Tiesnešu zvēresta ceremonijā Rīgas pilī 2005.gada 19.maijā:

Augsti godātā ministres kundze! Godātie tiesneši un tiesneses!
Šodien, dodot zvērestu Valsts prezidenta priekšā, jūs uzņematies to smago atbildību, ko apliecina jūsu amata ķēde vai zīmogs. Bet reizē arī šīs ķēdes spožums jūs nostāda izaicinājuma priekšā – visa sava profesionālā darba mūža garumā darīt visu, lai caur jūsu darbību tiktu tālāk spodrināts tiesneša kā profesijas gods un slava, un, protams, arī jūsu pašu kā tiesnešu personīgā reputācija, jūsu dzimtas un ģimenes gods.
Tiesneša amats jau no senseniem laikiem vienmēr ir turēts ļoti augstā godā daudzās zemēs, un ilgus gadsimteņus augstākais tiesnesis skaitījās karalis, jo uzskatīja, ka viņš ir nonācis savā mantotajā situācijā paša Dieva žēlastības dēļ un tamdēļ viņam it kā būtu šī dievišķā iedvesma, lai spriestu taisnīgus likumus. Pirmais modelis tam, protams, ir Zālamans ar savu gudrību, kurš spēlēja to pašu lomu, ko vēlāk Francijā svētais Ludviķis un citi karaļi, līdz beidzot tika saprasts, ka karaļa pienākumi ir atdalāmi no tiesas pienākumiem, un lēnām attīstījās šī doma par tiesu varas neatkarību no valsts pārvaldes un no valsts varas kā tādas, un mūsu modernajos laikos – no politiskā iespaida.
Tiesnešiem demokrātiskā valstī ir pienākums gādāt par to, lai demokrātiskie principi, kas ir iemiesoti Satversmē un likumdošanā, tiktu īstenoti taisnīgā veidā, tādā veidā, ka ikvienam valsts pilsonim šeit likuma priekšā ir vienādas izredzes un vienādas tiesības, ka viens likums valda visiem. Tas nozīmē, ka tiesu varai ir jābūt neatkarīgai, jo tiesneša spriedums nedrīkst būt pakļauts nekādai politiskai piederībai vai lojalitātei.
Ir valstis, kurās konstatētas ļoti nopietnas valstiskās pārvaldes krīzes, viena no tām ir Argentīna, ar kuras vēstnieku man šorīt bija saruna. Kā viens no šādas krīzes cēloņiem ir atzīts tas, ka ilgus gadus tur valdījusi prakse, ka tiesneši tika iecelti politiska lēmuma rezultātā, līdz ar to visas savas darbības garumā viņiem pirmajā vietā bija sava politiskā lojalitāte un tikai otrajā vietā – likuma vara un taisnīgums. Tas noved pie katastrofālām sekām un nav taisnīgai un demokrātiskai valstij vēlams.
Citās valstīs ir vērojams, ka krīzes valsts pārvaldē un tieslietu sistēmā rodas no tā, ka nav pietiekamas tiesnešu profesionalitātes. Tas ir izaicinājums arī tādai relatīvai jaunatjaunotai valstij kā Latvijai ar savu nule 15 gadus veco atjaunoto neatkarību. Pašā neatkarības atjaunošanas sākumā bija nepieciešams liels tiesnešu skaits, kas spētu ātrumā apgūt jaunus apstākļus un jaunu juridisko praksi, kur bieži iepriekšējās prakses paradumi nebija gluži tie, ko vēlētos turpināt.
Citās zemēs ar vecāku demokrātiju tiesneša amats nāk kā vainagojums jau ilgai un nopietnai karjerai, kuras garumā tad daudziem ir bijis iespējams izvērtēt gan tiesneša profesionālās zināšanas, to plašumu un dziļumu, gan arī viņa rakstura īpašības un viņa nekorumpētību. Jo, lūk, blakus politiskam faktoram kā tādam, kas novirza tiesneša darbu no taisnā ceļa, protams, pastāv arī gluži brutālas un vienkāršas korumpētības iespējas. Tās ir cilvēcīgā vājuma un cilvēcīgā kārdinājuma iespējas, kas pastāv jebkurā profesijā jebkurā valstī. Lai tām pretotos, ir dažādi līdzekļi – pati likumdošana ar savām sankcijām, kas pēc iespējas cenšas šādu vai citu lietu padarīt pēc iespējas neiespējamu. Ja tā kļūst par kārdinājumu, tad tas ir ļoti bīstams signāls valstij kopumā, jo tas nozīmē, ka, ja nauda ir noteicēja pār tiesu varu, tad ir ļoti lielas izredzes, ka tiesu vara nonāk kriminālās pasaules rokās, kurai, kā zināms, bieži vien ir vairāk naudas nekā jebkuram citam.
Tiesnesim savā darbā ir jābūt atbildīgam ne tikai par sevi, par savu personīgo godu, reputāciju, savas dzimtas un ģimenes slavu, bet arī par savas profesijas godu, bet vēl vairāk tieši tiesneši ir tie, kuri ar savu darbību iespaido arī valsts prestižu un izvērtējumu. Ja jūs palūkosities dokumentos, tad pēdējo desmit gadu laikā dažādas komisijas un citādu iestāžu pārstāvji ir vērtējuši Latvijas kā demokrātiskas valsts progresu un atbilstību tiem augstajiem standartiem, kurus izvirza mūsu tagadējā piederība gan NATO aliansei, gan Eiropas Savienībai, un tiesu varas profesionalitāte, taisnīgums, nekorumpētība ir viens no tiem demokrātijas kritērijiem, pēc kuriem kāda valsts tiek izvērtēta. Tas ir ļoti pamatoti, jo taisnīga tiesa ir tā, uz kuru balstās iekšējā drošība. Ja noziedznieki un it īpaši organizētā noziedzība spēj nopirkt tiesas spriedumus, tad neviens pilsonis valstī nevar justies droši, sākot jau ar pašiem tiesnešiem, viņu radiniekiem un bērniem. Ja valsts nonāk organizētās noziedzības vai mazāk organizētās noziedzības varā, tad neviens no mums vairs nevar justies droši, un tas, man šķiet, nav tas stāvoklis, kurā mēs vēlētos nonākt. Tāpat, protams, mēs nevēlamies redzēt tiesu varu, pakļautu politiskās konjunktūras spriedumiem, – tiesnešiem ir jābūt politiski neatkarīgiem. Viņiem ir jābūt atbildīgiem valsts, Satversmes, likuma un arī sabiedrības priekšā. Un šis pēdējais pienākums prasa, ka tiesnešiem ir arī jāskaidro savi spriedumi plašākai publikai tādā valodā, kādā viņi var tos saprast, lai pieņemtie spriedumi kļūtu ne tikvien par sodu šim atsevišķam cilvēkam, kas ir notiesāts, bet lai tie kalpotu arī par precedentu, uz kura pamata tas varētu būt brīdinājums citiem nesekot tam pašam ceļam, kas ir novedis pie šī iznākuma. Tamdēļ ļoti būtiska ir arī tiesnešu spēja formulēt savus spriedumus, tos formulēt skaidri un saprotamā valodā, ar argumentāciju, kas ir izprotama.
Un, protams, liela nasta pašam tiesnesim ir mācības visa mūža garumā. It īpaši jums, stājoties amatā, sākot mūsu otro gadu ES, būs vēl pietiekami ilgu laiku jāturpina iepazīties ar jauniem apstākļiem, kādos mūsu sistēmai tagad ir jādarbojas. Jums būs jāturpina mācīties par to, kādi ir ES vispārējie likumu noteikumi, par to, kādi spriedumi tiek pieņemti starptautiskās tiesās par vai pret Latvijas izvirzītiem sūdzību jautājumiem, vienā vārdā sakot, jums būs jāturpina izglītība mūža garumā.
Es pieņemu kā pašu par sevi saprotamu, ka to jūs visi, kas esat šo amatu uzņēmušies, saprotat un esat gatavi šos pienākumus pēc savas labākās sirdsapziņas un godaprāta pildīt. Solījums, ko šodien devāt Valsts prezidentam, būtībā ir solījums Latvijas valstij un ikvienam Latvijas iedzīvotājam. To es lūgtu jums atcerēties sava darba turpmākajās gaitās. Šo solījumu jūs esat devuši, un valsts un tās iedzīvotāji sagaida, ka jūs to turēsiet. Es kā Valsts prezidente novēlu, lai jums visiem būtu spožas karjeras, lai jūs ar savu darbību būtu paši gandarīti par labi paveiktu darbu, lai jūs justu gandarījumu par to, ka mūsu valsts turpina uzlaboties visos iespējamos veidos tieši tamdēļ, ka likuma vara tajā arvien vairāk tiek respektēta un arvien vairāk nostiprinās.
Es novēlu, lai tieši jūs ar savu darbu būtu pie tiem, kas palīdz celt tautā uzticību mūsu tiesu sistēmai, kas palīdz celt tiesneša profesijas prestižu tādos augstumos, kādos tai pēc savas būtības pienākas būt. Es novēlu jums Dievpalīgu!

Vakar, 19.maijā, zvērestu deva 19 tiesneši:
Didzis Aktumanis, Liepājas tiesas tiesnesis; Dzintra Amerika, Administratīvās rajona tiesas tiesnese; Vilmārs Endzelis, Administratīvās apgabaltiesas tiesnesis; Ilze Freimane, Administratīvās rajona tiesas tiesnese; Simona Gmireka, Balvu rajona tiesas tiesnese; Ēriks Jaunskungs, Liepājas zemesgrāmatu nodaļas tiesnesis; Helmuts Naglis, Rīgas rajona zemesgrāmatu nodaļas tiesnesis; Kristīne Kalvāne-Radziņa, Administratīvās rajona tiesas tiesnese; Karina Krastiņa, Administratīvās rajona tiesas tiesnese; Diāna Koroševska, Rēzeknes zemesgrāmatu nodaļas tiesnese; Zeltīte Kusiņa, Ogres rajona tiesas tiesnese; Valters Poķis, Administratīvās rajona tiesas tiesnesis; Edgars Puriņš, Administratīvās rajona tiesas tiesnesis; Gunta Rezgoriņa, Madonas rajona tiesas tiesnese; Evita Sietniece, Aizkraukles zemesgrāmatu nodaļas tiesnese; Dainis Šaicāns, Rīgas rajona zemesgrāmatu nodaļas tiesnesis; Juris Taukuls, Daugavpils zemesgrāmatu nodaļas tiesnesis; Indra Tikuma, Bauskas rajona tiesas tiesnese; Ināra Zabarovska, Rīgas rajona zemesgrāmatu nodaļas tiesnese.