Piektais gads grāmatā

Habilitētā vēstures doktore Ilga Apine, lai gan gadiem bagāta (1928), nebūt nav metusi mieru zinātnei. Viņa ir bieži sastopama bibliotēkās un arhīvos, referējot zinātniskajās konferencēs un simpozijos. Profesores spalvai pieder monogrāfijas un raksti par nacionālajiem jautājumiem, minoritātēm un etnopsiholoģiju. Nesen tiem pievienojusies formātā liela, bet lappušu skaita ziņā neliela labi ilustrēta grāmata “1905.–1907.gada revolūcija Latvijā un latviešu sociāldemokrāti”, kuru laidis klajā apgāds “Zelta grauds”.

Kaujiniekiem atņemtie ieroči un revolucionārie, tostarp sociāldemokrātijas, izdevumi Foto no grāmatas “1905.–1907.gada revolūcija Latvijā un latviešu sociāldemokrāti”

Nevar teikt, ka Piektā gada jubileja Latvijā netiktu atzīmēta. Tai veltītas zinātniskas konferences un lasījumi, ne mazums publikāciju laikrakstos un žurnālos. Taču I.Apines darbs ir vienīgā pēdējā laikā izdotā grāmata par gadsimtu senajiem vēsturiskajiem notikumiem. Tas nav akadēmisks izdevums, bet zinātnisks katrā ziņā. Par to vispirms liecina autores historiogrāfiskā pieeja problēmai – lakoniska, bet gandrīz visuresoša polemika ar pirmskara, trimdas un padomju vēsturniekiem, daudzas atsauces uz izmantoto literatūru un grāmatā minēto personu rādītājs.
Ievadnodaļā, kas aplūko Latvijas ekonomisko attīstību un strādnieku šķiras īpatnības 20.gadsimta sākumā, uzmanību saista ziņas par pilsētu iedzīvotāju un proletāriešu nacionālo sastāvu. 1863.gadā Rīgā bija tikai 23,6% latviešu, turpretim 49,9% vāciešu. Pēc nepilniem 20 gadiem šie skaitļi attiecīgi bija 29,5% un 34,4%. Gadsimtu mijā latviešu īpatsvars bija izaudzis līdz 45%, atstājot otrajā vietā vāciešus un trešajā – krievus. Pilsēta, raksta I.Apine, “vienlaicīgi kļūst latviskāka, proletāriskāka un gados jaunāka”. (No laukiem ienāca galvenokārt jauni vīrieši. – R.T.) Diezgan pārsteidzoši ir arī dati par strādnieku tautību. Izrādās, ka nozarēs, kas prasīja izglītību un augstāku kvalifikāciju (metālapstrāde, mašīnbūve), latviešu bija 65%, bet apmēram puse visu strādnieku bija pamatnācijas pārstāvji: “Latvijas strādniecības kodols neapšaubāmi bija latvieši.”
I.Apine iebilst tiem pētniekiem, kuru apziņā stingri iesēdies uzskats par 700 vācu verdzības gadiem. Viņasprāt, dzimtbūšana piezagās pakāpeniski, un zemniekiem vissmagākais izrādījās laiks pēc Latvijas pievienošanas cariskajai Krievijai, kad Pēteris I atzina visas vācu muižniecības privilēģijas. Runājot par jaunlatviešiem, zinātniece tomēr idealizē stāvokli laukos, atzīmējot, ka jau šajā laikā katrā mājā atradās vieta grāmatām un kalendāriem un bērnu izglītošana bija nerakstīts likums. Taču “pirmā atmoda veicināja latviešu nācijas izveidošanos (..). Vēsturiski īsā laikā latvieši no apspiestas zemnieku tautas izveidojās par kultūras nāciju ar savu vēsturisko apziņu. Latviešu emancipējošais kultūrnacionālisms kļuva par tramplīnu vēlākai pārejai uz politisko nacionālismu 1918.gadā”.
Profesore norāda, ka nav pamata jaunlatviešus kā nacionālisma paudējus pretstatīt Jaunajai strāvai kā kosmopolitiski noskaņotai. Viena kustība nomainīja otru, jo radikāli bija mainījies laiks. Jaunajai paaudzei bija izvēle – jaunstrāvnieki vai pilsoniskais jaunnacionālisms. 90.gadu kreisi tendētās kustības dalībnieki nebija ne pasaules pilsonības idejas paudēji, ne nacionāli nihilisti.
Autore nepievienojas Latvijas vēstures I sējumā apgalvotajam, it kā 1904.gadā notikušais LSDSP dibināšanas kongress noraidījis nacionālus mērķus, pašnoteikšanās tiesības, bet partijas vadoņi sekojuši “pasaules lāpīšanas idejām”. Ir vērts atkārtot I.Apines citētos dažus latviešu sociāldemokrātu programmas punktus, kuri runā par labu viņai: “Krievijas demokrātiskās republikas nodibināšanā pašnolemšanās tiesības visām tautām, kas dzīvo līdzšinējās Krievijas valsts robežās”; “plašu politisku un saimniecisku pašvaldību (autonomiju) provincēm”; “vienādas tiesības visām valodām, t.i., neapspiestu tautas valodas lietošanu privātā un sabiedriskā dzīvē, skolās, tiesās”; “visu pilsoņu pilnīgu vienlīdzību, nelūkojoties uz to dzimumu, ticību un tautību”.
Pētniece pievienojas viena no latviešu sociāldemokrātu līdera B.Kalniņa sacītajam, ka LSDSP bija ne tikai labi organizēta masu partija, bet vispār pirmā un vienīgā pirmsrevolūcijas politiskā partija Latvijā. Ne latviešu pilsonībai, ne zemniecībai tolaik vēl nebija savu partiju. Var tikai pabrīnīties par trimdas vēsturnieka O.Freivalda teikto, ka pirmā latviešu politiskā partija bijusi F.Veinberga Tautas partija, par kuras nodibināšanas laiku viņš deklarējis ne vairāk, ne mazāk kā … 1883.gadu.
Apskatot 1905.gada revolūcijas cēloņus, I.Apine pievēršas arī nacionālā jautājuma īpatnībām Latvijā. Pie Krievijas impērijas iekšējām kolonijām Latvija nepiederēja, jo šejienes progresīvais industriālais kapitālisms apsteidza metropoli.

J.Mistra ģimene pie nodedzinātām dzimtas mājām Sēlpils pagastā 1906.gadā Foto no grāmatas “1905.–1907.gada revolūcija Latvijā un latviešu sociāldemokrāti”

Tomēr koloniālās apspiešanas elementi bija redzami, īpaši pēc revolūcijas sakāves, kad carisms mēģināja Latvijas laukus kolonizēt ar vācu un krievu zemniekiem.
Centrālo varu Latvijā pārstāvēja krievu birokrātiskie ierēdņi ar gubernatoru galvgalī, te izvietotā karaspēka pavēlniecība un pareizticīgās garīdzniecības virsotne. Nelielā vācbaltiešu saujiņa savukārt turēja savās rokās visas Kurzemes un Vidzemes bagātības: zemi, kapitālus, nekustamos īpašumus laukos un pilsētās. Viņi saglabāja lielu ietekmi baznīcas, tiesu un skolu lietās. I.Apine norāda, ka dubultais nacionālais jūgs tomēr nebija divu jūgu aritmētiska summa, bet gan konkurentu cīņa par noteicošo ietekmi Baltijā. Šajā “sacensībā” tika pilnīgi ignorētas pamattautu – latviešu un igauņu – intereses viņu zemē. Šķiet, tomēr pārspīlēts ir apgalvojums, it kā “abi apspiedēji viens otru arī balstīja un spēja vienoties”. Ne jau nu vienmēr gāja tik gludi.
Atslēgas vārdi grāmatā līdztekus revolūcijai ir brīvība un tiesības. Tās vēlējās iegūt strādnieki un zemnieki, skolotāji un studenti. Pētniece raksta, ka “pilsoniskās tiesības tauta realizēja pati, negaidot vecās varas pārstāvju piekrišanu”. Labi, pilsoniskās tiesības. Bet kā ar cilvēktiesībām, par kurām tik daudz runā mūsdienās? Jebšu tie ir identiski jēdzieni? Uz šo jautājumu I.Apine atbildi nesniedz. Taču viņa plaši stāsta par jaunās varas – rīcības komiteju – dibināšanu un darbību 1905.gada rudenī, par tautskolotāju un pagastu delegātu kongresu. Pētniece uzsver, ka Latvijas lauku iedzīvotāji “jau bija pavisam tuvu tam, lai nomainītu veco varu un veidotu savu”.
Grāmatas priekšpēdējās nodaļas nosaukumā ir ietverts vārdu salikums “Vara un vardarbība”. I.Apine to izmanto, aplūkojot bruņoto cīņu Latvijas laukos 1905.gada beigās un tās izpalikšanu pilsētās, kā arī daudz diskutēto jautājumu par muižu dedzināšanu. Viņa nepievienojas tiem padomju vēsturniekiem, kuri uzskatīja, ka, neorganizējot sacelšanos pilsētās, LSDSP nokļuva oportūnisma gūstā, bet min apsvērumus un argumentus, kas liecināja pret iespēju veikt šādas akcijas. Rīgas, Liepājs un Jelgavas strādnieki tām nebija gatavi arī psiholoģiski, jo bija streikojuši gandrīz nepārtraukti visu gadu, un liels nogurums neizpalika. “Lai rastos dzelžaina apņēmība ķerties pie ieročiem un iet līdz galam, vajadzīgi kaut kādi īpaši apstākļi, kurus nevar prognozēt un ieprogrammēt.”
I.Apine nenosoda Kurzemes un Vidzemes 459 muižu (vairāk nekā 40%) nodošanu sarkanajam gailim. Viņas viedoklim var nepiekrist, bet der ieklausīties. Lai tam kalpo pagarāks grāmatas fragments: “Pats svarīgākais ir saprast, ko nozīmēja muiža latviešu zemniekam un kāds bija viņa psiholoģiskais noskaņojums. Muiža gadsimtu laikā bija zemnieku nebeidzamās apspiestības un pazemojuma iemiesojums, no kura viņš netika vaļā. Gandrīz katram zemniekam un kalpam tuvējā muižā tika pērti un pazemoti tēvi un vectēvi (..). Muižu pagrabi tika pārvērsti par moku kambariem notvertiem revolucionāriem. Muižās izvietotie dragūni un kazāki siroja pa pagastiem. LSDSP vadība nekur tieši nebija mudinājusi pielietot šādu cīņas formu. Zinot tautas noskaņojumu, tādu iespēju varēja arī paredzēt. LSDSP lapiņā “Mēs esam gatavi uz cīņu” 1905.gada novembrī lasāmi vārdi: “... tikpat piepeši kā apstājās kūpēt visu fabriku dūmeņi, tikpat piepeši un vienā laikā var iekūpēties visi Kurzemes un Vidzemes kraukļu perēkļi” (..). Spriežot tiesu, ievērosim arī to, ka latviešu zemnieki sadedzināja nīsto baronu muižas, bet neizlaupīja, kā tas bieži notika Krievijā (..). Laikam nekur citur Krievijā muižniekiem nebija tik neierobežotas varas un tādu privilēģiju kā vācu muižniekiem Latvijā. Nu bija situsi vēsturiskās atmaksas stunda.”
Pretēji okupācijas perioda vēsturniekiem, kuri nesaskatīja sakarību starp 1905. un 1918.gadu, grāmatas autore to redz. Viņa raksta un secina: “1905.gada revolūcijas laikā Miķeļa Valtera rakstos iezīmējās arī jauni orientieri. Iedīglī dzima republikas ideja, savas valsts ideja (..). 1905.–1907.gada revolūcijā gūtā pieredze ļāva tautai sajusties par patstāvīgu politisku un reizē nacionālu spēku. Tā tika gatavoti priekšnoteikumi vēlākai cīņai par Latvijas valsts neatkarību.”
Ko vēl būtu gribējies atrast un arī neatrast jaunizdevumā? Plašāku stāstījumu par laukstrādnieku streiku, kurā 1905.gada vasarā tikai Kurzemes guberņā vien esot piedalījušies ap 30 tūkstoš kalpu. Ne visiem mūsdienu lasītājiem ir zināms, kas bija Manaseina revīzija, cik liela ir desetīna, u.tml. To vajadzēja paskaidrot. Krievijas 3.Valsts domes deputāts Priedkalns bija nevis Andrievs, bet Andrejs (49.lpp.), un Liepājā atradās nevis rūpnīca “Vezums”, bet “Vezuvs” (8.lpp.). Mūsu mazā zemīte tiek dēvēta par latviju (lappusi nav iespējams minēt, jo tajā skaitlis nav atzīmēts; var tikai sacīt – starp 24. un 26.lpp…), bet Daugavpils stacija diezin kāpēc nosaukta par Dvinskas staciju (18.lpp.). Taču pavisam neparasti, lai neteiktu aplam, skan “redakcionālā kolēģija” (27.lpp.). Tie, protams, ir sīkumi, taču vēl labāk būtu bijis, ja minētie un vēl viens otrs izpaliktu.
Varbūt tas skan pārāk skaļi, bet I.Apines grāmatu var nosaukt par sava veida Piektā gada enciklopēdiju. To izlasot, var gūt pietiekamu priekšstatu par norisēm un peripetijām pirms 100 gadiem, kuras, jācer, latviešu tauta nekad neaizmirsīs.

Prof. Dr.habil.hist.
Rihards Treijs