Jāņaskola skan un aicina

Brīnišķās, zeltainas mocartiskas skaidrības pilnās un reizē arī īpatnējās, latviskās inteliģences tālaika melanholijas piesūkušās dziesmas (..) un smalkjūtīgais valsis ir viņa garīgās vientulības tilti uz mūsu un vēl citiem, pēc mums nākošiem, laikiem.

Jānis Sudrabkalns

Jāņaskola, kur pirms 130 gadiem piedzima Emīls Dārziņš Foto: Gunārs Krauze

Jaunpiebalgas Jāņaskolā, kur skolotāja Andža Dārziņa ģimenē tieši pirms 130 gadiem piedzima nākamais komponists un kopš 1968. gada darbojas Emīla Dārziņa muzejs, jubilejas viesus 21. maija rītā sagaidīja ar pilnīgi restaurētām iekštelpām un konceptuāli atjaunotu ekspozīciju. Ar Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja un Jaunpiebalgas pagasta pašvaldības pūliņiem 1871.gadā celtais nams atguvis savu sākotnējo veidolu – pamatīgas baļķu sijas un dēļu grīdas, amatnieku darinātas durvis un atslēgas. Renovētā nama un jaunās ekspozīcijas atklāšanas svinības ievadīja Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā ar netradicionālu Emīla Dārziņa kora un solo dziesmu programmu “Mirdzi kā zvaigzne!”, kas bija veidota kā muzikāla apcere par tām noslēpumainajām dzīlēm, kur mājo mūsu ilgas un gars, kas glabā visskaistākos mirkļus un vislielāko smeldzi.

Komponists un laikabiedri

Jaunās ekspozīcijas koncepcijas autore prof. Zane Gailīte centusies kliedēt stereotipus, vienkāršotos pieņēmumus komponista dzīves un personības atspoguļojumā. Dzīves un rakstura pretrunīgās spēka un vājuma izpausmes, vide, draugi un laikabiedri, mākslas, mūzikas un tīri cilvēciska mīlestība, ģimene, – par to visu jaunajā ekspozīcijā. Tā aicina ne vien skatīties, bet arī domāt un izvērtēt, Emīla Dārziņa personībā varbūt ieraudzīt pašiem sevi, mūzikā – sadzirdēt ko būtisku mūsu dvēselēs, jo viņa mūziku jau izsenis asociējam ar nozīmīgu latviskās kultūras identitātes izpausmi.
Te sastapsim viņa dzīves un darbošanās atbalsis Latviešu vispārējos dziesmusvētkos, lugās un teātra izrādēs, iesāktajā kinofilmā, baletā. Te arī dēls Volfgangs Dārziņš (1906 – 1962) un viņa mūzika, kas līdz šim samērā maz apzināta. Viņš piepildīja tēva ieceri strādāt ar tautas mūziku un ir veidojis simtiem tautasdziesmu apdaru.

Svētbrīdis Lielajā klasē

Emīls Dārziņš strādāja “priekš savas tautas un viņas mākslas”. Skopi atvēlētajos dzīves gados (1875 – 1910) viņš ar savām 17 kora dziesmām, 17 solo dziesmām un “Melanholisko valsi” lika pamatus latviešu klasiskajai mūzikai un kļuva arī par sava laika ievērojamāko mūzikas kritiķi, publicējot ap 200 rakstu par mūziku. Rakstā “Alfrēds Kalniņš” viņš izteicis savas domas par mūzikas būtību: “Mūzika ir mūsu dienās cilvēka dvēseles vistiešākais un neviltotākais atspoguļojums. Un tādēļ tai arī vajag būt tikpat dziļai un plašai kā cilvēka dvēselei – tai vajag visu varēt!”
Skolas Lielajā klasē, kas kļuvusi par koncertzāli ar lielisku akustiku, Sigvards Kļava ar savu brīnišķīgo kori un solistiem sagādāja patiesu svētbrīdi, savijot Emīla Dārziņa mūziku ar Hermaņa Heses (1877 – 1962) pasaku “Stabules dziesma”. Kad skanēja “Mēness starus stīgo” ar Aspazijas dzeju, domas aizklīda līdz Šveicei un Lugāno ezeram, kura vienā krastā pagājušā gadsimta sākumā dzīvoja Rainis un Aspazija, otrā – Hermanis Hese. Šai pasakā, kas sacerēta 1913.gadā, sastopam dziesminieku, ko tēvs raida pasaulē, līdzi dodot mazu kaula stabuli un vēlējumu skandēt tikai skaistas un patīkamas dziesmas. Viņš ilgojas saprast un izdziedāt visas pasaules tūkstoš dziesmas par zāli un puķēm, par cilvēkiem un mākoņiem, par mežiem un siliem, tālām jūrām un kalniem. Ja tas viss vienlaikus spētu manī skanēt un dziedāt, viņš domā, tad es būtu pats Dievs un katrai jaunai dziesmai vajadzētu iedegties debesīs kā zvaigznei. Ceļā viņš sastop vecu vīru, kam acis pilnas smeldzes un pasaules skaistuma. Tas ir smalks un gudrs dziedātājs, bet viņa dziesmas pauž sāpes par šo pasauli, kas nebūt nav gaiša un laba. Tā ir tumša un bēdu pilna, un tāda ir arī mīlestība, ap kuru cilvēki taustās apjukuši un ievainoti, izmisuma un ilgu pārņemti, un ar kuru cits citu moka un mierina.
Bieži uz tādiem koncertiem nevar cerēt, bet nams tagad ir brīnišķīgi apskaņots un Emīla Dārziņa mūzika te arvien sagaidīs ikvienu ciemiņu. Pirmajā dienā kopā ar muzeja jauno vadītāju Ievu Čaklo un vadītājas vietnieci Āriju Ozolu par lieliski atjaunoto namu, Cēsu un Siguldas amatnieku darinātajām mēbelēm un jauno ekspozīciju priecājās muzejnieki un mūziķi no visām Latvijas malām un, protams, pašu pagasta ļaudis. Piebaldzēnu Ķencis bija klāt ar “iztikas minimumu” muzeja saimniecēm un novēlējumu, lai šai namā “ikviens var uzlādēt dvēseli mieram, skaidrībai un skaistumam”. Ja vien baltie lielceļi, kas ved uz Jāņaskolu, tiks noasfaltēti un ērtāk izbraucami visos gadalaikos, apmeklētāju te netrūks.