Izdomas lielmeistara godināšana

Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere izstādē tiekas ar Jakobīni un Minhauzenu, kuru lomās iejutušies limbažnieki Foto: Aivars Liepa

Visiem zināmais godavīrs, fantāzijas lielmeistars un dižimprovizators brīvkungs Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens (tikko no kara lauka un pa ceļam caur Rīgu un Dunti uz Ulubeli) galanti ielūdz uz savas 285.dzimšanas dienas izstādi Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. Tiek svinēta vēl otra jubileja – tieši pirms 220 gadiem Minhauzens dzimis kā literārais tēls. Izrādās gan, ka tā vēl nav visa patiesība: Limbažu muzeja direktors Jānis Ulmis zina teikt, ka jau 1761.gadā dažas no barona Minhauzena stāstītajām novelēm esot parādījušās Hannoverē anonīmi izdotajā grāmatiņā “Jocīgais”. Vēlāk 18 īsi stāstiņi publicēti almanahā “Ceļvedis jautriem cilvēkiem”.

Gaitas Latvijā

Latviešu valodā grāmata par Minhauzena piedzīvojumiem pirmoreiz izdota Jelgavā 1870. gadā skolotāja, mācību grāmatu un vārdnīcu autora, tulkotāja un rakstnieka Frīdriha (Friča) Mekona (1833–1901) tulkojumā ar paša F.Mekona oriģināldzejoli ievadā.
Andrejs Johansons esejā “Melu lielskungs Vidzemē” raksta: “Var nožēlot, ka par Mihauzena īstajām dēkām mūsu zemē nav zināms tikpat kā nekas, lai gan viņa raksturs neļauj apšaubīt, ka tādas bijušas. Rīgā viņš ieradies tikai 20 gadu vecs, bet raibām pieredzēm bagāts: kā Braunšveigas prinča Antona Ulriha pāžs bija piedalījies divos karagājienos pret turkiem, iegūdams starp citām trofejām arī līko zobenu, ko allaž glabāja savā drēbju skapī un kas atkārtoti figurē viņa piedzīvojumos.”
Kurzemes muižniece un rakstniece Elīza fon Reke kādā vēstulē 1771.gada vasarā izsakās, ka viens no viņas paziņām Jaunpilī melojot “kā pazīstamais Minhauzens”. Tas nozīmē, ka Minhauzena stāsti Latvijas teritorijā vai nu nostāstu veidā, vai citādi cirkulējuši katrā ziņā jau 18.gadsimta trešajā ceturksnī, kaut pirmā grāmata par Minhauzenu, kur šis vārds parādās nosaukumā, iznākusi tikai 1785.gadā.
1744.gadā Minhauzens vecajā Pernigeles baznīcā svinēja kāzas ar Rīgas tiesneša un Duntes muižas īpašnieka meitu Jakobīni fon Duntenu. Šie notikumi kalpo par pamatu Mārtiņa Zīverta lugai “Minhauzena precības”.
“Man jau sen bija nodoms rakstīt “melu triloģiju” par trim lieliem meļiem, kas visi reiz ilgāku vai īsāku laiku mituši mūsu zemē. Tie ir – Kazanova, kas melo mīlestības dēļ, Kaliostro, kas melo naudas dēļ, un Minhauzens, kas melo pats sava un citu prieka dēļ,” teicis Mārtiņš Zīverts. Lugas skatuves gaitas sākās 1941.gadā ar Eduarda Smiļģa iestudējumu Dailes teātrī, kur tas piedzīvojis vēl divus iestudējumus. – 1958. un 1988.gadā. 1943.gadā “Minhauzena precības” uzveda Jelgavas teātris, 1944.gadā – Tartu “Vanemuine”, 1962.gadā – Vilandes “Ugala” un 1998.gadā – Valmieras Drāmas teātris, bet 1994.gadā Liepājas teātris iestudēja Grigorija Gorina lugu “Minhauzens”.
“Minhauzena precības” iestudētas arī trimdas teātros Eslingenē, Lībekā un Detmoldā (Vācija), Bredfordā (Anglija) un Upsalā (Zviedrija). Luga parādīta arī latviešu dziesmu svētkos Toronto 2000.gadā. Šogad uz ekrāniem nonākusi Māra Brinkmaņa animācijas filmiņa “Ātrāk, Minhauzen, ātrāk!”, kurā Minhauzens no turku kara kaujas lauka steidzas uz Dunti pie savas iemīļotās Jakobīnes.
Jāpiemin, ka arī Kurzeme var lepoties ar savu Minhauzenu. Šādu titulu iemantoja baltvācu mākslinieks, literāts un kaislīgais mednieks Johans Heinrihs Baumanis. Viņš dzimis 1753. gadā Mītavā (Jelgavā), miris 1832. gadā Rīgas tuvumā Katlakalna pagastā, kur arī apglabāts. Par saviem mednieku stāstiem viņš pats teicis, ka patiesais tajos ir ļoti tuvu ar nepatieso.

Slava dzimtenē

Pirmo grāmatu par baronu Minhauzenu uzrakstīja Rūdolfs Ēriks Raspe (1736–1794) – vācu bibliotekārs, dzejnieks, tulkotājs, zinātnieks, mākslinieks ilustrators un mākslas pazinējs. 1785. gadā viņš Londonā anonīmi laida klajā mazu grāmatiņu “Barona Minhauzena vēstījums par brīnišķīgajiem ceļojumiem” ar paša ilustrācijām. Priekšvārdā R.Ē.Raspe rakstīja: “Tā var noderēt kā rokasgrāmata parlamenta locekļiem un visiem, kas grib iemācīties melot.” Vēlāk viņš pie šīs tēmas atkal atgriezās, un grāmatiņu pārpublicēja četras reizes. Minhauzens ieguva pasaules lielākā meļa slavu.
Arī paša R.Ē.Raspes dzīve bija pārbagāta piedzīvojumiem, gan neizdomātiem. Tālaika angļu laikraksti viņu raksturo kā “zinātnieku, zagli, blandoni un ogļraktuvju ekspertu, kas izpostījis savu labo slavu, nozogot darba devēja dārgakmeņus un aizmūkot no Hannoveres uz Londonu”. Bet, pateicoties viņam, visas pasaules bibliotēkas ir bagātinājušas savus fondus ar nu jau literatūras klasiku – daudzās valodās izdotajiem stāstiem par lielo fantastu baronu Minhauzenu.
Pašam Minhauzenam nelūgtā un negaidītā popularitāte bija smags slogs. Bet Vācija pamatoti lepojas ar savu slaveno dēkaini: jau 1939. gadā Hieronīma Kārļa Frīdriha fon Minhauzena dzimtajā pilsētiņā Bodenverderā izveidoja muzeju. Pirms dažiem gadiem tas savā īpašumā ieguva apbrīnas vērtu eksponātu – Minhauzenu dzimtas hroniku, ko uzdāvinājusi kāda ASV dzīvojoša Minhauzenu dzimtas pēctece.

Pirmās dienas aploksnes bilde. Māksliniece Elita Viliama

Atgriešanās Krievijā

H.K.F.Minhauzens Krievijā ieradās kā prinča Antona Ulriha pāžs, pēc tam kļuva par kornetu un vēlāk poručiku kirasieru pulkā.
Bet īstā Minhauzena atgriešanās Krievijā sākās nesen. Rakstnieks un literatūrzinātnieks Sergejs Makejevs 1995. gadā sarakstīja leļļu teātrim lugu “Barons Minhauzens Krievijā”. Aizrāvies ar Minhauzena personības izpēti, rakstnieks savāca prāvu kolekciju, kurā ir arī retas grāmatas, un 2002. gadā sāka apbraukāt Krievijas pilsētas, rīkojot Minhauzenam veltītas izstādes. Vēlāk tapa pastāvīgā ekspozīcija Maskavas Vēstures muzeja filiālē “Ļefortovo”. Internetā Sergejs Makejevs izveidojis virtuālo Minhauzena muzeju.
Barona Minhauzena gars mīt arī bijušajā Prūsijas pilsētā Kēnigsbergā, tagadējā Kaļiņingradā, kur aktīvi darbojas Aleksandra Zaharova vadītais klubs “Minhauzena mazbērni”. Pērn te bija ieradies Bodenverderas birģermeistars Herberts Brekels un laipni atdeva pilsētai Minhauzena parādu. Braucot cauri pilsētai 1738.gada janvārī, barons Kēnigsbergas krodziņā iedzēris alu, bet viņam nav bijis sīknaudas, lai norēķinātos ar krodzinieku. Atdoto naudu kluba aktīvisti svinīgi iemūrēja tā restorāna sienā, kas uzcelts senā krodziņa vietā.
Minhauzena piemiņas dienā 2003.gadā 22.februārī Prohladnijas pilsētā Ziemeļkaukāzā atklāja slavenā barona muzeju. To nodibinājis Vladimirs Nagova – Minhauzens, kas sevi uzskata par Minhauzena tiešo pēcteci un ir oficiāli atguvis slavenā senča uzvārdu. Ir plaši zināms, ka barons 12 gadus pavadījis Krievijā un vēlāk atgriezies Bodenverderā. Mazāk zināms ir fakts, ka viņam Sanktpēterburgā bijis sakars ar kņazieni Golicinu un Krievijā palicis viņu ārlaulības bērns. Stāsts īsti minhauzeniskā garā! No šā atzara cēlies Minhauzena pēctecis Vladi Nagova – Minhauzens, kura grāmata “Barona Minhauzena pēcteča piedzīvojumi” iznāca 2002. gadā un ir pārtulkota un izdota arī angļu un vācu valodā.
Minhauzena muzejs izvietots 21 metru augstā divstāvu tornī, kura otrajā stāvā, apmēram 11 metru augstumā, ir izvietoti muzeja eksponāti. Tiem diezgan grūti piekļūt, jo uz otro stāvu jākāpj pa dzelzs līkloču kāpnēm.
Muzeja eksponāti ir tikpat neparasti, cik viņš pats. Te ir zobens un duncis, ko baronam uzdāvinājuši kazaki, pateicībā par viņa varoņdarbiem krievu – turku karā, kazaku atamana Nagovicina (viņš uzaudzināja Minhauzena un kņazienes Golicinas ārlaulības bērnu) apmetnis un duncis, turku sultāna ragi, kurus saudzīgi saglabājušas sultāna harēma sievas, atceroties atjautīgo baronu, lielgabala lode, uz kuras jautrajam baronam paticis lidot, un citi brīnumaini eksponāti.

Eiropā un pasaulē

Barona Minhauzena vārdu ir dzirdējis vai ikkatrs Eiropas iedzīvotājs. Kāds par diženo fantastu lasījis, cits sekojis viņa piedzīvojumiem teātra izrādēs vai kinofilmās. Daudzsološs ir starptautiskā tūrisma projekts “Minhauzena zeme – nepazīstamā valsts Eiropas centrā”. Tajā iesaistījušās Minhauzena pilsētas Bodenverdera (Vācija), Pila (Polija), Kaļiņingrada (Krievija), Skuoda (Lietuva), Rīga, Limbaži un Dunte (Latvija) un Pēterburga (Krievija).
Rūdolfa Raspes un Gotfrīda Birgera radītais barona Minhauzena tēls bieži ticis piemērots arī kino vajadzībām. Barons Minhauzens filmās mēdz parādīties dažādos veidolos, bet tajos var saskatīt vienojošus motīvus. Barons var būt brunču mednieks, spēkavīrs, liels ceļotājs un, protams, vienmēr ir liels melis. Vienojošais barona rīcībā ir viņa darbību šķietamais neloģiskums. Viss ir pakārtots vienam mērķim – augstas klases melu mākslai. Panākt kinematogrāfiski adekvātu stāsta vieglumu ir diezgan grūts režijas uzdevums.
Mūsdienās barons Minhauzens savā ziņā kļuvis par kultūras zīmolu. Baronu var ieraudzīt reklāmās, tas ir biežs viesis plašsaziņas līdzekļos. Viņš raugās uz mums no komiksu grāmatām, reklāmu stendiem, televizoru un datoru ekrāniem. Minhauzenu var dzirdēt runājam pa radio un redzēt tēlotājā mākslā.
Arī mūsu izstādē aplūkojama latviešu uzņēmēju produkcija – Minhauzena nēģi, Minhauzena alus un Minhauzena konfektes, diemžēl Minhauzena brendijs vairs netiek ražots.
Pirmā no agrīnajām filmām par Minhauzenu, kas saglabā savu māksliniecisko vērtību, ir “Barona Minhauzena sapnis” (1911.gads).
Tomēr visnozīmīgākā ir vācu režisora Jozefa fon Bakija 1943.gadā uzņemtā filma “Barona Minhauzena piedzīvojumi”. Tas bija Jozefa Gebelsa iecerēts un sponsorēts projekts, par ko viņš rakstījis savās dienasgrāmatās. Tā ir pirmā krāsu filma par Minhauzenu. Neraugoties uz tālaika drūmo politisko fonu, filmā ir maz politikas un tā vairāk atgādina krāšņu Holivudas ražojumu. Limbažu muzejam uzdāvināta šīs filmas kopija, un tā jau parādīta Limbažu televīzijā.
Terijs Giliams 1988.gadā uzņēma “Barona Minhauzena piedzīvojumu” jaunu versiju. Tā ir tipiska Holivudas filma ar pazīstamiem aktieriem.
Daudzi uzskata, ka pati labākā ir Marka Zaharova Krievijā 1979.gadā uzņemtā psiholoģiski smalkā filma “Tas pats Minhauzens” ar lielisko Oļegu Jankovski galvenajā lomā.

Pārsteigumi un jaunatklājumi

Pārsteidza autentiskais Bruknera veidotais klusināti kautrīgā un gludi skūtā Minhauzena portreta pretstats viņa grāmatu uzburtajam lielmanīgi brašajam tēlam ar kuplajām ūsām un valdonīgi prūsisko skatienu.
Pārsteigums bija arī Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas krājumā atrastie un izstādē izvietotie Duntenu ģimenes dokumenti – mājas grāmata, Jakobīnes tēva Georga Duntena dokumenti un citi materiāli.
Minhauzens aicina pie sevis uz izstādi Lielvārdes ielā visu vasaru, ja nu tikai uz brīdi nesakrauj savas mantas kādā pasta karietē un nepārved uz citu ekspozīcijas vietu (ar slaveno dzīves improvizatoru visādi var gadīties!).

Inta Šmitiņa, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas nodaļas vadītāja