Baltija: humanitāro pētījumu perspektīvas

Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte 6. un 7.maijā Jūrmalā rīkoja divu dienu starptautisku konferenci “Baltijas pierobeža: mitoloģija un kultūra”. Plašāk šīs tēmas – pierobeža, kultūru krustceles, Baltija kultūru krustpunktos – iekļaujas starptautiskajā projektā, kura iniciatori ir Maskavas Slāvistikas un balkānistikas institūta vadošie zinātniskie līdzstrādnieki profesori Vjačeslavs Ivanovs un Tatjana Civjana.

Projekts turpinās jau trešo gadu. Tajā iesaistījušies Baltijas valstu, Krievijas, Polijas, Vācijas un citu valstu zinātnieki, kas turpina Tartu, Maskavas un Rietumeiropas semiotikas skolas tradīcijas. Notikušas konferences Kaļiņingradā (Krievija) un Druskininkos (Lietuva), šī sarīkota Latvijā, nākamā paredzēta Somijā.
Konference iezīmēja jaunu literatūras padziļinātas izpētes virzienu – reģionālo literatūru. Annelore Engele (Vācija) runāja par Kaļiņingradas apgabala krievu literatūru, Ludmila Sproģe, Natālija Šroma un Natālija Tamaroviča – par krievu literatūru Latvijā, Natālija Bašmakova (Somija) – par Pleskavas novada literatūru Baltijas kontekstā. Līdz ar to plašākā skatījumā tika aplūkotas arī dienvidigauņu dialektā un mūsu latgaliešu rakstu valodā rakstītās literatūras tradīcijas. Agrāk literatūrpētnieki parasti pievērsās literatūrai tās plašākajā izpratnē un vērtēja literatūras māksliniecisko līmeni, bet pašlaik arvien noteiktāk skatu punkts fokusējas sīkajos, mazajos literatūras atzaros, kur atspoguļojas novadu savdabība.
Par pierobežu tika runāts gan vārda tiešā, ģeogrāfiskā nozīmē, gan plašākā un vispārīgākā, arī virtuālā. Atzinību izpelnījās Leas Pildas (Igaunija) referāts par igauņu literatūras klasiķa Frīdeberta Tuglasa mazāk zināmiem, sātanisma kustības kontekstā varbūt pat riskantiem, 20.gs. sākuma tekstiem, kas saistīti ar neopagānismu (Velna kults), un prof. Ausmas Cimdiņas referāts par Ojāru Vācieti kā lirisko vēstījumu adresātu.
Vairāki referenti runāja par Igaunijas, Lietuvas un Latvijas vecticībnieku kultūras tradīcijām (Vladimirs Klauss, Krievija; Gaļina Ponomorajova, Igaunija). Ļubova Kiseļova (Igaunija) un Ludmila Zajonca (Krievija) aplūkoja ceļotāju, politiķu, kultūras darbinieku un literātu atmiņās, kas stāsta par Baltijas zemēm un iedzīvotājiem 17. – 19.gadsimtā. Diskusija izraisījās sakarā ar krievu žurnālista un rakstnieka Fadeja Bulgarina (1789 – 1859) memuāriem, kuros šis Puškina laikabiedrs cita vidū raksta par kopīgo un atšķirīgo igauņu un latviešu raksturos. Viņa stils ir tik virtuozi diplomātisks, ka vienā lappusē latvieši parādās kā visās jomās pārāki par igauņiem, citā – pilnīgi pretēji. Tāpat kā šīs atmiņas, arī citi 18. un 19.gadsimta avoti, ko aplūkoja referenti, raisīja pārdomas par to, kādu mūsdienas ārzemnieki redz mūsu Baltijas ainavu un cilvēkus. Ārpusnieka acs bieži ir netaisna, jo viņš neredz parādību saknes, bet vienlaikus tā ir daudz redzīgāka par vietējā iedzīvotāja skatu pašam uz savu zemi. Tā barons Meijerbahs 1824.gada plašajā atskaitē par misiju Krievijā raksta, ka Baltiju viņš redzējis kā snaudošu teritoriju, kurā no ārpuses maz kas saskatāms. Iedzīvotājus viņš nav redzējis, ainava šķitusi vienmuļa – vieta bez savas patstāvīgas sejas. Tika kaismīgi diskutēts par to, kas pēdējos divsimt gados mainījies šajā Baltijas raksturojumā.
Konferences dalībnieki iepazinās ar Raiņa un Aspazijas muzeju Majoros. Mums tā bija iespēja vēlreiz pārliecināties, cik lielā mērā Rainis un Aspazija ar savu personību un daudzpusīgās darbības šķautnēm joprojām ir mūsu kultūras nezūdošā vērtība.
Prof. Tatjana Civjana (Maskava) savā referātā runāja par māju, kas nav māja, ja tai trūkst logu un durvju, pa kurām var ieiet un var iznākt. Ja to nav, tad māja pārvēršas par zārku. Arī Baltijas virtuālajai mājai ir jābūt ar logiem un durvīm, jo tikai tāda tā var būt pievilcīga citiem un ērti apdzīvojama mums pašiem.

Prof. Janīna Kursīte, Latvijas ZA akadēmiķe