Baltijas ekonomika Eiropas krustcelēs

Vakar Rīgā sākās 7. Baltijas ekonomikas forums. Tā atklāšanā piedalījās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Jānis Āboltiņš, ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš un Igaunijas Darba devēju konfederācijas prezidents Enns Veskimegi Foto: Reinis Traidās, A.F.I.

Vakar Rīgā sākās 7. Baltijas ekonomikas forums, kurā piedalās dažādu nozaru uzņēmēji un ekonomikas speciālisti. Forumā tiek iztirzāti šobrīd aktuālie un svarīgie Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un visas Eiropas ekonomikas attīstības jautājumi.

Foruma atklāšanā Latvijas ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš uzsvēra, ka Baltijas valstu pirmais gads Eiropas Savienībā (ES) bijis veiksmīgs. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uzņēmumiem un tautsaimniecībām izdevies apliecināt savu konkurētspēju citu dalībvalstu vidū – par to liecina Baltijas straujā ekonomiskā izaugsme. Taču attīstības iespējas vēl nav izsmeltas – mūsu valstu mērķis ir kļūt par vienu no ekonomiski spēcīgākajiem Eiropas reģioniem, sacīja K.Kariņš.

Lisabonas stratēģijai Eiropā trūkst atbalsta

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Jānis Āboltiņš atzina, ka Eiropas ekonomikas “spēles laukumā” jaunpienācēji nebūt ne vienmēr un visur tikuši laipni gaidīti. J.Āboltiņš norādīja, ka nelielu valstu uzņēmēju spēks ir spējā augt un apvienoties un šis process šobrīd jau vērojams. Kā piemēru viņš minēja nule notikušo vērienīgo darījumu, kura rezultātā trīs Baltijas telekomunikāciju uzņēmumi – “Lattelekom” , “Elion” un “Lietuvos telekomas” iegādājās nozīmīgo informācijas tehnoloģiju uzņēmumu “Microlink”. Taču šajā jomā vēl daudz darāmā, piemēram, Latvijas enerģētikas tirgū darbojas tikai daži Eiropas mērogā nelieli uzņēmumi, turklāt ES prasību īstenošana var nozīmēt to sadalīšanu vēl mazākās daļās.
Savukārt Igaunijas Darba devēju konfederācijas prezidents Enns Veskimegi vērsa uzmanību uz būtiskajām problēmām, ar kurām Baltijas valstīm nācies saskarties aizvadītajā gadā. Viņš pauda bažas par skaidri jūtamo pretrunu starp Lisabonas stratēģijā deklarēto mērķi – līdz 2010. gadam padarīt ES par konkurētspējīgāko ekonomisko sistēmu pasaulē, un neiepriecinošajiem faktiem. Proti, nav noslēpums, ka ASV un vairākām Āzijas valstīm ir raksturīgs gan straujāks ekonomikas izaugsmes temps, gan pārliecinošāks iedzīvotāju dzīves līmeņa kāpums. E.Veskimegi ar nožēlu atzina, ka Lisabonas stratēģija nerod atbalstu tieši dažās “vecajās” ES dalībvalstīs. Arī kvotas trešo valstu produkcijai pozitīvu rezultātu nedod, bet ievērojamās subsīdijas lauksaimniecībai tikai ļauj saglabāt ierasto dzīves stilu, taču neveicina konkurētspēju, uzsvēra E.Veskimegi. Igaunijas darba devēju vadītājs arī atgādināja par Baltijas uzņēmēju bēdīgo pieredzi ārvalstu tirgu apgūšanā, norādot, ka ne visās ES valstīs reāli darbojas pakalpojumu un darbaspēka brīvas pārvietošanās principi.

Darba tirgum jābūt elastīgam

Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle uzsvēra nepieciešamību veidot stabilu likumdošanu, kas garantē biznesa prognozējamību. Viņa norādīja, ka uzņēmēju atbildība izpaužas ekonomisko prioritāšu definēšanā un valdības lēmumu ietekmēšanā. “Biznesam nav jāseko pārmaiņām, tam jāvada pārmaiņas,” sacīja E.Egle. Tāpēc valstij svarīgi veidot pareizu nodokļu politiku, kas tieši ietekmē uzņēmumu nākotnes plānus un to realizāciju. E.Egle norādīja, ka darba tirgum jākļūst elastīgākam attiecībā uz darba laiku, pensijas vecumu un tālākizglītību visa aktīvā darba mūža garumā.
Savukārt E.Veskimegi uzsvēra, ka nule Eiropas Parlamenta atbalstītais lēmums kā maksimālo noteikt 48 stundu darba nedēļu ir pretrunā ne vien darba devēju, bet arī darba ņēmēju interesēm, jo liedz iespēju vairāk nopelnīt. Viņš aicināja valstu valdības censties ietekmēt Eiropas Padomes lēmumu šajā jautājumā.
Kā zināms, vairāku ES valstu ekonomika šobrīd nonākusi konfrontācijā ar problēmām, ko rada sociālās sistēmas pārslodze. J.Āboltiņš sacīja, ka ES un arī Latvijas tālākā ekonomiskā attīstība lielā mērā atkarīga no izvēles – iet sociālā modeļa vai liberālās ekonomikas ceļu. “Mēs stāvam krustcelēs,” uzsvēra J. Āboltiņš. Viņš arī pauda pārliecību, ka vairākās Eiropas valstīs praktizētā sociālā modeļa izvēle ekonomikai ir bīstama, jo liedz paaugstināt konkurētspēju. Taču LTRK prezidents arī norādīja, ka nepieciešams sabiedrību vispusīgi informēt par liberālās ekonomikas “spēles noteikumiem”.

No kredītiem nav jābīstas

Uz negatīvu tendenci tautsaimniecībā norādīja K.Kariņš, atgādinot, ka Latvija no daudzām Eiropas valstīm būtiski atpaliek augsto tehnoloģiju eksporta jomā. Nav noslēpums, ka vēl aizvien viens no mūsu valsts ekonomikas trumpjiem ir lēta, bet mazkvalificēta darbaspēka izmantošana un vienkāršas produkcijas ražošana. Jāveido uz zināšanām balstīta ekonomika, taču trūkst cilvēkresursu šā plāna īstenošanai. K.Kariņš uzsvēra, ka Latvija ieņem otro vietu pasaulē aiz Kanādas studentu skaita ziņā proporcionāli iedzīvotāju kopskaitam. Diemžēl aizvadītajos gados ļoti maz jauniešu izvēlējušies studēt eksaktās zinātnes, dodot priekšroku jurisprudencei vai ekonomikai. Taču valsts politika jau mainīta, sniedzot lielāku atbalstu eksakto zinātņu studiju programmām. J.Āboltiņš gan norādīja, ka nepieciešams godīgai konkurencei atvērt arī izglītības tirgu, kurā darbojas arī daudzas privātās augstskolas. E.Veskimegi atzina, ka arī Igaunijā augstskolu skaits aizvadītajos gados ievērojami pieaudzis, tieši pateicoties privāto augstskolu dibinātājiem.
Netika aizmirsts vēl viens būtisks faktors valsts ekonomikā, proti, monetārās politikas ietekme uz uzņēmējdarbību. Atbildot uz ekonomistu apvienības “2010” prezidenta Ojāra Kehra jautājumu, vai Latvija, neraugoties uz augsto inflācijas līmeni, 2008. gadā ieviesīs Eiropas Savienības valūtu – eiru, K.Kariņš atzina, ka vienkāršu risinājumu šajā sfērā nav, taču valdība strādā, lai mērķi sasniegtu. Savukārt J.Āboltiņš sacīja, ka, pretēji izplatītajam viedoklim, banku kredītpolitika inflāciju būtiski nepalielina. Jāņem vērā, ka vairums kredītu kalpo mājokļu iegādei, remontam vai celtniecībai, tādējādi stimulējot būvniecības nozares attīstību un jaunu darbavietu izveidi. Galvenie inflācijas cēloņi, norādīja J. Āboltiņš, ir enerģētikas tirgus liberalizācijas sekas, jauno tehnoloģiju ieviešanas izmaksas, kā arī birokrātiskie kavēkļi uzņēmējdarbībai.

Juris Bārtulis, “LV”
juris.bartulis@vestnesis.lv