Velga Kince (Latvija):

Latviešu periodiskie izdevumi bēgļu nometnēs

Referāts starptautiskajā konferencē "Trimdas arhīvi atgriežas" Rīgā 2000. gada 15. septembrī

"Kad atgriezīsimies brīvā Latvijā, varēsim sarīkot interesantu izstādi "Latviešu prese trimdas laikā"," tā rakstīts pirmajā tipogrāfiski iespiestajā pēckara avīzē "Trimda" 1945. gada 11. augustā.

Šis vēlējums tiek izpildīts pēc 55 gadiem. Paldies tiem daudzajiem pasaules klaidā mītošajiem latviešiem, kas savulaik bija paņēmuši līdzi nometņu laikā izdoto presi, glabājuši to ar ticību un tikai pēc nežēlīgi ilga laika varējuši to atgādāt uz brīvo Latviju, uz dažādām grāmatu krātuvēm, arī uz Misiņa bibliotēku. Šie sūtījumi ir ļoti nozīmīga trimdas periodikas krājuma daļa. Padomju laikā saņemto trimdas izdevumu starpā nometņu laika periodikas bija maz. Šī gada pavasarī no Minsteres saņemts komplekts ar mikrofilmām, kurās skatāma latviešu periodika nometnēs Vācijā, daļēji Zviedrijā, Austrijā, Dānijā, Beļģijā, ieskaitot arī karavīru nometņu izdevumus.

Filmēšanu rosinājis profesors Valters Nollendorfs, projektu īstenojusi pavalsts un universitātes bibliotēka Minsterē, to materiāli atbalstījusi Vācu pētniecības apvienība. Filmējamo materiālu, kas sastāv galvenokārt no Latviešu centra Minsterē un Melburnas Latviešu bibliotēkas krājumiem, vienkop savācis, izskatījis un sakārtojis Ojārs G. Rozītis. Sirsnīgs paldies visiem, kas šajā darbā piedalījušies! Tagad filmās ir skatāmi 218 izdevumi, un līdz ar to var teikt, ka Misiņa bibliotēkā ir lielākā daļa nometņu laika periodikas.

Izskatot B. Jēgera un J. Veldes bibliogrāfiskos rādītājus, kā arī L. Rumaka grāmatu un periodikas katalogu, var konstatēt to periodisko izdevumu nosaukumus, kuri vairs nav bijuši apskatāmi "de vizu", bet par kuriem ir tikai aprakstošas ziņas. Kopā var rēķināt ap 330 periodisko izdevumu, kas iznākuši tieši bēgļu nometnēs vai arī bijuši tām domāti. Tos var iedalīt trīs atšķirīgās grupās.

I. Periodika neilgajā bēgļu nometņu laikā Zviedrijā no 1944. gada rudens līdz 1945. gada pirmajai pusei.

II. Periodika karavīru nometnēs no Tornas līdz Cēdelhēmai.

III. Periodika Rietumvācijā un vācu militārajai pārvaldei savulaik pakļautajās zemēs, tā sauktajā Mazās Latvijas laikā — no 1945. gada maija līdz izceļošanai.

Ļoti nozīmīga un īpaši grūtos apstākļos tapusi izdevumu daļa ir periodika karavīru nometnēs — vairāk par 30 nosaukumiem. Turpinot vēl Tornā kara gados sāktās tradīcijas (zināmi vismaz četri izdevumi), gūsta nometnē Putlosā iznāca 14 izdevumi, no kuriem nopietnais, daudzpusīgais mēnešraksts "Nameja Gredzens", informatīvais dienas izdevums "Laika Griežos" un humoristiskais krājums "Atskabarga" turpināja iznākt arī nākamajā gūsta nometnē aiz dzeloņstieplēm Cēdelhēmā, Beļģijā. Tur turpināja iznākt Dānijā sāktais laikraksts "Ceļa Malā", no jauna iznāca "Rīta Ziņas", "Svešos Vējos", "Ugunskura Dzirkstis", "Brīvības Saule" (pēdējais izdots arī faksimilizdevumā). Latviešu gūstekņi atradās arī Itālijā, un tur iznācis žurnāls "Kurzeme", ceļā uz Ēģipti radies satīras žurnāls "Mazais Mērkaķītis", bet Ēģiptē no 1946. gada 15. maija vienā eksemplārā rokrakstā izdots žurnāls "Auseklis" (septiņi numuri).

Viss lielais vairums nometņu laika periodikas iznāca Vācijā, un pats pirmais laikraksts "Latviešu Balss" — 1944. gada 1. novembrī — "apstākļos, kad 400 nometnēs un visās Vāczemes malās izklīdinātie, noskumušie bēglīši gaida un lasa latviešu laikrakstu ar pavisam citām jūtām un citu interesi nekā dzimtenē" (no Anšlava Eglīša vēstules Jānim Jaunsudrabiņam). Laikraksts sniedza elementāru, kaut arī kara cenzūras ierobežotu informāciju par bēgļu stāvokli, atrašanās vietām, netiešā veidā mudināja doties viņpus Elbas, lai nenokļūtu padomju okupācijas zonā. Tas noturējās līdz 1945. gada aprīlim. Otrs izdevums šajā laikā ir "Sauksme Latviešiem", iznāca tikai viens numurs 1944. gadā, nonācis arī pie latviešu karavīriem. Tur publicēts Zentas Mauriņas raksts "Dzirkstis" — par trim dārgakmeņiem, kas jāsaglabā: ticība atgriešanās stundai, izturība un kopā turēšanās.

Īstais nometņu periodikas laiks sākās ar UNRRA ( United Nations Relief and Rehabilitation Agency — Apvienoto Nāciju palīdzības un izvietošanas aģentūra) nometņu rašanos (250—300 nometnes ar 120 tūkstošiem latviešu bēgļu ). Kopā var rēķināt ap 250 izdevumu, sākot no sienas avīzēm līdz lielajai presei — iespiestām avīzēm un žurnāliem. Lielākā daļa no tiem — vietējie informatīvie izdevumi, tā sauktā mazā nometņu prese, kas uzskatāma par visīpatnējāko un raksturīgāko trimdas periodikas daļu. Esmu izskatījusi vairākus desmitus vietējo nometņu izdevumu, gan mikrofilmu formā, gan oriģinālus, arī ar adresāta vārdu virsū. Tie lasāmi kā dokumentāla vēstures liecība, piemēram, ziņas par pārtikas devām, apģērbu sadali, padomju komisāru ierašanos, lai aģitētu par atgriešanos Latvijā. Ir aicinājumi pārrakstīt grāmatas un kādreiz zinātos dzejoļus un nodot tos grāmatu galdā. Ir humors un satīra, DP tautas dziesmas ("Maza mūsu nometnīte,/ Bet diženi turējās,/ Ik pusgadu trijas reizes/ Komiteju pārvēlēja"). "Vēstis Fišbahā", "Sidrabene" un "Tāli Taki" Lībekā, "Nākotnes Ceļš" Ķīlē, "Valkas Ziņas" pie Nirnbergas, "Vircburgas Latviešu Vēstis" — šie nometnes izdevumi ir vieni no labākajiem, saturīgākajiem, ko apskatīju. Parādījās arī tādi mazi izdevumi, kur negribētu komismu rada pilnīgi nesaderīgu rakstu salikšana līdzās un nesamērība apjomā. Arī tas pieder pie laikmeta, jo ne jau katrā nometnē bija kāds profesionāls žurnālists vai rakstnieks. Kā sava veida kuriozi minami dīvainie burtu savienojumi, lai atveidotu garuma un mīkstinājuma zīmes. Laikraksta "Degsme" pirmie divi numuri iznāca pat vecajā ortogrāfijā. Protams, lielākā izdevumu daļa iznāca rotēti.

Ar lielāku izdevumu skaitu izceļas atsevišķi centri, kur periodisko izdevumu daudzumu noteica gan lielāks latviešu kopums, gan profesionāli žurnālisti, gan iespējas drukāšanai. Tādi ir angļu zonā: Lībeka — 18 periodiskie izdevumi, Detmolda — 8, Mērbeka — 7, Oldenburga, Pineberga un Gēstahta — 5. Amerikāņu zonā: Eslingene — 12, Vircburga — 7, Augsburga, Fišbaha, Kleinkeca un Neietinga — 6.

Apskatot Rietumvācijas karti, var secināt, ka visa "Mazā Latvija" bija aptverta ar latviskiem preses izdevumiem. Plašākie un nozīmīgākie no tiem amerikāņu zonā seši laikraksti: "Latvju Domas", "Jaunās Ziņas", "Tēvzeme", "Latviešu Vēstnesis", "Latviešu Ziņas", "Latvija" un seši žurnāli: "Sauksme", "Ceļš", "Ilustrētais Vārds", "Laiks", "Latvju Domas" un "Daugavas Vanagi". Angļu zonā ar plašāku nozīmi tikai viens laikraksts — "Nedēļas Apskats" un divi žurnāli: "Jaunais Vārds" (tas arī angļu valodā) un "Tilts". Par novadu presi varētu uzskatīt laikrakstus amerikāņu zonā: "Dievzemīte", "Bavārijas Latviešu Vēstnesis", "Dzintarzeme", "Dzimtenes Balss", "Latgola" un žurnālus "Trīs Zvaigznes" (interesants daidžesta tipa žurnāls), "Dzeive", "Jersika" un "Jaunā Dzīve". Angļu zonā četri laikraksti ar nozīmi tuvākā apvidū — "Trimda", "Lībekas Vēstnesis", "Balss" un "Apskats", trīs žurnāli — "Laiks" (nejaukt ar Helmāra Rudzīša izdoto!), "Varavīksna" un "UNRRA Magazine" (kura vienīgo numuru tūlīt aizliedza ).

Katrs no šiem izdevumiem ir pētīšanas vērts, un to tematiskā daudzveidība ir ārkārtīgi plaša.

Viens no pirmajiem sāpīgākajiem uzdevumiem, ko neiztrūkstoši veica visi laikraksti, retāk žurnāli, bija piederīgo meklēšana. Saraksti ar meklējamām personām aizņēma veselas lapas. Bija arī speciāls izdevums "Mēs Meklējam". Žurnālā "Mūsu Pagasts" 1946. gadā savukārt nodrukātas 250 latviešu nometņu adreses.

Bez vispārēja rakstura izdevumiem iznāca arī specifiski, šaurākam lasītāju lokam domāti: 44 jaunatnes žurnāli — skolnieku (no redzētajiem labākais "Lāpa" Fišbahā), studentu (interesants "Latviešu Studentu Savienības Apskats" Edgara Andersona redakcijā), skautu un gaidu; 12 dažādu konfesiju reliģiski žurnāli un biļeteni; 8 arodnieciski žurnāli (piemēram, "Tiesībnieks" Blombergā un Latviešu preses biedrības britu joslas kopas biļetens "Brīvais Vārds", kas bija domāts "mūsu profesijas jautājumu iztirzāšanai un aroda izglītībai" — ar piemēriem rādīts, kā uzrakstīt labu interviju, ir arī apkopoti materiāli trimdas periodikas vēsturē); 7 sporta izdevumi, to vidū divi šaha žurnāli; 11 dažāda veida izdevumi (interesants laikraksts "Aistija", kas veltīts latviešu un lietuviešu sadarbībai. Ja būs reiz Aistijas valsts, tad Šauļi varētu būt iespējamā galvaspilsēta; ja tai pievienosies arī Igaunija, tad galvaspilsēta būs Rīga, bet, ja izdosies pievienot arī Prūsiju, tad centrs būs Klaipēda...) Kā savdabīgi un satura ziņā vispusīgi, tomēr tikai latgaļu izloksnē lasošajiem domāti, ir izdevumi "Latgola" un "Dzeive".

Runājot par cenzūru, noteikti jāatzīmē, ka tāda bija, kaut gan prasmīgākie prata to apiet. Piemēram, nedrīkstēja rakstīt par politiku, aizskart Padomju Savienību (kā kara sabiedroto), vietējā pašvaldība dažās nometnēs necieta kritiku (tā tika slēgtas avīzes "Trimda" un "Nākotnes Ceļš"). "Redaktoram jābūt arī gudram un tālredzīgam politiķim, detektīvam, ekvilibristikas meistaram un turklāt vēl bieži vien drūmam klusētājam" — atzinums no avīzes "Nedēļas Apskats".

Pārējās savulaik vācu militārajai pārvaldei pakļautajās zemēs, kur arī bija latviešu bēgļu nometnes, periodisko izdevumu skaits ir neliels: Austrijā — 3 (no tiem "Latviešu Balss Austrijā" — visai apjomīgs un nozīmīgs izdevums), Dānijā — 6, Beļģijā — 4 (neskaitot jau minētos izdevumus karavīru gūsta nometnēs Cēdelhēmā), Norvēģijā — 3. Arī tie ir latviešu trimdas vēstures būtiska daļa un satur vērtīgus, mazzināmus faktus.

Dažādās zemēs izkaisīto latviešu bēgļu nometņu izdevumu veidotāju un līdzdarbinieku skaits ir milzīgs. Liela daļa no viņiem to veica kā misijas darbu, kas nepieciešams gan informācijas sniegšanai bēgļiem, gan viņu morālai stiprināšanai. Minēšu tikai dažus.

Zviedrijā: K. Straubergs, A. Johansons, J. Andrups, A. Kroders, A. Plensners, Dagnija un Juris Šleijeri, J. Grīns, N. Seglenieks.

Karavīru nometnēs: P. Vasariņš, B. Rubess, A. Iksens, J. Liepiņš, J. Sudrabiņš.

Vācijā: R. Čaks, O. Akmentiņš, H. Skrastiņš, R. Ozols, K. Rabācs, E. Raisters, A. Liepa, L. Bērziņš, A. Plaudis, J. Kadilis, Z. Lazda, J. Jaunsudrabiņš, P. Ērmanis, J. Porietis, K. Dziļleja, O. Liepiņš, T. Zeltiņš, B. Senkēviča, A. Švābe.

Nometņu izdevumos daudz literāru vērtību, noformējumā dažādā veidā izmantotas gan gleznu un grafiku reprodukcijas, gan pašdarbnieku zīmējumi, tur ir R. Birzgaļa, E. Rirdāna, E. Keiša karikatūru sērijas par ļoti dažādām tēmām, pirmreizīgi atklājas tā laika politiskie notikumi, ir apceres par tālākajām mītnes zemēm un ziņas no pirmajiem izceļotājiem. Daudz ir informācijas no okupētās Latvijas.

Periodikas rakstu tematiska rādītāja trūkums neļauj viegli un ātri tikt pie informācijas, bet varu apgalvot, ka tā ir ļoti plaša un bagāta. Tāpēc jo lielāks ir gandarījums, ka šie izdevumi, kuros tik ļoti daudz domu un cerību veltīts brīvajai Latvijai, ir nonākuši dzimtenē, ir jau sagaidījuši vairākus savus pētniekus, bet darba vēl daudz.

To, cik trimdas periodika bija nozīmīga un cik ļoti tā bija bīstama okupācijas varai Latvijā, visizteiksmīgāk parāda publikācija žurnālā "Karogs" 1948.gada 8.numurā:

Laikā, kad Padomju Latvijas strādnieki, kolchoznieki, darba zemnieki, inteliģenti un jaunatne, boļševiku partijas organizēti un vadīti, veic grandiozu darbu, veikdami Staļina piecgadi četros gados, tūkstoši Latvijas ļaužu Rietumu okupacijas zonās pārdzīvo dziļas posta dienas.

(..)Viens no Rietumos mītošo tautas ienaidnieku ieročiem, kas vērsts pret tautu, ir Rietumu okupacijas zonās izdotā latviskā prese: dažādie literarie triepumi, švābisko vergu tirgotāju lapeles, grāmateles, rotēta teksta burtnīciņas.

Rietumu zonu vergu tirgotāji ir atvēruši veselu literaturas raganu ķēķu trestu katrā rajonā. Gandrīz katrā lielākajā Vācijas, Anglijas vai Zviedrijas centrā, kur vien mīt latviešu dīpīši, viņi taisa literaturu, ar ko apdullināt svešumā klīstošos latviešu strādniekus, zemniekus un jauniešus savās interesēs, (..)

Beigšu ziņojumu ar Teodora Celma vārdiem no Ķīles nometnes laikraksta "Nākotnes ceļš":

"Var nogrimt iznīcībā ārēji pat visvarenākie vēstures veidojumi. Un var saglabāties mazas un ārējā spēkā nevarīgas tautas, ja tās ir spējīgas īstu kultūras vērtību radīšanā un varonīgas to aizstāvēšanā."