Par pensiju un pabalstu apmēru

Vakar, 19. septembrī, Ministru kabinetā tika izskatīti grozījumi piecos likumos par sociālo apdrošināšanu. Likumos, kas skar sociālās apdrošināšanas pabalstus un pensijas, Labklājības ministrija ierosina grozīt kārtību, kādā tiek aprēķināts pensiju un pabalstu apmērs atsevišķos gadījumos, kad personai nav ienākumu (māte audzina bērnu līdz 1,5 gadiem, cilvēks no 1996. līdz 1999. gadam nav veicis sociālās iemaksas utt.). Labklājības ministrija ierosina to piesaistīt nevis minimālajai algai, kā tas ir līdz šim, bet valstī vidējai sociālās apdrošināšanas iemaksu algai un tās pieaugumam (vidējai algai valstī, no kuras veiktas sociālās iemaksas). Savukārt Finansu ministrija pieprasa noteikt konstantu lielumu, no kā veikt pensiju un pabalstu aprēķinu noteiktās situācijās.

Sociālās apdrošināšanas sistēmas pamatprincips paredz pabalstu un pensiju apjoma atbilstību katras personas veikto sociālo iemaksu apjomam, taču atsevišķās situācijās, kad personai nav ienākumu, pabalstu un pensijas apjoms tika aprēķināts, ņemot vērā minimālo algu valstī.

Labklājības ministrija uzskata, ka garantijas un ierobežojumi, kas saistīti ar darba ienākumiem, ilgtermiņā nevar būt konstants lielums, jo jāņem vērā inflācija un valstī noteiktās vidējās sociālās apdrošināšanas iemaksu algas pieaugums.

Likumu grozījumi būtu godīgi attiecībā pret apdrošinātām personām, jo tie nepasliktinātu nākamo pensionāru un pabalstu saņēmēju situāciju, salīdzinot ar pašreizējiem pensionāriem un pabalstu saņēmējiem, bet gan stimulētu iesaistīšanos sociālajā apdrošināšanā, kā arī veicinātu precīzu ienākumu deklarēšanu un ieņēmumu palielināšanos budžetā.

Sociālās apdrošināšanas pabalstu un pensiju apmēru sasaiste ar konkrētu naudas summu nav raksturīga sociālās apdrošināšanas sistēmai un tādējādi grauj sabiedrības atbalstu un ticību sociālās apdrošināšanas sistēmai, neveicina sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanu un nenodrošina sociālās apdrošināšanas stabilitāti.

Konstantu garantiju un ierobežojumu noteikšana neatbilst no iemaksām atkarīgas sistēmas principiem un laika gaitā zaudē savu vērtību inflācijas dēļ, tāpat neveicina dalību sistēmā, līdz ar to neveicina ieņēmumu palielināšanos budžetā. Konstantam lielumam nav ne morāla, ne ekonomiska pamatojuma.

Pieaugot vidējai sociālās apdrošināšanas iemaksu algai valstī, palielināsies izdevumi sakarā ar šādu garantiju un ierobežojumu ieviešanu, bet tas nenozīmē, ka palielināsies vienīgi izdevumu daļa budžetā, jo, pieaugot algai, palielināsies arī ieņēmumi.

Pieaugot iemaksu algai un ieņēmumiem budžetā, nedrīkst gūt ekonomiju uz apdrošināto personu rēķina, iesaldējot attiecīgās garantijas un iemaksu algas ierobežojumus, uz kura pamata tiek rēķināti attiecīgie pabalsti un pensijas, jo tādējādi tiek pasliktināta nākamo pensionāru un pabalstu saņēmēju situācija attiecībā pret pašreizējiem.

Attiecīgie grozījumi nerada arī būtiskas izmaiņas budžeta izdevumos 2001. gadā. Gadījumi, kad izdevumi nedaudz palielinās, ir saistīti vienīgi ar apstākli, ka, izsakot sasaisti ar vidējo iemaksu algu citādā proporcijā, attiecīgā pakalpojuma vērtība samazinās, salīdzinot ar pašreizējo.

Labklājības ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļa