Frakciju viedokļi

Pēc 2005.gada 12. maija sēdes
Latvijas radio tiešajā raidījumā

V.Agešins
(Tautas saskaņas partijas frakcija):

Šodien es gribu pievērst uzmanību diviem jautājumiem. Pirmkārt, Saeima šodien izskatīšanai Ārlietu komisijai un visām pārējām komisijām nodeva Eiropas Savienības konstitucionālo līgumu. Tautas saskaņas partijas deputāti balsojumā atturējās, un mēs vēlamies norādīt, ka joprojām visas iepriekš konstatētās kļūdas šī līguma tulkojumā latviešu valodā nav novērstas. Līdz ar to mēs nevaram balsot par dokumentu, kas satur vairākas stilistiskas un gramatiskas neprecizitātes.
Otrkārt, gribu runāt par grozījumiem Zvejniecības likumā. Pēc Tautas saskaņas partijas deputātu spiediena uz varas partiju pārstāvjiem pirmajā lasījumā steidzamības kārtā beidzot tika pieņemti šī likuma grozījumi, kurus mēs visnotaļ atbalstām. Mūsu zvejniekiem no tiem būs konkrēts labums, jo stabilitāte piekrastes zvejniecībā var balstīties tikai uz ilgtspējīgām zvejas iespējām, kas Baltijas jūrā ir saistītas ar nozvejas kvotām, kuras tiek noteiktas vērtīgām zivju sugām – mencām, reņģēm, lašiem un arī brētliņām. Minētās negatīvās izmaiņas slikti ietekmē visu zvejniecību, bet īpaši piekrastes zveju, jo arvien sarūkošās zvejas iespējas zvejniekiem tiek dalītas, balstoties uz iepriekšējo vēsturisko nozveju, kas deviņdesmitajos gados ir bijušas ļoti zemas. Šīsdienas apstākļos daudziem piekrastes zvejniekiem nelielajos piekrastes ciematos vairs nav drošības sajūtas un garantijas par zvejas iespējām nākotnē un savas profesijas turpināšu, lai veicinātu arī šo ciematu tālāku attīstību un kultūrvēstures tradīciju saglabāšanu. Šī iemesla dēļ Zvejniecības likumā būtu jānostiprina garantēta Latvijas nozvejas kvotas daļa piekrastes zvejai. Es ceru, ka Baltijas jūras piekrastes zvejnieku ekonomiskais stāvoklis pakāpeniski stabilizēsies.

L.Ozoliņš
(Zaļo un Zemnieku savienības frakcija):

Zaļo un Zemnieku savienības frakcija jau no 8.Saeimas sasaukuma paša sākuma mēģināja rosināt novērtēt komunistiskā režīma noziegumu smagumu, kas praktiski Latvijas valsti un tautu nīcināja un pazemoja 55 gadus.
Bija sagadīšanās, ka 2003.gada 25.septembrī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma rezolūciju par nepieciešamību starptautiski nosodīt totalitāro komunismu. Mēs sekojām šim aicinājumam un iedrošinājāmies sākt komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas savas deklarācijas teksta izstrādāšanu. Vēlāk vienojāmies izveidot arī darba grupu, kuru vadīja Bērziņa kungs no partijas “Jaunais laiks”. Kopīgi strādājot, mums izdevās izveidot, ja tā var teikt – alternatīvu, izmantojot mūsu izstrādātās deklarācijas teksta otru variantu, kuru arī vēlāk darba grupa virzīja izskatīšanai Saeimā. Zaļo un Zemnieku savienības frakcija iesniedza arī savu lēmuma projekta teksta variantu, kurā bija atzīmēta nepieciešamība runāt ne tikai par nodarīto postu, bet arī par seku likvidāciju. Šodien pieņemtajā deklarācijā tika izmantoti abi varianti, un, 70 deputātiem balsojot “par”, 23 – “pret” un vienam atturoties, tika pieņemts Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma politikas nosodījums.
Šajā kopīgi izstrādātajā variantā vēlos atzīmēt nelielu trūkumu saistībā ar repatriācijas iespēju ierobežošanu, kas attiecināta tikai uz Latvijas un Krievijas noslēgto līgumu, kuru 1994.gadā parakstīja Guntis Ulmanis un Valdis Birkavs, bet nav attiecināta uz šī līguma četru dokumentu paketes pārskatīšanu par demobilizēto Sarkanās armijas virsnieku un viņu ģimeņu palikšanu Latvijā un cieņas izrādīšanu. Manuprāt, šī līguma dokumentu pakete ir jādenonsē un šis līgums ir jāpārskata, jo starptautiskie nolīgumi un konvencijas paredz “iepludināto” civiliedzīvotāju, īpaši represīvo struktūru – armijas un to virsnieku, repatriāciju uz viņu mītnes zemēm. Tā nebūtu pārāk liela prasība, jo pēdējo gadu politiskie notikumi rada ļoti smagas šī jautājuma nerisināšanas sekas – demonstrācijas uz ielām, Brīvības pieminekļa apspļaudīšanu un citas nekārtības, kas šodien notiek un droši vien vēl notiks. Šis jautājums paliek atklāts, un tas ir turpmāk jārisina.

G.Bērziņš
(frakcija “Jaunais laiks”):

Partija “Jaunais laiks” uzskata, ka šodien Saeima pieņēma divus ārpolitiski svarīgus jautājumus.
Pirmkārt, izskatīšanai komisijās tika nodots Eiropas Savienības konstitucionālais līgums, kurš tālāk tiks skatīts arī Saeimas sēdē. No Latvijas viedokļa tas ir ļoti svarīgs solis.
Otrkārt, šodien Saeima beidzot pieņēma deklarāciju par totalitārā komunistiskā okupācijas režīma politikas nosodījumu, kurā, kā mēs uzskatām, ir divas galvenās lietas.
Viena lieta ir tā, ka tas ir Latvijas nosodījums Padomju Savienības īstenotajam komunisma totalitārismam, respektīvi, tām represijām, kas bija notikušas. Tajā ir aicinājums Krievijas Federācijai, kas ir Padomju Savienības tiesību mantiniece, atzīt, ka tā ir morāli, tiesiski un finansiāli atbildīga par Latvijai un tās iedzīvotājiem nodarītajiem zaudējumiem un ka saskaņā ar starptautisko tiesību pamatprincipiem šie zaudējumi būtu atlīdzināmi.
Otra lieta – šajā deklarācijā ir arī aicinājums Eiropas Parlamentam izveidot speciālu starptautisku komisiju šo totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanai, lai veicinātu starptautiska zinātniska institūta izveidošanu, kas nodarbotos ar vēsturisko un juridisko aspektu apkopošanu un sabiedrības informēšanu.
Kādēļ šī deklarācija ir svarīga? Te es atkal gribu uzsvērt divas lietas.
Pirmkārt, ja Latvija vēlas uzturēt prasības pret Krieviju saistībā ar Latvijai un tās iedzīvotājiem nodarīto, tad no starptautisko tiesību viedokļa ir svarīgi, ka valsts laiku pa laikam šīs prasības izsaka. Un tas ir tas, ko Saeima šodien arī izdarīja.
Otrkārt, ir svarīgi, ka šādu viedokli izsaka tieši Saeima, respektīvi, tautas ievēlēti pārstāvji. Un arī tas šodien notika.
Un noslēgumā gribu teikt, ka šo deklarāciju sagatavoja labējo partiju izveidotā darba grupa, kuru man bija tas gods vadīt, un no partijas “Jaunais laiks” viedokļa mēs priecājamies, ka šodien Saeima izrādīja politisko gribu, šo deklarāciju pieņemot.

V.Paegle
(Tautas partijas frakcija):

Es arī šodien vēlos runāt par valdībā pieņemto un Saeimas Ārlietu komisijā atbalstīto deklarāciju, kas pievienota Latvijas un Krievijas robežlīgumam. Tas bija ne vien pareizs, bet arī nepieciešams lēmums, jo Latvija ir tiesiska valsts, kuras augstākajām amatpersonām ir svēts uzdevums ievērot ne vien Latvijas Republikas Satversmi, bet arī valsts likumus.
Šī deklarācija nav par teritoriālām pretenzijām, bet gan par pavisam kaut ko citu. Gribu atzīmēt, ka bez deklarācijas tiek pārkāpta Satversme un leģitimizētas okupācijas sekas. Tā nav jauna ziņa. Par to gadiem ilgi ir rakstīts Latvijas laikrakstos, ieskaitot “Latvijas Vēstnesi”, kur cienīts starptautisko tiesību profesors Ditrihs Lēbers nepārprotami ir pateicis, ka vienpusējas deklarācijas strīdīgos jautājumos ir starptautiski pieņemta prakse. Deklarācijā tika ņemti vērā ne vien profesora Lēbera ieteikumi, bet papildu arī trīs starptautiski atzītu juristu atzinumi.
Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kurās tiesiskums ir pirmajā vietā. Tāpēc nevajag uztraukties, ka, pievienojot deklarāciju robežlīgumam, mūsu sabiedrotie mūs nesapratīs. Arī Krievijas Federācijai jāpilda ar Latviju noslēgtie līgumi, un to nesapratīs mūsu sabiedrotie.
Es vēlreiz vēlos atkārtot, ka Latvijas Ārlietu ministrijas sagatavotā deklarācija pie robežlīguma ir tiesisks uzstādījums nevis par teritoriālām pretenzijām, bet gan par okupācijas sekām un Satversmes ievērošanu.
Pēdējā laikā daudz tiek skaidrota Latvijas okupācija, un šī diskusija ir bijusi pasaules degpunktā. Bet ir jautājums: “Ko tālāk?” Skaidrojot okupāciju, šis nav pašmērķis, un šādai skaidrošanai ir jāseko arī rīcībai.
Tautas partija uzskata, ka viens rezultāts ar mūsu sabiedrisko atbalstu ir Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšana ar deklarāciju un bez atkāpes. Un otrs rezultāts, kas ir ļoti apsveicams, ir šodien Saeimā pieņemtā deklarācija par totalitārā komunisma režīma nosodīšanu, kuras sagatavošanā patiešām ir cītīgi strādāts, lai viss, kas tur ir, būtu atbilstošs Latvijas Republikas likumdošanai, starptautiskajām normām un arī mūsu norunām ar Krievijas Federāciju, kurai ir jāievēro šie likumi.

M.Grīnblats
(apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija):

Pēdējās nedēļas laikā ir bijis ļoti daudz notikumu, kuru sakarā bija nepieciešams spriest par Latvijas un Krievijas attiecībām. Tika runāts gan par atvainošanos, gan arī nožēlu, kuru mēs gaidām. Bet gribu atzīmēt, ka šī atvainošanās un nožēla būtu svarīga ne tik daudz mums, cik pašai Krievijai, lai turpmāk veidotu līdztiesīgas kaimiņattiecības. Latvijai svarīgāka ir okupācijas seku likvidēšana, pirmkārt, atdodot atpakaļ mums nozagto. Otrkārt, paņemot to, kas Latvijā ir aizmirsts.
Okupācijas laikā šeit bez Latvijas valdības ziņas iebrauca ļoti daudz PSRS pilsoņu, kuri pašlaik diemžēl ar starptautiskās sabiedrības piekrišanu kaut kādā veidā it kā tiek piesaistīti Latvijai; it kā mums būtu kaut kāda tiesiska atbildība par viņiem. Te jāatzīst, ka 5.Saeimā diemžēl tika pieņemts likums par bijušās PSRS nepilsoņa statusu Latvijā, ar kuru viņi tiesiski tika piesaistīti Latvijai. Mūsu partija toreiz to neatbalstīja. Iespējams, ka šis likums nākotnē mums varētu radīt vēl vienu otru problēmu, jo tā it kā ir mūsu problēma, nevis okupācijas seku radīta problēma. Šādas kļūdas mēs vairs nedrīkstam pieļaut, tāpēc ir ļoti svarīgi virzīties uz okupācijas seku likvidēšanu.
Bet ir iepriecinoši, ka šodien Saeimā pieņemtā komunisma nosodījuma deklarācija ietver veselu virkni konkrētu priekšlikumu, kas pašai Saeimai un valdībai būtu darāms un ko mēs gaidām no Krievijas un pārējo Eiropas valstu sabiedrības. Ceru, ka ar kopīgiem spēkiem šobrīd mēs daudz ko varam izdarīt, jo Latvija tomēr ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts.
Tagad īpaši jāskatās arī uz to, kādā veidā un ar kādiem noteikumiem Latvija parakstīs robežlīgumu ar Krieviju, kuru mēs nekādā veidā nevaram parakstīt tā, it kā mēs tagad būtu jaunveidota valsts, kura pirms kara nemaz nepastāvēja. Tieši šādu iespaidu gribēja radīt Krievijas prezidents Putins, kurš, pirmkārt, runāja par milzu traģēdiju un krīzi Padomju Savienības sabrukšanas periodā. Tātad viņš nožēlo tos laikus, kad Krievijas teritorija bija līdz pat Somijai un Polijai, ieskaitot, protams, arī Baltijas valstis. Otrkārt, kad viņš sāka minēt visai dīvainas lietas par to, ka “mēs 1940.gadā jūs nevarējām okupēt, jo jūs jau bijāt iekļāvušies Padomju Savienībā”. Tātad acīmredzot jau kaut kad pirms tam mēs jau bijām viņu varā. Tādus, lūk, viedokļus pauž Krievijas prezidents. Līdz ar to mums nav īpašu ilūziju, vai viņš pārstāv liberāli demokrātisku vai tomēr imperiālistisku Krieviju, par ko liecina gan 9.maija svinības Maskavā, gan arī Krievijas himna – tā ir tā pati Padomju Savienības himna.
Šobrīd, protams, pārdomas var raisīt arī Valsts prezidentes vizīte Maskavā un tas, cik liela vai maza vieta viņai tika ierādīta, ar ko droši vien jau iepriekš vajadzēja rēķināties. Un arī tas, kādā veidā tika organizēta ASV prezidenta sagaidīšana politiski nestabilajā Gruzijā, kurai vēl ļoti tāls ceļš ejams līdz Eiropas Savienībai un NATO, un Latvijā, kur desmitiem tūkstošu cilvēku nevarēja brīvi pulcēties vienā vietā ar Latvijas prezidenti. Tad jājautā – vai tās bija ASV drošības dienesta prasības vai tomēr mūsu pašu iekšlietu sistēmas pārlieku centība, attīrot visu Rīgas centru no Latvijas iedzīvotājiem, kuri nevarēja paust savu personisko viedokli, lai pateiktu, vai viņiem patīk vai nepatīk ASV prezidenta vizīte Latvijā. Es domāju, ka tā ir lieta, ko šobrīd nevar labot, bet par ko būtu vērts padomāt, organizējot šādas citu valstu augstu vīru vizītes Latvijā.
Šodien izskatīšanai komisijās tika nodots Eiropas Savienības konstitucionālais līgums, par ko piebildīšu tikai to, ka tas nedaudz sakārtos balsošanas sistēmu Eiropas Savienībā.
Tai pašā laikā es pilnīgi pievienojos mūsu parlamenta bijušā deputāta Roberta Zīles viedoklim, ka ar šī līguma ratifikāciju Latvijai šobrīd nebūtu jāsteidzas pa priekšu dažai labai Eiropas valstij tikai viena iemesla dēļ – mēs vēlamies redzēt, kādā veidā tiks sakārtotas Eiropas Savienības finanses laika posmam no 2007. līdz 2013.gadam, jo Latvijai kā vienai no trūcīgākajām Eiropas Savienības dalībvalstīm diemžēl ir piedāvātas pajas zem šīs 4% robežas no visa kopprodukta, kas mums galīgi nav pieņemami, ja mēs pārskatāmā nākotnē vēlamies tuvoties Eiropas vidējam līmenim. Zīles kungs neiesaka balsot pret, bet iesaka apdomāt, kurā brīdī tas būtu jādara, un valdībai būtu aktīvi jāstrādā, lai Latvija jūnijā paredzētajās sarunās vēl kaut ko varētu izdarīt, nevis pēc tam sešus vai septiņus gadus žēloties, ka Eiropas finansējums mums ir visai pieticīgs un tad mēs nepanāksim ne tikai lielās valstis, bet arī Slovēniju, Čehiju vai Ungāriju, kuras mēs droši varam panākt tuvākajā laikā.

J.Sokolovskis
(politisko organizāciju apvienības
“Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija):

Kolēģi jau šodien runāja par situāciju saistībā ar Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Taču mēs redzam tā saucamo sauso atlikumu, un šīs darbības rezultāts ir tāds, ka robežlīgums nav parakstīts. Un tas varētu izraisīt dažas problēmas Latvijas pievienošanai Šengenas zonai, kas bija plānota 2007.–2008.gadā. Tāpēc ir jāsecina, ka šodien pieņemtā deklarācija un deklarācija, ko gatavojamies pievienot robežlīgumam, mūs nenoved pie rezultāta, jo robežlīgums diemžēl nav noslēgts, jo ar vienām deklarācijām neko nevar panākt.
Runāšu par šodien Saeimā pieņemto deklarāciju par totalitārā komunistiskā režīma nosodījumu. Arī es biju iesniedzis priekšlikumu, kurā aicināju Saeimu konstatēt, ka kolaboranti – bijušie komunisti – šobrīd ieņem valsts amatpersonu amatus un viņiem publiski būtu jānožēlo savs atbalsts komunistiskajam režīmam. Taču Saeimas vairākums manu priekšlikumu noraidīja. Bet es tiešām gribu dzirdēt no šiem cilvēkiem, kuri padomju laikā iestājās Komunistiskajā partijā, vai tiešām viņi nezināja, ko Komunistiskā partija izdarīja ar Latvijas tautu, kā viņi atbalstīja šo režīmu, jo, stājoties šajā partijā, nozīmēja to atbalstīt. Diemžēl daudzi no šiem cilvēkiem tagad ieņem vadošus amatus gan Saeimā, gan pašvaldībās. Viņi ir ierēdņi valsts iestādēs. Līdz šim brīdim neesmu dzirdējis viņu versiju, kāpēc viņi to izdarīja. Bet viena versija esot tāda, ka šāds cilvēks nevarēja taisīt karjeru, otra, ka, neiestājoties Komunistiskajā partijā, nevarēja dabūt dzīvokli. Taču es ar lielu cieņu izturos pret tiem disidentiem, kuri, neskatoties uz to, ka pret viņiem tika vērstas represijas, atklāti teica to, ko domā, un cīnījās pret komunistisko režīmu. Un ir jāsecina, ka tie, kuri ļoti labi sadarbojās un stājās partijā, atbalstot tās režīmu un gaidot no tās kādus labumus, joprojām atrodas atbildīgos amatos.
Runājot par citiem šodien skatītajiem jautājumiem, atzīmēšu otrajā lasījumā akceptētos grozījumus Enerģētikas likumā. Pašlaik situācija ir tāda, ka personīgās vai daudzdzīvokļu mājas apkurei ir iespējams brīvi izvēlēties siltuma piegādātāju – pieslēgties vai arī nepieslēgties centrālapkurei. Bet Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija ir sagatavojusi, mūsuprāt, ļoti nepatīkamu priekšlikumu, kas paredz ierobežot šo iespēju – atteikties no centrālās apkures vai jaunbūvētiem objektiem pieslēgties pie alternatīvas apkures. Tā doma bija par to, ka pašvaldības varētu ierobežot šādus uzņēmējus, bet tas savukārt šo pakalpojumu varētu sadārdzināt. Bet, paldies Dievam, Saeimas vairākums šo priekšlikumu šodien noraidīja. Tāpēc palikusi ir tā pati vecā kārtībā, kad katrs brīvi var izvēlēties apkures veidu.

J.Šmits
(Latvijas Pirmās partijas frakcija):

Es gribu visus apsveikt ar kādu sengaidītu notikumu. Kā zināms, šodien Saeimā tika pieņemta deklarācija par Latvijā īstenotā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma politikas nosodījumu. Es domāju, ka šis dokuments bija vajadzīgs un ka tas jau sen tika gaidīts. Protams, man bija ļoti nepatīkami klausīties šajās asajās debatēs, kas patiesībā, manuprāt, bija nevietā, jo, kā jau arī daudzi deputāti to norādīja, gan nacisms, gan arī komunisms bija vieni no divdesmitā gadsimta vislielākajiem ļaunumiem, kas jānosoda. Turklāt šodien tika norādīts vēl uz vienu ļoti būtisku lietu – no šīm sekām mums jāatbrīvojas. Bet diemžēl jāsaka, ka daudzi deputāti no šīm komunisma sekām vēl nav brīvi.
Ja mēs runājam par šo deklarāciju, tad, protams, ir ļoti žēl, ka netika atbalstīts deputāta Simsona kunga, manuprāt, ļoti labais priekšlikums, kas noteica, ka Latvijas valsts izsaka nožēlu par Latvijas pilsoņu līdzdalību okupācijas režīma politiskās pārvaldes un arī represīvajās struktūrās un ka tā arī nosoda to personu rīcību, kuras piedalījās šā režīma noziegumu īstenošanā. Tā atkal ir kārtējā strausa politika, jo mums bieži vien ir bail pateikt, ka arī mūsu tautas vidū varbūt ir bijuši šādi cilvēki. Taču mēs kā tauta katrā ziņā no viņiem norobežojamies un nosodām šo komunismu kā absolūti sātanisku totalitāru ļaunumu.
Ja atgriežamies vēl pie citām svarīgām lietām, kas tika skatītas sēdē bez šīs deklarācijas, tad gribu izteikt gandarījumu, ka šodien tika atbalstīta Latvijas Pirmās partijas deputātu iniciatīva, proti, izskatīšanai komisijās tika nodots grozījums Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Ja atceramies, tad Latvijas Pirmā partija jau pagājušajā nedēļā iesniedza grozījumus Radio un televīzijas likumā, kas nosaka, ka laikā no pulksten 19.00 līdz 24.00 raidorganizācijas nedrīkst izplatīt tāda satura programmas un raidījumus, kuros ir atspoguļota fiziskā vai psiholoģiskā vardarbība, asiņainas vai šausmu ainas, kas saistītas ar narkotiku lietošanu, kā arī cita veida bērnu un pusaudžu fiziskajai, garīgajai un tikumiskajai attīstībai kaitējošu informāciju. Lai šī prasība tiktu ievērota un lai būtu paredzams patiešām reāls rezultāts, Latvijas Pirmā partija ierosināja grozīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu, palielinot sankcijas raidorganizācijām par Radio un televīzijas likuma pārkāpumiem, tajā skaitā tieši attiecībā uz vardarbības atspoguļošanas aizliegumu, līdz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā pieļautajai naudas soda maksimālajai robežai – 10 000 latiem, kā arī nosakot naudas sodu minimālo apmēru.
Šeit būtu jāatgādina, ka mums kā tautas ievēlētiem augstākajiem likumdevējiem un, protams, arī kā tēviem un mātēm ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums aizstāvēt savus bērnus, aizliegt vai ierobežot visas tā saucamās brīvības izpausmes, kas bieži vien pārkāpj veselā cilvēka saprāta robežas. Un tieši tādēļ mēs arī aicinām visus, kuriem nav vienaldzīga mūsu bērnu un pusaudžu nākotne, ziņot par pamanītajiem pārkāpumiem Nacionālajai radio un televīzijas padomei, lai tā varētu efektīvi rīkoties.
Īsumā minēšu vēl divas lietas. Pirmā – Latvijas Pirmās partijas frakcija vakar tikās ar Konkurences padomes priekšsēdētāju Pēteri Vilku, lai pārrunātu situāciju degvielas tirgū un uzklausītu Konkurences padomes viedokli par degvielas tirgotāju iespējamo vienošanos par degvielas cenām. Runājot par situāciju degvielas tirgū, Konkurences padomes vadītājs deputātiem atklāja, ka padome ir konstatējusi vairākas pazīmes, kas liecina par aizliegtu vienošanos degvielas mazumtirgotāju vidū, taču tiešu pierādījumu, ka degvielas tirgotāji būtu vienojušies par cenām, padomes rīcībā nav. Deputāti vienojās Konkurences padomes sagatavotos priekšlikumus iestrādāt likuma grozījumos, kas uzlabotu un atvieglotu konkurences uzraudzības darbu. Šos grozījumus frakcija ir gatava atbalstīt un iesniegt izskatīšanai Saeimā Kārtības ruļļa noteiktajā kārtībā.
Un otra lieta – vēlos paust prieku par to, ka vakar frakcijas sēdē Latvijas Pirmās partijas deputāti vienojās par savas partijas nostāju attiecībā uz ģimenes valsts pabalsta un bērna piedzimšanas pabalsta palielināšanu. Lai palielinātu valsts atbalstu tieši tām ģimenēm, kuras audzina trīs vai vairāk bērnus, mēs ierosinām palielināt ģimenes valsts pabalsta koeficientu trešajam un katram nākamajam bērnam, kā arī aicinām atjaunot likuma normu, kas paredz piemaksu pie bērna piedzimšanas pabalsta, ko Labklājības ministrija piedāvātajā apmērā izmaksā tikai tajos gadījumos, ja māte ir stājusies ārsta uzskaitē līdz grūtniecības 12.nedēļai. Tādējādi veidojas papildu garantijas, ka šo pabalstu pirmkārt saņems sociāli atbildīgas ģimenes.

M.Bekasovs
(Latvijas Sociālistiskās partijas frakcija):

Šonedēļ pasaules progresīvie cilvēki atzīmēja ievērojamu datumu – 60.gadadienu kopš antihitleriskās koalīcijas valstu uzvaras pār fašistisko Vāciju Lielajā tēvijas karā – karā, kas iznīcināja vairāk nekā 50 miljonu cilvēku dzīvību, no kuriem 27 miljoni bija padomju cilvēki. Tāpēc vienīgi politiķi ar slimām galvām var nonākt pie idejas, ka Padomju Savienība ir tikai palīdzējusi Amerikas Savienotajām Valstīm fašisma sagrāvē. Deputātu sociālistu vārdā vēlreiz gribu apsveikt frontiniekus un veterānus ar lielo uzvaru karā un novēlēt stipru veselību un ilgus dzīves gadus.
Šajā laikā Latvijā ir bijis vēl kāds ievērojams notikums – ārlietu ministrs Pabrika kungs ar Saeimas valdošo koalīciju ir sagatavojis rezolūciju par Abrenes (Pitalovas) piederību Latvijai atbilstoši 1920.gada Latvijas un Krievijas līgumam. Ar šo žestu strupceļā tiek novesta Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšana. Mums liekas, ka šāda politika starpvalstu attiecībās uzkurina spriedzi starp Latviju un Krieviju, kas jau tāpat pastāv.
Šodien Saeima steidzamības kārtā pieņēma grozījumus Elektronisko sakaru likumā, kas paredz privātos elektroniskos sakaru līdzekļus izmantot informācijas iegūšanai valsts aizsardzības vajadzībām, kas attiecas uz valsts pārvaldes funkcijas izpildi. Ministru kabinets arī noteiks kārtību, kādā informāciju no privātajiem sakaru līdzekļiem saņems Valsts policija, drošības iestādes un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs; speciālās dienesta informācijas ieguves kārtība tiks noteikta ar līgumu. Es uzskatu, ka, ja sakaru līdzekļu noklausīšanās un informācijas saņemšana ir noteikta ar likumu un tam ir pietiekams un pamatots iemesls, to drīkst darīt tikai ar tiesas sankciju un prokurora kontrolē. Jebkura cita veida informācijas ieguve un saņemšana ir Satversmes un cilvēktiesību pārkāpums.
Daži vārdi par manu kolēģu iepriekšminēto deklarāciju. Tās vienā pantā ir teikts: “Uzskatot, ka PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma pastrādātajiem necilvēcīgajiem noziegumiem, kuriem nav un nevar būt noilguma...” un tālāk “Latvijas valsts nosoda arī visu to personu rīcību, kuras piedalījās šā režīma noziegumu īstenošanā”. Tas nozīmē, ka cilvēkus, kuri strādāja un ieņēma amatus Latvijas Komunistiskajā partijā, Latvijas Sociālistiskās Republikas izpildvaras un Valsts drošības komitejā, saskaņā ar Krimināllikumu vajadzētu sodīt.

Saeimas preses dienests