Pa valodas tiltu no Tbilisi uz Rīgu un atpakaļ

Dr. philol. Ušangs Sahlthucišvili, Tbilisi Universitātes docents, — "Latvijas Vēstnesim"

No sava mūža 60 gadiem kādus četrus viņš ir aizvadījis Latvijā. Pirmos vārdus latviski — tolaik pašam pilnīgi nezināmajā vietējo mēlē — viņš dzirdēja 1962. gadā, izkāpjot no vilciena Rīgas stacijā. Tur viņu sagaidīja pulciņš meiteņu un daži puiši — studenti, kas universitātē studēja baltu filoloģiju. Toreiz Ušangs Sahtlhucišvili kopā vēl ar diviem gruzīnu studentiem bija ieradies Latvijā, lai mācītos latviešu valodu.

Bet 2000. gada 6. septembrī gruzīnu mācību spēks pirmo reizi latviešu valodā lasīja lekciju Latvijas studentiem par latviešu un gruzīnu literatūras kopsakarībām. Ušanga Sahtlhucišvili ceļasomā ir arī latviešu — gruzīnu sarunvalodas ceļvedis ar paplašu vārdnīcu, pie šā manuskripta strādāts ilgāk nekā gadu, saņemot Latvijas Kūltūrkapitāla fonda stipendiju. Pērn ar čaklā latviešu literatūras tulkotāja pūlēm un par paša tulkotāja līdzekļiem gruzīniski iznācis arī Vizmas Belševicas stāstu krājums "Tās dullās Paulīnes dēļ". Par to visu sīkāk stāsta "Latvijas Vēstneša" redakcijas viesis.

— Iepriekšējo reizi tikāmies 1998. gada nogalē, kad Cēsīs pulcējās starptautisks latviešu literatūras tulkotāju seminārs. Pēc tam radās iespēja saņemt Latvijas Kultūrkapitāla fonda stipendiju, lai sagatavotu latviešu — gruzīnu sarunvalodas vārdnīcu. Kā veicies ar iecerēto?

— Iepriekšējo reizi tikāmies 1998. gada nogalē, kad Cēsīs pulcējās starptautisks latviešu literatūras tulkotāju seminārs. Pēc tam radās iespēja saņemt Latvijas Kultūrkapitāla fonda stipendiju, lai sagatavotu latviešu — gruzīnu sarunvalodas vārdnīcu. Kā veicies ar iecerēto?

— Esmu uzrakstījis latviešu — gruzīnu sarunvalodas ceļvedi ar diezgan plašu vārdnīcu (apmēram 5000 vārdu). Nupat stipendijas maksātājiem nodevu savu manuskriptu — tas tika atzīts par labu. Tātad savu pienākumu esmu izpildījis. Turpmākais? Vajadzētu uzrakstīto izdot grāmatā. Bet tam ne Rīgā, ne Tbilisi nav naudas. Atliek vienīgi pašam gādāt par datorsalikumu un par saviem līdzekļiem laist klajā kādus piecus, desmit eksemplārus, kas ļoti vajadzīgi maniem studentiem Gruzijā.

Bet tas jau nebūs pirmais iespieddarbs, kas iznāk par maniem līdzekļiem, lai gan nebūt neesmu turīgs. Pērn manā tulkojumā un par tulkotāja līdzekļiem ir izdots Vizmas Belševicas stāstu krājums "Tās dullās Paulīnes dēļ", kur ietilpst seši darbi: titulstāsts, "Trīs mārciņas cīskeņu", "Burbeķīša", "Timotiņš", "Nelaime mājās" un "Ķīvīte". Grāmatas māksliniecisko apdari veidojis Karlo Pačulija, redaktors Tamazs Hmaladze. Metiens — 200 eksemplāru. Maz, bet pietiekami, lai nonāktu literatūras vērtētāju uzmanības lokā, — par tulkoto grāmatu bijušas sešas recenzijas nopietnos Gruzijas preses izdevumos.

Starp citu — pašu jaukāko atlīdzību par latviešu valodas zināšanu esmu guvis pirms gadiem piecpadsmit Rīgā. Pārdaugavā risinājās starptautisks tulkotāju seminārs, kuram beidzoties kopā ar kādu kolēģi, arī ārzemnieci, izsaucām taksometru un braucām uz staciju. Kad gribēju norēķināties, šoferis naudu neņēma un atbildēja: jau esat samaksājuši. Kā samaksājuši? "Jūs runājat manas tautas, latviešu, valodā — ar to arī esat samaksājuši..." Taksometra skaitītājs rādīja, ka rēķins ir mazliet lielāks par rubli. Tomēr līdz šim laikam šķiet, ka tas manā tulkotāja mūžā ir bijis visbagātīgākais honorārs, ko esmu saņēmis.

— Cik studentu pašlaik Gruzijā mācās latviešu valodu?

— Daudz nav — kādi pieci seši. Var jau būt, ka viņi visi nebūs latviešu valodas labi pratēji, tulkotāji. Bet mīlestība pret Latviju būs pamodināta un, cerams, paliks uz mūžu. Un arī tad, kad viņi radio vai televīzijā dzirdēs kādas apšaubāmas ziņas no Maskavas par Latviju, viņi visam vairs neticēs uz vārda, bet domās paši. Lai studentu interese pieaugtu un sekmes būtu labākas, vajadzētu rast iespēju viņiem atbraukt uz Latviju un stažēties Latvijas Universitātē. Bet kavē naudas trūkums. Ja izdotos atjaunot studentu apmaiņu starp Rīgu un Tbilisi, kas ir bijusi agrākajos gados... Arī es taču tieši tādā ceļā savulaik nonācu Latvijā.

— Par to tik tālo laiku 2000. gada 11. aprīlī sniegts plašāks Ilonas Kazarjanas raksts avīzē "Brīvā Gruzija".

— Jā. Te dažas rindkopas ieskatam: "Latviešu valodas mācīšanās notika pēc intensīvas programmas. Ar gruzīnu studentiem tika strādāts individuāli. Puiši trīs mēnešus pēc kārtas ik dienu nodarbībās četras stundas mācījās latviešu valodu. Un, protams, cieši sadraudzējās ar latviešiem, iepazinās ar viņu tradīcijām, dzīvesveidu.

Pēc tam puiši nonāca laukos — Nītaurē, kur ar viņiem gandrīz neviens nerunāja krievu valodā. Vēlāk izrādījās, ka ciemata iedzīvotāji tā bija izturējušies pēc Latvijas Universitātes vadības lūguma. Šis laukos aizvadītais mēnesis ļāva puišiem pārvarēt biklumu un jau brīvāk runāt latviski. Vēlāk jaunie cilvēki pievērsās latviešu rakstnieku darbu tulkošanai."

— Zinu, ka tieši no latviešu valodas gruzīniski ir tulkots Zigmunda Skujiņa romāns "Kolumba mazdēli", kas iznāca 1970. gadā, tam sekoja Andra Jakubāna stāsti, Alberta Bela "Būris", Žaņa Grīvas noveles, desmit latviešu autoru stāstu krājums, tagad arī Vizmas Belševicas "Tās dullās Paulīnes dēļ". Kas vēl?

— Mūsu jaunajā un skaistajā žurnālā "Omega" iespiesta apcere par Raini un vairāk nekā simt viņa aforismu no grāmatas "Kalnā kāpējs" manā tulkojumā. Tam visam virsraksts "Domas", jo Gruzijā par aforismu uzskata tikai kodolīgu atziņu, bet Rainim dažas viņa domas izklāsts aizņem pat pusi lappuses.

Laikrakstā "Literārā Gruzija" bija iespiests Andra Jakubāna stāsts "Pirmdienās" manā tulkojumā. Vēl diezgan daudz par Latviju un latviešiem esmu rakstījis Gruzijas presē. Ir bijusi apcere par tikšanos ar Šotas Rustavelli poēmas "Bruņinieks tīģera ādā" tulkotāju Arvīdu Skalbi. Ir pārtulkots un iespiests muzikoloģes Vijas Briedes raksts par diriģentu Jāni Dūmiņu. Pērn divos laikraksta numuros "Gruzijas Tautas Frontes Avīzē" bija iespiesti mani raksti "Kas notiek Latvijā?". Šogad pirms jūsu ārlietu ministra Induļa Bērziņa vizītes Gruzijā tika atklāta piemiņas plāksne pie nama Tbilisi, kur dzīvojis jūsu diplomāts Latvijas Republikas vicekonsuls Jūlijs Straume, kas laikā pēc Pirmā pasaules kara palīdzēja atgriezties Latvijā daudziem saviem tautiešiem. Viņu Gruzijā pazīst arī kā tekstilmākslinieku, kura darbi tiek augstu vērtēti, to Gruzijā varētu būt vairāki simti.Vēl ārpolitikas jautājumiem veltītā izdevumā ir bijis apskats par "Latvijas Vēstneša" izdotajām grāmatām "Triju Zvaigžņu gaismā". Kaut arī mūsu zemē latviešu ir tikai pāris simti, ik gadu tiek atzīmēti Latvijas valsts svētki — 18. novembris. Es rosinu atcerēties arī latviešu rakstnieku apaļās jubilejas — pērn literārā sarīkojumā to atzīmējām Jānim Peteram, bet gadu agrāk — Albertam Belam. Esmu uzstājies arī konferencē par gruzīnu kultūras jautājumiem ar referātu "Gruzija un gruzīni latviešu rakstniecībā". Šajā sakarībā man ir lūgums: vēl arvien vācu latviešu autoru dzejoļus par Gruziju, līdz septembra beigām būšu Rīgā, tos man var sūtīt gan uz Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, gan uz "Latvijas Vēstneša" redakciju.

— Vai jau ir nolūkoti nākotnē darāmie darbi?

— Jau Latvijā nupat izlasīju ļoti interesantu grāmatu "Dvēsele kabatā".Un ir vēlēšanās sagatavot Aleksandra Čaka dzejoļu izlasi divās valodās — latviski un gruzīniski, es sagatavotu parindeņus, bet atdzejošanā piedalītos labākie Gruzijas dzejnieki. Tikai atkal — vajadzīgs materiālais atbalsts, jāgatavo projekta pieteikums. Nākamgad taču ir Aleksandra Čaka simtgade.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Vizmas Belševicas stāstu izlases "Tās dullās Paulīnes dēļ" gruzīnu tulkojuma izdevuma vāks un titullapa