Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.?1991.gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05.2005.

Ļeņina pieminekļa atklāšana Rīgā 1950.gada 21.jūlijā. “…nav mums mīļāku vārdu par gaišajiem vārdiem – Ļeņins un Staļins,” par šo notikumu rakstīja toreizējais LK(b)P CK sekretārs Jānis Kalnbērziņš Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

1945.gada 21.jūlijs. Padomju Latvijas darbaļaudis gājienā, atzīmējot “Latvijas PSR” (precīzāk – Latvijas okupācijas) 5.gadadienu, iet pāri Daugavai Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Tā izskatījās mūsu Nacionālā operas un baleta teātra skatuve 1945.gada 20.jūlijā, kad okupācijas režīms svinēja Latvijas PSR 5.gadadienu Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Rietumi saskaņo attieksmi

Sakarā ar Maskavas ārlietu ministru konferenci Lielbritānijas Ārlietu ministrija centās noskaidrot arī ASV pozīciju Baltijas valstu jautājumā. Britu vēstniecība Vašingtonā 1947.gada martā sagatavoja apkopojošu informāciju par šo problēmu. Tajā bija norādīts: nav nekādu pazīmju, ka ASV tuvākajā laikā varētu mainīt attieksmi pret Baltijas padomju republikām. ASV turpinās to neatzīšanas politiku. To apliecina fakts, ka Baltais nams turpina uzaicināt agrākos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sūtņus uz visiem oficiālajiem pasākumiem, kuros piedalās ārvalstu diplomāti. PSRS vēstnieks pēdējā laikā ir divas reizes atteicies no ielūguma, ja pasākumā piedalās Baltijas valstu pārstāvji. Valsts departaments ignorē šādus PSRS sūtņa demaršus. Dokumentā arī atzīmēts, ka ASV diplomāti neapmeklēs Baltijas padomju republikas.

Bailes no “krievu lāča”

PSRS šajā laikā tomēr guva nenozīmīgus panākumus cīņā par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātisko pārstāvju darbības ierobežošanu Rietumos. Padomju Savienības spiediena rezultātā Argentīnas Ārlietu ministrija paziņoja, ka tiek slēgtas visu triju Baltijas valstu pārstāvniecības un konsulāti. Argentīna arī uzsvēra, ka Baltijas valstu pārstāvjiem tiek atņemtas visas diplomātiskās privilēģijas. Uz jautājumu, kāpēc Argentīna tā rīkojas, tās Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors F. la Kosa Baltijas valstu diplomātiem atbildēja, ka šāds lēmums izriet no līgumiem, kas noslēgti ar Padomju Savienību. F. la Kosa, skaidrojot Argentīnas pozīciju, arī uzsvēra, ka Baltijas valstīs kopš Otrā pasaules kara beigām reāli saimnieko PSRS. Latvijas Republikas ārkārtas pilnvaru nesējs K.Zariņš atzina, ka pēc protesta Argentīnas valdība gan paziņojusi, ka baltiešu diplomātiem tiek saglabāts to statuss, bet viņi tomēr nedrīkstēja veikt savas funkcijas. K.Zariņš par šādu Argentīnas rīcību 1947.gada 9.janvārī informēja britu Ārlietu ministriju.

Trumena doktrīna vieš cerības

Tomēr 1947.gadā Baltijas jautājums ieguva it kā otro elpu. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskajiem pārstāvjiem rietumvalstīs uzplaiksnīja jaunas cerības uz savu valstu neatkarības atjaunošanas iespējām nākotnē. 1947.gada 12.martā ASV prezidents Harijs Trumens nāca klajā ar savu doktrīnu. Tajā bija uzsvērts, ka ASV neatzīst ar spēku veiktās izmaiņas pasaulē un atbalsta visas brīvās tautas, kuras pretojas bruņotu minoritāšu vai ārējā spiediena mēģinājumiem tās pakļaut. H.Trumena doktrīna paredzēja komunisma apvaldīšanu, un līdz ar to arī Baltijas jautājums iekļāvās ASV ārpolitikas dienaskārtībā.
Laikā, kad Maskavā sanāca vadošo uzvarētāju valstu ārlietu ministru konference, Baltijas valstu pilsoņi pārvietoto personu nometnēs Oldenburgas rajonā Vācijā noorganizēja vienas dienas badastreiku. Tā dalībnieki tādējādi centās pievērst ASV, Lielbritānijas, Francijas un PSRS uzmanību Baltijas tautu likteņiem. Virkne nometņu pieņēma arī deklarācijas, kuras tika nosūtītas britu okupācijas zonas vadītājam. Latviešu nometnes Omstedē pieņemtajā dokumentā bija uzsvērts, ka četru lielvalstu konferencei jārada pamats taisnīgam un stabilam mieram centrālajā Eiropā. Lai sasniegtu šādu mērķi, ir jārespektē visu tautu tiesības uz brīvību un suverenitāti. Deklarācijā atzīmēts, ka šādas tiesības ir arī latviešu, igauņu un lietuviešu tautām, kuras Otrā pasaules kara gados ļoti cieta no divām neizprovocētām agresijām. Neraugoties uz to, baltiešu pārstāvji tomēr netiek pielaisti pie pēckara izkārtojuma jautājumu risināšanas. Tas viss ir pretrunā ar Atlantijas hartas un ANO principiem. Arī lietuviešu nometnes “Unterm Berg” iemītnieki pieņēma līdzīgu deklarāciju. Tajā bija akcentēts lietuviešu tautas ieguldījums cīņā pret sarkano un brūno totalitārismu. Dokumenta nobeigumā bija uzsvērts: “Mēs ceram, ka jūs sapratīsit mūsu bēdas un pievienosities sirdīs mūsu kliedzienam pret netaisnību, ko cenšas pamatot miera nepieciešamības vārdā.”

Izmisušo trimdinieku bada streiki

Britu okupācijas varas pārstāvji Vācijā par baltiešu pārvietoto personu nometņu akcijām ziņoja savas valsts Ārlietu ministrijai. Šajā dokumentā bija uzsvērts, ka 1947.gadā 10.martā apmēram 7000 baltiešu DP (pārvietoto personu – “LV”) nometnēs organizēja protesta akcijas, ar kurām centās izraisīt interesi par Baltijas problēmu Maskavas konferences dalībvalstu vidū. Bada streiks un citas protesta akcijas noritēja bez incidentiem, izņemot Mepenes nometni. Tika pieņemtas rezolūcijas, kas adresētas Viņa majestātes valdībai. Britu ierēdņi baltiešu izstrādātos dokumentus novērtēja kā mērenus, atzīmējot, ka tajos nav kādu radikālu ideju. Tas viss liecina par baltiešu savaldību un spēju izprast problēmas, kā arī nesagādāt papildu nepatikšanas DP nometņu administrācijai un Anglijas valdībai. Nosūtītais ziņojums un Ārlietu ministrijas reakcija liecināja, ka Anglijas valdība negrasās neko darīt Baltijas valstu neatkarības atjaunošanā. Lielbritānija pieņēma pēckara situāciju Baltijas valstīs kā pastāvošu realitāti, nemēģinot kaut ko darīt, lai to mainītu.

Memorands par Baltijas valstu statusu

1947.gada 21.maijā, drīz vien pēc ārlietu ministru Maskavas konferences noslēguma, britu Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta direktors Tomass Brimelovs sagatavoja plašu memorandu “Baltijas valstu statuss.” Dokumentā objektīvi izvērtēta PSRS veiktā Baltijas valstu okupācija, atzīmēti finansiālie zaudējumi, kas nodarīti britu pilsoņiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Šoreiz zaudējumu summa aprēķināta lielāka nekā iepriekšējos Anglijas Ārlietu ministrijas dokumentos – 9 033 000 mārciņas. T.Brimelovs atzīmē, ka, atjaunojot padomju režīmu Baltijas valstīs 1944. un 1945.gadā, to statuss britu valdības vērtējumā palicis tāds pats kā 1940.gadā. Britu valdība savu pozīciju pēckara perioda sākumā attiecībā pret Baltijas valstīm ļoti skaidri formulēja 1946.gada janvārī. Tad uz tiesneša Atkinsona rakstisku jautājumu ārlietu ministram, kāda ir Anglijas pozīcija, bija dota šāda atbilde: Lielbritānija atzīst, ka de facto Baltijas valstis ir inkorporētas PSRS un ka bijušās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas republikas vairs nepastāv. Bet Anglija nav atzinusi šos PSRS veiktos soļus Baltijas valstīs de iure. Lielbritānija ir atzinusi inkorporāciju de facto tāpēc, ka uzskata, ka tuvākajā nākotnē nav iespējama Baltijas valstu neatkarības atjaunošana. Anglijas noliegums situāciju Baltijā nevar reāli mainīt. Anglija neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju ne vien politisku un juridisku, bet arī ekonomisku apsvērumu dēļ. Britu pilsoņu zaudējumu atlīdzināšana Baltijas valstīs ir svarīga Anglijas politikas sastāvdaļa. T.Brimelovs arī konstatē, ka politiski, bet ne tiesiski Baltijas valstu inkorporāciju Anglija jau atzinusi 1942.gadā, kad notika sarunas ar PSRS par abu valstu sadarbības līguma noslēgšanu.

Baltiešu bēgļu problēma

PSRS Baltijas valstu jautājuma nokārtošanu centās aktualizēt kara laikā un arī tūlīt pēc tā beigām, kad sākās sarunas par miera līguma parakstīšanu ar Vāciju un tās sabiedrotajiem. No Anglijas puses ekonomiskās pretenzijas pret PSRS un Baltijas valstu inkorporācijas atzīšana ir savstarpēji cieši saistīti jautājumi, tās ir kā vienas lietas divas puses. Virzība uz priekšu vienā jautājumā nevar notikt uz otras rēķina. Anglija nevar akceptēt PSRS mēģinājumus piešķirt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR patstāvīgu valstu statusu starptautiskās organizācijās. Tas Anglijai radītu vairākas iekšpolitiskas un ārpolitiskas problēmas.
T.Brimelovs memorandā raksturoja arī baltiešu bēgļu problēmu Vācijā un Austrijā. Karam beidzoties, tikai neliels skaits no tiem vēlējās atgriezties PSRS. Lielākā daļa palika Rietumu okupācijas zonā, pārvietoto personu (DP) statusā.

Turpinājums sekos