Ministru kabineta rīkojums Nr.322

Rīgā 2005.gada 18.maijā (prot. Nr.30 34.§)

Par Koncepciju neatkarīgo jeb patstāvīgo iestāžu statusa regulēšanai

1. Atbalstīt Koncepcijas neatkarīgo jeb patstāvīgo iestāžu statusa regulēšanai (turpmāk — koncepcija) kopsavilkumā ietverto risinājumu.

2. Noteikt Tieslietu ministriju par atbildīgo institūciju koncepcijas īstenošanā.

3. Tieslietu ministrijai:

3.1. atbilstoši koncepcijai izstrādāt un tieslietu ministram līdz 2005.gada 1.novembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā likumprojektu par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē;

3.2. pēc likuma par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē pieņemšanas Saeimā sagatavot un tieslietu ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru prezidenta rīkojuma projektu par darba grupu, kura atbilstoši koncepcijas IV nodaļas 2.punktam izstrādās nepieciešamos normatīvo aktu projektus.

Ministru prezidents A.Kalvītis

Tieslietu ministre S.Āboltiņa

(Ministru kabineta 2005.gada 18.maija rīkojums Nr.322)

Koncepcijas neatkarīgo jeb patstāvīgo iestāžu statusa regulēšanai kopsavilkums Risināmā jautājuma būtība

Koncepcija izstrādāta, izpildot Ministru prezidenta 2003.gada 24.oktobra rīkojumā Nr.484 “Par darba grupu tiesību aktu projektu izstrādei, kas nepieciešami neatkarīgo iestāžu statusa noteikšanai” doto uzdevumu — izstrādāt un tieslietu ministram iesniegt Ministru kabinetā tiesību aktu projektus, kas nepieciešami neatkarīgo iestāžu statusa noregulēšanai. Koncepciju izstrādājusi darba grupa, kurā piedalījās pārstāvji no Saeimas Juridiskā biroja, Valsts kancelejas, Latvijas Universitātes un Tieslietu ministrijas.

Tradicionāli izpildvara ir organizēta hierarhiski. Latvijā hierarhiskā izpildvaras organizācija ir nostiprināta arī Satversmē. Satversmes 58.pantā noteikts, ka “Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes”. Arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 6.pantā ir paredzēts, ka “Valsts pārvalde ir organizēta vienotā hierarhiskā sistēmā. Neviena iestāde vai pārvaldes amatpersona nevar atrasties ārpus šīs sistēmas”. Tātad tādu valsts institūciju kā Centrālā vēlēšanu komisija, Valsts cilvēktiesību birojs, Latvijas Banka, Nacionālā radio un televīzijas padome un Finanšu un kapitāla tirgus komisija likumos nostiprinātā juridiskā statusa konstitucionalitāte ir apšaubāma.

Jautājums par pārvaldes iestāžu atrašanos ārpus Ministru kabineta padotības ir risināts tiesībzinātnieka E.Levita izstrādātajā Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepcijā. E.Levits koncepcijā norāda, ka “izņēmuma gadījumos var pastāvēt lietišķa nepieciešamība dažas pārvaldes iestādes izņemt no valdības padotības sistēmas. Šī nepieciešamība atsevišķos gadījumos izņēmuma kārtā var tikt atzīta par prioritāru pār valsts pārvaldes demokrātiskās leģitimitātes principu”.

Mūsdienu tiesību zinātnē šādu izņēmumu nepieciešamību atzīst galvenokārt trijos gadījumos:

1) attiecībā uz institūcijām, kas kontrolē citas pārvaldes iestādes, lai varētu efektīvi veikt šādu kontroli (piemēram, cilvēktiesību aizsardzības institūcijas);

2) attiecībā uz institūcijām, kuru kompetencē ir monetārā politika (valsts banka);

3) attiecībā uz institūcijām, kuras tiek izveidotas uz sabiedrības grupu reprezentācijas principiem (nevis uz politiskā vairākuma principa pamata) un kuru kompetencē ir noteiktu brīvību aizsardzība un interešu izlīdzināšana (sabiedriskās televīzijas padome, tarifu regulatori).

Darba grupa uzskata, ka Centrālā vēlēšanu komisija, Latvijas Banka, Valsts cilvēktiesību birojs, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Nacionālā radio un televīzijas padome, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija un Datu valsts inspekcija atbilst kādam no minētajiem kritērijiem. Šīm institūcijām to funkciju veikšanai ir svarīgi atrasties ārpus politiskās varas ietekmes un tātad arī ārpus valdības padotības institucionālās sistēmas. Šo institūciju pastāvēšana ārpus Ministru kabineta padotības sistēmas Latvijā ir pamatota un attaisnojama.

Darba grupa nav identificējusi citas valsts pārvaldes iestādes, kurām jābūt “izņemtām” no padotības Ministru kabinetam sistēmas, un uzskata, ka visām pārējām valsts pārvaldes iestādēm, kuras pašlaik ir izveidotas un pastāv Latvijā, jāatrodas vienotā Ministru kabinetam padotā hierarhiskā sistēmā.

Risinājums

Lai novērstu situāciju, ka tiek apšaubīts jebkuras patstāvīgas institūcijas juridiskais statuss un tās pieņemto lēmumu un izdoto normatīvo aktu tiesiskums, ir jāgroza Latvijas Republikas Satversmes normas, kā arī nepieciešami grozījumi vairākos citos normatīvajos aktos.

Galvenie normatīvo aktu projektu izstrādes virzieni ir šādi:

1. Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē.

Ir jāsagatavo likumprojekts par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē, kurā:

1) paredzētu izņēmumus no Satversmes 58.pantā nostiprinātās valsts pārvaldes iestāžu padotības Ministru kabinetam;

2) regulētu tiesībsarga darbību;

3) atsevišķos attaisnojamos gadījumos paredzētu patstāvīgajām iestādēm tiesības izdot ārējus normatīvos tiesību aktus jeb vispārobligātas tiesību normas.

2. Grozījumi Valsts pārvaldes iekārtas likumā.

Atbilstoši Satversmes grozījumiem ir jāizdara grozījumi arī Valsts pārvaldes iekārtas likumā, paredzot izņēmumus likuma 6.pantā, kā arī ietverot likumā salīdzinājumā ar Satversmi detalizētāku regulējumu par to, kādos gadījumos valsts pārvaldes iestādes var atrasties ārpus Ministru kabineta padotības sistēmas.

3. Likumprojekti par patstāvīgo iestāžu tiesībām izdot ārējus normatīvos aktus.

Ja Satversmē tiek paredzētas, ka likumā noteiktajā kārtībā patstāvīgajām iestādēm var noteikt tiesības izdot ārējus (vispārsaistošus) normatīvos aktus, papildus būtu jāpieņem likums, kurā noteiktu kārtību, kāda šīm iestādēm jāievēro, tos pieņemot, kā arī jāveic grozījumi Administratīvā procesa likumā un likumā “Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību”.

4. Grozījumi likumos, kas regulē patstāvīgās iestādes:

1) likums “Par Latvijas Banku”;

2) Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likums;

3) likums “Par Centrālo vēlēšanu komisiju”;

4) likums “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”;

5) Radio un televīzijas likums;

6) Fizisko personu datu aizsardzības likums.

Problēmas risinājumam nav tiešas finansiālās ietekmes uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem.

Tieslietu ministre S.Āboltiņa