Politiskā īstenība propagandas apmelojumu gūstā

Četras dienas 9.maija pasākumu gaisotnē Maskavā lika arī ar bažām domāt par politikas un propagandas mijiedarbību mūsu lielākajā kaimiņvalstī.

Preses konference Maskavā 10. maijā Eiropas Savienības un Krievijas sammita izskaņā: ES augstais pārstāvis kopīgās ārlietu un drošības politikas jautājumos Havjers Solana, ES prezidējošās valsts Luksemburgas premjerministrs un Eiropas Padomes prezidents Žans Klods Junkers, Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins un Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Durau Barrozu Foto: A.F.I./EPA

Apgalvojumi aukstā kara tradīcijās

Pirmais iespaids, 8.maijā ierodoties Maskavā, bija biežā Latvijas un latviešu vārda piesaukšana vai visos Krievijas televīzijas kanālos. Jau pirmajās pārdesmit minūtēs biju “uzzinājis”, ka Rīgā “pa ielām soļo esesieši”, un notiek dažādi citi “briesmu darbi”. Latvija arī “cenšoties pagriezt atpakaļ vēsturi” un “izvirzot Krievijai teritoriālas pretenzijas”.
Vērojot šo propagandistisko histēriju, sāka likties, ka joprojām turpinās aukstais karš, kurā padomju plašsaziņas līdzekļu universālā tēze bija “bet Amerikā sit nēģerus”... Iešāvās prātā bažīgs jautājums: vai latvietis pēc tādiem latvofobijas izvirdumiem vairs var Maskavā droši iet pa ielu? Kad pēcāk uzdevu šo jautājumu kādam mūsu vēstniecības darbiniekam, jaunais diplomāts smaidot atbildēja, ka provokācijas pie vēstniecības jau esot pierasta lieta. Taču viņa sieva atzinās – ja nākoties vienai ar meitiņu iziet ārpus vēstniecības, viņa drošības pēc sakot, ka ir kanādiete.... Pagājušās nedēļas notikumi Pleskavas apgabalā, kad tika sadauzīta Latvijas Televīzijas žurnālistu mašīna, rāda, ka šāda piesardzība nav bez pamata. (Kaut gan manis paša un kolēģu turpmākie vērojumi Maskavā atstāja visnotaļ patīkamu iespaidu par krievu cilvēku draudzīgumu un neviltoto interesi par mums. Acīmredzot ar pašcieņu apveltīti cilvēki izjūt propagandas tendenciozitāti un veido paši savu viedokli.)
Antilatviskā propagandas kampaņa “kā pēc burvja mājiena” tika pārtraukta līdz ar Latvijas Valsts prezidentes ierašanos Maskavā. Taču burvji darbojas tikai pasakās. Mēs bijām reālā valstī, kurā plašsaziņas līdzekļus acīmredzami iespaido centralizētas propagandas nostādnes.

Propagandas un politikas mijiedarbība

Pārsteidzoši tieši propagandas un politikas mijiedarbība un iespaids uz faktiem izpaudās Eiropas Savienības un Krievijas sammita noslēguma preses konferencē.
Tās gaisotni jau pasākumā “iestādīja” kāds pašmāju žurnālists, dramatiskos toņos vaicājot prezidenta Vladimira Putina viedokli par “fašisma atdzimšanu Latvijā” un pavēstot, ka mūsu valstī “tiekot arī godināti holokausta īstenotāji”.
Prezidents V.Putins uz šo absurdu visā nopietnībā atbildēja: “Nacisma atdzimšanu es uzskatu par ļoti bīstamu parādību jebkurā tās izpausmē. Un mani kolēģi Eiropas Savienībā (ES) mums šajā jautājumā pilnīgi piekrīt.”
Tālāk prezidents V.Putins, izvairoties no konkrētas valsts nosaukšanas, teica, ka “pagājušo gadu problēmas acīmredzami spiež uz mūsu [Krievijas] kaimiņiem, un mēs negribētu, ka tas iespaido mūsu attiecības. Taču mēs arī nevaram paiet garām šīm parādībām”.
Atbildot uz citiem jautājumiem, Krievijas prezidents asi izteicās par Latviju un Igauniju joprojām parakstāmo robežlīgumu sakarā. “Mēs esam gatavi parakstīt robežlīgumus ar Igauniju un Latviju, taču ceram, ka tos nepavadīs muļķīgas teritoriālas pretenzijas,” teica Vladimirs Putins, aroganti piebilstot: “Mēs esam gatavi pagaidīt, līdz mūsu kolēģi, kas tik tālu (līdz “teritoriālām pretenzijām” – J.Ū) aizdomājušies, nobriedīs reālam darbam.”
Uz Igaunijas televīzijas žurnālistes aicinājumu konkretizēt, kādas tad ir Igaunijas “teritoriālās pretenzijas” pret Krieviju, V.Putins atzina, ka Igaunijai tādu patiešām nav, taču tūdaļ arī pavēstīja, ka Igaunijas vadība “pieņēmusi kļūdainu lēmumu 9.maijā nebraukt uz Maskavu”.
Uz igaunietes otru jautājumu “Vai tiešām Krievijai būtu tik grūti atvainoties baltiešiem par okupāciju?” Krievijas prezidents atbildēja: “Jūs ļoti labi runājat krieviski. Jādomā, ka labi arī lasāt. Tad izlasiet Tautas deputātu kongresa lēmumu 1989. gadā, kur melns uz balta teikts, ka kongress nosoda Molotova–Ribentropa paktu un ka šis pakts bija Staļina un Hitlera darījums. Vai tad ar to viss nav pateikts?! Vai jūs gribat, lai mēs katru gadu atvainojamies?! Mēs uzskatām, ka šis jautājums ir izbeigts.”
V. Putins arī pavēstīja: “Ja jūsu tautas 1939. gadā (izcēlums mans – J. Ū.) iestājās Padomju Savienībā, tad PSRS tās 1941. gadā nekādi nevarēja okupēt.”
Tālāk Krievijas prezidents paziņoja, ka Latvija, atsaukdamās uz 1920. gada Miera līgumu, prasot Krievijai atdot (izcēlums mans – J. Ū.) Pleskavas apgabala Pitalovas rajonu. V.Putins šādu “prasību” nosauca par absurdu, jo Krievijas Federācija, sabrūkot Padomju Savienībai, zaudējusi desmitiem tūkstošu kvadrātkilometru no savas teritorijas. “Vai tad mums tagad vajadzētu censties atgūt Krimu?!...” retoriski vaicāja prezidents Putins un piebilda: “Varbūt prasīsim atpakaļ arī Klaipēdu (izcēlums mans – J. Ū.) ?!”

Beidzot varam pasmaidīt

Tieši tā – iecietīgi pasmaidīt par kaimiņvalsts melīgo propagandas mašīnu. Vēl pirms pāris gadiem šie primitīvie meli mūsos būtu izraisījši aizvainojumu un arī bažas. Prātā vēl aizvainojums, brīžiem pat izmisums mūsu Dziesmotās revolūcijas laikā, vērojot padomju Centrālās televīzijas provokācijas pret Latviju. Toreiz meliem bija īpaši bīstams mērķis – dramatizēt situāciju, lai panāktu PSRS prezidenta pārvaldes, citiem vārdiem – militāras diktatūras, ieviešanu. Vēlāk, pēc PSRS sabrukuma, kaimiņvalsts mediju psiholoģiskajam uzbrukumam bija ārpolitiski mērķi: starptautiski diskreditējot Baltijas valstis, nepieļaut to iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā (ES). Arī tas bija nopietni.
Jā, tagad mēs, ES un NATO dalībvalsts pilsoņi, varam iecietīgi pasmaidīt, jo propagandistiskajos emociju izvirdumos bija jūtama arī krietna lielvalsts aizvainojuma deva.
Taču Krievijas mediju meli izraisīja arī profesionālu kauna sajūtu – par kaimiņvalsts kolēģu zemo ētikas latiņu un žēlumu pret apmuļķoto Krievijas sabiedrību. Krievu tauta pēc milzīgajām ciešanām būtu tiešām pelnījusi dzirdēt patiesību. Ne vien par Baltijas valstu likteni. Arī beidzot uzzināt, kāpēc miljoniem karavīru lielā Sarkanā armija ar tūkstošiem tanku un lidmašīnu sākumā cieta tik milzīgus zaudējumus. Vai tā maz bija gatavota ... aizsardzībai? Šķiet, uzvaras 60. gadadiena bija arī īstā reize beidzot savai tautai atklāt patiesos cilvēku zaudējumus, kas sniedzas desmitos miljonos. Kara upuru skaitā ir arī miljoniem gulaga arhipelāgā nobendēto un bada nāvē mirušo.... Grūti iedomāties vēl kādu armiju, kurā komandieri sodīti par mazu kritušo skaitu. Kuras karavīri par nokļūšanu gūstā tika automātiski ieskaitīti nodevējos, bet izbēgšanas gadījumā nosūtīti uz “pašiem savu” vergu nometni...
Atklāts, reālistisks pagātnes skatījums nebūt nemazinātu krievu tautas varoņdarbu, atbrīvojot savu zemi no vācu iebrucējiem. Taču šie fakti nebūtu iederējušies 9.maija propagandistiskajā koncepcijā, kuras mērķis acīmredzot bija saliedēt nāciju un vairot impēriskās ambīcijas valstij smagā brīdī. Jo “postpadomju telpa” jeb “tuvās ārzemes” Maskavai sagādā vienu triecienu pēc otra. Maskavai paklausīgo spēku bankrots Ukrainā, Moldovā, Kirgizstānā. Asiņainas sadursmes Uzbekistānā… Gruzijas rietumnieciskā orientācija, pieprasot Krievijas militāro bāzu izvešanu… Tagad rietumvalstis gatavojot samta revolūciju Baltkrievijā… Arī pašā Krievijā reģioni prasa aizvien lielāku patstāvību. Nemaz jau nerunājot par asinspirti Čečenijā…
Būtu aplami domāt, ka tā ir Latvijai, ES vai NATO labvēlīga attīstība. Mūsu Valsts prezidente un citi Latvijas politiķi, tāpat viņu rietumvalstu kolēģi, ne reizi vien uzsvēruši, ka mūsu interesēs ir redzēt stabilu, demokrātisku un pārtikušu Krieviju. Īpaši tagad, kad tā ir Eiropas Savienības lielākā kaimiņvalsts.
Taču Latvijas un visas Eiropas jaunākā vēsture liecina: viens no sekmīgas attīstības priekšnoteikumiem ir patiesa informācija. Reālistisks, godīgs skatījums uz sevi un saviem kaimiņiem.

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv