Elmārs Pelkaus (Latvija):

Latvijas valsts vīzijas bēgļu nometņu laikā

Referāts starptautiskajā konferencē "Trimdas arhīvi atgriežas" Rīgā 2000. gada 15. septembrī

Gan okupētajā Latvijā, gan trimdā gaišākos prātus allaž nodarbināja jautājums: kādai būt Latvijas valsts iekārtai pēc neatkarības atjaunošanas? Demokrātiskās pretošanās kustības dalībnieku kopējo viedokli šajā jautājumā pirmoreiz pauda 1943. gada 13. augustā dibinātās Latvijas Centrālās padomes platforma. Šī platforma gandrīz vai atkārtoja Bruno Kalniņa izstrādātās rezolūcijas "Latvijas stāvoklis un latviešu tautas tagadējie uzdevumi" tekstu. Šo rezolūciju bija pieņēmusi nacistiskās okupācijas laikā pagrīdē atjaunotās LSDSP Centrālā komiteja 1943. gada 28. jūlijā (E. Andersons, L. Siliņš u.c. Latvijas Centrālā padome. — LCP. Upsala, 1994., 29.–30. lpp.).

Minētās LCP platformas 2. punkts skan šādi:

"Latvijas Republikas nākamo valsts iekārtu noteiks brīvi un demokrātiski vēlēta Saeima, kuras uzdevums būtu pārstrādāt Satversmi un darboties uz šīs jaunās Satversmes pamata. Līdz tam laikam ir spēkā līdzšinējā 1922. gada Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Republikā ir spēkā visi likumi, kas izdoti līdz 1934. gada 15. maijam. No likumiem, kas izdoti laikā no 1934. gada maija līdz 1940. gada 17. jūnijam ir spēkā tie, kas nerunā pretim Latvijas Republikas Satversmes demokrātiskiem principiem."

Savukārt šīs platformas 3 .punktā izvirzītas prasības par to, ka:

"Saeimai turpmāk piešķiramas likumdevējas, budžeta un valdības politikas pārbaudes tiesības. Valdība atbildīga Saeimas priekšā. Salīdzinot ar līdzšinējo Satversmi, pēc Skandināvijas demokrātisko valstu parauga paplašināmas Valsts prezidenta un Ministru kabineta tiesības. Prezidents vēlams uz 5, Saeima uz 4 un pagastu, apriņķu un pilsētu pašvaldības uz 5 gadiem".

Tātad platformā ir skaidri definēta vēlme valsts politikas stabilitātes un pēctecības nodrošināšanas nolūkos pagarināt Valsts prezidenta un valdības, kā arī pašvaldību pilnvaru termiņu no trīs gadiem uz ilgāku laiku. Pietiekami skaidri ir pausta arī vēlme panākt līdzsvarotāku likumdevējas varas un izpildvaras funkciju sadalījumu. Iespējams, ka, runājot par Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanu, dokumenta autori kā paraugu domājuši Somijas konstitūciju, jo pārējās Skandināvijas valstīs — Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā — prezidenta institūcija, kā zināms, nepastāvēja ne toreiz, ne tagad, bet Islande platformas tapšanas laikā vēl nebija atguvusi neatkarību, un prezidenta tai nebija.

Nav skaidrs, kas domāts ar platformas prasību par valdības atbildību Saeimai, jo Latvijas Republikas 1922. gada Satversmes 59. pants jau nosaka, ka: "ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā".

Arī platformas prasības par likumdošanas, budžeta un valdības politikas pārbaudes tiesību piešķiršanu Saeimai izskatās pēc laušanās atvērtās durvīs, jo Satversmes 64. pants jau nosaka, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, un diez vai platformas autori, kas pēc savas pārliecības bija demokrāti, būs gribējuši likvidēt šajā pantā pašai tautai paredzētās likumdošanas tiesības. Savukārt Satversmes 66. pants paredz Saeimai lemšanas un kontroles tiesības pār ikgadējo budžetu, bet 25. un 27. pants paredz pietiekami iedarbīgu Saeimas un tās komisiju kontroli pār valdības un atsevišķu ministriju darbību.

Platformas 4. punkts paredz, ka:

"izskaužamas daudzās partijas. Lai to sasniegtu, paturamas proporcionālās vēlēšanas, bet nosakāms augsts minimums, bez kura sasniegšanas partija nedabū Saeimā nevienu pārstāvi. Atmetami nedaudzie lielie Saeimas vēlēšanu apgabali, radot to vietā vairākus mazākus vēlēšanu apgabalus".

Visbeidzot — 6. punkts nosaka:

"lai nodrošinātu Baltijas valstu pastāvēšanu, jāpanāk cieša Baltijas valstu sadarbība — Baltijas valstu konfederācija (1970–1–200–14)."

Nometņu laikā attieksme pret šo platformu un tās veidotājiem nebija gluži viennozīmīga. Šajā laikā nenoliedzami pastāvējusī pretstāve starp Latvijas Centrālo padomi un Latviešu Centrālo komiteju izpaudās arī attieksmē pret 1922. gada Satversmi. Tā kā Latvijas Centrālā padome Vācijā sastāvēja no Saeimas prezidija un Saeimā pārstāvēto lielāko Latvijas politisko partiju pārstāvjiem, tās saikne ar Satversmi un pirmskara Saeimu bija jo cieša un allaž tika pasvītrota.

Citādi tas bija ar Latviešu Centrālo komiteju, kas vairāk uzsvēra Latvijas valsts reprezentācijas tiesību status quo , resp. starptautiski atzītās Latvijas pēdējās valdības ārkārtējās pilnvaras. Zīmīgi, ka Latviešu Centrālās komitejas 1948. gada sākumā izstrādātajā Latvijas Tautas padomes pamatnoteikumu projektā runāts tikai par republikas legālās iekārtas atjaunošanu, bet par Satversmi tur nekas nav sacīts (1970–1–232–6).

Savukārt Latvijas Centrālās padomes vicepriekšsēdis ģenerālis Verners Tepfers 1947. gadā Stokholmā referātā par LCP darbību kopš tās nodibināšanas citēja LCP platformu, taču it kā jaunā redakcijā. Šajā platformas variantā vairs nekas nebija sacīts par nepieciešamību pārstrādāt Satversmi vai izstrādāt jaunu Satversmi. Šādu viedokli stingri pauda arī Latvijas sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis. 1948. gada jūnijā viņš rakstīja:

"Mums jāvienojas ap mūsu karogu un mūsu 1922. gada Satversmi, kas ir mūsu enkuris. Visādas spriedelēšanas par šīs Satversmes it kā nevērtību ir nevietā, jo par to lems pati atbrīvotā tauta. 1922. gada Satversme nekad nav tikusi atcelta— tāda akta nav. Vienīgi dažas daļas tikušas apturētas, bet patlaban radījies pavisam cits stāvoklis — lai tad paņemam no pagātnes to labāko, kas mums ir, un tā ir mūsu Satversme" (1970–1–272–19).

Interesanti, ka identisku viedokli 1948. gada 8. martā rakstītajā vēstulē Latvijas sūtnim Lielbritānijā, ārkārtējo pilnvaru nesējam Kārlim Zariņam pauda Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Viņš uzsvēra, ka Satversme pilnā apmērā ir spēkā "ar to momentu, kad Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim svešas varas ņēma viņa valsts galvas tiesības un personīgo brīvību" (1970–1–232–13).

Jāsaka, ka ārkārtējo pilnvaru nesēja Kārļa Zariņa attieksme pret 1922. gada Satversmi ir bijusi krietni vien kritiskāka nekā Alfrēdam Bīlmanim. Tā, piemēram, kārtējā ikmēneša notikumu apskatā par 1946. gada septembri Kārlis Zariņš rakstīja:

"Nav šaubu, ka pie mūsu jaunās Satversmes izstrādāšanas daudz ko ņems arī no vecās, bet 1922. gada Satversme nav tāda lieta, kas būtu jāliek zelta rāmī, vai jāpielūdz kā zelta teļš.

Mums ar vaļējām acīm un ar skaidru nacionālu prātu jāskatās uz dzīves apstākļiem. Mums vajag būt pilsoniskai drosmei atzīt mūsu agrākās kļūdas un trūkumus. Vai tad bija normāli, ka mums agrākajā Saeimā pastāvēja 22 partijas ar vairākiem vieniniekiem? [..] Parlaments ar savu nespēku un nevarību bija jau izēdis tautas lojalitātes pamatus sev zem kājām. Mēs negribam atpakaļ autoritāros režīmus, tie neatbilst jaunā laika prasībām, bet mēs nevaram arī atgriezties pie Saeimas valdonības tādā veidā, kādā 1922. gada Satversmes prakse mums to sniedza. Tās ir pagātnes kļūdas, no kurām mums jāmācās, bet netiesāsim ne Ulmani, ne parlamentāriešus, tikai vaļējām acīm novērtēsim pagātni un raudzīsimies nākotnē" (1970–1–272–13).

Šāda Kārļa Zariņa nostāja izraisīja kritiku no Latvijas Centrālās padomes un tai tuvu stāvošo aprindu puses. LCP ierosinātā Latvijas parlamentāriešu konference Badicenbahā 1947. gada 19. un 20.augustā deklarēja, ka:

"Latvijas Satversme ar savām fundamentālajām deklarācijām — Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika —, kamēr tauta to pati negroza brīvā nobalsošanā, ir spēcīgākais balsts pret visiem okupantiem un imperiālistiem un pats svarīgākais likums, kādu mūsu tauta visā savā garajā mūžā jebkad sev devusi, un Latvijas Demokrātiskās Republikas Satversme ir joprojām spēkā, tā glabājama kā svētākais nacionālais dārgums un noteikšana par Satversmes grozīšanu ir un būs vienīgi pašai tautai, apvienotai brīvā Latvijā" (1970–1–235–97).

Arī Latvijas senatori J. Balodis, R. Alksnis, P. Stērste, A. Rumpēteris un M. Ratermanis 1948. gada 13. martā/3. aprīlī Eslingenē apstiprināja, ka:

"Latvijas valsts tiesiski pastāv un tiek atzīta joprojām. Latvijas valstij tiesiski eksistējot, līdz ar to no starptautisko un valststiesību viedokļa spriežot, spēkā ir arī valsts Satversme, kas ietver sevī Latvijas valsts suverenitātes pamatus. 1934. gadā notikušās iekšpolitiskās pārvērtības, nedz arī nelegālā okupantu vara ar savu rīcību nav iznīcinājušas Latvijas Republikas Satversmi" (1970–1–232–17–20, 234–18), tomēr, piem., jurisprudences doktors V. Vītols, atzinumu, ka 1922. gada Satversme aizvien vēl ir spēkā, nosauca par fikciju un uzsvēra, ka:

"Latvijas valsts nav nekā Satversmei parādā, Latvijas neatkarība nav atkarīga nedz no bijušās, nedz nākamās Satversmes, 1922. gada Satversme nav preliminārs un nepieciešams noteikums Latvijas neatkarības atjaunošanai,

1922. gada Satversme latviešiem nevar līdzēt atgūt Latvijas politisko neatkarību, jo neviens no tiem spēkiem, kas reiz reāli iestāsies par tautu pašnoteikšanās tiesību īstenošanu, nevaicās, vai jūs atzīstat 1922. gada Satversmi un cik jums vēl ir deputātu, bet gan: vai jūs gribat atgūt savas zemes neatkarību un cik vēl jums ir cīnītāju? (Latvju Vārds, 1948. gada 29. maijā).

1948. gada aprīlī nodibinoties nometņu laika trimdinieku koporganizācijai — Latviešu Nacionālajai padomei, tās statūtos tomēr tika ierakstīts, ka:

"padomē var piedalīties ar saviem delegātiem latviešu organizācijas, kas atzīst 1922. gada Latvijas Satversmi par spēkā esošu" (Jēkabs Rasmanis. Latviešu trimdinieki Vācijā. Vācijā, 1949. Manuskripts. 433. lp.).

Par LSDSP viedokli Satversmes jautājumā nacistiskās okupācijas laikā tika runāts šī referāta sākumā, un tas būtībā nemainījās arī turpmākajos gados. Savs viedoklis jautājumā par Satversmi bija atjaunotajai Latviešu Zemnieku savienībai. Tās pirmajā valdes sēdē 1948. gada 22.—23. janvārī, kurā par partijas priekšsēdi tika atzīts bezvēsts prombūtnē esošais Kārlis Ulmanis, par partijas vicepriekšsēdi ievēlēts Ādolfs Klīve, bet par ģenerālsekretāru Jūlijs Druva, arī tika deklarēts, ka:

"1. Latvijas Republikas Satversme nekad nav atcelta un ir joprojām spēkā.

2. Kārļa Ulmaņa un Jāņa Baloža 18. maijā 1934. gadā izdarītais Saeimas tiesību suspendējums ar K. Ulmaņa kabineta iznīcināšanu ir atkritis".

Taču partija arī deklarēja: "Lai pasargātu valsti no satricinājumiem un novērstu tos trūkumus, kādi kļuvuši redzami Latvijas politiskajā dzīvē, LZS uztur spēkā prasību pēc Satversmes reformas. Turpmāk piešķiramas lielākas tiesības Valsts prezidentam, nodrošināma netraucēta izpildu varas darbība, novēršama Saeimas jaukšanās valdības darbā. Izskaužamas daudzās partijas.

Vispār radāma nevis teorētiska, bet patiesa latviešu dzīvei atbilstoša demokrātiska Satversme, kur likumdošana, izpildu vara un tiesu vara ir līdzsvarota tā, ka viena otrai nevar uzkundzēties. Satversmes reforma izvedama atbrīvotā Latvijā demokrātiskā ceļā."

Arī organizācija "Cīnītāju vienība" savā 1948. gada martā pieņemtajā programmā deklarēja, ka:

"ievērojot 1922. gada Satversmes sapulces pieņemtās Latvijas konstitūcijas lielo nozīmi Latvijas suverenitātes atgūšanā, tā uzskatāma par neaizskaramu mūsu brīvības hartiju, kamēr uz joprojām spēkā esošā vēlēšanu likuma pamata ievēlēta jauna Latvijas Satversmes sapulce lems par tās grozījumiem.

[..] Ievērojot līdzšinējo pieredzi, jānodibina cieši sakari ar abām pārējām Baltijas valstīm, neizslēdzot federāciju."

Tomēr tika arī atzīts, ka Satversmes reforma būs nepieciešama, jo:

"Latvijai jābūt neatkarīgai demokrātiskai republikai [..] ar tautas vēlētu Valsts prezidentu. [..] Turklāt programma iestājās par to, ka :

"ierobežojams [..] partiju skaits un viņu tiesības neatbildīgi iejaukties izpildu varas rīcībā".

Lai arī trimdinieku dažādo organizāciju uzskatos netika panākta pilnīga vienotība, tomēr četrdesmito gadu nogalē nostiprinājās viedoklis, ka Satversme ir spēkā. Taču diezgan asu domstarpību priekšmets bija jautājums par to, vai ir tiesisks pamats Satversmē paredzēto valsts varas institūciju eksistencei trimdā. Jāpiebilst, ka Liepājā 1945. gada 5. maijā izveidotās t.s. Oša valdības galva pulkvedis Roberts Osis samērā drīz atteicās no pretenzijām uzskatīt sevi par Latvijas Republikas pagaidu valdības Ministru prezidentu. Tas arī saprotams, jo varētu rasties visai kļūmīga situācija, ja Latvijas valsti pārstāvētu valdības galva, kurš kara laikā bija cīnījies Vācijas pusē.

Leonīds Siliņš raksta, ka pēdējā LCP sēdē Rīgā 1944. gada 8. septembrī Dr. Pauls Kalniņš kā Saeimas priekšsēdētājs un Valsts prezidenta vietas izpildītājs parakstījis deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. Pēc Paula Kalniņa nāves Saeimā pārstāvēto lielāko partiju pārstāvji 1947. gada 26. aprīlī deklarēja, ka Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta vietas izpildītāja funkcijas pārgājušas uz nākamo pēc amatu hierarhijas trimdā esošo Saeimas prezidija amatpersonu — Saeimas priekšsēdētāja otro biedru bīskapu Jāzepu Rancānu. Šo atzinumu apstiprināja arī jau minētā Latvijas parlamentāriešu konference Badicenbahā 1947. gada augustā un vairāki senatori. Taču daļa trimdinieku, kas grupējās ap Latviešu Centrālo komiteju, šos atzinumus apstrīdēja, arī sūtņi pret tiem attiecās visai rezervēti, piem., Jūlijs Feldmans, paužot arī Kārļa Zariņa un Alfrēda Bīlmaņa viedokli, rakstīja:

"Kad mēs atgriezīsimies Latvijā no trimdas, tur jau kaut kāda vara būs nodibinājusies, kas, bez šaubām, centīsies izvest vistuvākā laikā vispārīgas vēlēšanas. Mūsu pēdējā Saeima ar savām 25 partijām tad izskatīsies pēc anahronisma. Daudzas no šīm partijām būs zaudējušas katru eksistences attaisnojumu, citas reprezentēs neeksistējošas minoritātes. Toties politiski novirzieni, kas radušies pēc 1931. gada, t.i., pēdējos divos gadu desmitos, nebūs nemaz reprezentēti. Vai varam pielaist, ka mūsu tauta piekritīs tam, ka viņas likteni izšķirs šo 25 partiju pārstāvji, kam mandāts tika dots 1931. gadā un tikai uz trim gadiem? (Latvju Vārds, 1948. gada 2. jūnijā).

Kārlis Zariņš un Alfrēds Bīlmanis deklarēja, ka sūtņi kā legāli ieceltas, akreditētas un atzītas personas nevar atteikties no suverēnas valdības dotajām pilnvarām un turpmākajā darbībā pakļauties bijušajām amatpersonām, jo tas apdraudētu sūtņu atzīšanu no rietumu lielvalstu puses un tā rezultātā Latvijas sūtniecības un konsulāti varētu tikt likvidēti.

Nometņu laikā viedokļu saskaņa šajā jautājumā tā arī netika panākta, taču vēsturiskā perspektīvā tās izrādījušās esam tikai sekundāras domstarpības taktikas jautājumos cīņā par neatkarības atgūšanu. Toties nezūdoša nozīme arī mūsdienās ir tolaik iedibinātajai stingrajai nostājai Latvijas valstiskuma nepārtrauktības (kontinuitātes) jautājumā, kad gan Latvijas valstiskuma reprezentanti — sūtņi, gan arī tiklab Latvijas vēstures parlamentārā, kā arī autoritārā perioda darbinieki no dažādām bēgļu organizācijām vienojās kopējā stratēģiskā vīzijā par sagrautās valsts atjaunošanu uz 1922. gada Satversmes pamata.