Uzturoties darba vizītē Polijā

Eiropas Padomes 3.galotņu sanāksmes ietvaros Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, 16.maijā, Varšavā tikās ar Polijas prezidentu Aleksandru Kvasņevski, Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili, Moldovas prezidentu Vladimiru Voroņinu, Turcijas premjerministru Redžepu Tajipu Erdoganu, Kipras prezidentu Tasu Papandopulu, bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas prezidentu Branko Crvenkovski, Horvātijas premjerministru Ivo Sanaderu un Īrijas ārlietu ministru Dermotu Ahernu.
Sarunā ar Gruzijas prezidentu abas puses pauda lielu atbalstu savstarpējiem centieniem stiprināt demokrātiju savā valstī un reģionā, lai veidotu drošu, demokrātisku un labklājīgu Eiropu, kas balstīta uz vienām vērtībām. Gruzijas prezidents atzīmēja, ka ir priecīgs par Latvijas lielo atbalstu: “Latvija ir liels mūsu draugs, un mums ir būtiska jūsu pieredze valsts demokrātijas nostiprināšanā un tuvināšanās procesā Eiropas Savienībai.”
Latvijas atbalstu Moldovas demokrātiskai attīstībai Latvijas prezidente sniedza Moldovas prezidentam Vladimiram Voroņinam. Horvātijas premjerministram Latvijas puse pauda gatavību tālāk nodot pieredzi Horvātijai, tā kā valstij drīz sāksies ES iestāšanās sarunas. V.Vīķe-Freiberga norādīja, ka visām valstīm ir jāizpilda Kopenhāgenas kritēriji dalībai ES, tomēr Latvija ir gatava sniegt savu padomu, atbalstu un pieredzi visiem, kas vēlas kritērijus izpildīt un ir gatavi atbildēt uz visiem izaicinājumiem valsts izaugsmē, kas ar tiem saistīti. Bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas prezidentam V.Vīķe-Freiberga teica, ka Latvija augstu vērtē stabilitātes procesu valstī un tuvināšanos Eiropas kopējām vērtībām un likumiem. “Visas šīs reformas, ko veicāt, lai tuvotos ES kā savam nākotnes mērķim, ir nepieciešamas jūsu pašu valstij un tautai, nevis tikai kādai abstraktai ES, kā dažreiz iedzīvotājam varētu šķist.”
Ar visiem minētajiem valstu un valdību vadītājiem pārrunāti arī ANO reformu jautājumi, lai līdz šā gada septembrim panāktu ANO dalībvalstu savstarpēju izpratni un atbalstu organizācijas reformēšanai un reformu ieviešanai.

Valsts prezidenta preses dienests

Valsts prezidente un ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtne Vaira Vīķe-Freiberga 16. maijā Varšavā,tiekoties divpusējās sarunās ar valstu un valdību vadītājiem

Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Eiropas Padomes valstu un valdību vadītāju 3.sammitā Varšavā 2005.gada 16.maijā:

Priekšsēdētāja kungs! Ekselences! Dāmas un kungi!
Es vēlos pateikties Polijai par šā savlaicīgā sammita sarīkošanu, kas notiek 60.gadadienā kopš Otrā pasaules kara beigām. Pirms nedēļas Eiropas tautas pieminēja sabiedroto spēku uzvaru pār nacistiskās Vācijas impēriju. Tomēr tā bija tikai daļēja uzvara, jo pēc šā drausmīgā konflikta beigām Rietumu demokrātiskās valstis neprotestējot pieļāva vairāk nekā divpadsmit Viduseiropas un Austrumeiropas valstu atkārtotu pakļaušanu Padomju Savienības un tās satelītu totalitārā komunisma režīmam.
Pēc tam, kad rietumvalstis vienkāršotas reālpolitikas un, galu galā, grūti sasniedzamas drošības vārdā bija upurējušas pamatvērtības, ko teicās aizstāvam, tās saskārās ar auksto karu un bīstamu nestabilitāti divās pretējās nometnēs sadalītajā Eiropas kontinentā. Latvijas viedoklis ir, ka no šiem nepareizajiem vēsturiskajiem spriedumiem var gūt mācību, kas gluži vienkārši nozīmē to, ka nav pieļaujami nekādi kompromisi attiecībā uz tiem principiem, kas Eiropas Padomei un mums kā eiropiešiem ir jāatbalsta.
Pēdējos 56 gados Eiropas Padome ir kļuvusi un tiek uzskatīta par uzticamu brīvības, demokrātijas un likuma varas aizstāvi. Mums šodien šeit vēlreiz ir jāapstiprina, ka mēs nepieļausim dubultstandartus ne no vienas šīs organizācijas tagadējās vai nākamās dalībvalsts neatkarīgi no tā, cik liela vai maza tā būtu. Mums var būt elastīga attieksme pret to, cik ātri šīs saistības tiek izpildītas, bet ne attiecībā uz nepieciešamību tās izpildīt, jo citādi tiks apšaubīta mūsu organizācijas uzticamība.

Priekšsēdētāja kungs!

Laika posmā kopš Eiropas Padomes pirmā un otrā sammita mūsu valstis ir guvušas ievērojamus panākumus. Ir atcelts nāves spriedums gandrīz visās Eiropas kontinenta valstīs. Cilvēktiesību aizsardzības komisārs ir devis nozīmīgu ieguldījumu, lai atbalstītu un aizstāvētu vērtības, par kurām iestājas šī organizācija. Ir radīti svarīgi monitoringa mehānismi. Ir panākts progress nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzībā, turklāt ar nacionālo minoritāšu konvencijas palīdzību. Mana valsts Latvija gatavojas to šogad ratificēt.
Tomēr daudzas no problēmām, kas tika risinātas iepriekšējos sammitos, ir aktuālas arī šodien. Mums vēl ir jāveic pasākumi, lai palielinātu Eiropas Cilvēktiesību tiesas efektivitāti. Ir jāturpina sadarbības programmas, lai sasniegtu jaunāko dalībvalstu pilnīgu integrāciju Eiropas Padomē. Mums ir vēlreiz konceptuāli jāizvērtē Eiropas Padomes sadarbība ar Eiropas Savienību, ņemot vērā tās neseno un turpmāko paplašināšanos. Pasākumi minoritāšu tiesību aizsardzībai ir jāpapildina ar visaptverošu integrācijas politiku, kas visiem nodrošinātu vienlīdzīgas tiesības.
Turklāt izaicinājumu ir kļuvis vairāk. Pēdējos astoņos gados Eiropa ir pieredzējusi notikumus, kas, cerams, vairs nekad neatkārtosies. Terora akti ir izdzēsuši simtiem nevainīgu cilvēku dzīvības. Tiek izmantotas jaunas tehnoloģijas, lai izplatītu naidīgus vēstījumus virtuālajā pasaulē. Notiek ne tikai virtuāli, bet arī – nepārtraukti visdažādāko ideoloģisko nokrāsu ekstrēmistu grupu fiziski uzbrukumi, kas vērsti pret neskaitāmiem cilvēkiem.
Šo iemeslu dēļ, pēc manām domām, mūsu sabiedrībām ir nepieciešama atkārtota imunizācija pret totalitārisma draudiem ar neatlaidīgu izglītošanas kampaņu palīdzību. Tas pirmām kārtām ir jādara skolās. Mēs vēlamies, lai mūsu bērni zinātu, ka neiecietība un aizspriedumi nav pieļaujami, ka cilvēkus nedrīkst iedalīt tādās kategorijās kā mēs un viņi. Mums jāinformē mūsu bērni par mūsu pagātnē pieļautajām kļūdām, lai tās nekad vairs netiktu atkārtotas.
Tikai tad, kad būsim pilnībā pārvarējuši pagātnes atstāto mantojumu, mēs varēsim sekmīgi risināt nākotnes izaicinājumu radītās problēmas vienotā Eiropā. Katrai sabiedrībai ir daži drūmi pagātnes notikumi. Vai labāk ir ignorēt šos notikumus un izlikties, ka tie nekad nav notikuši, vai labāk tomēr riskēt un uzplēst vecās brūces un pilnībā atklāt šos notikumus? Mēs Latvijā esam izvēlējušies otro ceļu, pat attiecībā uz visjūtīgākajiem jautājumiem. Mēs uzskatām, ka ir nepieciešamas godīgas debates, lai tiktu atklāta patiesība un notiktu patiess izlīgums.
Neviena brūce nevar pilnīgi sadzīt, ja tā dziļāk sastrutojusi. Jācer, ka tās valstis, kur šādas debates vēl nav sākušās, beigu beigās sekos tādu valstu kā Vācijas pozitīvajam paraugam, kas bija gatava atzīt un nožēlot savu nacistisko pagātni. Es domāju, ka Eiropas Padome var izdarīt vērtīgu darbu šajā ziņā, atbalstot kopīgus vēstures mācīšanas projektus dalībvalstīs. Mums ir jāsniedz pilnīgs priekšstats par savu pagātni, mēs esam to parādā savai nākotnei un saviem bērniem.
Kā jau iepriekš minēju, viens no Eiropas Padomes lielākajiem izaicinājumiem turpmākajos gados būs Eiropas Cilvēktiesību tiesas darbības optimizēšana, lai samazinātu lielo neizskatīto lietu skaitu, ar ko tai jātiek galā. Lai Eiropas Cilvēktiesību tiesas darbs būtu efektīvs ilgtermiņā, bez kavēšanās ir jāratificē Protokols Nr.14, kā arī jāveic citi pasākumi, par kuriem tika panākta vienošanās pagājušajā gadā, lai uzlabotu cilvēktiesību aizsardzību nacionālā līmenī. Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam padoties vilinājumam atbrīvot Eiropas Cilvēktiesību tiesu no mazāk svarīgu lietu izskatīšanas, atstājot tai tikai vissmagākās. Atkārtota vai nenozīmīga lieta var neizraisīt lielu interesi starptautiskiem tiesību ekspertiem, bet ieinteresētajai pusei tā ir ļoti būtiska.

Priekšsēdētāja kungs!

Mēs pēdējā laikā esam pieredzējuši, ka brīvības uzvaras gājiens ir sasniedzis vairākas sabiedrības Eiropā. Tomēr mēs nedrīkstam dienu pēc tam aizmirst tās vērtības, kas pamudina veselas valstis uz rīcību un izraisa mierīgas revolūcijas. Tādas vērtības kā brīvība, demokrātija un tiesiskums ir jāsaglabā, jākopj, un mums tajās jādalās ar citiem. Tās ir jāsaglabā mūsu likumdošanā, tās ir jākopj vienlaikus ar mūsu pilsoniskajām sabiedrībām, un mums jādalās šajās vērtībās ar tiem, kam vēl nav šo vērtību.
Ņemot vērā nesenās demokrātiskās pārmaiņas Gruzijā un Ukrainā, kā arī neseno Eiropas Savienības paplašināšanu, es redzu lielu potenciālu sadarbības saišu nostiprināšanai starp Eiropas Padomi un Eiropas Savienību. Es uzskatu, ka Eiropas Savienībai nevajadzētu žēlot nekādas pūles, lai sekmētu savu Eiropas kaimiņvalstu politiku. To darot, ES atbalstītu Eiropas Padomes standartus un tajā pašā laikā atbalstītu arī pilsonisku sabiedrību nostiprināšanu, neatkarīgus plašsaziņas līdzekļus, nevalstiskās organizācijas un cilvēktiesību aizstāvjus Eiropas Savienības kaimiņvalstīs.
Viena Eiropas valsts, kas ir manas valsts Latvijas un šī sammita rīkotājas valsts Polijas kaimiņvalsts, nav pārstāvēta šajā apspriedē. Tā ir Baltkrievija. Es nešaubos, ka mēs visi izjūtam īpašas simpātijas pret Baltkrievijas tautu, kas ir pelnījusi kaut ko daudz labāku nekā autoritāru varu, kādai to tagad ir pakļāvis Eiropas pēdējais diktators. Es ceru, ka Eiropas Padome pieliks lielākas pūles, lai nostiprinātu pilsonisku sabiedrību Baltkrievijā un ka kādu dienu Baltkrievija pievienosies mūsu demokrātisko valstu kopienai.
Pirms daudziem gadiem, apmēram tad, kad tika nodibināta Eiropas Padome, kāds tirāns esot vīpsnājis: “Cik divīziju ir pāvestam?” Mierīgās revolūcijas, kas gāza totalitāro komunisma režīmu visā Viduseiropā un Austrumeiropā, parādīja, ka, lai būtu stipri, nav nepieciešams militārs spēks un bruņotas divīzijas. Ir nepieciešama tikai stingra pārliecība, rakstītā un runātā vārda spēks un līdzekļi to brīvai paušanai. Vērtībām, par kurām iestājas Eiropas Padome – brīvībai, demokrātijai, cilvēktiesību ievērošanai un tiesiskumam – ir iespējams kļūt un tām jākļūst par mūsu ikdienas dzīves tik neatņemamu sastāvdaļu, ka kādu dienu nākotnē mums vairs nevajadzēs par tām runāt. Mēs vienkārši ar tām dzīvosim un uzskatīsim tās par pašsaprotamām.
Paldies, priekšsēdētāja kungs!

“LV” (Gunta Štrauhmane)

neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Vaira Vīķe-Freiberga, President of the Republic of Latvia, at the Third Summit of Heads of State and Government of the Council of Europe, Warsaw, May 16, 2005:

Mr. Chairman, Excellencies, Ladies and gentlemen,
I would like to thank Poland for hosting this timely summit, which is taking place on this sixtieth anniversary year of the end of the Second World War. A week ago today, the people of Europe commemorated the Allied victory over the Nazi German empire. This was, however, only a partial victory, for at the end of that terrible conflict, the Western democracies accepted without protest the renewed sub

jugation of over a dozen countries in Central and Eastern Europe by the totalitarian communism of the Soviet empire and its satellites.
Having sacrificed the fundamental values that they claimed to stand for in favour of a simplistic Realpolitik and an ultimately elusive security, the Western powers were soon faced with the Cold War, and the perilous instability of a European continent divided into two opposing camps. Latvia believes that there is a lesson to be learned from these historical misjudgements, which is, quite simply, that there can be no compromise regarding those principles that the Council of Europe and that we, as Europeans, must all stand for.
Over the course of the past 56 years, the Council of Europe has come to be seen as a stalwart defender of freedom, democracy and the rule of law. This is what we must reconfirm here today: that we will not accept double standards by any of the organization’s current or prospective members, no matter how large or how small in size they may be. We may be flexible regarding the speed of the implementation of obligations, but not on the need for their implementation, or else the credibility of our organization will come into doubt.

Mr. Chairman,

In the years that have passed since the first and second summit meetings of the Council of Europe, our nations have produced tangible achievements. The death penalty has been abolished in almost every country on the continent. The Commissioner for Human Rights has made a visible input in promoting and in defending the values that this organization stands for. Important monitoring mechanisms have been set up. The protection of minority rights has been advanced, most importantly through the Framework Convention. My own country of Latvia is set to become a party to the Framework Convention later this year.
Nevertheless, many of the same issues that were addressed at the previous Summits are still relevant today. We still require measures to improve the effectiveness of the European Court of Human Rights. We need to maintain cooperation programmes for achieving the full integration of the Council of Europe’s more recent member States. We need to re-conceptualize the Council’s cooperation with the European Union in the light of its recent – and future enlargements. Measures on the protection of minority rights must be supplemented by inclusive integration policies to ensure equal opportunities for all.
Furthermore, the list of challenges has grown. During the past eight years Europe has witnessed events that we hoped never to see again. Acts of terror have wiped out hundreds of innocent lives. New technologies have been used for spreading messages of hate in the virtual world. Not only virtual, but also physical attacks by extremist groups of all ideological colourings have continued against countless individuals.
For these reasons, I believe that our societies require a renewed immunization against the dangers of totalitarianism through a persistent campaign of education. This must be undertaken first and foremost in our schools. We want our children to know that intolerance and prejudice are unacceptable; and that human beings must not be divided into such categories as us and them. We must inform our children of our past mistakes, so that these are never repeated again.
For it is only once we have fully dealt with the legacy of the past that we will be able to successfully address the challenges of the future in a united Europe. Every society has some dark events in its history. Is it best to ignore these events and to pretend that they never took place, or is it better to risk opening old wounds and to expose these events fully? We in Latvia have chosen the second approach, even on the most sensitive issues. We believe that an honest debate is necessary for the truth to be uncovered and for genuine healing to take place.
No wound can truly heal if it is festering beneath the surface. It is to be hoped that those countries where such a debate has not yet started will ultimately follow the positive example of countries such as Germany, which has been ready to apologise and to atone for its Nazi past. I feel that the Council of Europe can do valuable work in this area by promoting joint projects for the teaching of history among the member States. We owe the full picture of our past to our future and to our children.
As I mentioned earlier, one of the biggest challenges for the Council of Europe in the coming years will lie in optimizing the operations of the European Court of Human Rights and in reducing the tremendous backlog of cases that the Court is facing. If the Court is to operate effectively in the long term, then Protocol No 14 should be ratified without delay, and other measures agreed upon last year for improving human rights protection at the national level should be implemented. At the same time, we must not succumb to the temptation of releasing the Court from so-called “less important” cases and leave it with only the challenging ones. While a repetitive or minor case may not be of great interest to international legal experts, it is of fundamental interest to the party concerned.

Mr. Chairman,

We have lately seen the march of freedom reach several societies in Europe. However, those values that spur entire nations into action and bring about peaceful revolutions must not be forgotten the day after. Such values as freedom, democracy and the rule of law must be preserved, nurtured and shared. They must be preserved in our legislation, they must be nurtured together with our civil societies, and they must be shared with those who do not yet enjoy them.
Against the background of the recent democratic changes in Georgia and Ukraine, as well as the recent expansion of the European Union, I see enormous potential for strengthening the cooperative links between the Council of Europe and the European Union. I believe that the EU should spare no effort in furthering its European Neighbourhood Policy. In so doing, the EU will simultaneously promote the Council of Europe’s standards, as well as support the strengthening of civil societies, independent media, NGOs and human rights defenders in the EU’s neighbouring countries.
One European country, which is a neighbour of both my own country, Latvia, and of this host country, Poland, is strikingly absent from our meeting today. That is Belarus. I have no doubt that we all feel a particular sense of empathy with the Belarusian people, who deserve far better than the authoritarian rule that they are now experiencing under the last dictator in Europe. I hope that the Council of Europe will increase the scope of its efforts to strengthen the civil society in Belarus, and that one day Belarus will join our community of democracies.
Many years ago, just at about the time when the Council of Europe was born, a tyrant is reported to have sneered: How many divisions does the Pope have? The peaceful revolutions that brought down totalitarian communism throughout Central and Eastern Europe have revealed that you do not necessarily need military force and armed divisions to be strong. What you do need is the strength of conviction and the power of the written and spoken word, and the means for expressing it freely. The values that the Council of Europe stands for: freedom, democracy, the respect of human rights and the rule of law can and must become so integral a part of our ordinary lives, that some day in the future, we shall no longer need to talk about them. We shall be just living them and taking them for granted.

Thank you, Mr. Chairman.

ANO ģenerālsekretāra uzruna
Eiropas Padomes 3.sammitam Varšavā 2005.gada 16.–17.maijā. Nolasa Latvijas Valsts prezidente un ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtne Vaira Vīķe-Freiberga Varšavā 2005. gada 17. maijā:

Valsts prezidente Eiropas Padomes 3. sammita plenārsēdē Varšavā 16. maijā Foto: Gatis Bergmanis

Es sūtu sveicienus Eiropas Padomes 46 dalībvalstu un to valdību vadītājiem. Es kopā ar jums priecājos par šā kontinenta vienotību un augsti vērtēju tādas vērtības kā cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums, ko atbalsta jūsu valdības un tautas un ko cenšas veicināt Eiropas Padome. Apvienotās Nācijas pieliek pūles, lai atbalstītu šīs pašas vērtības visā pasaulē un tāpēc šīs abas lielās organizācijas cieši sadarbojas, kā to paredz Apvienoto Nāciju hartas 8.sadaļa. 2005.gadā mums būs gan iespēja, gan, kā es uzskatu, arī pienākums nostiprināt Apvienoto Nāciju Organizāciju un panākt, lai tā būtu atsaucīga pret visu valstu un visu reģionu problēmām.
Tas ir iemesls man cerēt, ka ikviens no jums un ikviena pasaules reģiona līderi uzskatīs 2005.gada septembra sammitu par prioritāti un ka jūs uz to ieradīsities gatavi pieņemt tālejošus lēmumus. Es esmu izteicis vairākus priekšlikumus reformām un lūdzis dalībvalstis tos izskatīt un septembrī pieņemt lēmumu. To mērķis ir nodrošināt, lai arvien vairāk un vairāk cilvēkos dzīvotu, kā tas ir teikts hartā,

“lielākā brīvība” un lai Apvienotās Nācijas būtu priekšējā līnijā, pieliekot pūles, lai visiem būtu nodrošināta attīstītība, drošība un cilvēktiesības.
Viens no maniem reformu priekšlikumiem ir pārveidot Cilvēktiesību komisiju par pastāvīgu Cilvēktiesību padomi. Šī padome pārņemtu to, kas bija pozitīvs komisijas darbā, un novērstu trūkumus. Tā apliecinātu cilvēktiesību prioritāti ANO sistēmā, un tai būtu labāki instrumenti, kā risināt radušās krīzes. Daudzi no jums ir izteikuši stingru atbalstu šim priekšlikumam. Es aicinu jūs strādāt kopā ar kolēģiem no citiem kontinentiem, lai līdz septembra sammitam principā panāktu vienošanos par šīs padomes izveidošanu.
Es arī uzskatu, ka, ja mūsu attieksme pret cilvēktiesībām ir nopietna, mums tajās ir jāietver jēdziens “atbildība aizsargāt”, kas būtu pamats kolektīvai rīcībai, lai novērstu un izbeigtu genocīdu, kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci. Tas nenozīmē mēģināt apiet suverenitāti, jo katra valsts pirmām kārtām ir atbildīga par savu pilsoņu aizsardzību. Taču tad, kad kādas valsts varas iestādes nevēlas vai nespēj to izdarīt, tad starptautiskajai sabiedrībai ar Drošības padomes palīdzību ir jāspēj un jābūt gatavai rīkoties. 60.gadadienā kopš nacistisko cilvēku iznīcināšanas nometņu atbrīvošanas apņemsimies izbeigt un vairs nekad turpmāk nepieļaut cilvēku masveida ciešanas.
Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija, ko Ģenerālā asambleja pieņēma 1948.gadā, skaidri formulēja demokrātijas būtību, un lielā mērā sekmēja to, ka demokrātija tika atzīta kā universāla vērtība. Pirms pieciem gadiem Varšavā notika vairāk nekā simt valstu tikšanās, lai sasauktu demokrātisko sabiedrību apspriedi, bet pagājušajā mēnesī Santjago notika trešā apspriede. Reģionālās organizācijas, tādas kā jūsu, arī uzskata demokrātijas atbalstīšanu par sava darba prioritāti. Demokrātijas fonds, ko esmu ieteicis izveidot ANO, atbalstītu valstis tās centienos nostiprināt demokrātiju savā valstī un palīdzēt to nostiprināt citur pasaulē, un es zinu, ka es varu rēķināties ar jūsu atbalstu.
Strādājot pie tā, lai sekmētu demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu, paturēsim prātā, ka nabadzība un posts iznīcina brīvību. Mums par realitāti ir jāpadara globālo partnerattiecību veidošana attīstības veicināšanai, ko pirms pieciem gadiem apņēmās darīt ANO dalībvalstis, izvirzot tūkstošgades attīstības mērķus. Es ar prieku varu teikt, ka šajā darbā daudzas Eiropas valstis rāda ceļu. Piecas donorvalstis, kuru sniegtā oficiālā palīdzība attīstības veicināšanai pārsniedza 0,7 procentus, par ko bija panākta starptautiska vienošanās, ir Eiropas valstis. Daudzi no jums ir devuši lielu ieguldījumu, bet citas valstis tikai nesen ir pievienojušās donorvalstīm. Es ļoti priecājos par Eiropas Komisijas neseno priekšlikumu, kas paredz, ka dalībvalstīm izvirzītais mērķis – 0,7 procenti – ir jāsasniedz līdz 2015.gadam, un es ceru, ka līdz septembrim būs formulētas konkrētas saistības. Ļoti svarīgs jautājums ir arī atbrīvošana no parādu atmaksas vai parādu atmaksas termiņa pagarināšana, bet tikpat svarīgi ir panākt progresu virzībā uz patiesi brīvu un globālu tirdzniecības sistēmu.
Vienlīdz svarīgi ir rīkoties, lai atbrīvotu cilvēkus no bailēm. Ļoti nozīmīga prioritāte ir nodrošināt, lai mums būtu spēcīgs un efektīvs režīms, kas nepieļautu to, ka valstis vai nevalstiski “pašdarbnieki” varētu izmantot kodolieročus. Ņujorkā pašreiz notiek pārskata konference par kodolieroču neizplatīšanas līgumu. Es esmu aicinājis visus dalībniekus atzīt, ka atbruņošanās, kodolieroču neizplatīšana un tiesības izmantot kodolenerģiju miermīlīgiem mērķiem ir vitāli svarīgi jautājumi, kas uzliek saistības visām valstīm, un ka ir jādarbojas vairākās frontēs, lai turpmāk nodrošinātu šā līguma integritāti. Es ceru, ka jūs attiecīgi pievērsīsiet savu pārstāvju uzmanību tam. Un es arī ceru, ka valstu un valdību vadītāji septembrī palīdzēs izkļūt no ieilgušā strupceļa, kas ir aizkavējis vairāku jautājumu atrisināšanu. Es it īpaši ceru, ka jūs palīdzēsit atrisināt pretrunu starp tiesībām izmantot kodolenerģiju miermīlīgiem mērķiem un prasību par tās neizplatīšanu, un ka jūs dosit stimulu iesākt sarunas, lai noslēgtu līgumu par atomkodolu dalīšanas produktu glabāšanu.
Es priecājos par Eiropas valstu pārstāvju pausto stingro atbalstu vispusīgajai pretterorisma stratēģijai, ko es izklāstīju Madridē šā gada martā. Lai šī stratēģija tiktu īstenota, ir jāpieliek ilgstošas pūles, sākot ar to, ka ir jāpanāk starptautiska vienošanās starp valstīm par terorisma definīciju, un pēc tam ir jāpieņem vispusīga pretterorisma konvencija. Mums arī ir jāsadarbojas, lai sniegtu palīdzību valstīm, kam ir jāpaaugstina savas spējas cīņā pret terorismu.
Apvienotajām Nācijām, tāpat kā visām institūcijām, ir jāpielāgojas mūsdienu mainīgajām prasībām. Es esmu izteicis vairākus priekšlikumus tālejošām institucionālām reformām, tai skaitā – padarīt Drošības padomi daudz reprezentatīvāku un tādējādi daudz leģitīmāku. Es varu iedomāties, kādas ir Eiropas valstu domas par šo jautājumu, un es ceru, ka ir iespējams panākt vienprātību. Bet es arī uzskatu, ka centieniem panākt vienprātību nevajadzētu bezgalīgi novilcināt rīcību. Man ir tikpat stipra pārliecība par to, ka nevienam jautājumam, tai skaitā arī šim, nevajadzētu aizēnot debates un novērst uzmanību no pārējām reformām.
Es lūdzu Īrijas ārlietu ministru Dermotu Ahernu īsi informēt jūs par dažām galvenajām problēmām pasaulē. Viņš un Dr.Vīķe-Freiberga ir divi no pieciem īpašiem sūtņiem, kas ceļo pa pasauli, lai informētu par gaidāmā sammita dienaskārtību un ziņotu man par atsauksmēm uz to. Līdz šim atsauksmes ir bijušas iepriecinošas, bet mums vēl ejams garš ceļš, lai nodrošinātu sammita pozitīvu iznākumu septembrī. Es ceru, ka varu paļauties uz jums, ka sadarbosities ar saviem kolēģiem gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs, lai tuvinātu ziemeļus dienvidiem un lai pēc četriem mēnešiem mēs iezīmētu jaunu un cerīgu kursu Apvienotajām Nācijām 21. gadsimtā.

“LV” (Gunta Štrauhmane)
neoficiāls tulkojums no angļu valodas

The UN Secretary-General Message to the Third Summit of the Council of Europe, Warsaw, 16-17 May 2005. Delivered by Dr. Vaira Vīķe-Freiberga, President of Latvia and Envoy of the Secretary-General for the September 2005 Summit, Warsaw, May 17, 2005:

I send my greetings to the Heads of State and Government of the 46 member states of the Council of Europe. I join you in celebrating the unity of this continent and the values of human rights, democracy and the rule of law that your governments and people share, and which the Council of Europe seeks to promote. The United Nations seeks to promote those same values throughout the world, which is why our two great organizations work closely together, as envisaged in Chapter VIII of the United Nations Charter. In 2005, we have both the opportunity and, I believe, the obligation to strengthen the United Nations, and to ensure that it is responsive to the concerns of all countries and all regions.
That is why I hope that each of you, along with leaders from every region of the world, will make the September 2005 Summit a priority, and that you will come ready to take far-reaching decisions. I have put before all Member States, for their consideration and decision in September, a set of proposed reforms, designed to ensure that more and more people live in what the Charter calls “larger freedom”, and that the United Nations is in the forefront of efforts to achieve development, security and human rights for all.
One of the reforms I have proposed is to transform the Commission on Human Rights into a standing Human Rights Council. The Council would build on the strengths of the Commission, but improve on its weaknesses. It would reflect the priority of human rights within the UN system, and be better equipped to deal with emerging crises. Many of you have strongly supported this proposal. I appeal to you to work with colleagues from other continents to reach agreement to establish it, in principle, by the September Summit.
I also believe that, if we are to take human rights seriously, we must embrace the concept of the “responsibility to protect”, as a basis for collective action to prevent and stop instances of genocide, war crimes, and crimes against humanity. This is not meant as a way to bypass sovereignty, since each State remains first and foremost responsible for protecting its citizens. But when national authorities are unwilling or unable to do so, the international community, through the Security Council, should be able to act, and must be ready to do so. On the 60^th anniversary of the liberation of the Nazi extermination camps, let us recommit ourselves to stopping mass human suffering and preventing it in the future.
The Universal Declaration of Human Rights adopted by the General Assembly in 1948 enunciated the essentials of democracy, and has contributed greatly to the acceptance of democracy as a universal value. Five years ago, more than 100 countries met here in Warsaw to convene the Community of Democracies, which held its third meeting in Santiago last month. Regional organizations such as yours have also made democracy promotion a core component of their work. The Democracy Fund that I have proposed for the United Nations would support States in their efforts to strengthen democracy at home and assist efforts abroad, and I know I can count on your support.
As we work to promote democracy and human rights, let us also remember that poverty and misery destroys freedom. We must make a reality of the global partnership for development to which the Member States of the United Nations committed themselves, five years ago, in the Millennium Development Goals. In that effort, I am glad to say, many European countries are pointing the way. The five donors that have exceeded the internationally agreed target for official development assistance of 0.7% are European countries. Many of you are major contributors and others have recently joined the ranks of donors. I am heartened by the recent European Commission proposal of a timetable for member countries to meet the 0.7% target by 2015, and I hope concrete commitments will be made by September. Debt relief and debt sustainability are also vital, as is urgent progress towards a truly free and fair global trading system.
It is equally important that we act to free people from fear. A high priority is to ensure that we have a strong and effective regime to prevent the use of nuclear weapons by States or non-state actors. The Review Conference of the Nuclear Non-Proliferation Treaty is currently underway in New York. I have appealed to the participants to recognize that disarmament, non-proliferation, and the right to peaceful uses of nuclear energy are all vital, that they all impose obligations on all States, and that action is required on a number of fronts to ensure the future integrity of the treaty. I hope you will direct your representatives accordingly. And I also hope that Heads of State and Government will, in September, help to break the longstanding deadlock that has thwarted progress on a number of issues. In particular, I hope that you will help to reconcile the right to peaceful uses of nuclear technology with the imperative of non-proliferation, and that you will provide impetus to commence negotiation of a fissile material cut-off treaty.
I am heartened by the strong endorsement of European representatives for the comprehensive counter-terrorism strategy which I presented in March in Madrid. To translate that strategy into action, we need sustained efforts, including from capitals, to secure international agreement on a definition of terrorism leading to the adoption of a comprehensive counter-terrorism convention. We must also work together to assist States in developing their capacity to fight terrorism.
The United Nations, like all institutions, needs to be adjusted to the changing requirements of the times. I have put forward an ambitious set of institutional reforms, including making the Security Council more representative, and therefore more legitimate. I am aware of deliberations among European countries on this issue, and I hope that consensus can be achieved. But I also believe that the search for consensus should not delay action indefinitely. I believe, equally strongly, that no issue, not even this one, should overshadow the debate and detract from the rest of the reform agenda.
I am asking Foreign Minister Dermot Ahern of Ireland to brief you on where we stand on some of these key issues around the world. He and Dr. Vike-Freiberga are two of five Envoys who are traveling around the world to brief on the Summit agenda and to keep me updated on reactions to it. So far, I am heartened by the reaction - but we have a long way to go to ensure a positive outcome in September. I therefore hope I can count on you to work with your colleagues from developed and developing countries to help bring North and South closer, so that, four months from now, we can chart a new and hopeful course for the United Nations in the 21^st century.

Ar Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili	Ar Polijas prezidentu Aleksandru Kvasņevski
Ar Kipras prezidentu Tasu Papandopulu	Ar Horvātijas premjerministru Ivo Sanaderu
Ar Maķedonijas prezidentu Branko Crvenkovski	Ar Turcijas premjerministru Redžepu Tajipu Erdoganu
Ar Moldovas prezidentu Vladimiru Voroņinu	Ar Īrijas ārlietu ministru Dermotu Ahernu
	Foto: Juris Krūmiņš