Kārlis Kangeris (Zviedrija):

Trimdas sākumi un tālākā attīstība

Referāts starptautiskajā konferencē "Trimdas arhīvi atgriežas" Rīgā 2000. gada 15. septembrī

Vēl nav pienācīgi novērtēts tas ieguldījums, ko Latvijas diplomāti Šveicē (Jūlijs Feldmanis, Miķelis Valters), Lielbritānijā (Kārlis Zariņš), bet jo sevišķi Amerikas Savienotajās Valstīs (Alfreds Bīlmanis) un Zviedrijā (Voldemārs Salnais, Valdemārs Kreicbergs), un viņu līdzstrādnieki veica informācijas izplatīšanā Rietumos un informācijas vākšanā par norisēm okupētajā Latvijā. Vai bez Zviedrijā savāktajām plašajām ziņām par nacionālsociālistu okupēto Latviju, kuras nodeva tālāk ASV diplomātiem un slepenajiem dienestiem, Rietumu sabiedroto zināšanas nebūtu bijušas atkarīgas no Austrumu sabiedrotā sniegtās tendenciozās informācijas, resp., dezinformācijas?

Tāpat šķiet, ka Latvijas diplomātijas vēsturē ne visai korekti tiek novērtētas sūtņiem Zariņam (Lielbritānijā) un Bīlmanim (ASV) izsniegtās 1940. gada 17. maija ārkārtējās pilnvaras un to nozīme tieši Rietumu trimdas eksistencei. Kaut gan šīs pilnvaras izrādījās nepilnīgas — pilnvaru nesējiem nebija tiesību izmantot ārzemēs noguldītos Latvijas valsts līdzekļus, kā arī tiem nebija paredzētas eksīlvaldības funkcijas —, tomēr Latvijas Republikas diplomātisko pārstāvību eksistence Rietumu sabiedrotajiem vienmēr norādīja uz to, ka politikā un praktisku darbības lēmumu pieņemšanā jāievēro "Baltijas klauzula": aneksijas neatzīšana. Arī masīvā pēckara padomju propaganda nespēja panākt, lai Rietumu sabiedrotie baltiešu bēgļus/"dīpīšus" uzskatītu par "padomju pilsoņiem", kas būtu piespiedu kārtā repatriējami.

Pirmajā padomju okupācijas laikā (1940./1941. gadā) tikai retajam uz savu roku izdevās izmukt no Latvijas. Toties lielāks skaits latviešu (ap 1800 personu) dažādā veidā iekļuva tā sauktajā vācbaltiešu pēcizceļotāju kontingentā, kam padomju vara pēc vienošanās ar Vāciju 1941. gada sākumā bija atļāvusi izbraukt no Latvijas.

Tomēr Latvijas atstāšana masveidā saistās ar Otro pasaules karu, ar vācu okupācijas politiku un atjaunotiem padomju okupācijas draudiem. Latviju ļaudis atstāja gan piespiedu kārtā, gan tie tika uz to ar viltu pamudināti, gan tie arī devās brīvprātīgi prom. Latvijas atstāšanu vai nu organizēja okupācijas vara pati, vai ļaudis to darīja slepeni, nevienam neprasot izbraukšanas atļaujas.

Ārpus vāciešu kontroles bija bēgšana uz Zviedriju. (Caur Igauniju uz Somiju vai no turienes arī tālāk uz Zviedriju, vai no Igaunijas tieši uz Zviedriju devās tikai retais latvietis.) Tā gāja plašumā ar 1943. gadu, kulmināciju sasniedzot 1944. gada rudenī, kad fronte Baltijā šķobījās un vēl nebija izveidojies vāciešu tā sauktais Kurzemes cietoksnis (jeb Kurzemes katls, kā to sauca padomju terminoloģijā un kas vēl šodien jo bieži dzirdams). Latviešu nacionālā pretestības kustība organizētā veidā uz Zviedriju pārveda vairāk nekā 2500 personu (vai pāri par 60% no visiem Zviedrijā nonākušajiem), bet "spontāni", izmantojot vācu armijas sajukumu, pāri Baltijas jūrai pārbrauca vairāk nekā 1500 cilvēku. Tā sākās Zviedrijas trimda.

Vācijas trimdas (kā es to vēlētos apzīmēt — Lielās trimdas) pirmsākumi meklējami jau pirms vācu okupācijas laika, ar vācbaltiešu izceļošanu, bet jo sevišķi ar pēcizceļošanu. Okupācijas sākuma gados uz Vāciju spaidu kārtā nosūtīja darbaspēku, tad uz koncentrācijas nometnēm (sevišķi 1944. gadā) Latvijas cietumos ieslodzītos, kā arī vēl dzīvi palikušos Latvijas ebrejus. Visubeidzot uz Vāciju (un citur uz rietumiem, pat cīņai pret rietumu sabiedrotajiem!) nosūtīja lielu skaitu latviešu karavīru (pāri par 40 000 vīru). Viņiem ar jaunu Latvijas "teritoriālo definīciju" tika izskaidrota cīņa par Latvijas robežu aizstāvēšanu: "Kur Leģions, tur Latvija!"

Arī Latvijas civiliedzīvotāju evakuēšanai vāciešiem bija sīki izstrādāti plāni ar augstāko slepenības pakāpi. Ka šajos plānos bija paredzēts no Latvijas izvest visus latviešus, to nezināja pat visuzticamākie latviešu kolaboranti (vai arī šodienas parastajā terminoloģijā "kolaboracionisti"). Ja plānus neizdevās īstenot, tam bija dažādi iemesli. Ļoti svarīgs iemesls šai neveiksmei bija, ka tiem nacionālsociālistu varasvīriem, kas šādu totālo evakuāciju vēlējās politisku apsvērumu dēļ, pašiem nebija pietiekami daudz politiskās varas, lai īstenotu savus plānus (kā, piemēram, Austrumu reihsministram Alfrēdam Rozenbergam). Dominēja pats Hitlers un armijas virspavēlniecība, kuriem armijas intereses stāvēja pāri visām citām. Beigās iznāca tā, ka civilistu evakuācija notika pašā pēdējā brīdī, lielā steigā un bieži improvizēti.

Neskatoties uz visu to, Latviju atstāja un Lielvācijā nonāca ap 180 000 civilistu. Visumā Latvijas atstāšanai pamatā bija tiešā karadarbība Latvijas teritorijā, vāciešu atklātie un slepenie spaidi, kā arī plaši izplatītās bailes no boļševisma/komunisma (vai kā to tautas valodā teica: "(bailes) no krieviem"), nemaz nerunājot par itvienas atsevišķās personas iespējamiem citiem motīviem.

Rietumzonās nonākušie latvieši sastāvēja no visdažādākajām "izceļotāju" kategorijām: 1941. gada pēcizceļotājiem, vergu strādniekiem, koncentrācijas nometņu iemītniekiem, karavīriem, kolaborantiem (tā sauktā C–3 grupa), evakuētiem civilistiem un bēgļiem. Tagad vairs nebija svarīgi, kādā veidā kurš Vācijā nonācis. Savā pašizpratnē visi jutās kā bēgļi no boļševisma/komunisma, kaut arī daudzi varēja būt bijuši vāciešu plānotu cilvēku pārvietošanas upuri. Sākās Vācijas trimda — "dīpīšu" laiki vai "Mazā Latvija".

Atsevišķām norisēm vai notikumiem kara laikā, kas saistīti ar latviešu pārvietošanos uz rietumiem, var būt bijusi tieša vai netieša, lielāka vai mazāka ietekme uz trimdas tālāko attīstību — vispirms Vācijā vai arī vēlāk, latviešiem izvietojoties plašajā pasaulē. Par pārvietošanos uz Vāciju arī radušies dažādi nostāsti un mīti. Un viens no tiem — mīts par latviešu leģionu kā glābēju.

Viens mīts par trimdas rašanos, kura radīšanā sevišķi aktīvi darbojušies bijušie Latviešu leģiona virsnieki un karavīru organizācijas, ir tāds, ka tikai Leģiona dēļ latviešiem dota iespēja atstāt Latviju, resp., ka tikai Leģiona pastāvēšanas dēļ vācieši tos glābuši no boļševisma.

"Latviešu leģiona cīņas prasīja 80 000 dzīvības upuru, tā glābjot ap 120 000 latviešu no otrās padomju okupācijas". (Alfrēds Puķīte "Nerimtīgais cīnītājs". DVM 1981, Nr.4.).

"Pēc divdesmit gadiem svešumā tūkstoši latviešu var pateikties leģionāru augumiem, dzīviem vai smiltīs iemītiem kauju grāvī, par iespēju pārkļūt pāri Baltijas jūrai bēgļu laivās. Karavīri deva brīvu pieeju jūrai, atturēdami ienaidnieka uzmākšanos". (Andrejs Eglītis "Asiņainie brīvības sapņi". DVM 1965, Nr.3).

"Tāpat lielākā daļa no mums, šodien brīvajā pasaulē esošajiem, par savu brīvību var pateikties latviešu leģionam. Ir ļoti apšaubāms, vai vācieši būtu latviešu evakuācijai atļāvuši lielo kuģu tonnāžu, ja tiem nebūtu bijis jārēķinās ar leģionu kā ar spēka faktoru militārajā laukā. [Arī bēgļu tiesības, kuras Himlers kā Vācijas iekšlietu ministrs piešķīra latviešim, uzskatāmas vienīgi par leģiona nopelnu]". (Plkv.Arturs Silgailis "Latviešu leģiona nozīme". DV 1958, Nr.4).

Visu cieņu latviešu leģionāru varonīgajai cīņai. Tomēr, tuvāk ieskatoties pašu vāciešu dokumentos, šim apgalvojumam, kas kļuvis jau par mītu, nav atrodams apstiprinājums. No Baltijas neizveda tikai vien latviešus un igauņus, kuriem bija "leģioni", — tāpat izveda arī lietuviešus, kas atteicās veidot šādu "leģionu". [Nemaz nerunājot par dažādām Krievijas teritorijā dzīvojošām tautām.] Pat leģionāru piederīgajiem evakuācijā nebija nekādu "privilēģiju", ja neskaita to, ka latviešu leģiona ģenerālinspektora un Karavīru palīdzības pārstāvji drīkstēja tos mudināt uz evakuāciju. Ir pēdējais laiks būt godīgiem pret savu vēsturi.

Latvijas iedzīvotāju evakuācija varbūt vismanāmākās sekas atstāja uz kultūras dzīvi. Vācieši savos slepenajos evakuēšanas plānos bija ietvēruši visu latviešu inteliģences pārstāvju un kultūras darbinieku izvešanu no Latvijas. Par šīm personām, kuru palikšana Latvijā nebija vācu interesēs, vācu iestādes sastādīja slepenus sarakstus, kuri bija SD un vācu pārvalžu politisko nodaļu apstiprināti. Pašām personām par to nebija zināms, ka viņas šādos slepenos sarakstos ir ietvertas. Saprotams, ka kopā ar "cilvēku materiālu" izveda arī kultūras vērtības.

Kā pēc kara varēja konstatēt, tad Rietumos nonāca, resp., palika apmēram 50 procenti no Latvijas inteliģences — kultūras darbinieki un akadēmiski izglītotās personas — skaitļos izsakot, tas nozīmēja ap 5000 inteliģences pārstāvju.

Latviešu inteliģence vācu okupācijas varas uztverē bija nacionālās idejas nesēja un neatkarības paudēja, kas okupācijas apstākļos vāciešiem varēja izrādīties par pretspēku, pretestības, resp., atbrīvošanas kustību, no kā vācieši bijās, un būtībā viņiem nebija tik nepareizi. Faktiski inteliģence un visa latviešu tautas grupa Rietumos kļuva par Latvijas neatkarības idejas sludinātāju un tālāknesēju. Tas neizpaudās tik daudz cīņā pret nacionālsociālistisko Vāciju (1944./1945.gadā), bet gan parādījās pēc Otrā pasaules kara pret jauno okupācijas varu Latvijā — Padomju Savienību.

Rietumos turpināja neatkarīgās Latvijas kultūras tradīcijas, veidojās sava īpatnējā trimdas kultūra, kas daudz spēka smēla tieši no pagātnes (neatkarīgās Latvijas) un izmantoja uz nākotni vērstajā politiskajā darbībā (cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu).

Pēc Otrā pasaules kara radusies Rietumu trimda, kas sevi principā uzskatīja par politisku trimdu un par saviem galvenajiem mērķiem bija izvirzījusi cīņu pret komunismu un darbu neatkarīgas Latvijas atjaunošanas labā, 1991. gadā ar Latvijas Republikas atjaunošanu piedzīvoja savas dabiskās beigas. Kopš Atmodas trimdinieku un Latvijas latviešu attiecības piedzīvojušas gan augšas, gan lejas. Es ceru, ka šī konference palīdzēs labāk saprast tos latviešus, kas atstāja Latviju, un reizē veicinās savstarpēju saprašanos.

Ināra Ņefedova (Latvija)	Rasma Cipule (Vācija) un Jānis Šķiņkis (ASV)	Lilita Zaļkalne (Zviedrija)
Dzidra Purmale (Anglija)	Māris Brancis (Latvija) un Elmārs Pelkaus (Latvija)	Velga Kince (Latvija) Foto: Arnis Blumbergs, "LV"