Ugunsdrošība teātrī – prioritāte, kam trūkst līdzekļu

Daudz ko pamanām tikai tad, kad nelaime jau notikusi. To pierādījusi prakse. Pirms tam atbildīgās institūcijas apgalvo, ka naudas nepietiek, prioritātes ir citas, bet pēc nelaimes prioritāšu saraksts bieži vien izrādās viegli maināms.
Par ugunsdrošību Rīgas teātros runāts maz. Vēl vairāk – šai tēmai nav bijusi pievērsta uzmanība, kas acīmredzot saistīts ar to, ka pēdējos gadus šajās kultūras iestādēs lielu ugunsnelaimju nav bijis. Diemžēl ugunsdzēsēji atzīst – ja kaut kas notiks, problēmas varētu būt, jo ugunsdrošība teātros nav tādā līmenī, kādā tai vajadzētu būt.

Nacionālajā teātrī nesen pabeigts remonts, tāpēc lieki piebilst, ka arī ugunsdrošības iekārtas ir modernas un atbilst visiem standartiem, lai gan remonta sākums nemaz nav solījis tādu iznākumu Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Teātri kā paaugstinātas bīstamības objekti

“Dažkārt ir vērts paskatīties uz teātri nevis no mākslinieciskā, bet gan no ugunsdrošības viedokļa, jo šādā aspektā tas ir viens no bīstamākajiem ēku veidiem. Turklāt tur jāuzstāda vissarežģītākais ugunsdrošības aprīkojums,” saka VUGD Galvenās ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes priekšnieks Igors Ponomarjovs un paskaidro, ka galvenie bīstamību pastiprinošie apstākļi ir lielas ļaužu masas.
“Ja ir kaut neliela panika, nemaz nerunājot par aizdegšanos, sekas var būt ļoti smagas.” Otrs faktors ir daudzu un dažādu degošu materiālu klātesamība. Lielākā daļa no tiem atrodas uz skatuves. Lai bīstamību mazinātu, Ugunsdrošības noteikumu 58.punktā paredzēts: “Skatuves, šņorbēniņu un bēniņu koka konstrukcijas, kā arī degtspējīgas dekorācijas un skatuves noformējumu apstrādā ar pretuguns aizsargvielu, ko apliecina, sastādot aktu.” Speciālisti atzīst, ka visas dekorācijas nav no koka un, piemēram, plastmasas konstrukcijas vai papīru ir ļoti grūti atbilstoši apstrādāt. Trešais bīstamais faktors ir skatuves kārbas konstrukcijas īpatnības. Tā ir ļoti augsta, un šādās telpās rodas dūmu – skursteņa efekts: “Ja tur kaut kas notiks, tad liesmas ļoti ātri izplatīsies uz augšu, un tās būs grūti apturēt,” skaidro I.Ponomarjovs.
Pēdējā laikā vērojama tendence teātra izrādēs izmantot pirotehniku, kas rada papildu bīstamību. I.Ponomarjovs gan piebilst, ka uz šādiem gadījumiem attiecas īpaši stingras prasības.
Ņemot vērā visus iepriekšminētos apsvērumus, teātri pakļauti rūpīgai VUGD speciālistu kontrolei. “Ja nedarbojas apkures vai kanalizācijas sistēmas, to visi pamana. Taču, piemēram, faktu, ka nedarbojas ugunsgrēka signalizācija, bieži vien nav nemaz tik viegli konstatēt, bet sekas tam var būt neiedomājami smagas,” uzsver I.Ponomarjovs. Katrā teātrī ir darbinieki, kuri teātra vadītāja uzdevumā nodrošina ugunsdrošības pasākumu kontroli un veikšanu. Viņiem jābūt ar atbilstošu izglītību. To nosaka Ugunsdrošības noteikumi.

Svarīga nav tikai nauda

Attiecībā uz ugunsdrošības pasākumiem teātra ēkās jāpievērš uzmanība diviem aspektiem. Pirmais ir veicamie ugunsdrošības inženiertehniskie pasākumi, lai ēka atbilstu būvnormatīvu prasībām – nodrošināšana ar evakuācijas izejām, to apzīmējumu izvietošana, ugunsdzēšamo aparātu uzstādīšana, ugunsgrēka signalizācijas sistēmu, sprinkleru (smidzināšanas) un dzēšanas sistēmu ierīkošana u. tml. “Visu šo pasākumu veikšana – gan sistēmu ierīkošana, gan to uzturēšana, gan arī tehniskā apkope – prasa ievērojamus finansiālus ieguldījumus,” atzīst I.Ponomarjovs. Viņš gan piebilst, ka ugunsdzēsējus neinteresē un viņi arī nav atbildīgi par to, kā tiek iegūta un dalīta nauda. Ugunsdzēsēju intereses objekts ir vienīgi ugunsdrošības pasākumu kvalitatīva izpilde.
Otrā ugunsdrošības nodrošināšanai svarīgā pasākumu grupa ir organizatoriskie pasākumi, kuros ietilpst ugunsdrošības režīma noteikšana un kontrole, personāla apmācība ugunsdrošības jomā un tā prasme rīkoties ugunsgrēka gadījumā.”

Latvijas Nacionālā opera

LNO pārstāvis Ilgvars Upenieks, stāsta, ka Operas vadība lielāku uzmanību pievērst ugunsdrošībai sāka pēc ēkas kapitālā remonta: “Tika nodibināta pretuguns aizsardzības jeb impregnēšanas darba grupa. Tās vadību uzticēja man. Pa šo laiku tā attīstījusies un nu jau ir atsevišķa struktūrvienība.” Operas darbinieki ļoti lielu uzmanību pievērš impregnēšanai jeb dažādu materiālu apstrādei ar uguns aizsargvielu. “Katrā jaunuzvedumā izmantotās dekorācijas tiek impregnētas un par to sastādīti dokumenti. Laboratorijā veicam pārbaudes. Struktūrvienība arī pastāvīgi uzrauga tam, lai dekorācijas, kuras bijušas pārvietotas, tiktu atkārtoti impregnētas. Sākoties jaunajai sezonai, tiek impregnētas arī skatuves daļas konstrukcijas,” darba specifiku atklāj I. Upenieks. Viņš arī stāsta, ka rūpīgi seko līdzi citām lietām, kas notiek teātrī. Ēkā ir plaši bēniņi, kas arī jāimpregnē. Turklāt reizi trijos vai četros gados bēniņi tiek rūpīgi iztīrīti. “Mēs pret savu ēku un dekorācijām izturamies ar vislielāko atbildību, jo ēka vien jau ir nacionāla vērtība. Turklāt vismazāk jau nu mums ir tiesību jokoties ar skatītājiem,” teātra nostāju pauž I.Upenieks. Viņš uzskata, ka vadībai ir ļoti nopietna attieksme pret ugunsdrošības jautājumiem, tāpēc pastāvīgi tiek meklēti un arī atrasti līdzekļi obligāto darbu veikšanai. “Notikt tāpat var viss, bet mēs esam pārliecināti, ka no savas puses esam izdarījuši visu, lai problēmas novērstu,” saka I.Upenieks.
Ugunsdzēsēji gan pagaidām nav apmierināti ar ēkas pašreizējo stāvokli, tomēr ir priecīgi, ka Operas vadība mēģina nepilnības novērst. Pēdējo reizi VUGD speciālisti to pārbaudīja 2003. gada decembrī. “Konstatējām būtiskas nepilnības ekspluatācijai pieņemto tehnisko iekārtu apkopē. Daudz bija problēmu arī ar degošo materiālu glabāšanu un ugunsdrošības pasākumu nodrošināšanu Pēc pārbaudes uzrakstījām dokumentu, kuram līdzīgus gatavojam ļoti reti, – tas bija brīdinājums par darbības pārtraukšanu. Dokumentu iesniedzām administrācijā,” atceras I.Ponomarjovs. Operas darbinieki gan esot ļoti operatīvi reaģējuši un sākuši labot iepriekš pieļautās kļūdas. Savulaik Operas ēka bija viena no pirmajām lielajām kultūras iestādēm, kas tika rekonstruēta. I.Ponomarjovs uzskata, ka atjaunošanas darbi veikti pietiekami kvalitatīvi. Viņš gan norāda arī uz nepilnībām, sakot, ka rekonstrukcijas laikā bijusi problēma ar atbilstošu telpu nodrošināšanu.

Latvijas Dailes teātris

90.gadu sākumā teātrī tika izveidots ugunsdzēsības postenis, kurā darba aizsardzības un ugunsdrošības inženieres Sarmītes Purnes pakļautībā strādāja un joprojām strādā astoņi ugunsdzēsēji. Tie dežūrē 24 stundas diennaktī pa diviem maiņā – viena ugunsdzēsēja uzdevums ir – atkarībā no apstākļiem – uzraudzīt telpās notiekošo. Piemēram, ja notiek izrāde, jābūt turpat tuvumā. Vēl vairāk – ja izrādē tiek izmantota atklāta liesma, tam noteikti jābūt uz skatuves. Tikmēr otrs pastāvīgi uzturas postenī, kur atrodas ugunsdzēsības signalizācijas vadības pults. S.Purne stāsta, ka signalizācija teātrī pirms četriem gadiem pilnībā pārveidota un tagad atbilst visām prasībām. Viņa arī lepojas, ka nomainīti visi vecie ugunsdzēsības aparāti: “Kāpēc es to tā uzsveru? Tāpēc, ka tās ir ļoti lielas izmaksas. Parēķiniet paši, mums teātra ēkā ir 120 ugunsdzēsības aparāti…” Teātrī izstrādāti arī jauni evakuācijas plāni. S.Purne stāsta, ka gribējusi, lai tie būtu praktiski noderīgi, nevis uztaisīti tikai tāpēc, ka tādiem formāli jābūt. Vēl būtisks sasniegums ir rekonstruētā sūkņu stacija, kas tagad arī atbilst visām prasībām.
VUGD pārstāvis I.Ponomarjovs ir apmierināts ar ugunsdrošības pasākumu izpildes kvalitāti LDT. Viņš atzīst, ka daudzas lietas tur ir sakārtotas, bet vēl nepieciešama, piemēram, modernāka ugunsgrēka apziņošana un jāmaina sprinkleru sistēma. Vecās iekārtas gan ir salīdzinoši labā stāvoklī, jo tās tiek rūpīgi apkoptas un ekspluatētas.

Krievu Drāmas teātris

Tagadējā teātra ēka sākotnēji tika izmantota citiem mērķiem. Teātra vajadzībām to pielāgoja 60.gadu beigās, savienojot ar divām citām būvēm. Kopš tā laika Krievu Drāmas teātrī (KDT) kapitālā remonta nav bijis, ko teātra Ugunsdzēsēju un sardzes daļas vadītājs Vladimirs Govorkovs uzskata par galveno problēmu. Taču situācijas uzlabošanai no ugunsdrošības viedokļa padarīts daudz. V.Govorkovs stāsta, ka sākotnēji speciālisti mēģinājuši izveidot nelaimes scenāriju, tādējādi gūstot priekšstatu par veicamajiem pasākumiem: “Pirmkārt, noteicām cilvēku evakuācijai nepieciešamo laiku, kas ir sešas minūtes. Otrkārt, pieņemot, ka nelaimes gadījumā pazudīs elektrība, izveidojām autonomu elektropadeves sistēmu. Tas nozīmē, ka evakuācijas ceļus izgaismojošajās norādēs gaisma nepazudīs pat tad, ja elektrības nebūs visā teātrī. Tātad ir nodrošināta cilvēku izkļūšana no ēkas noteiktajā laikā. Teātrī ir arī moderna signalizācijas sistēma, un detektori reaģē gan uz siltumu, gan dūmiem. Sistēmas vadības pults atrodas dežūrējošā ugunsdzēsēja postenī. Ja kaut kas notiek, sistēma precīzi parāda negadījuma vietu. Skatuve ir aprīkota ar automātisko ugunsgrēka dzēšanas sistēmu.
VUGD pārstāvis I.Ponomarjovs atzīst, ka šajā ziņā teātrī padarīts daudz, bet: “vai nu nepārdomātas rīcības, vai finanšu trūkuma dēļ sistēmā nav veikts it kā nelielas, bet svarīgas daļas remonts. Proti, tur būtu jāuzstāda jauni ievadi, kam vajadzīgi aptuveni 20 000 līdz 40 000 latu. Līdz ar to nav iespējams efektīvi strādāt.” V.Govorkovs stāsta, ka par papildu līdzekļiem sistēmas pabeigšanai teātra vadība cīnās jau divus gadus, taču līdzekļi joprojām nav iedalīti.

Latvijas Nacionālais teātris

Teātrī nesen pabeigts remonts, tāpēc lieki piebilst, ka arī ugunsdrošības iekārtas ir modernas un atbilst visiem standartiem. LNT Ēkas ekspluatācijas daļas vadītājs Jānis Vingris stāsta, ka teātrī ir arī automatizēta ventilācijas un vēdināšanas sistēma. Tajā uzstāda noteiktu režīmu, un sistēma automātiski regulē temperatūru un klimatu telpās. Tas nozīmē arī to, ka impregnētās dekorācijas iespējams uzglabāt atbilstoši visām prasībām.
I.Ponomarjovs gan atceras, ka remonta sākums nemaz nav solījis tik labu iznākumu. Ieraugot projektēšanas uzdevumu, ugunsdzēsēji ar to bijuši ļoti neapmierināti. Nekavējoties visas iesaistītās puses rīkoja sanāksmi, lai diskutētu par problēmām un ieviestu labojumus. I.Ponomarjovs atzīst, ka visi bijuši ļoti atsaucīgi, tāpēc nepilnības izdevies novērst: “Es saprotu, ka vairākas problēmas bija grūti atrisināt, tomēr tas izdevās. Piemēram, ugunsdzēsēji pieprasīja ierīkot piekļuvi Rīgas kanālam, kur nepieciešamības gadījumā varētu ņemt ūdeni. Šim priekšlikumam pretojās, jo teātra ēkas apkārtne ir vēsturiskais centrs. Taču piekļuves vietas tika uztaisītas, un, manuprāt, tagad apmierināti ir visi.”

Jaunais Rīgas teātris

Ugunsdrošība šajā Rīgas teātrī līdz šim bijusi atstāta novārtā. No teātra darbinieku teiktā noprotams, ka vainojams līdzekļu trūkums. JRT direktora vietnieks saimniecības jautājumos Ainis Grīnbergs, iepazīstinot ar situāciju, saka: “2002.gadā izstrādāts projekts un tas iesniegts Kultūras ministrijai par nepieciešamo 110 000 latu piešķiršanu signalizācijas un apziņošanas sistēmas izveidošanai. Pirmās kārtas darbu īstenošanai 2003.gadā mums iedeva 20 800 latu. Kopš tā laika viss ir apstājies. Katru gadu iesniedzam investīciju un stratēģisko plānu projektus, bet uz priekšu nekas nevirzās.” Viņš ir pārliecināts, ka būtu nepieciešama moderna ugunsdzēsības sistēma, bet šaubās, vai bez kapitālā remonta ēkā to varētu uzstādīt. “Tādu svaru sijas neizturētu un ēka varētu sabrukt,” uzskata A.Grīnbergs. Tātad vienīgā izeja būtu pamatīgs visas ēkas kapitālais remonts.
Tā nu mēs atgriežamies pie tā, ar ko sākām: lai veiktu ievērojamas pārmaiņas, nepieciešami arī ievērojami līdzekļi. Protams, pašlaik tādu nav ne Kultūras ministrijai, ne, vēl jo mazāk, teātriem. Savukārt ugunsdzēsējiem nav tiesību paļauties uz to, ka nelaimes teātriem, kuros ir nepilnīgas ugunsdrošības sistēmas, ies secen.

Ieva Treija