Latvijai lauki bija, ir un būs

Mārtiņš Roze, zemkopības ministrs, – intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Mārtiņš Roze Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vēsture iet vienā virzienā

– Vai Latviju arvien redzat kā lauksaimniecības zemi?

– Tas ir nedaudz provokatīvs jautājums. Lauksaimniecība mums ir nozīmīga, un bez lauksaimniecības mūsu valsts nav iedomājama. Bet vēsture iet attīstības virzienā, un Latvijas lauki vairs nav tikai lauksaimniecība vien. Lauksaimniecības īpatsvars valsts ekonomikā ir samazinājies daudzās Eiropas valstīs, kas sevi vēsturiski uzskatīja par lauksaimniecības zemēm. Tas gan nenozīmē, ka samazinājušies ir lauksaimniecības kopējie apjomi. Ir jāvērtē kopsakarības, citādi mēs nevarēsim pastāvēt mūsdienu pasaulē.

– Kāda ir Latvijas lauksaimniecība šodien?

– Gan līdzīga ar citiem, gan unikāla. Līdzība ir nozarē nodarbināto vidū. Unikāli esam savas vēstures, pašapziņas un apstākļu dēļ.
Tagad atrodamies svarīgu lēmumu priekšā. Tas saistīts ar lauku attīstību un tirgus atbalstu – tiešajiem maksājumiem un intervenci. Aizvadītajā nedēļā Latvijā notika divas starptautiskas konferences. Tajās apsprieda lauku attīstības problēmas, kā arī reformētās lauksaimniecības politikas ieviešanu jaunajās dalībvalstīs. Lai lemtu par turpmāko tirgus atbalstu, ir veikti divi pētījumi. Kāpēc to pieminu? Gan konferencēm, gan pētījumu secinājumiem ir būtiska loma. Tiem jāatbild uz svarīgu jautājumu, kas virza uz galveno mērķi – kādam jābūt cilvēkam Latvijas laukos. Skan neparasti, jo vienmēr mērķis bija saistīts ar produkcijas ražošanu. Pasaule atgriežas pie pamatvērtībām, kam centrā ir cilvēks kā vērtību ražotājs.

Par taisnīgu resursu sadali

– Latvijas lauki līdzšinējās iekšpolitikas dēļ neizceļas ar lieliem cilvēku resursiem. Kādiem jākļūst laukiem pēc pieciem, desmit gadiem?

– Laukiem tāpat kā pilsētām vajadzīgi izglītoti un darbspējīgi cilvēki. Ir skaidrs, ka turpmāk laukos nodarbosies ne tikai ar lauksaimniecību. Tādu cilvēku, kas gribētu strādāt tikai lauku darbus, kopumā ir ļoti maz. Lauku attīstības politika tiek virzīta uz sociāli un ekonomiski attīstītu vidi. Nosauktais iet kopsolī ar Latvijas reģionālo attīstību, veidojot funkcionējošu infrastruktūru, sakārtotus ceļus.
Lauku rītdiena ir nākamais ES finansu plānošanas periods, sākot ar 2007.gadu. Mūsu programmdokumentam jābūt uzrakstītam šā gada beigās. Nav jāsāk no nulles, esošie instrumenti jāsamēro ar prioritātēm un jāpakārto galvenajam mērķim. Minēšu piemēru. Investīcijas lauksaimniecībā un lauksaimniecības tehnikā ir aktuālas. Jāprot šīs vajadzības samērot ar cilvēka labklājību, ņemot vērā Latvijas reģionu atšķirības.

– Vai investīcijas lauksaimniecības tehnoloģijās reģionos turpmāk atšķirsies?

– Jā. Bet sadalījuma atšķirības reģioniem nedrīkst būt noteiktas administratīvi. Būs ilgas publiskās diskusijas.

– Daļai lauku cilvēku būs smagi pieņemt jaunās lauku attīstības politikas nostādnes, kad līdzās lauksaimnieciskajai ražošanai nostāsies nelauksaimnieciskā.

– Nosaukšu dažus skaitļus. Lauksaimniecības ieguldījums nacionālā kopprodukta ražošanā un lauksaimniecībā nodarbināto skaits – te attiecība ir viens pret trīs. Tas nozīmē, ka laukos saražotais tiek sadalīts uz trīsreiz lielāku cilvēku skaitu nekā vidēji Latvijas tautsaimniecībā. Ja šo attiecību nemaina, runāt par attīstību un normāliem ienākumiem laukos nevarēsim.
Piekrītu, ka ne visi cilvēki ir spējīgi to pieņemt. Daudziem joprojām vienīgais un pareizais šķiet ulmaņlaiku modelis, kad lauksaimnieciskā ražošana bija dominējošā. Tomēr ļoti daudzi cilvēki laukos uzņēmējdarbību ar dažādām lauku atbalsta programmām, saviem līdzekļiem, SAPARD naudu ir attīstījuši nelauksaimnieciskā virzienā.

ES nauda laukos ienesa dzīvību

– Kā nozarei veicas ar ES līdzekļu apgūšanu ?

– Labi. No ES struktūrfondiem šogad izmaksāti 25 miljoni latu, un tā ir puse no projektu kopējām izmaksām. Turklāt šai summā neietilpst ES tiešie maksājumi. Salīdzinājumā ar 1994.gadu lauksaimniecības subsīdiju izmaksām bija iedalīti četri miljoni latu. Izaugsme ir ievērojama.

– Vai tas ir pietiekami, salīdzinot ar vajadzībām?

– Nav pietiekami. Bet projekti realizēti visā valstī. Daudz projektu ir Ziemeļvidzemē, Latgalē. Salīdzinājumā ar reģioniem novirzītajiem citu nozaru resursiem ES lauksaimniecības un lauku attīstības fonds ir ieguldījis visvairāk.
Negribu apgalvot, ka viss ir ideāli. Piemēram, runājot par ES finansējuma sadalījumu mazāk labvēlīgajiem apvidiem. Nosakot šādus apvidus, būtu jāņem vērā ne tikai valsts vidējie ekonomiskie rādītāji, bet arī ES reģionu vidējie rādītāji. Tāds ir EK priekšlikums ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomei. Diskusijas notiks 31.maijā. Lēmums, kādiem jābūt pamatprincipiem mazāk labvēlīgo apvidu noteikšanā, kā arī lauku attīstības programmu principiem, jāpieņem ap Jāņiem.

– Vai pēdējā gada laikā ir vērojamas Latvijas zemnieku saimniecību skaitliskas izmaiņas?

– Šobrīd to grūti pateikt. Varam salīdzināt skaitļus par saņemtajiem tiešmaksājumiem, subsīdijām un lauksaimniecības skaitīšanas rezultātus. Skaitīšanas rezultāti apliecina, ka Latvijā ir 170 tūkstoši zemnieku saimniecību. Palīdzību no valsts subsīdijās saņēma 15 tūkstoši, bet ES tiešmaksājumus – 35 tūkstoši. Pēdējais skaitlis uzskatāms par pamatu zemnieku saimniecībām kā ekonomiski ražojošām vienībām.

– Pirms gada zemniekiem bija lielas bažas par spēju saimniekot ES prasību ietvaros. Vai zemnieki ir spējuši pielāgoties?

Arī man bija bažas, vai ES sistēma varēs pilnībā darboties pie mums. Neticību diskusijās ar zemniekiem reģionos jutām nepārtraukti. Atbilde bija aizvadītā gada decembrī, kad zemnieki savos bankas kontos redzēja ieskaitītus ES tiešmaksājumus. 2004.gada sākumā plānojām 27 miljonus latu, gada beigās reāli bija saņemti 110 miljoni. Šogad maksājumos plānoti jau 210 miljoni latu. Tagad sarunas nav par to, kā būs, bet gan kā labāk un veiksmīgāk izmantot iespējas. Īsā laikā izdevies domāšanu pagriezt citā virzienā.

– Kā zemniekiem un lauksaimniekiem veicas ar ES projektu pieteikumu sagatavošanu?

– Uzņēmējam jābūt attīstības redzējumam, lai nenotiktu tikai atražošana. Ne visi uz to ir spējīgi. No projektu sagatavotājiem saņēmām pārmetumus, ka vajadzēja pieņemt visus projektus un tad veikt to izvērtēšanu. Bija viedoklis, ka viena projekta pieteikuma sagatavošanai ir nepieciešami trīs mēneši. Tā nav taisnība. Tik laika vajag iesācējam zemniekam, ja viņš pats uzsāk apgūt pieteikuma sagatavošanas ābeci. Nepieņemot visus projektus, mēs ierobežojām firmu biznesu. Turklāt tās būtu veltīgas ilūzijas, ka iespējams tik daudz projektu realizēt. Arī projekta pieteicējiem nāktos par sagatavošanu maksāt.
Jāatzīst, ka ekonomiskā rosība laukos sākās ne tikai atbalstīto projektu dēļ, to sekmēja arī ES tiešmaksājumi. Līdzekļi nonāca apritē, veicinot lauku cilvēku labklājības līmeņa celšanos.

– Vai aina nezīmējas pārlieku optimistiska?

– Optimistiska aina zīmējas tikai teorētiski. Pieejamo līdzekļu un instrumentu apjomi ir ierobežoti. Ar to vēlos norādīt, ka nav iemesla grimt pesimismā. Iespējas ir.

– Zemkopības ministrijai ir visvairāk neieviestu ES direktīvu. Kāpēc?

– Jā, bet jāņem vērā darba apjomi. Puse no visiem likumdošanas aktiem ir lauksaimniecībā, veterinārijā un higiēnā. Mūsu resursi ir apmēram viena desmitā daļa no nepieciešamā. Bet neizdarītā darba apjomi – apmēram 10%. Varu garantēt, ka darbs tiks pabeigts un Latvijai nevajadzēs piemērot soda sankcijas.

Uz vētru un plūdu skumjā fona

– Gads ir iesācies ar vētras postījumiem mežos. Daudzviet Latgalē lauki un sējumi vēl slīkst ūdenī. Kādu palīdzību zemniekiem, ko skārušas šīs dabas stihijas, atļausies sniegt valsts?

– Ziņu par kopējiem zaudējumu apjomiem vēl nav. Pirmkārt, mēs rūpēsimies, lai nepiemērotu soda sankcijas un tiktu saņemti arī ES tiešmaksājumi. Pārrunās ar Latgales pašvaldību vadītājiem atklājās, ka plūdu postījumiem līdzās ir arī gadiem krātās neizdarības infrastruktūras objektos – ceļos, caurtekās, meliorācijas būvēs. Valsts cietušajām saimniecībām varētu novirzīt daļu no lauksaimniecības subsīdijām. Zaudējumus lauksaimniecībā valsts atlīdzinās, taču nav zināms, vai varēs palīdzēt, piemēram, meliorāciju būvju, ceļu atjaunošanā. Divu nedēļu laikā izveidosim diferencētu cietušo saimniecību novērtēšanas kārtību atlīdzības saņemšanai.
Mežsaimniekiem ilgais pavasaris palīdzēja. Ilgāk nekā citus gadus varēja no meža izvest koksni bez bojājumiem un kaitēkļu postījumiem. VAS “Latvijas valsts meži” ir sagādājuši kaitēkļu ķeramos valsts mežos. Privātie mežu īpašnieki var kaitēkļu ķērājus iegādāties, pārrunājot ar mežu speciālistiem, lai ķērāji nekļūtu par kukaiņu ēsmu. No ES meža īpašniekiem kompensāciju nebūs. Valsts atbalstīs privāto meža īpašnieku organizāciju veidošanu un mežu stādījumu atjaunošanu. Stādījumu atjaunošanai ir iespējams saņemt ES līdzekļus. Lai gan šogad mežu stādi ir nepietiekamā apjomā, tomēr nevajadzētu steigties ar stādu ievešanu no ārvalstīm. Mēs varam dažu gadu laikā ievērojami palielināt stādu ražošanas apjomu. Dabas stihijas ik gadu piemeklē kādu valsti. Uzskatu, ka ES būtu nepieciešami īpaši rezerves līdzekļi.

Kur liksim lieko cukuru

– Vai nav saņemti citi norādījumi par mūsu cukura uzkrājumu izmatošanu?

– Žēl, ka plūdi nebija ap cukura noliktavām, tad uzkrājumi būtu izšķīduši… Lēmumu EK pieņems 26.maijā. ES noteikumi cukura uzkrājumus neļauj izmantot pārtikā un ir dots viens gads to likvidēšanai. Tie, iespējams, būs 10,5 tūkstoši tonnu. Tas ir nepelnīti daudz, jo pamatot to var vienīgi ar statistiku, kas neataino ne nozares attīstības tendenci, ne ātrumu. Par to informēšu kolēģus – ES dalībvalstu lauksaimniecības ministrus. Latvijā cukura ražošanai arī pirms iestāšanās ES bija noteiktas kvotas.

– Kāda būs rīcība cukura uzkrājumu samazināšanai?

– Ja tiks pierādīta negodīgu uzņēmumu vaina cukura uzkrājumu veidošanā, nāksies pašiem par to maksāt. Lielākais apjoms ir to pārstrādātāju rīcībā, kam cukurs ir izejviela. Veidot uzkrājumus, lai nodrošinātu ražošanas pēctecību, ir normāli. Šos uzņēmumus nav tiesību sodīt. Pēc mūsu aprēķiniem ir 1,5 tūkstoši tonnu virsnormas cukura, kas būtu jāizved. Par to cukura ražotāji zina. Arī pārējo cukura daudzumu varētu mēģināt izvest no valsts bez eksporta subsīdijām. EK ir nākusi pretī, ļaujot izvest ne tikai balto cukuru, bet arī izstrādājumus ar cukura saturu virs 10%. Cits variants – cukuru izmantot lopbarībā kā pārtikas piedevu, piemēram, biškopībā, kā arī novirzīt bioetanola ražošanā. Ja viss izdosies, būsim nošāvuši pusotru zaķi ar vienu šāvienu – uzkrājumi likvidēti, izmantojot tos nozares attīstībā.

– Teorētiski šobrīd pārtikas veikalu plauktos nav produktu ar ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO), jo marķējumā par to nav norādes. Kā izrādās, paļauties tikai uz marķējumu vien nevar.

– Marķējumu pārbaude ir Pārtikas un veterinārā dienesta kompetencē, tomēr tas nav viss. Sarežģītāk ir ar iespējamā riska novērtēšanu, kas ir vairāku institūciju pārziņā. Ar Veselības ministriju notiek dialogs, lai strikti nodalītu kompetences. Kā bieži novērots, ja ir vairāki atbildīgie, par galarezultātu neatbild neviens. Gadījums ar nesankcionēto, it kā kļūdaini ES tirgū nonākušo kukurūzu pierādīja, ka pilnībā uzticēties ES likumdošanas sistēmai nevar. Taču dzīve ir pierādījusi, ka bez ĢMO arī nevar iztikt,– tam piemērs ir insulīns. Tāpēc cilvēkam ir jāpiedāvā izvēle.

Zaida Kalniņa, “LV”
zaida.kalnina@vestnesis.lv