"Mans sapnis nebij tik sapņu prieks un Gaismas pils — nekāda gaisa pils"

Mag. sci. soc. Ojārs Zanders — "Latvijas Vēstnesim"

Gaismas pils jēdziens pat mazāk zinošam latvietim komentārus neprasa. Ne vienam vien acīs sariesās asaras, kad padomju okupācijas gados Haralds Mednis devās to diriģēt Dziesmu svētku koncertā. Un daudzi cer ieraudzīt reiz Nacionālo bibliotēku Gaismas pils veidolā. Bet par pašu Ausekli (Krogzemju Miku) zinām krietni mazāk.

Tiesa, klaida latvietis Jānis Sarma par Ausekli sarakstījis grāmatu "Negantnieks" (1956), kas izdota arī ar nosaukumu "Kā Daugava vaida" (1967) un nesen kā iznākusi tepat Latvijā. Mēs zinām Jāņa Kalniņa biogrāfisko romānu "Auseklis" (1981). Gandrīz katrā lielākā pilsētā ir kāda Ausekļa vārdā nosaukta iela. Un tomēr. Ausekļa vārds daudziem jau kļuvis par tālu teiku, ko retais vairs atmin.

Var jau teikt, ka Auseklim bijis pārāk straujš, nepiekāpīgs raksturs un pie savām kļūmēm viņš daļēji vainojams pats. Savā īsajā, tikai 28 gadus ilgajā mūžā viņš astoņas (!) reizes atlaists no darba. Viņš nenoturas skolotāja amatā ne Jaunpiebalgā, ne Cēsīs, ne Lielvārdē, ne Rīgā, ne arī Pēterburgā, uz kurieni dodoties, viņš 1874. gada rudenī ar rūgtumu teic: "Tādēļ, ka sevi par Ausekli saucos, es topu tēvijā kā slepkava vajāts." Arī Pēterburgā viņš pamanās kādu ietekmīgu kungu nosaukt par pedagoģisku nulli, un tas jau neko labu nesola.

Bet, kad Auseklis Pēterburgā 1879. gada 6. februārī mirst ar izsitumu tīfu, viņa nāve satriec daudzus. Apmēram 4000 cilvēku sagaida ziemas spelgoņā viņa šķirstu Rīgā. Apmēram trīs verstis garš bijis pavadītāju pulks Rīgā, aizvadot viņa cinka zārku uz Alojas kapiem. Jau 1898. gadā tur viņam atklāts stalts piemineklis. Ausekļa nāve ir latviešiem tāds pats zaudējums kā Kronvalda pāragrā aiziešana (1875). To apzinās tuvākie draugi, gan arī attālāk stāvošie. Jau 1873. gadā Laubes Indriķis nosaucis Ausekli par gaismas vēstnesi. Pēterpils draugs Stērstu Andrejs dēvē Ausekli par pārestības nīdēju un liekulības rīksti. Bet Andrejs Pumpurs raksta dzejoli "Mīļa drauga piemiņai", atceroties laiku, kad abi staigājuši gar Ķeguma krācēm Lielvārdē: "Saules meitas aizvedušas Auseklīti mūžībā."

Auseklim bijis konflikts gandrīz ar visiem vācu tautības mācītājiem, kas krustojuši viņa dzīves ceļu. Auseklis, protams, nebija tumsonis, kas neapjēgtu vācu kultūras dziļās saknes Latvijā. Viņš perfekti runā un raksta vāciski, tulko latviski viņam tuvo Šillera, Gētes un Heines dzeju. Ar aizrautību viņš atdzejo patosa pilnās Šillera vārsmas no "Vilhelma Tella": "Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt,/ To turi ciet ar visu savu sirdi." Viņš ir viens no pirmajiem, kas izprot Herdera Rīgā aizvadīto gadu jēgu; arī pats vāc latviešu tautasdziesmas un mēģina tās tulkot vāciski. Savos "Ozolu vaiņakos" (1875) viņš velta atzinīgus vārdus daudziem vāciešiem, kas bijuši labvēlīgi latviešiem: Vecajam Stenderam, Kārlim Vatsonam, Kārlim Hūgenbergeram, Johanam Gotfrīdam Herderam, Garlībam Merķelim. "Pie svētās upes Daugavas tu tautu sargāt nāci," teic Auseklis Merķelim veltītajās rindās, bet par Rīgas Latviešu biedrības Merķelim celto pieminekli Auseklis raksta: "Ej uz Katlakalnu, tur mēmais granīts mācēs teikt, cik daudz jau latvieši darbos parādījuši pateicību pret saviem labdariem."

Bet Auseklim, tāpat kā pārējiem jaunlatviešiem, nav pieņemama iesīkstējusī "kultūrtrēģerisma" koncepcija — vācu mācītāju un muižnieku vēlēšanās paturēt latviešu garīgās vadības grožus arī turpmāk savās rokās. Auseklis alkst pēc nacionālas patstāvības, viņš grib pats būt savas tautas likteņa tulks. "Kur tautības lieta bija izšķirama, tur arī ne velna nebijās," liecina viņa kolēģis, Lielvārdes skolas pārzinis J.Neilands.

Un tādēļ nenovēršams ir konflikts ar tiem latviešu draudžu mācītājiem, kuri paši par sevi ir cienījami cilvēki, bet kuru acīs "jaunlatvietis" joprojām ir lamuvārds un visa tā latviešu rosīšanās tikai tāds "tautisks švindelis".

Kārlis Emīls Kēlbrants Ausekli padzen no Jaunpiebalgas draudzes skolas, jo kādā savā nepublicētā satīrā tas rakstīja par "prakvasta tēvu Teļbrenci, bizmaņu vecāko tai draudzē, kur tie septiņi malēnieši nogrima Gaujā".

Ausekļa daudzpusīgo apdāvinātību ievēro jau Ērgļu draudzes skolā, kur mācās arī Jurjānu Andrejs. Skolas pārzinim Ādamam Tēraudam šķiet, ka Krogzemju Mikus domrakstos paustas domas, "ko tikai liels cilvēks varēja izteikt". Pieredzējušā Valkas Skolotāju semināra direktora Jāņa Cimzes rosināts, Auseklis sāk pierakstīt latviešu folkloru. Bet piesardzīgajam Cimzem netīk, ka Auseklis paslepus lasa seminārā aizliegtos Merķeļa rakstus.

Pirmais Ausekļa publicētais dzejolis "Kupleja no bizmaņiem" iespiests laikraksta "Baltijas Vēstnesis" 1872. gada 5. aprīļa numurā. Tā paša gada septembrī jau gatavs pirmais Ausekļa krājums "Dzejas no Ausekļa", kas iznāk uz pirmajiem Dziedāšanas svētkiem Rīgā (1873). Šinī nelielajā grāmatiņā ir tikai 23 Ausekļa oriģināldzejoļi, bet pārējie tulkojumi vai lokalizējumi. Auseklis kļūst slavens jau ar pirmo izgājienu, lai gan te, protams, nav vēl visi Ausekļa populārākie dzejoļi. Bet autora tendence skaidra jau sākumā. Tās ir rūpes par tautas tālāko nākotni, rūpes par dzimto valodu un jau krietni pieklusušo tautasdziesmu garu. Par Latvijas brīvību, kura vēl jāizcīna.

Ausekļa dzeja apvienota krājumā "Ozolu vaiņaki" (1875) un "Dzeiju" otrā grāmatā (1876), tāpat kopā ar Baumaņu Kārli iecerētā kora dziesmu krājumā "Dziesmu vītols" (1877). Ausekļa satīra dzejā un prozā toties atrodama Pēterburgas jaunlatviešu izdotajos almanahos: "Jaunie dunduri" (1875), "Dunduru pēcnākami" (1876), "Dunduru padēli" (1877) un "Dundurs pats" (1878). Šos krājumus izdod Pēterburgas latviešu literārā biedrība "Burtnieks".

Ausekļa pirmajos Kopotajos rakstos (1888), ko pēc Ausekļa nāves izdod viņa uzskatu biedrs Kažoku Dāvis, trūkst vairāki agrāk publicēti dzejoļi vai arī cenzūra tos jūtami sagrozījusi. Piemēram, dzejoļa "Nīdēta, tomēr neiznīdēta cilts" 1888. gada izdevumā nav. Lai nerastos pārpratumi, Kažoku Dāvis tādēļ ievadā raksta: "Ja lasītājs viena otra dzejoļa iz "Dzeijām", jeb kas citur iespiests, neatron, tad tā nav izdevēja vaina."

Zīmīgi, ka Auseklim, kurš dzīvoja un dzejoja sentimentālisma uzplūdu laikā, nav tā saucamās mīlas lirikas šī vārda tiešajā izpratnē, lai gan viņam ir bijušas romantiskas aizraušanās. Auseklim nebija ne sievas, ne bērnu, un visa viņa dziļākā mīlestība piederēja Latvijai. Jāpievienojas Ausekļa biogrāfam Jānim Lapiņam, kurš raksta: "Viņa dzeja ir viena liela doma par latviešu nacionālo atmodu. Citādi bezbēdīgi jautrais Krogzems, par savas tautas likteni domājot, ir drūms un svinīgs."

Himniski skan labi pazīstamā Ausekļa dziesma "Latvijā" (Latvijas kalnājos, Latvijas lejās/ Krūtīs man atdzīvo brīvības gars). Tāpat visiem zināmā "Gaismas pils" un "Beverīnas dziedonis" (Dziesmu vairogs atsita bultas,/ Tautu izglāba dziesmu gars). Ar dziļu pārliecību ir rakstītas Ausekļa rindas: "Kas rādījās mūžīgi miris,/ Tas tautībā pacelties sāk" (Augšāmcelšanās). Ausekļa tautiskums nav kaut kāds gaisā pasistā Pietuka Krustiņa čalojums. Tas ir Jura Alunāna un Ata Kronvalda centienu turpinājums — saglabāt un izkopt īpatnēju nacionālu kultūru, reizē ievedot Latviju citu Eiropas tautu saimē.

Piemiņas vainagā J.Alunānam viņš par savu priekšteci latviešu mākslas dzejā saka: "Burtnieks te uzcēlās liels, pravietis nopietns, svēts." Bet par pāragri aizsaulē aizsaukto Ati Kronvaldu sacīts: "Viņa spēcīgais gars vienmēr lai piemājo mums." Domādams par saviem priekštečiem un laikabiedriem, Auseklis "Ozolu vaiņaku" priekšvārdā raksta: "Daudz tādu tautiešu, kas kādu graudiņu izsējuši, tūdaliņ grib pļaut. Tādi dienas algādži lai mācās pazīt tos vīrus, kas paši ir bijuši celmu lauzēji, arāji un sējēji dienas karstumā; kas laikmetu vagā iekaisīja graudus, kas tikai tautas nākamībai atnes rasmīgu zelmeni un kuras augļi klusi zied mūžībai." Tas ir raksturā lepnais un pašpārliecinātais Auseklis, kurš pēc iepazīšanās ar Ati Kronvaldu viņam vēstulē visai bikli raksta: "Esmu vēl jauns strādnieks tautas izglītības laukā, bet gars jau pat no iesākuma nestin nesas uz tādām domām, kādas Jūs man sacēlāt."

Auseklis nebūt nedomā par pēdējiem Vidzemes lībiešiem vien, kad viņš raksta dzejoli "Pēdējā lībieša domas pie Salacas ietekas". Arī latviešus var piemeklēt līdzīgs liktenis, ja tie nebūs pietiekami stipri gan fiziski, gan garīgi.

Mēs dažkārt ikdienā pat nepadomājam, cik bieži vietā un nevietā citējam no Ausekļa aizgūtas dzejas rindas. Ausekļa Rakstos atrodam "Tostu" (Augsim lieli, augsim lieli!/ Būsim sveiki, veseli/ Uzdzerami, izdziedami/ Augstu laimi Latvijai). No Ausekļa plašākā dzejojuma "Jūra" nācis pants: "Darbs ir latvju krietnais tikums,/ Pamats katrai svētībai;// Darbs ir viņu lepnais likums,/ Pamats dārgai brīvībai." Ciklā "Dziesmu māmuļa" rodam jau folklorā iegājušo un bieži skaitīto "Uz skolu": "Dar man, tēvis, pastaliņas,/ Pirc man staltu cepurīt,// Šuv man svārkus māmuliņa,/ Skolā ieti man gribas!" Te arī formulēts, pēc Ausekļa domām, latviskas skolas uzdevums. "Pieaugt tautas mīlestībā,/ Īstā gara brīvībā." Auseklis un Baumaņu Kārlis savā iecerētajā krājumā "Dziesmu vītols" arī ietvēruši tautasdziesmu par tēvu zemei grūtajiem laikiem, kad tā gaida dēlus palīgā. "Tēvu zemei brīvestību pirksim mēs ar asinīm,/ Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim."

Pats spilgtākais posms Ausekļa jau tā īsajā mūžā šķiet Lielvārdē aizvadītie gadi (1872‚1874), kur viņš sadraudzējas ar A.Pumpuru. Laikraksts "Baltijas Vēstnesis" 1873.gadā publicē Ausekļa "Vēstules iz Lielvārdes", kad dzejnieks tiešām varēja sacīt: "Vakaros aizmiegot,/ Tinos tautas pasakās.// No rītiem celdamies,/ Uz jaunām klausījos." Lielvārde ir vēl folkloras bagāts novads, un Auseklis drīz vien ar lepnumu var sacīt: "Īsā laikā esmu sakrājis vairāk dziesmu, nekā Zālamanam pavisam bijis." Lielvārdiešu sirmie tēvi protot spriest tik gudri, ka pat ķēninš Edips viņu mīklas neatminētu. Auseklis arī vērīgi ieklausījies skolas bērnu teiktajā folklorā. Kāds no viņa audzēkņiem atmin: "Viņš mums lūdza, lai mēs svētdienās no vecām māmiņām tautasdziesmas un teikas iztaujājot un tad viņam uzrakstot. It īpaši vakaros, kad mēs sagājām augšā gulēt, viņš bieži vien nāca līdzi un sēdēja dažreiz līdz pusnaktij, mūsu teikas, dziesmas un pasakas uzrakstīdams." Pēc Ausekļa domām, dievības raksti visspilgtāk ierakstīti košajā dabas grāmatā: "Kad pērkons rūc un zibens sper paties,/ Tad runā uz mums svēts un varens Dievs."

Kā Lielvārdes kora dalībnieks Auseklis piedalās pirmajos Dziedāšanas svētkos Rīgā, kas viņā rada spēcīgu saviļņojumu. Rīga tolaik vēl ir visai vāciska, bet šo svētku laikā tā manāmi pārvēršas. "Lepnās Rīgas vārti atvērās, viņas palodas pacēlās, un nievātā tauta caur tiem iegāja," raksta Auseklis par šo tautas pašapziņas manifestāciju. Viss Ķeizardārzs šķiet viens vienīgs dziesmu ezers, un vislielāko atzinību gūst tieši tautasdziesmu dziedāšana. Iepriecina ne tikai koncerti un kopības sajūta, bet arī sastapšanās ar Kronvaldu Ati un citiem ievērojamiem latviešiem.

Tieši Pirmo Dziedāšanas svētku ietekmē radies tikai vēlāk publicētais Ausekļa raksts "Par dziedāšanu pie latviešiem", ko var nosaukt par garīgo testamentu. Savas domas par folkloru viņš arī izteicis rakstā "Latviešu tautasdziesmas tautas skolā". Dziesmu gars ir liela laimes dāvana, un lepna tā tauta, kurai dziesma ir mīļa kā dienišķā maize. Tauta, kas dzied, nemēdz aptraipīt zobenus cilvēku asinīm — saka Auseklis. "Visa dzīvība tādā tautā ir kā kāda gara dziesma."

Latviešu oriģināldzeja Ausekļa dzīves laikā vēl kopumā nabaga, un skolā tādēļ ieteicams mācīt vispirms tautasdziesmas. Folklora ir labāko tautas garīgo tradīciju glabātāja, jo "kodols latviešu tautasdziesmām ir gatavs un nostāvējies, bez tārpiem un aizpuvumiem", raksta Auseklis. Nav jābrīnās, ka tautasdziesmas ir pārsvarā skumjas, jo liktenis latviešiem bijis raibs, sūrs un daudzkārt nežēlīgs. "Tādēļ arī visa viņu poēzija kopā ir kā kāda starp debesīm un zemi karādamās vaidu kokle."

Tautasdziesmas ir vispatiesākā tautas vēsture, jo tā ir dzīvā vēsture, kas vēl dzīvo tautas mutē un ne tikai iezīmēta mēmās grāmatās. Bet vēstures apguvi Auseklis uzskata kā pirmo nepieciešamību gan maziem, gan lieliem. "Tauta, kas nedzenas iepazīties ar sentēvu vēsturi un sirmo literatūru, tā tauta necenšas dzīvot."

Mazāk spilgts, bet garīgi bagāts ir arī Ausekļa pēdējais mūža posms (1874—1879), ko viņš aizvada pārsvarā Pēterburgā. Te veidojas draudzība ar Baumaņu Kārli, Jurjānu Andreju, Pēteri Gūtmani, Stērstu Andreju, Kažoku Dāvi un vēl citiem redzamiem kultūras darbiniekiem.

Par Ausekli var runāt dažādos aspektos. Viņš ir ne tikai dzejnieks, cittautu dzejas atdzejotājs, skolotājs un aizrautīgs folkloras vācējs. Auseklim rūp it viss, kas skar latviešu tautu. Viņš cenšas, piemēram, veicināt latviešu teātra izrādes pilsētās un laukos, bet jau 1872.gadā Cēsīs saduras ar vietējo mietpilsoņu pretdarbību, "it kā latviešu teātris būtu pats nelabais" (Vēstule iz Cēsīm). Auseklis rakstīja teātra prologus izrādēm Alojā, Pēterpilī un vēl citur, un kādā no tiem viņš teic zīmīgus vārdus: "Bet brīnišķīgi iraid katra loma,/ Un dīvains katrs lomas izvedējs."

Bažīdamies par latviešu valodu, viņš satīrā "Dzirkstele" saka: "Kamēr latvieši vēl skolās nebūs mācījušies savu tautu un valodu pazīt un cienīt, tikmēr tautas valoda būs pastarīte un ganu valoda un sveša valoda un svešais gars stāsies pirmā vietā pat latvju biedrībās."

Savā "Brīvības runā", ko Auseklis teic Pēterburgas draugu lokā 1875.gada februārī, viņš uzsver trīs lietas. Lokālpatriotisms atsevišķos novados nedrīkst kavēt latviešu kopējos tautiskos centienus. "Vecā Daugavas grīva nebūt nešķir vienu latviešu zemi no otras; kas vienai dārgs un svēts, tas otrai augsts un cienījams." Otrkārt, kultūras mecenātisms būtu vēlams arī Pēterburgas latviešu aprindās. Katrs lai dara, kas katra spēkos. "Viens lai pasniedz rakstu piemiņu, otrs savu naudas šķipsniņu, jo īpaši naudas velns moka latvju kultūras nesējus, un caur to nevar uzzelt rakstniecība un nevar zaļot brīvestība." Auseklis arī ironizē par Pēterburgas latviešiem, kuri atsvešinājušies no savas tautas: "Starp pasaules pilsonīgiem latviešiem ir pat tādi, kas pilnīgi grib valkāt savu goda vārdu, proti, kosmopolīts; šodien tāds ir anglis, rītā francūzis, bet latvietis tik vien ne."

Ausekļa sastādīto "Baltijas kalendāru 1879.gadam" var uzskatīt par latviešu mūsdienīgo kalendāru aizsācēju. Literāro daļu te, piemēram, aizpilda paša Ausekļa oriģinālstāsts iz latviešu senatnes "Līdumnieks". Savā "Apskatā" par svarīgākajiem notikumiem pēdējos gados Auseklis uzsver, ka tautas valoda un rakstniecība vēl neieņem tām pienākošos vietu skolās. Augstāku skolu latviešiem vēl vispār nav, lai gan par tādu varēja izveidoties Ata Kronvalda iedibinātā klase Vecpiebalgā. Jo nav jau latvieši tikai malkas ciršanai un ūdens nešanai radīti vien. Atgādinot vissvarīgākos notikumus no "pasaules radīšanas" līdz mūsdienām, Auseklis sev ierastajā zobgalībā konstatē, ka ir pagājuši, lūk, 17 gadi no tā laika, kad jaunlatvieši "uzieti", 10 gadi, kopš Rīgā sākuši runāt latviski, un 0 gadi, kopš reakcionārās "Latviešu Avīzes" iznāk skaidrā latviešu valodā. Tātad vēl neiznāk.

Vēl šobrīd interesi izraisa iedaļa "Par krustamiem vārdiem", kur Auseklis, sekodams Kaspara Biezbārža un Ata Kronvalda ieteikumiem, proponē latviski skanošus krustāmvārdus. Nez vai latviešu un jo īpaši zemnieku ģimenēs būtu vajadzīgas dažādās Luizes, Dorotejas, Karolīnas, Bartolomeji, Florentīni u.tml. Auseklis savus ieteiktos vārdus pamato ar piezīmi: "Un, ja daži no pašu vārdiem, kas ņemti iz vēstures un teiksmu valsts, skanētu svešādi, tad tas vienīgi liecina, ka laiki un vēsturiski apstākļi spējuši tautu atsvešināt no tēvu tēvu citkārt cienītiem mitoloģiskiem un vēsturiskiem vārdiem." Minēsim dažus no Ausekļa ieteikumiem, kas izturējuši laika pārbaudi: Miervaldis, Spodra, Rota, Smaida, Milda, Austris, Austra, Maija, Daila, Spulga, Smuidra, Skaidrīte, Lauma, Mirdza, Valda, Ziedonis, Anšlavs, Auseklis, Līga, Viesturs, Imants, Biruta, Vitauts, Tālivaldis, Marģers, Indulis.

Būdams pēc aroda pedagogs, Auseklis allaž domājis par latviešu skolām. Rakstā "Skolas literatūras galds" Auseklis secina, ka "latviešu skolas galds vēl nav piekrauts daudzām krietnām grāmatām, tomēr visai maz liedzams, ka daži ziedi likti uz šā svētā ziedokļa". 1876.gadā iznāk Ausekļa veidotā "Paidagoģiskā gadagrāmata", kuras titullapā rakstīts: "Ar draugu palīdzību izdevis Krogzemju Mikus, skolotājs pie angļu skolas Pēterburgā." Titullapā arī rindas no Šillera "Vilhelam Tella" par laiku maiņām un jaunas dzīves atzelšanu uz vecā drupām. Auseklis noraida domu, ka īpaša pedagoģiska literatūra latviešiem vispār nav vajadzīga, jo vēlamo varot paņemt no cittautu apcirkņiem. Šie apcirkņi taču ne visiem pieejami, un tur paustais ne vienmēr Latvijai piemērots.

Tikai tautskola šī vārda tiešajā nozīmē var izvirzīt latviešus uz patstāvīgas kultūras ceļa. "Tautā, kur tik kāda maza, atsevišķi nodalīta ļaužu kārta vien tik tiek izglītota, turpretī lielākais ļaužu pulks mežonīgā tumsā izaug, tur kā jau tārps kremt tautas saknes." Vietumis skolās vēl tāda atpalicība, ka tur "pat ar maisiem būtu jānes gaisma iekšā". Skolai jādod arī praktiskai dzīvei noderīgas zināšanas, ieskaitot dabas zinātnes. Nav tiesa, ka zemnieka dēls, kas interesējas par zvaigznēm, vairs nespēs izart taisnu vagu tīrumā. "Zinība, īsta zinība izdzen jaunekļiem iz galviņām visus tīkliņus, ko iznīcības zirneklīši savērpuši un saauduši."

Nozīmīgākais raksts grāmatā ir paša Ausekļa sacerējums "Kā skolēni audzināmi krietnā garā". Katrs cilvēks ir kā mikrokosms plašajā makrokosmā. Skola, protams, var attīstīt tikai to, kam jau pati daba ielikusi pamatus. Ne no katra audzēkņa mūzikas skolotājs izveidos Listu, atzīst Auseklis. Skolotājam ir jābūt ne tikai labam sava priekšmeta zinātājam, bet arī psihologam. "To vien var audzināt, ko pazīst."

Garīgā audzināšana nav šķirama no fiziskās. Plaši un daudzpusīgi Auseklis runā par tolaik neierastām skolas higiēnas problēmām: telpu vēdināšanu, pareizu sēdēšanu solos, organisma rūdīšanu utt. Arī pareizi organizēts kopgalds var veicināt latviešu kopības garu, kā vēl bieži pietrūkst. Auseklis min tolaik novārtā atstātos mācību priekšmetus, kā zīmēšanu un dziedāšanu, kas ievērojami sekmētu bērnu estētisko gaumi. Viņš izceļ tēvijas vēstures apguvi un uzsver, ka dzimtās valodas nepietiekama mācīšana kavē arī citu valodu apzināšanu. "Jo tikai vien caur tēvu valodas garu var tikt pie svešas valodas gara." Auseklis ir latviešu patriots, bet viņš brīdina no sekla nacionālisma, kas vissvētākos vārdus padara par frāzi, pazemo. Viņa "Paidagoģiskā gadagrāmata" diemžēl turpinājumu nerod. Vecākās paaudzes skolotājiem viņa ieteikumi šķiet pārāk radikāli. Ausekļa atstātajās piezīmju burtnīcās atrasti pieraksti par kādām 80 tēmām, kas vēl saistījušas viņa uzmanību. To tālākais risinājums mums paliek mīkla, jo rīta zvaigzne norietējusi par agru.

Vai Auseklis vajadzīgs arī mūsdienās? Protams. Vismaz tiem, kas nav iestiguši ciniskā pragmatismā. Šis spilgtais nacionālā romantisma dzejnieks nebūt nav tāds fantasts, kā sākumā varētu šķist. "Mans sapnis nebij tik sapņu prieks un gaismas pils — nekāda gaisa pils," teicis pats Auseklis.

Gandrīz katra valsts vispirms bijusi politiķu prātos un dzejnieka sapņos; tikai tad šī vīzija vēlāk īstenojas dzīvē. Tā arī ar Latviju. Auseklis ir viens no mūsu neatkarīgās valsts praviešiem. Tās brīvības saucējiem un aizstāvjiem. Un, pieminot Ausekli, mēs godinām savu valsti.