labāk. Viņš raksta ar rakstāmmašīnu. Es pats privāti arī nelietoju datoru, lai gan elektroniskais pasts mums ir.

–  Vai māte nevēlējās, lai jūs kļūtu par valodnieku?

– Viņa mani nemēģināja iespaidot konkrētā virzienā, mācīja tikai darba ētiku – kā tu ko dari. Viņa mani izglītoja, es spēlēju vijoli. Mūzika ir mana radīšanas procesa neatņemama daļa. Mājās man visās telpās ir mūzika, to es varu mainīt. Kad man ir grūts radošs brīdis, uzlieku Johannesa Brāmsa Pirmo klavierkoncertu. Ja lietas jau iet labi, uzlieku baroka mūziku, Antonio Vivaldi — to es spēlēju no rīta līdz vakaram. Kādreiz uzlieku Inesi Galanti, Ditu Krenbergu... Mūzika man ir vienmēr, tā stimulē radīšanas procesa emocionālo daļu.

–  Cilvēkiem vecumā parasti šķiet, ka jaunībā daudz kas bijis labāk. Vai jūs pamanāt, ka mūsdienās izzustu kādi tikumi vai citas vērtības, kas jums bija svarīgas?

– O, jā, es esmu ļoti neapmierināts ar to, kā pasaule attīstās. Ievēroju pārmaiņas, un bieži tās ir negatīvas. Piemēram, visu, kas saistīts ar televīzijas un filmu nekontrolētu kvalitāti, neizglītojošiem materiāliem, dekadenci... Riebīgas lietas ir pieejamas jauniem cilvēkiem un pat tiek tirgotas, kā pornogrāfija. Nav morāles normu. Vecāki var teikt, ko grib, bērni iziet ārā no mājas un visu dabū. Viss tiek pārdots. Var runāt par kultūras sabrukumu. Par šīm lietām es lādos nepārtraukti. Piemēram, avīzes lasu tikai svētdienā. Ja darba dienā paņemu avīzi, tā man sabojā garastāvokli uz ilgu laiku — visas tās briesmas, kas notiek pasaulē.

–  Vai, iebraukdams Latvijā, redzat kādas pārmaiņas?

– O, jā! Daudz kas mainās, un uz labo pusi. Mani drusku nospiež tas, ka Latvijas cilvēki nekritiski pieņem visu citās kultūrās radīto. Latvijā vajadzētu kritiskāk izturēties pret vērtībām, kas varbūt ir interesantas, bet nav daļa no mūsu kultūras. Esmu priecīgs, dzirdot, ka franči nelaiž iekšā Disnejlendu, mēģina stumt prom amerikāņu masu kultūru. Būtu labi, ja mēs tā varētu – ņemt no citiem labo, nevis virspusīgo.

–  Ko jums nozīmē mājas? Amerikāņi parasti tām nepieķeras, ja darbs ir citur, pārdod māju un dodas uz citu vietu.

– Jā, tas amerikāņiem ir raksturīgi. Man tā nav, lai gan pats savu māju neesmu būvējis. Toties esmu to pārbūvējis, pielāgojis. Man gandrīz katrā stūrī ir kaut kas pārveidots. Mums ar Silviju ir svarīgs dzīves stils, kvalitāte. Amerikāņi nāk pie mums ciemos un brīnās, ka mums ir tik daudz grāmatu, gleznu. Tas nav nekas speciāls, bet esam to izkopuši gadiem, un tas kļuvis par dzīves stilu. Amerikāņi saka: "Tā ir tā eiropiešu māja." Jā, esam eiropieši. Amerikānim viss viegli nāk un iet. Mēs pērkam labas lietas un tās paturam.

–  Kāda ir jūsu attieksme pret globalizāciju?

– Man no globalizācijas ir bail. Tagad nav modē būt nacionālistam, bet man patīk piederība, robeža, varbūt tāpēc, ka esmu izrauts no dzimtenes. Tāpēc vienmēr visiem atgādinu, ka esmu latvietis. Amerika mēģina visu sajaukt kopā, un tagad dara to visā pasaulē — maisa, maisa, maisa... Man ļoti patīk skandināvi, kas uz to tik viegli neielaižas.

Man patīk identitāte, lai gan valstu robežas kļūs arvien nenozīmīgākas. Būs reģioni. Rīga būs viena no Hanzas reģiona pilsētām, kas attīstīsies.

–  Kāds ir jūsu viedoklis Okupācijas muzeja ēkas jautājumā?

– Okupācijas muzeja ēkai jāpaliek. Biju ļoti iepriecināts, ka Vecrīgai veltītajā konferencē visi trīs eksperti — norvēģis, vācietis un beļģis — teica to pašu, uzsvērdami, ka šīs ēkas nojaukšana būtu pielīdzināma noziegumam. Šī nav tā skaistākā celtne, bet tā precīzi pilda savu arhitektonisko funkciju. Ja uz šo ēku paskatās, uzreiz rodas jautājums, kāpēc tā tur atrodas.

–  Kā jums patīk atjaunotais Melngalvju nams?

– Man, atklāti sakot, šis nams pārmērīgi "nesēdēja" arī tad, kad biju mazs.

–  Kuras pilsētas jums arhitektoniski labāk patīk?

– Man ir tuva Itālija. Skandināvu pilsētas man patīk, Kopenhāgena — vairāk nekā Stokholma, kas mēroga ziņā ir par daudz lielpilsēta.

–  Vai negribat atgriezties Latvijā uz palikšanu?

– Drusku par vēlu... Man jau ir tēva māja Lielupē. Ja bibliotēkas celtniecība ietu, varētu dzīvot Lielupē, nevis viesnīcā. Bet neiet tā bibliotēka. Gan jau aizies. Tikai sāp, kad redzu, kā tiek zaudēts laiks un arī nauda. Dārdzība tikai pieaug.

Helēna Grīnberga