Ekonomiskā liberālisma panākumi

Kā jau daždien Latīņamerikā, arī Čīlē, ekonomiskos jautājumus nereti risina ar galēji radikālām metodēm. Iedzīvotāji protestē pret degvielas cenu pieaugumu Foto: A.F.I./EPA

Čīle, valsts, ko dēvē par mazo milzi, var lepoties ar saviem tautsaimniecības attīstības sasniegumiem. Latīņamerikā tai ir īpaša pozīcija, jo ekonomiskajā attīstībā tā būtiski apsteigusi citas reģiona valstis. Kas nosaka Čīles augšupeju? Atbilde ir tieša un skaidra: reformas, kas balstītas uz ekonomiskā liberālisma teorētiskā pamata un centieniem īstenot monetārisma svētīgās idejas.

Monetārisma pamati

20.gadsimta pēdējā trešdaļā ekonomikas teorijā ritēja asa cīņa starp populāro keinsismu un monetārismu, kura piekritēju pulks nemitīgi auga.
Keinsisma pamatpostulāts bija atziņa, ka tirgus ekonomika pēc savas dabas ir nestabila. Pašregulēšana, pašpiemērošana, pašadaptācija mainīgiem nosacījumiem nespēj nodrošināt makroekonomisko līdzsvaru starp koppieprasījumu un koppiedāvājumu. Nepieciešama valsts aktīva iejaukšanās ekonomiskajos procesos, valsts (pašvaldību) īpašums infrastruktūras jomā un dažās ražošanas nozarēs, valsts budžeta mērķtiecīgās investīcijas, plašas izmaksas sociālajā jomā. Keinsisms ir orientēts uz pieprasījuma stimulēšanu, valstij jāīsteno anticikliska un antiinflācijas politika.
Pretējs ir monetārisma viedoklis. Tā pamatatziņa ir tēze, ka privātā tirgus saimniecība ir stabila: pašregulēšana, konkurence, atgriezeniskā saikne, pateicoties tirgus “neredzamajai rokai”, nodrošina makroekonomisko līdzsvaru starp koppieprasījumu un koppiedāvājumu. Valsts anticiklā politika tikai izraisa konjunktūras svārstības. Uzņēmumu prognozes kļūst nedrošas un rosina no rītdienas viedokļa neadekvātu lēmumu pieņemšanu. Valsts, balstot uzņēmējus ar mākslīgiem “kruķiem”, visādām subsīdijām, nodokļu atlaidēm, nodrošinot nerentabliem, neefektīviem uzņēmumiem izdzīvošanu, tikai grauj konkurences pozitīvo spēku. Tirgus neredzamā roka kļūst stīva. Atgriezeniskā saikne starp koppieprasījumu un koppiedāvājumu lāgā nedarbojas. Uzņēmumi nespēj pielāgoties neizbēgamajām struktūras izmaiņām. Atpalikšana, ekonomiskas kataklizmas kļūst neizbēgamas. Valsts lomas izvēršana veicina birokrātismu. Monetārisms paredz, ka valsts pasākumiem makroekonomiskā līdzsvara nodrošināšanai jābūt ilglaicīgiem. Galvenais – ekonomiskais liberālisms; tirgus spēku brīvai spēlei bez valsts žņaugiem jāaptver visa tautsaimniecība, stimulējot nevis tieši pieprasījumu bet piedāvājumu. Gan jau piedāvājums rosinās atbilstošo pieprasījumu, nodrošinot nepieciešamo līdzsvaru. Būtībā tiek reabilitēta vecā nostāja, ka valstij jābūt tikai naktssargam, kas gādā par ārējo mieru, neiejaucoties notikumos, kas risinās dzīvokļos. Valsts loma aprobežojas ar vispārējo spēles noteikumu tiesisko noformēšanu, un tikai izņēmuma gadījumos, tirgus fiasko reizē, nosakot, kas un kā jādara.
Tieši monetārisma “zirgu” pēdējos gadu desmitus apsegloja Čīle, balstot savas tautsaimniecības attīstību uz ekonomiskā liberālisma principiem, visnotaļ veicinot piedāvājumu.

Pretrunīgā atveseļošana

Vēstures pieredze liecina, ka ekonomisko liberālismu var ieviest valsts, kurai raksturīgi politiskās diktatūras vaibsti. Ģenerālis Augusto Pinočets, ar militāro spēku sagrābis Čīlē varu, atbrīvoja valsti no gāztās valdības sociālistiskajiem eksperimentiem. Tautsaimniecībā galvenais bija privātā kapitāla, privātās iniciatīvas stimulēšana. Ekonomiskos pasākumus izstrādāja jauno speciālistu komanda, kas bija monetārisma tēva, amerikāņu profesora Nobela prēmijas laureāta Miltona Frīdmena skolnieki un domubiedri. Ekonomika soli pa solim atveseļojās pretrunīgos apstākļos. Politiku raksturoja asiņains terors, demokrātisko brīvību likvidēšana, A.Pinočeta diktatūras pretinieku aresti, spīdzināšana, fiziskā iznīcināšana. Tas vājināja ekonomisko progresu, mazināja Čīles pievilcību ārējiem investoriem. Tomēr pozitīvām reformām bija atklāta “zaļā gaisma”. Pēc A.Pinočeta diktatūras likvidācijas reformas kļuva aktīvākas un mērķtiecīgākas: valsts uzņēmumus privatizēja, valstiski regulējamās nozares nodeva brīvās konkurences varā, inflāciju sekmīgi uzveica, nodokļus un muitas likmes pazemināja. Tirgus spēki tika atraisīti. Sīvi tika apkarots birokrātisms un it sevišķi korupcija. Pēc pasaules korupcijas indeksa Čīle starp 146 valstīm 2004.gadā ieņēma 20.vietu un šai īpašā jomā sacenšas ar ASV (24.vieta) un Japānu (17.vieta). Latvija ir 33.vietā. Šodien Čīle Latīņamerikā izceļas kā valsts ar stingru demokrātiju un stabilu ekonomiku. Tas viss pievilina ārzemju investīcijas.

Attīstības straujie soļi

Reformas sekmēja iekšzemes kopprodukta nemitīgu pieaugumu. Laikā no 1985.gada līdz 1997.gadam Čīles IKP izaugsmes temps ik gadu līdzinājās 7 procentiem; jaunajā gadu tūkstotī šis temps svārstījās ap 6 procentiem – 2004.gadā 5,9 procenti, prognoze 2005.gadam – tādā pašā līmenī.
Visstraujāk aug lašu audzēšana Dienvidamerikas rietumpiekrastē. Jūras ainava ar dziļiem fjordiem, sniegiem klātas vulkānu virsotnes Čīles dienvidos liekas īsta dabas idille. Bet tieši uz šejieni plūst investīciju miljoni, veicinot zivsaimniecības straujo attīstību. Rezultāts iespaidīgs: 500 milj. t. cēlo lašu pašlaik tiek izaudzēti okeāna ūdeņos. Lašu eksports augtin aug. Kopš 1995.gada tā ikgada pieaugums pārsniedz 50 procentus. Čīle pamatoti lepojas: lašu eksportā tai pasaulē ir otrā vieta tūlīt aiz Norvēģijas.
Lašu industrija 80 procentus no savas produkcijas eksportē uz ASV un Japānu. Vēl neapgūts tirgus ir Eiropa. Čīles dienvidos tiek plānots audzēt zivis, kas atbilst Eiropas gaumei un standartiem.
Čīles īpatnība ir tā, ka viscaur valstī plaukst vidējie un mazie privātuzņēmumi, kas ražo visdažādākā rakstura eksportpreces. Jaunie uzņēmēju darbības lauki mazina citu nozaru eksporta nozīmi. Tas attiecas pirmām kārtām uz vara lomu ārējās attiecībās. 70.gados vara eksporta īpatsvars līdzinājās 70 procentiem no visa eksporta apjoma. Pērn šis īpatsvars samazinājās līdz 40 procentiem.
Ievērojamas investīcijas sev piesaistīja infrastruktūras attīstība. Valstij nav iespējams vienai īstenot vērienīgos kapitālieguldījumus konkrētajā sfērā, tāpēc tā kooperējas ar privātiem investoriem. Rietumeiropas investīciju kompānijas, kas ar līkumu apiet daudzas Latīņamerikas valstis, labprāt investē Čīlē. Kārlis Traubs, kas vada projektu izstrādi Latīņamerikas infrastruktūrā, visai pozitīvi atsaucas par saviem pārrunu partneriem Čīles ministrijās un iestādēs. Lūk, viņa vērtējums: “Ja mums nebūtu pilnīgas uzticības šai valstij, mēs šeit neinvestētu vienu miljardu eiru izraudzītajos projektos.”
Čīle tiek dēvēta par Latīņamerikas sociālo pionieri. Attīstības panākumi dod iespēju risināt sasāpējušas sociālās problēmas. Pārkārtota pensiju sistēma, kas tagad balstās uz darba devēju un darba ņēmēju iemaksām. Eksperti atzīst, ka Čīlē izveidota sociālās nodrošināšanas forma, kas orientēta uz nākotni un var būt par paraugu valstīm, kur pensiju sistēma pārdzīvo nopietnu krīzi. Strauji aug iedzīvotāju ienākumi. Desmit gadu laikā līdz 2000.gadam nabadzīgo iedzīvotāju skaits samazinājies uz pusi, sasniedzot 21 procentu no visiem iedzīvotājiem; uz pusi sarucis visnabadzīgāko skaits, tas līdzinājās 6 procentiem, pēdējos gados nabadzības līmenis vēl tālāk pazeminājies. Latīņamerikai tas ir apsveicams rezultāts.

Vēl visi augļi nav noplūkti

Vai reformu periods Čīlē noslēdzies? Nebūt ne! Vērtējot šīs valsts tālākās attīstības perspektīvas, Francisko Garcess, Starptautiskās saimniecības centra direktors Santjago, norāda, ka valstij nepieciešams jauns reformu grūdiens kā astoņdesmitajos gados; darbaspēka tirgus ir pārregulēts, un tas ir kavēklis investīcijām.
Visi eksperti ir vienisprātis, ka nepieciešami vērienīgi ieguldījumi izglītībā: tikai teicami sagatavoti speciālisti un kvalificēti strādnieki spēs nodrošināt Čīles ekonomikas tālāko augšupeju. Tieši izglītība izraus jaunatni no nabadzības valgiem. Izglītības atpalicība neļauj ievākt bagātāku panākumu ražu.
Neizmantotu iespēju lauks ir Čīles ārējā tirdzniecība. Ar Latīņamerikas valstīm, ASV, Kanādu ir noslēgti brīvās tirdzniecības līgumi. Andu valsts mēģina ielauzties arī Dienvidaustrumāzijas tirgos. Jau noslēgts brīvās tirdzniecības līgums ar Dienvidkoreju. Rit sarunas ar Ķīnu un Japānu. Sevišķi nozīmīgi ir tas, ka Čīli saista ar Eiropas Savienību asociatīvs līgums – caurlaide uz tirgu ar 500 miljoniem iedzīvotāju. Tiek atzīts, ka tam, kas investē Čīlē, pēc tam ir atvērta visa pasaule.
Interesanti atzīmēt, ka Latvijas eksports uz Čīli 2004.gadā, salīdzinot ar 2003.gadu, pieaudzis 3,3 reizes, dodot 0,2 procentus no kopējā eksporta; toties eksports no Čīles uz Latviju statistiski nav uztverts, tātad vispār nenotiek vai īstenojas mikroskopiskā lielumā.
Atzīts, ka Čīles tautsaimniecībā, it sevišķi ārējos sakaros, iespējas izmantotas visai nepilnīgi, tātad augļi vēl nav ievākti.
Dažās Latīņamerikas valstīs ir izplatīts uzskats, ka tieši ekonomiskais liberālisms nosaka tur valstisko nabadzību. Čīlē ir otrādi – gan labējās partijas, gan sociālisti neapšauba tirgus saimniecības, konkurences un liberalizācijas pozitīvo nozīmi, tālāko reformu nepieciešamību šai virzienā. Pat kritiski noskaņotie ekonomisti atzīst: “Nozarēs kā lašu audzēšana, vīna un celulozes ražošana, kas strauji attīstījās iepriekšējos gados, uzkrātas zināšanas par tirgiem, produktiem, noieta metodēm. Te slēpjas mūsu izaugsmes sēkla uzņēmējdarbības tālākajai izvēršanai nākotnē.”

Georgs Lībermanis, pēc ārzemju preses materiāliem