1991.gada 13.janvāra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos–
JāņaBritāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labdien, godājamie kolēģi deputāti! Lūdzu, ieņemiet savas vietas! Lūdzu, reģistrēsimies! Mums tomēr ir jāzina, vai ir uzaicināts operators vai nav uzaicināts? Ir uzaicināts. Vienu mirklīti, varbūt pagaidīsim. Kur ir deputāts Geidāns? Un pārējie? Balsu skaitīšanas komisiju lūdzu organizēties darbam. Zālē ir 135 deputāti. Plenārsēdi pasludinu par atklātu.

Tagad par darba kārtību. Augstākās padomes Prezidijs ierosinājis šodien plenārsēdē apspriest jautājumu par politisko situāciju Latvijā un Latvijas Republikas Augstākās padomes tālāko darbību. Lūdzu, kādi ir jūsu priekšlikumi par mūsu darba kārtību? Citu priekšlikumu nav? Lūdzu, trešais mikrofons, deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Esmu spiests izteikt ārkārtīgu nožēlu par to, ka pirms nedēļas mans piedāvātais jautājums ar deputātu vairākuma gribu netika iekļauts dienas kārtībā. Un, lūk, šodien mēs esam liecinieki, ka stāvoklis daudzkārt saasinājies. Protams, šodien tas jāap­spriež, bet es gribētu, lai deputāti justu arī savu vainu par situācijas saasināšanos republikā./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

M.Gavrilovs: */Godāto Prezidij! Mums radusies neizpratne. Mēs esam ieradušies, bet tā lēmuma projekta, kas izsniegts mūsu kolēģiem, nav. Un mēs pat nezinām, ko apspriedīsim, kaut arī zinām, ka ir dalīts lēmuma projekts. Tāpēc, lūdzu, to izdaliet arī mums, lai varam izlasīt./

Priekšsēdētājs: */Labi. Pēc divām minūtēm tas būs pavairots arī krievu valodā./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

V.Šteins: Es aicinu Mandātu un deputātu ētikas komisiju izskatīt tomēr jautājumu par deputāta Aleksejeva uzvedību pie Ministru padomes nama, kur viņš piedalījās nesankcionētā mītiņā ar pretvalstiskiem aicinājumiem.

Un otrais– iekļaut darba kārtībā Aicinājumu Apvienoto Nāciju Drošības padomei un vēl vienu– Sarkanajam Krustam, lūdzot palīdzību pašreizējā situācijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es tagad ierosinātu, lai tiek izdalīts šis dokuments. Es ierosinātu vispirms balsot tikai par to jautājumu, kurš ir sagatavots projekta veidā un izsniegts. Mums būs iespēja izskatīt visus jautājumus, kurus mēs pašreiz uzskatām par vajadzīgiem, bet kuriem vismaz tiks sagatavots kaut kāds projekts, ko varētu pavairot un izsniegt deputātiem. Tāpēc es ierosinu balsot par jautājumu, kuru iesniedza Augstākās padomes Prezidijs: “Par politisko situāciju Latvijā un Augstākās padomes tālāko darbību”.

Lūdzu, izsakiet savu attieksmi! Tā kā tagad mums šeit nav..., tad man vajag jūs aicināt un jums jāklausa maniem aicinājumiem, lai izteiktu savu attieksmi. Tātad kurš, lūdzu, balso par? 111– par. Kurš, lūdzu, ir pret? Nav. Un atturas? 22, 25– atturas. Līdz ar to šis jautājums tiek iekļauts darba kārtībā. Un sākam to izskatīt.

Lūdzu, vārds Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmajam vietniekam Dainim Īvānam.

Jums par procedūru? Lūdzu, trešais mikrofons.

T.Jundzis: Cienījamais priekšsēdētāj! Man ir jautājums. Vai zālē... Es lūdzu man atbildēt uz jautājumu, vai zālē atrodas programmas “Laiks” operatori un pārstāvji, un, ja viņi te atrodas, es kategoriski pieprasu viņus izraidīt no zāles par to dezinformāciju un meliem, kurus viņi katru vakaru rāda par Lietuvu un Latviju savās programmās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

G.Preinbergs: Es saprotu, ka Augstākās padomes plenārsēdēs jāpiedalās visiem deputātiem, taču es ļoti šaubos, ka šajā situācijā, kad Lietuvā trako Interfronte, komunisti un militāristi, kad zem tanku kāpurķēdēm iet bojā cilvēki, es šaubos par to, vai mūsu parlamentā to cilvēku, kuri personificē šos spēkus, tas ir, frakcija “Līdztiesība” un viltus neatkarīgais deputāts Aleksejevs, klātbūtne šajā plenārsēdē ir nepieciešama? Es lūdzu par to nobalsot.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Lai arī cik kritiska situācija būtu šeit, es ļoti lūdzu jūs visus tomēr nesākt ar konfrontāciju, bet tomēr sākt ar jautājuma izskatīšanu par politisko situāciju Latvijā un par Augstākās padomes tālāko darbību. Un atteiksimies pašreiz, kamēr neesam pieņēmuši lēmumu, no jebkādas turpmākās konfrontācijas. Ja mēs šajā situācijā to neievērosim, tad man personiski liekas, ka vispār būs grūti kaut ko kopēju šeit risināt, bez tam mēs esam aicinājuši visus deputātus uz šo sēdi.

Es lūdzu deputātu Dīmani un deputātu Aleksejevu apsēsties, jo jums abiem tiks dots vārds debatēs.

Lūdzu, vārds Dainim Īvānam! Kolēģi deputāti! Es ļoti atvainojos, taču visus savus priekšlikumus, visus savus konstatējumus, lūdzu, izsakiet debatēs.

D.Īvāns: Cienījamie kolēģi, šī, protams, nav parasta plenārsēde, jo šī ir viena no pēdējām plenārsēdēm, kurā mēs piedalāmies– līdz iespējamai militārās varas nodibināšanai Latvijā. Jūs visi esat cītīgi sekojuši Latvijas radio un televīzijas informācijai, arī Lietuvas televīzijas informācijai, un es domāju, ka pats galvenais mums šajā situācijā ir zināt, ka Lietuvā pēc oficiāliem datiem šobrīd padomju armija ir nogalinājusi 13 mierīgos iedzīvotājus, to skaitā bērnus, un pāri par 100 cilvēku ar rotējošo ložu ievainojumiem atrodas slimnīcā. Tādēļ pirms plenārsēdes sākuma es lūdzu piecelties un godināt Lietuvā bojā gājušos ar klusuma brīdi. Paldies.

Es varu pastāstīt, ka situācija, kuras scenārijs acīmredzot ir gatavots jau labi sen, un droši vien viena otra organizācija Latvijā ir šā scenārija līdzautore un ir labi informēta par to, kas notiks un kas vēl var notikt Latvijā, kā visi šie notikumi attīstījās kopš pulksten vieniem naktī, kad es saņēmu pirmo telefona zvanu no Lietuvas.

Pēc pusnakts Lietuvā sākās padomju armijas desantnieku kustība. Brauca tanki, bruņutransportieri. Pirmais zvans man vēstīja, ka uz ielām notiek šaušana. Tika ieņemts televīzijas tornis, kur tika nogalināti vairāki cilvēki, un arī šodien no Krievijas Federācijas padomes sūtītie deputāti– Armēnijas Augstākās padomes priekšsēdētājs un Baltkrievijas priekšsēdētājs– vispirms tiek vesti uz šo kalniņu, kurš vēl joprojām ir noliets ar lietuviešu tautas asinīm.
Pēc šiem telefona zvaniem sekoja nākamās ziņas par notikumu attīstību Lietuvā– par Lietuvas radio un televīzijas varmācīgu sagrābšanu ar kauju, tāpat kā tas bija Čehoslovākijā, kad padomju armija iebruka, lai apspiestu “Prāgas pavasari”, un par visām pārējām militārajām akcijām. Visu nakti, tāpat kā visas šīs dienas, pie Lietuvas Augstākās padomes dežurēja Lietuvas tauta. Un arī šodien Lietuvas Augstākā padome vēl atrodas savā mājā, kaut arī ir sastādīta Lietuvas ārpusrepublikas jeb ārzemju valdība, kurai vajadzētu vadīt lietuviešu tautas pretošanās cīņu okupācijas un militārā režīma apstākļos.

Tūlīt pat pēc šiem telefona zvaniem no Lietuvas es sazvanījos ar Maskavu, ar Krievijas Federācijas Augstākās padomes deputātiem, un nodevu šo informāciju tur. Tātad šobrīd arī Krievijas Federācijā deputāti ir ļoti labi informēti. Un es varu jums pateikt, ka šodien Maskavā pie Sarkanā laukuma, kur demokrātu deputātiem neatļāva noturēt protesta mītiņu pret Baltijas okupāciju, šie deputāti ir pārvietojušies tuvāk pie Sarkanā laukuma, tur pulcējas lielas cilvēku masas, kaut gan pastāv zināmas briesmas, kā man tikko zvanīja, jo Maskavas milicijai izdalītas kaujas patronas, un pastāv iespēja, ka arī Maskavas ielās parādīsies tanki. Tātad viens ir pilnīgi skaidrs– PSRS militāri rūpnieciskais komplekss kopā ar Padomju Savienības Komunistisko partiju šobrīd realizē ilgi gaidīto apvērsumu– politisko revanšu par savu zaudējumu šā gada demokrātiskajās vēlēšanās, kur demokrātiskā veidā viņiem uzvarēt neizdevās.

Kāda bija mūsu rīcība? Mēs, visi deputāti, kuri vien bija sasniedzami pa telefonu, tūlīt pat nolēmām, ka mums ir jāierodas šeit, Latvijas Republikas Augstākajā padomē, jo pēc esošās informācijas šādi paši notikumi var tikt gaidīti Latvijā. Manuprāt, deputātam Aleksejeva kungam– viņš vairākkārt par to mītiņos ir izteicies– jau ir zināms, ka situācija saasināsies vēl vairāk. Tieši tāpēc mums šobrīd ir jābūt šeit, šajā zālē, brīdī, kad sāksies militārs uzbrukums Latvijā. Ja gadījumā mēs tiekam apspiesti ar varu, ar spēku, mums ir jābūt kopā ar mūsu tautu, kura ir izgājusi Doma laukumā, kura sastājusies apkārt republikas Augstākajai padomei, lai parādītu to, ka tauta Latvijā grib nosargāt demokrātiju atšķirībā no dažām citām sabiedriskajām organizācijām.

No Lietuvas mums visu laiku pienāk tikai satraucoša informācija. Tikko ir pienākusi arī informācija par Lietuvas Augstākās padomes jaunieceltā ministru priekšsēdētāja un viņa ģimenes bez vēsts pazušanu. Mēs zinām, ka ir pazuduši arī daudzi citi Lietuvas Republikas cilvēki. Pastāv iespēja, ka šie cilvēki ir nolaupīti un tiek turēti gūstā kā ķīlnieki.

Cienījamie deputāti! Vērojot Lietuvu, man liekas, ka man nav sīkāk jāpakavējas pie tā, kas tur notiek, jo mums visiem ir jāapzinās, ka mums ir darīšana ar visnežēlīgāko, visbrutālāko varu, kura nav vairījusies uzbrukt bērniem, kura nav vairījusies uzbrukt sievietēm. Mums ir jāzina, ka šīs briesmas draud mums ik katru minūti. Tāpēc es arī uzskatu, ka šī mūsu Augstākās padomes sēde būtībā ir ekstremāla. Un mums droši vien pirmām kārtām ir jāizsver savas rīcības plāns, kā mēs rīkosimies militārā, fašistiskā režīma apstākļos, kāds neapšaubāmi tuvojas,– kādus aicinājumus pasaules tautām un valstīm, Apvienoto Nāciju Organizācijai, PSRS tautām mēs šobrīd pieņemsim. Ko darīs mūsu valdība, lai mēs aizsargātu pirmām kārtām savus bērnus. Un šeit es gribētu teikt, ka mums droši vien viens no pirmajiem lēmumiem, negaidot pārējos aicinājumus un likumus, būtu jāapspriež lēmums par skolu un augstskolu brīvdienu piešķiršanu Latvijas skolēniem un Latvijas studentiem, jo parādīties uz ielas vismaz tuvākajās dienās ir ārkārtīgi bīstami.

Šobrīd mums ir zināms, ka Lietuva ir izveidojusi savu valdību ārzemēs. Tās pilnvaras ir piešķirtas vairākiem Augstākās padomes deputātiem. Un šodien arī mums Latvijā ir jālemj par ārkārtīgi svarīgu jautājumu– par ārpus Latvijas un ārpus Padomju Savienības teritorijas esošu valdību, kura varētu turpināt vadīt mūsu cīņu par neatkarību un par demokrātiju apstākļos, ja tas būs liegts šeit. Mēs, protams, saprotam, ka šī ir PSRS impēriskās varas pēdējā agonija, jo kaut kā mainīt situāciju šeit, kā redzams, šī vara ir spējīga tikai ar automātiem, tikai ar ieročiem, tikai ar desantniekiem. Bet mēs, protams, kā deputāti šodien runāja, gribam redzēt, kā šie cilvēki ar saviem automātiem ars zemi, kā šie cilvēki nodrošinās rūpniecības un ekonomikas funkcionēšanu, un vai viņi būs spējīgi aiz katra Latvijas iedzīvotāja, kas būs par demokrātiju, nostādīt cilvēku ar automātu. Un ne jau latviešu zemnieks būs tas, kurš šos cilvēkus baros.

Taču lietas būtība neattiecas tikai uz Latviju. Notikumi Maskavā, brīdinājumi, kas skan no Krievijas Augstākās padomes, kura vakar ir pieņēmusi mums ļoti svarīgu atbalsta rezolūciju, liecina, ka tas pats var notikt arī Maskavā, tas pats var notikt visā Padomju Savienības teritorijā. Tātad šis scenārijs ir pilnīgi sagatavots. Tātad mums galvenais uzdevums šobrīd ir atrast cilvēku, kuru mēs varam pilnvarot darbībai Rietumos, un šo cilvēku arī pilnvarot. Mūsu uzdevums ir domāt par to, lai maksimāli ilgi strādātu mūsu republikas sakaru līdzekļi, jo, protams, pirmais trieciens tiks dots tiem. Un te, cienījamie kolēģi, es jums vēlreiz atgādināšu savu pieredzi Helsinku konferencē pagājušajā nedēļā. Kad PSRS delegācija centās darīt ārkārtīgi aktīvu darbu, lai ne vismazākā patiesā informācija neaizplūstu uz Rietumiem, tad tās taktika bija teikt, ka šeit vēl nekas nenotiek. Arī šodien, kā man ziņoja, Centrālā Maskavas televīzija rādīja armijas programmu, kurā tika rādīts, cik briesmīgi šeit klājas armijai un cik prettiesiski un antihumāni ir Baltijas republiku parlamenti. Tātad mērķis ir viens– noslēgt visus informācijas kanālus, lai pasaulē nenokļūtu nekāda informācija par to, kas šeit notiek, un varētu teikt, ka viss ir normāli. Varbūt jūs atceraties vakardienas informatīvo programmu “Laiks”, atceraties šos melus, kurus dzirdot man bija brīnums, kā šādu cilvēku, nelieti, kuram būtībā ir jāsit pļauka pēc šādas runas, vispār nes zeme. Un, protams, ir arī jautājums Centrālajai televīzijai, kurai joprojām nav kauna ierasties šajā zālē un dot informāciju, kam mēs nedrīkstam ticēt. Tātad mūsu uzdevums ir šobrīd izmantot arī visus Rietumu informācijas līdzekļus.

Kāda ir attieksme pret mums valda pasaulē? Pasaule šobrīd aktīvi nosoda PSRS militāro agresiju Latvijā…iespējams, Latvijā un šobrīd Lietuvā, un arī, iespējams, Igaunijā. Es nezinu, kāda būs pasaules valstu reakcija, bet visos ārzemju informācijas kanālos šobrīd ziņa numur viens, līdzās Persijas jūras līča problēmai, ir ziņa par militāro invāziju Baltijas valstīs. Es nezinu, cik ilgi mēs vēl šeit atradīsimies un kāda būs mūsu rīcība, bet es zinu tikai vienu, ka šobrīd mums ir jāstrādā. Mums komisijās ir jāizstrādā sīks pasākumu plāns, mums ir jāizstrādā instrukcijas mūsu tautai, ko darīt dažādās dzīves jomās, kā organizēt pasīvu pretestību agresijai, un, protams, mums ir jābūt līdz pēdējam brīdim, kamēr šeit stāvēs mūsu cilvēki. Kamēr viņi būs par mums, tikmēr arī mums jābūt par viņiem.

Tā pamatā ir visa informācija, jo man nav vajadzības sīkāk pieskarties dažādiem faktiem, tie visu laiku tiek translēti. Mums ir apņemšanās, ka gadījumā, ja tiks pārtraukta arī Kauņas radiostacijas darbība– Kauņas garnizona priekšnieks ir izteicis pulksten 6 no rīta ultimātu–prasību Lietuvas radio un televīzijai pārtraukt radioraidījumus –, tad radioraidījumus turpinās Latvijas televīzija un mēģinās arī dot Latvijas radio raidījumus, lai informētu lietuviešus par to, kas viņiem ir vajadzīgs. Protams, līdz tam brīdim, kamēr darbosies arī mūsu pašu radiostacijas.

Un vēl, cik es zinu, šobrīd gatavojas vai ir jau ceļā pie mums uz Latviju arī Krievijas Augstākās padomes deputāti, kuri grib būt šajā grūtajā brīdī kopā ar Latvijas tautu un kopā ar visu Baltiju. Es domāju, ka visi saprātīgi domājošie cilvēki Latvijā, arī Padomju Savienībā un pasaulē saprot, kas šeit draud, un visi ir nostājušies vai nostāsies saprāta pusē. Bet kas nostāsies pret, tas, protams, parādīs, kas viņš ir un kādu režīmu viņš šeit grib nodibināt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, deputāti, debatēs ir pieteikušies ļoti daudz deputātu. Es varu viņus nosaukt. Ja pēc frakcijām, tad Škapars, Dinevičs, Kiršteins, Cilinskis, Šteins, Krastiņš, neatkarīgie... Jūs mani atvainojiet, ja es kādu neatkarīgo deputātu sajaucu ar Tautas frontes frakcijas pārstāvi. Tātad– Plotnieks, Lucāns, Aleksejevs, Gavrilovs, Ščipcovs, Šapovālovs, Zatuliviters, Zaļetajevs, Morozļi, Safonovs, Kostins, Dīmanis, Ļaļins, Ždanoka. Bija pienākuši klāt kolēģi, kuri uzrakstīja zīmīti: “Stingri pēc frakciju nolikuma par runātāju skaitu.” Kolēģi, to mēs centīsimies ievērot, bet man tikai ir tāds lūgums: ja mēs arī šajā situācijā negribēsim viens otru uzklausīt, tad mēs neesam deputāti, nedz arī politiskie darbinieki, kurus sauc par deputātiem. Un tāpēc, lūdzu, izteiksim tikai argumentus, nevis mēģināsim pārtraukt debates vai kaut kā citādi turpināt šeit konfrontāciju.

Lūdzu, par procedūru, trešais mikrofons.

R.Rikards: Man ir priekšlikums noteikt debašu kopējo laiku– stundu vai pusotras, lai šis laiks būtu fiksēts; sadalīt to proporcionāli frakcijām un tad beigt, un pieņemt šo Aicinājumu Latvijas tautai. Jo tauta gaida.

Priekšsēdētājs: Kāds ir jūsu priekšlikums, kolēģi Rikard, par laiku?

R.Rikards: Man ir priekšlikums atvēlēt vienu stundu debatēm. Ne ilgāk, maksimāli.

Priekšsēdētājs: Stundu debatēm. Vai ir citi priekšlikumi par laiku? Lūdzu, trešais mikrofons.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti, es domāju, ka ir ļoti nenopietni reglamentēt laiku jautājumam, kuram pievērš uzmanību visa pasaule, jautājumam, kurš ir saasinājis krīzi, jautājumam, kurš saistīts ar asins izliešanu Lietuvā. Es aicinu apspriest šo jautājumu nopietni, vispusīgi, rūpīgi. Ja mēs to neizdarīsim šodien līdz pulksten 24.00, tad turpināsim visu nakti, bet strādāsim un pieņemsim lēmumu, tāpēc nevajag nekādu laika reglamentāciju!

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirmais mikrofons, lūdzu.

V.Čebotarenoka: Atbalstot iepriekšējo Tālava Jundža aicinājumu atstāt zāli programmas “Laiks” operatoram, es lūdzu programmas “Laiks” operatoru Zandersonu, kuru es pazīstu no bērnības, kurš ir latvietis, atstāt šo zāli un šajā brīdī tomēr pierādīt, ka viņš ir latvietis un var iziet no zāles. Šajā situācijā, kad programma “Laiks” melo, un, es domāju, melos arī turpmāk, es ļoti lūdzu to, kurš sēž pēdējā rindā, atstāt zāli. Arī meli laikam ir jāredz pasau­lei, bet tomēr, es domāju, šajā brīdī viņam pirmām kārtām ir jābūt latvietim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons, deputāt Geidān!

I.Geidāns: Cienījamais plenārsēdes vadītāj! Cienījamie kolēģi! Varbūt mēs tiešām piekristu Jundzim, ka nevajadzētu dot kopējo laika ierobežojumu, bet mums vajadzētu atturēties no desmit minūšu debatēm. Pilnīgi pietiktu, ja mēs trīs minūšu laikā pateiktu, kas kuram ir konkrēti sakāms, pateiktu, ko darīt, kā mums izlemt, ierobežot personālo uzstāšanās laiku.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Plotnieks: Atbalstot kolēģa Geidāna priekšlikumu, es ierosinu balsot par to, ka katrs runātājs, kas vēlas izteikties, saņem piecas minūtes, bet kopējais laiks netiek limitēts.

Otrkārt, runājot par masu komunikācijas līdzekļiem, es ierosinu izbeigt jautājumu par to, kuru sviest ārā no zāles un kuru atstāt, bet tajā pašā laikā vajadzētu pieņemt rezolūciju par Centrālās televīzijas programmas “Laiks” viltus informāciju. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Vakar Tautas frontes domes sēdē tika dots norādījums radio un televīzijai darboties tikai Tautas frontes interesēs, koordinēt visus pasākumus, kas šodien notiks. Tāpēc es uzskatu, ka jebkuras pretenzijas Centrālajai televīzijai tagad skan vismaz zaimojoši, jo vakar visai republikai tika pasludināts, ka radio un televīzija darbojas Tautas frontes interesēs. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

A.Safonovs: */Man ir priekšlikums šodien tik saspringtā situācijā uzstāties visiem deputātiem, kas lūgs vārdu. Tas– pirmkārt.

Otrkārt. Es gribu jums atgādināt, ka pēdējā laikā mēs arvien vairāk un vairāk steidzamies. Šīs lielās steigas rezultātā ir radusies situācija, kādu šodien redzam uz ielām, steiga acīmredzot bija par iemeslu tiem notikumiem, kas šodien piemeklējuši Lietuvu. Es lūdzu jūs, Prezidiju, priekšsēdētāju un deputātus, tomēr šodien atliksim steigu un veltīsim laiku ļoti svarīgiem un vajadzīgiem jautājumiem, kas šodien mums radušies. Galvenais no tiem– jautājums par to, kā panākt vienprātību, saskaņu republikā. Es aicinu jūs veltīt tam savu laiku, cik vien būs nepieciešams,– stundu, divas, trīs, varbūt sēdēsim visu nakti. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Grūtups: Es tomēr uzskatu, ka Aicinājums Latvijas tautai ir jāpieņem steidzīgi. Tad, kad Lietuvā līst asinis, mēs nevaram nodarboties ar obstrukciju. Liekas, ka Lietuvas situācija ir skaidra, kas gaida mūs– arī skaidrs. Tāpēc tautai jādod precīzi norādījumi, kā ir jārīkojas šajā situācijā, un es pilnībā atbalstu Rikarda priekšlikumu tikai stundu debatēt par šo jautājumu, jo šī situācija jau tāpat ir skaidra.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Zatuliviters: */Man jautājums un priekšlikums Prezidijam. Mēs esam draudzīgi nolēmuši sākt debates, un ar to atbalstām pie mums, Augstākajā padomē, iesakņojušos tradīciju. Vai jūs neuzskatāt par iespējamu ievērot arī kādu citu tradīciju, un tieši: uzdot kaut dažus jautājumus deputātam Īvānam, kas tagad uzstājās ar īso ziņojumu? Paldies./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ščipcovam.

O.Ščipcovs: */Es gribu aicināt deputātus, lai mēs, mierīgos apstākļos apspriežot tik asus jautājumus, domātu ne tikai par Lietuvu, bet arī par Latviju! Sprieguma saasināšana un histērija mums nav vajadzīga. Man liekas, nekas nenotiks, ja mēs šodien mierīgi, bez steigas stundas divas trīs pastrādāsim. Mēs galu galā varam arī minūtes laikā pieņemt šo lēmumu, lūdzu, mēs visu ko varam darīt, bet labāk būsim saprātīgi./

Priekšsēdētājs: Deputāt Endele! Lūdzu.

J.Endele: Es atbalstu deputāta Rikarda priekšlikumu, tikai gribētu piebilst– tā kā neatkarīgie deputāti ir ne vairāk par desmito daļu, tad, ievērojot frakciju proporciju, šajā gadījumā katrs desmitais runātājs varētu būt no neatkarīgajiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Marjaša: */Par procedūru. Es uzskatu, ka mums tiešām ir ļoti maz laika Augstākās padomes paziņojuma pieņemšanai, domāju, ka stundas laikā mums jāiekļaujas, apspriežot Augstākās padomes aicinājumu tautai, tādēļ proporcionāli frakcijām jāreglamentē uzstāšanās.

Tikko mēs saņēmām pavairoto frakcijas “Līdztiesība” aicinājumu. Lūk, šo aicinājumu gan var apspriest tik ilgi, cik nepieciešams. Tie no deputātiem, kuri ir mierīgi tanku apsardzībā, var mierīgi uzstāties. Arī mēs centīsimies uzstāties mierīgi. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Zaļetajevs: */Es savā vārdā gribu atvainoties masu informācijas līdzekļu pārstāvjiem, kas pilda savu profesionālo pienākumu. Es uzskatu, ka tāda demokrātija, kas nav nodrošināta ar pilnīgu informācijas izplatīšanas brīvību, nemaksā ne pliku vērdiņu. Tāpēc es aicinu sekretariātu un sesijas vadību darīt visu nepieciešamo, lai visi žurnālisti varētu netraucēti izpildīt savu profesionālo pienākumu, lai dotu iespēju izteikt visdažādākos viedokļus par pašreizējiem notikumiem. Tikai tad mēs varēsim kaut ko runāt par demokrātiju un brīvību. Tāpēc es tomēr lūdzu, griežoties pie sekretariāta un Prezidija, veikt pasākumus, lai vissavienības TV pārstāvji varētu atspoguļot notikumus šajā zālē./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi! Abstrahēt šo situāciju un novilkt laiku– tas nozīmē izlaist situāciju no mūsu rokām. Es atbalstu profesora Rikarda ierosinājumu debatēm iedalīt vienu stundu laika, bet pārējā laikā pieņemt lēmumus, kā mēs reāli risināsim jautājumus, kāda būs mūsu rīcība, ja tiešām pie mums, republikā, notiks ļaunākais.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

P.Šapovālovs: */Godātie deputāti! Es tomēr pievienojos to grupu pārstāvjiem, kuri iesaka mūsu lēmumu vai aicinājumu Latvijas tautai apspriest tik ilgi, kamēr tiešām nebūsim visu apsprieduši un izstrādājuši šo aicinājumu vai lēmumu. Atbildot deputātes Marjašas priekšlikumam, es gribu nolasīt, kas šajā aicinājumā rakstīts: “Visiem iespējamiem līdzekļiem paralizēt komunistiskās partijas darbību.” Tas jau ir aicinājums uz fizisku vardarbību pret komunistisko partiju, tāpēc par to vēl daudz jāspriež./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Bērzs: Es uzskatu, ka aicinājums mums ir jāpieņem līdz tam brīdim, kamēr sākas manifestācija krastmalā, un mums ir jāpilnvaro uz turieni pārstāvis, kas šo aicinājumu tur nolasīs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Kide: Laukumā un krastmalā pulcējas latviešu tauta. Tā gaida no mums mūsu nostāju. Tieši aicinājumā ir visaktuālākā informācija, kura tautai būtu jāzina. Tāpēc arī es uzskatu, ka laiku kavēt mēs nedrīkstam, laiks jāierobežo– kā bija ierosināts– līdz vienai stundai, un tad mēs varam tālāk spriest tehnoloģiskos un organizatoriskos jautājumus. Es esmu par to, ka vajadzētu nobalsot par šo priekšlikumu un ķerties pie lietas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Punovskis: Cienījamais priekšsēdētāj! Es ierosinātu pārtraukt debates par šo procedūras jautājumu un neaizmirst, ka mums pulksten 14.00 ir tiešām jābūt visiem pie tautas un šis aicinājums pulksten 14.00 ir jānolasa. Mums ir palikusi stunda un 15 minūtes. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kolēģi! Kolēģi Aleksejev, jūs esat pie mikrofona otro reizi, taču arī es gribu kaut ko teikt.

A.Aleksejevs: Man ir daži jautājumi.

Priekšsēdētājs: Vienu sekundīti! Pabeigsim šo jautājumu, un tad debatēs jūs varēsiet runāt. Lūdzu, apsēdieties! Kolēģi! Tā vai citādi, bet es kā deputāts par katru jautājumu arī izteikšu savu viedokli– gan debatēs, gan arī šeit, apspriežot šo mūsu jautājumu. Jūs izvirzījāt galveno jautājumu par to, ka tautai ir jāzina mūsu aicinājums. Es jūs ļoti atbalstu par to, ka šis aicinājums tiešām ir jāzina visai tautai. Taču mums jāsaprot, ka šis aicinājums ir jāizstrādā visai tautai, nevis vienai tautas daļai. Ja mēs neņemsim vērā šo apstākli, tad, protams, mēs varam ļoti ātri nobalsot, tūlīt es ierosināšu nolasīt šo projektu, lai tauta zina. To var arī manifestācijā vēlreiz nolasīt un nobalsot par šo vienas tautas daļas aicinājumu, taču, ja mēs negribēsim izstrādāt aicinājumu visai Latvijas tautai, tad, protams, mēs varam balsot dažādi par šo priekšlikumu un vienā stundā izbeigt jebkuru dialogu. Mums atšķirībā no situācijas citur vēl ir dialoga iespējas, ja mēs šīs dialoga iespējas negribam izmantot, bet gribam palikt bez dialoga– tas ir mūsu pašu ziņā, un neviena cita ziņā tas nav. Ja mēs neizmantosim šo unikālo gadījumu, tad tas ir mūsu, arī mūsu ziņā, tāpēc tagad balsosim.

Viens priekšlikums ir par to, ka vajadzētu debatēt vienu stundu, bet otrais priekšlikums– debatēt piecas minūtes, taču ļaut visiem, kuri to vēlas, izteikt savu viedokli par apspriežamo jautājumu. Jūs par procedūru?

G.Grūbe: Man ir trešais priekšlikums– pēc stundas izskatīt šo aicinājumu, bet vispār turpināt debates par uzstādīto jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Godātais priekšsēdētāj! Šeit tika iesniegti vairāki priekšlikumi. Tātad debates varētu turpināt, neierobežojot laiku, un debatēt vienu stundu, tas ir, līdz pulksten 14.00. Lūdzu likt to uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Bet ko es… Vai tad es nepiedāvāju? Jūs…

J.Lagzdiņš: Jūs vienpersoniski noteicāt– bez ierobežojuma.

Priekšsēdētājs: Es izsaku protestu jums, es vienpersoniski neko neesmu izteicis, šo priekšlikumu ierosināja Plotnieks, un es viņu atbalstīju. Es neesmu nosaucis jautājumus, par kuriem mēs balsosim, pēc tam mēs…

A.Aleksejevs: */Par procedūru./

M.Gavrilovs: */Man arī ir jautājums par balsošanu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

M.Gavrilovs: */Tika izteikta demokrātiskai valstij ļoti savāda prasība attiecībā uz programmas “Vremja” operatoru. Ja tā ir izvirzīts jautājums, tad arī tas jāliek uz balsošanu./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Sakarā ar to, ka šodien krastmalā notiks mītiņš ar devīzi “Pret diktatūru”, tad būtu ļoti dīvaini, ja mēs šodien pieņemtu lēmumu kādam nedot vārdu un neļaut piedalīties jautājumu apspriešanā. Es prasu dot iespēju uzstāties visiem./

M.Gavrilovs: */Tas attiecas uz manu papildinājumu. Šeit ir TSN televīzija, tas nozīmē, ka vieniem mēs atļaujam rādīt, citiem neatļaujam un reizē visus aicinām uz demokrātiju./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu, apsēdieties!/

M.Gavrilovs: */Parlamentam tas jāizlemj./

Priekšsēdētājs: Deputāt Gavrilov, lūdzu, apsēdieties… lūdzu, apsēdieties! Es kārtējo reizi, protams, pieļauju valodas kļūdas, bet, lūdzu, mani atvainojiet…

Pirmais ierosinājums bija– stundu debatēm. Lūdzu balsošanas komisiju ieņemt savas vietas. Lūdzu reģistrēties. Zināšanai, radioklausītāju zināšanai: tulkojumu krievu valodā klausieties radioraidījumu “Majak” vilnī. */Tulkojums krievu valodā tiek darīts pēc “Majaka”./

Lūdzu rezultātu. Ir 135 deputāti. */Vai nevarējāt piereģistrēties?/ Lūdzu, vēlreiz reģistrēsimies, tur vesela roku rinda ceļas, jo deputāti nav paspējuši reģistrēties. Lūdzu, dzēsiet rezultātu, lai tomēr visiem būtu iespēja balsot. Lūdzu rezultātu. Ir 139 deputāti.

Tiks balsoti divi priekšlikumi. Pirmais– debates vienu stundu, otrais– katram debatēt piecas minūtes, bet ļaut runāt visiem, kuri ir pierakstījušies debatēs. Balsosim vispirms par stundu ilgām debatēm. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi! Lūdzu rezultātu. 96– par… jāskaita tikai “par”. Otrais priekšlikums– debates piecas minūtes, bet neierobežot laiku un ļaut visiem deputātiem izteikt savu viedokli, kuri ir pierakstījušies debatēs. Lūdzu rezultātu. 51– par. Līdz ar to debatēsim stundu.

Vispirms deputāts Zatuliviters lūdza Dainim Īvānam atbildēt uz jautājumu. Lūdzu, kāds ir jūsu jautājums?

V.Zatuliviters: */Man ir jums tikai divi īsi jautājumi. Savā ziņojumā jūs teicāt, ka Latvijas bērniem draud. Es gribu no jums konkrēti dzirdēt: kas viņiem draud?/

D.Īvāns: Padomju armija.

V.Zatuliviters: */Paldies. Otrais jautājums. Jūs savu runu sākāt ar vārdiem, ka attiecībā uz Latviju var runāt par militāru diktatūru. Man ir jautājums: no kurienes jums tādas ziņas? Kas liecina par to, ka iestājas militāra diktatūra?/

D.Īvāns: */Pirmkārt, mēs visi ļoti labi atceramies Eduarda Ševardnadzes uzstāšanos Tautas deputātu kongresā un viņa brīdinājumu. Kas notiek Lietuvā? Vai tā nav militāra diktatūra? Tā ir tieša militāra diktatūra. Ko Latvijai nozīmē PSRS Aizsardzības ministrijas draudi?/

V.Zatuliviters: */Jūs mani atvainojiet, lūdzu! Jūs esat nepareizi sapratis manu jautājumu. Jūs savas uzstāšanās sākumā teicāt par diktatūru attiecībā uz Latviju. Es atkārtoju jautājumu. No kurienes jums tādas ziņas, un kas liecina par diktatūru Latvijā? Ne Lietuvā, bet Latvijā./

D.Īvāns: */Par diktatūras ieviešanu Latvijā liecina PSRS Komunistiskās partijas pirātiskā radiostacija, kas darbojas vidējos viļņos. Par diktatūras ieviešanu Latvijā liecina Interfrontes un PSRS kompartijas līderu uzstāšanās. Par militārās diktatūras ieviešanu liecina padomju armijas pārvietošanās un tie ultimāti, kas izteikti Latvijas Republikai./

V.Zatuliviters: */Par atbildi paldies. Kaut gan apmierināts ar to neesmu./

A.Aleksejevs: */Arī man ir jautājumi./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jautājiet!

A.Aleksejevs: */Īvāna kungs! Arī man ir divi mazi jautājumi. Sakiet, lūdzu, bija taču pieci Interfrontes republikāniskās padomes aicinājumi Tautas frontes valdei ar priekšlikumu apspriest situāciju, atrast risinājuma ceļus, uz kuriem jūs atbildējāt visaizvainojošākajā veidā. Vai tie veicināja situācijas saasināšanos republikā? Kā jūs domājat?/

D.Īvāns: Jā, un tas arī bija viņu mērķis.

A.Aleksejevs: */Skaidrs. Un otrais jautājums. Sakiet, lūdzu, vai tad 5.maijā, kad Gorbunova un Godmaņa ielūgtā strādnieku delegācija trīs stundas sēdēja šeit, šinī zālē, un gaidīja iespēju uzstāties parlamentāriešu priekšā ar savu viedokli, bet jūs tādu iespēju nedevāt, vai tas veicināja dialogu vai situācijas saasināšanos?/

D.Īvāns: */Es domāju, ka jūs pats, Aleksejeva kungs, zināt atbildi.../

A.Aleksejevs: */Es atbildi zinu. Bet es gribu, lai visi ļaudis, kuri šodien klausās, dzirdētu jūsu atbildi un jūsu viedokli./

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti! Man ir ierosinājums rakstveidā pārtraukt jautājumu uzdošanu un uzsākt debates. Lūdzu nobalsot par šo priekšlikumu. (Zālē troksnis.) Pārtraukt jautājumu uzdošanu... Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par to, ka pārtraucam uzdot jautājumus, bet uzsākam debates. Lūdzu rezultātu. Paldies. Jautājumu uzdošanu pārtraucam. Vai sekretariāts ir sagatavojis runātāju sarakstu? Lūdzu.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi, tā kā mēs nolēmām debatēt tikai vienu stundu, tad, protams, iznāk astoņi runātāji no Tautas frontes frakcijas, četri– no frakcijas “Līdztiesība”. Un vienu es piedāvāju no neitrālajiem, bet, tā kā mums ir pieteikušies divi neitrālie deputāti– Plotnieks un Aleksejevs –, tad laikam ir jāizlemj, kuram no viņiem dot vārdu. Lai varētu ātrāk sākt strādāt, es nosaukšu pirmos trīs uzvārdus– Škapars un Kiršteins no Tautas frontes frakcijas un Zatuliviters no frakcijas “Līdztiesība”. Un tad es turpināšu stādīt sarakstu.

Priekšsēdētājs: Es lūdzu vārdu ārpus frakcijām. Mēs esam pārtraukuši...

No zāles: Man nav debatēs...

Priekšsēdētājs: Bet laiks taču iet, kolēģi Endele...

J.Endele: Man ir lūgums nolasīt šo aicinājumu, lai visa tauta dzird, par ko mēs runājam.

Priekšsēdētājs: Pirmajam vārds, es atvainojos, kam jūs... Škapars... Deputāt Škapar, lūdzu, jums vārds!

J.Škapars: Mēs atrodamies pašu izšķirīgāko notikumu priekšā. Būtībā demokratizācijas procesu, kāds bija iesācies Latvijā, gatavojas pārtraukt ar militāru spēku. Lietuvā daļēji tas ir izdevies, un es domāju, ka mums jādara viss iespējamais, lai tas nenotiktu šeit, Latvijā. Tas, kas pašreiz ir noticis šeit, pie mums, tā nav nejaušība, tie nav kaut kādi, tā sakot, daļēji mēģinājumi, patiesībā šim pasākumam mūsu pretinieki gatavojās jau stipri sen. Jau ar tām deklarācijām, kas parādījās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas paziņojumā, kur progresīvie spēki tika klasificēti gan kā fašisti, gan kā rasisti, jau bija skaidrs, ka notiek kaut kāds ļoti būtisks pagrieziens. Tad sākās vēl radikālāki pavērsieni– šie sprādzieni, kā jūs atceraties. Atcerieties arī Preses nama ieņemšanu, par kuru mēs jau runājām, ka tas nav daļējs pasākums, bet kaut kāda kopīga akcija, kopīgs jauns virziens, jauns pavērsiens attiecībā uz Baltiju. Es domāju, ka pēdējās dienās viss liecināja, ka šis pavērsiens iegūst jau pavisam dramatisku raksturu, sākās runa jau par diktatūras atjaunošanu šeit, Latvijā, un es domāju, ka runa ir par staļinisma atjaunošanu Latvijā. Tam vajadzētu būt skaidram, un šodien mums jādod pilnīgi perfekta atskaite, ka runa ir par kaut ko pavisam tādu. Tie vairs nav daļēji pasākumi. Ja mēs sākam iznīcināt bērnus, ja mēs sākam iznīcināt sievietes, ja mēs sākam iznīcināt civilistus ar militāru spēku– tas ir kaut kas jau pavisam cits.

Manuprāt, mums jābūt skaidram vienam: ja mēs runājam par visiem Latvijas iedzīvotājiem, tad tas skars ne tikai latviešus, vispār staļinisms ir skāris ne tikai latviešus, bet visas padomju tautas. Es domāju, ka šodien arī Latvijā tas skars gan krievus, gan ukraiņus, gan citus tāpat kā latviešus. Un katrā ziņā, ja mēs šodien nenovērtēsim šo situāciju, rītdien būs stipri par vēlu.

Es domāju par mūsu opozīciju, kā mēs mēdzam aiz cieņas jūs dēvēt līdz šim. Diemžēl uz jums šobrīd sāk gulties atbildība par visiem šiem asiņainajiem notikumiem, kas ir notikuši Lietuvā un kas draud notikt arī Latvijā. Šodien jūs sākat nest pilnīgu atbildību. Un arī tie no opozīcijas, kuri šodien vēl domā, ka viņi paliks neitrālās pozīcijās, tomēr kopumā kā opozīcija sāk nest atbildību. Man kādreiz bija tāda kļūda, ka es jūs paliku zem viena jumtiņa. Atcerieties, kā jūs toreiz protestējāt. Šoreiz es varu teikt pavisam noteikti, ka visi tie, kuri atzīst šos pasākumus un kuri te prasa opozīcijas listi, lai to aizpildītu, jūs visi nesīsit atbildību. Jūsu lozungi, kaut gan tie nav šeit asiņaini proklamēti, taču prasa radikāli mainīt to, kas pašreiz noticis te Latvijā. Protams, mainīt ar labu, ar demokrātiskiem līdzekļiem nevar, tātad var mainīt tikai ar militāru spēku. Tātad, cienījamā opozīcija, ja mēs gribam izvēlēties, šodien pietiek runāt par kaut kādu Tautas frontes diktatūru, runa ir pavisam par citu diktatūru. Runa ir par tiem militārajiem spēkiem, ar kuriem jūs esat kopīgi.

Un tāpēc es domāju, ka mums jāgriežas ar savu aicinājumu ne tikai pie Latvijas tautām, bet jāgriežas arī pie visiem demokrātiskajiem spēkiem Padomju Savienībā un jāgriežas pie visiem demokrātiskajiem spēkiem pasaulē. Šis ir pavērsiens uz diktatūru, par to nav nekādu šaubu. Nav nekādu šaubu arī vēl par vienu: nav nekādu šaubu par to, ka tas būs vērsts ne tikai pret Baltiju. Un būtu naivi iedomāties, ka šodien tikai Lietuva, varbūt lai mazliet saskaldītu Baltiju, lai tā nebūtu tik vienota... varbūt arī mazliet papaijās Igauniju un Latviju. Varbūt iedos pat kādu pīrāgu, kā saka; var gadīties, ka tā būs. Taču pēc tam pa vienai paņems visas. Un tāpēc labi saprotams man likās Federācijas kongresa prezidijs, kad tas pieņēma šo lēmumu– atbalstīt Baltijas kustību, atbalstīt Lietuvu, labi saredzēdams briesmas, kādas draud visai krievu tautai, draud visām tautām. Un, ja mēs neredzēsim šeit, Latvijā, šā pavērsiena bīstamās sekas un ja mēs te sāksim vēl joprojām runāt, ka mums vajag pietiekami izdebatēt, pietiekami izrunāties un tamlīdzīgi, tad tas mūs novedīs pie kolosāla kraha. Līs asinis, kā te pareģoja Alksnis, kā te pareģoja Aleksejevs un citi no pretinieka opozīcijas. Acīmredzot tas ir ieprojektēts. Es saprotu, ka tas ir ieprojektēts, un sekas būs pavisam tālas. Tāpēc es aicinu visus, un es domāju, ka ir pēdējais brīdis arī “Līdztiesības” frakcijai izvēlēties, pa kādu ceļu mēs gribam iet. Burtiski rītdien, varbūt pat šovakar būs par vēlu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kirštein! Pēc tam– deputāts Zatuliviters.

A.Kiršteins: Cienījamie kolēģi! Es gribu jums paziņot vienu faktu, ko tikko pārraidīja radio. Un tā būs atbilde arī uz Zatulivitera pieprasījumu. Gruzijas valdība tikko ir paziņojusi, ka tā ir saņēmusi informāciju no Ševardnadzes, ka pēc dažām dienām visā PSRS notiks militārs apvērsums. Skaidrs, ka cīņa nav tikai pret Lietuvu. Cīņa ir pret demokrātiju Krievijā un pret demokrātiju visā Padomju Savienībā. Mūsu gadsimta izcilākais domātājs Uļjanovs mācīja, ka vispirms ir jāieņem pasts un telegrāfs un jāatvieno sakari, un mēs redzam, ka Lietuvā ieņem televīziju un radio, bet tajā pašā laikā telefona sakari ar ārzemēm, lai cik tas arī būtu jocīgi, darbojas, un raidstacijas “Brīvība” un citu ārzemju raidstaciju žurnālisti sniedz tiešas pārraides visai pasaulei par visām tām zvērībām– par šaušanu ar ekscentriskām lodēm uz mierīgiem iedzīvotājiem, par nevajadzīgu vieglās mašīnas saspiešanu Kauņā, kur uzbrauca tanks virsū, par premjerministra ģimenes nolaupīšanu, par to, ka tieši tāpat kā Staļina laikā tiek izsniegti 250 grami degvīna, lai apdullinātu... Es nezinu, vai arī Aleksejevs saņēma– to viņš pats paskaidros– vai viņš pirms tiem saviem provokatoriskajiem paziņojumiem arī izdzēra šos 250 gramus, bet to viņš pats pateiks. Arī Spānijā notikums sākās Marokā un pēc tam pārsviedās uz galvaspilsētu.

Lietuva ir tikai iegansts, jo mēs zinām, ka pašlaik Maskavā tiek izdalītas kaujas patronas. Līdz ar to pasaules sabiedriskās domas priekšā ir pilnīgi sakompromitēts Gorbačovs– tātad viņam ir vai nu jāatkāpjas, vai jāiet līdz galam ar šiem militāristiem. Tas viss ir rūpīgi izplānots un tiek darīts ļoti labi, labi apdomātā secībā. Tā kā militārrūpnieciskais komplekss ir atraisījis rokas, Rietumi novērsīsies vēl vairāk. Mēs zinām, ka Irākā joprojām ir PSRS militārie padomnieki. Taču es neticu, ka atkārtosies 1917. vai 1918.gada notikumi, kad tika padzīta Satversmes sapulce, jo šoreiz ir jātiek galā ar visu Krieviju, ar Krievijas Augstāko padomi, ar Gruziju, ar tās valdību, ar Rietumukrainu un pārējām republikām. PSRS agonija ir sākusies arī Krievijā. Attīstība neies pa apli, un ar automātiem ne tikai nears, bet ar tiem neiegūs arī ogles un naftu, un ar automātiem nevar ilgstoši darbināt arī transportu. Te ir vajadzīga enerģija. Es gribētu atgādināt žurnālistiem no pārraides “Laiks”: var gadīties, ka pēc šā apvērsuma Savienībā arī viņus patrieks, tāpat kā patrieca viņu kolēģus no raidījuma “Vzgļad”.

Protams, ka uzbrukums Lietuvai mums ir jāsaprot kā uzbrukums Latvijai un Igaunijai. Protams, mums ir jāizsludina sēras, vēl jo vairāk, ka tās jau ir izsludinātas Igaunijā. Protams, ka mums ir jāsadarbojas visos jautājumos, sākot ar medicīnisko palīdzību un beidzot ar starptautisko sadarbību. Bet šeit es vēl gribētu papildināt Škapara kunga teikto un speciāli vērsties pie frakcijas “Līdztiesība”, ka tai tomēr ir jāizšķiras– vai nu būt lojāliem pret Latvijas Republiku, vai sadarboties ar kolaboracionistiem, kuri grib veidot kaut kādu glābšanas komiteju pie PSKP. PSKP agonija nebūs bezgalīga, un otrs Nirnbergas process pret PSKP ir nenovēršams. Krievijas demokrātiskie spēki ir ar mums. Kā Lietuvā turpmāk jutīsies tie PSRS pilsoņi, kuri tur taisījās palikt uz dzīvi, bet pašlaik vēršas pret Lietuvas tautu? Frakcijas “Līdztiesība” deputātiem vajadzētu pārdomāt, kā viņi turpmāk dzīvos... domā dzīvot Baltijā, ja tagad viņi taisās pakļauties PSKP provokācijām– nestrādāt komisijās un nenodarboties ar Latvijas iedzīvotājiem vitāli svarīgiem jautājumiem. Es domāju, ka arī frakcijā “Līdztiesība” nav daudz šo provokatoru, atskaitot varbūt Rubiku, Alksni un Aleksejevu. Bet arī Krievijā, es domāju, viņi nevarēs justies laimīgi pēc tam, kad šie notikumi būs beigušies.

Tāpēc kopumā beigās es gribētu aicināt deputātus pieņemt pēc debatēm šo mūsu aicinājumu, pēc tam sākt strādāt darba komisijās un vienkārši jau precizēt to pasākumu plānu, kas ir izstrādāts dažādās grupās, un pēc tam noteikt laiku, kad mēs salasīsimies vēlreiz. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāt Zatuliviter, lūdzu! Pēc tam– deputāts Cilinskis.

A.Aleksejevs: */Anatolij Valerianovič! Man ir protests! Es lūdzu jūs kā priekšsēdētāju pasargāt mani no bezkauņu vai slimu cilvēku runām! Katrā gadījumā es uzstāju, lai ļaudis runātu pieklājības rāmjos.

Un pēdējais, es prasu, lai šīs uzstāšanās tiktu ierakstītas stenogrammā bez izlaidumiem, jo, par nožēlu, ir vairākas stenogrammas ar izlaidumiem./

Priekšsēdētājs: Kolēģi! Es vienkārši uzskatu, ka man kā sēdes vadītājam nav laika nemitīgi protestēt pret tiem izteikumiem, kurus atļaujas daži deputāti, arī Aleksejevs. Lūdzu.

V.Zatuliviters: */Kolēģi deputāti! Savu uzstāšanos es gribu sākt ar pazīstamu kaukāziešu aforismu. Tā jēga ir šāda: gudrs nav tas, kas degošām acīm izrauj zobenu un sāk to vicināt. Gudrs ir tas, ka savalda sevi un atstāj zobenu makstī. Man liekas, ka šis aforisms šodien ir sevišķi svarīgs.

Bet tagad es savu uzstāšanos gribu turpināt pēc būtības. Es ne jau gadījuma pēc ierosināju ziņotājam– deputātam Īvānam– uzdot dažus jautājumus, un ar šiem jautājumiem sāku savu uzstāšanos. Es domāju, ka tik ārkārtējā sesijas sēdē, kāda mums šodien notiek, uzstāties ar ievadvārdiem, kas balstās uz emocijām, nav tiesību pat Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmajam vietniekam. Tāpēc ka Latvijā pašlaik ne par kādu militāru diktatūru nevar būt runas. Tas ir paziņojums bez pierādījumiem, argumentu tādam paziņojumam nav, un ne jau gadījuma pēc deputāts Īvāns man nevarēja nosaukt, no kādiem oficiāliem avotiem tas nāk. Es varu droši iebilst deputātam Īvānam, tāpēc ka kā militārs cilvēks, ievedot līdzīgu stāvokli, es būtu informēts pēc armijā pastāvošajiem noteikumiem. Es neesmu informēts. Ne tāpēc, ka esmu aizmirsts, bet tāpēc, ka nekā līdzīga nav. Un es domāju, ka šeit uzstāties ar tādu paziņojumu nav nopietni.

Otrais, ko es gribu teikt. Kad ir runa par bērnu aizsardzību un kad ar tādām frāzēm mētājas parlamenta sēžu zālē ar aprēķinu, ka šīs frāzes tiks saklausītas arī ārpus parlamenta, tomēr pilnā mērā ir jāatbild par to, cik tās atbilst īstenībai. Jo mēs, cienījamie kolēģi, šeit esam sanākuši, lai novērstu situāciju un izstrādātu pasākumus situācijas stabilizēšanai. Bet vai līdzīgi aicinājumi tam kalpo? Es domāju, ka ne.

Trešais. Man nav īsti saprotami zvani uz Maskavu ar lūgumu vai ierosinājumu tur sasaukt mītiņus demokrātijas nosargāšanai Baltijā. Sakarā ar to man rodas jautājums, kāpēc cienījamie deputāti nezvanīja uz Maskavu to divi simti piecpadsmit mūsu parlamenta darbības dienu laikā, kad mēs pieņēmām lēmumus, likumprojektus, kas kā smags slogs uzgūlās krievvalodīgo iedzīvotāju tiesībām, kāpēc tad nebija zvanu uz Maskavu, lai tur pulcējas demonstrācijas, mītiņi krievvalodīgo iedzīvotāju aizsardzībai? Bet tagad, kad Latvijas tautai nekas nedraud un kad tiek izdomātas pasakas par militāru diktatūru, pēkšņi zvani uz Maskavu? Klausieties, vai mēs par agru neceļam trauksmi? Vai mēs visu to nedarām veltīgi? Es domāju, ne ar to jānodarbojas parlamentam. Un ne tā jāuzstājas deputātiem, kā viņi uzstājās pirms manis.

Beidzot savu uzstāšanos, es gribu izdarīt trīs slēdzienus. Pirmais. Es domāju, mūsu parlamenta darbu labi raksturotu tas, ja mēs atteiktos no histērijas, atteiktos no izdomājumiem un kļūtu konstruktīvi. Otrais. Mums jānomierina republikas iedzīvotāji un pašiem sevi, jāsāk strādāt saprātīgi, nedramatizējot situāciju, bet atzīstot, ka stāvoklis tiešām ir sarežģīts, tādēļ jāstrādā godprātīgi, godīgi, tīrām rokām, neatkarīgi no savas frontes nokrāsām. Es domāju par piederību frontēm.

Un pēdējais. Cienījamie kolēģi! Neparakstīsimies par savu vājumu! Nesauksim pēc palīdzības uz katra ceļu krustojuma! Negriezīsimies pēc palīdzības citos parlamentos! Vai gan mēs paši neesam spējīgi atrisināt savu situāciju? Spēsim! Nu, tad ķersimies pie darba! Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Cilinski, pēc tam deputāts Šteins. Lūdzu, trešais mikrofons. Lūdzu, ieslēdziet trešo mikrofonu! Kā es saprotu, jūs esat augumā garāks, nekā ir noregulēts mikrofons. Paceliet to uz augšu! Kā, lūdzu? Varbūt izmantojiet otro mikrofonu?

T.Jundzis: Cienījamie deputāti, es gribu izmantot savas tiesības sniegt uzziņu. Iepriekšējais deputāts minēja, ka nav pamata apgalvojumiem, ka Latvijā varētu iestāties diktatūra. Manā rīcībā ir dati, ka šāda diktatūra jau faktiski ir iestājusies.
Par to konkrēti liecina: kaujas gatavība, kas ir izsludināta Baltijas kara apgabala karaspēka daļās, otrkārt, desantnieku un bruņutransportieru pārvietošanās šodien, no agra rīta sākot līdz šim brīdim, un diemžēl beidzot ir redzami militārie regulētāji, ar kuriem ir pilna Rīga, tās ielas. Lūdzu, pabrauciet, apskatieties. Un visbeidzot– slēgtie tilti pār Daugavu un Lielupi, ko izdarīja militārpersonas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

E.Cilinskis: Godājamie deputāti! Noklausoties PSRS pilsoņa Zatulivitera runu, es domāju, ka var teikt tikai vienu visiem labi zināmo frāzi– “Netici komunistam!” Taču atšķirībā varbūt no iepriekšējiem runātājiem, es nedomāju kaut kā vērsties pie frakcijas “Līdztiesība”, jo tas, protams, ir bezcerīgi, bet es gribētu vērsties pie tiem godīgajiem cilvēkiem, kuri varbūt šajā frakcijā vēl ir palikuši, pie tiem godīgajiem cilvēkiem, kuri varbūt vēl ir palikuši Padomju Savienības Komunistiskajā partijā, un aicināt šinī brīdī izdarīt šo izvēli, jo vēlāk tādas iespējas vairs nebūs. Diktatūra ir sākusies! Var jau būt, ka tā kādu brīdi var arī noturēties, taču neizbēgamas ir diktatūras sekas. Būs pilsoņu karš. Un tad, kā teica kāds no krievu demokrātiem, pēc tam neviens komunists vairs dzīvs nepaliks. Tā rezultātā diemžēl droši vien cietīs arī daudzi citi nevainīgi cilvēki. Arī sievietes un bērni, kā jau tas notika Lietuvā. Es domāju, ka nav jēgas runāt par kaut kādu vienošanos ar noziedzniekiem, jo vienošanās ar noziedzniekiem pati par sevi ir noziedzība. Vienošanās šeit nav iespējama.

Es domāju, ka mums šodien pēc tam, kad būsim pieņēmuši šo aicinājumu, būs varbūt jāizskata vēl vairāki jautājumi, varbūt arī jautājums par Latvijas Republikas kā okupētas valsts statusu. Jo, kaut gan mēs visi to ļoti labi zinām, ka okupācija nav mainījusies, bet tā tikai mainījusi savas formas, tomēr mēs to neesam savos dokumentos precīzi un skaidri formulējuši. Acīmredzot mums būtu vēlāk jāapskata vēl virkne jautājumu, arī Aicinājums Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomei un Eiropas Padomei, kā ierosināja Šteina kungs. Mums ir sagatavoti jautājumi. Iespējams, mums vēlreiz būtu jāatkārto sava attieksme pret referenduma iespējām, ko šī militārā diktatūra, ja tai šeit izdosies uz kādu laiku noturēties, noteikti realizēs. Un ļoti nopietni vajadzētu apspriest jautājumu par ārkārtējām pilnvarām, kam mēs tās piešķirsim. Es domāju, ka šeit vajadzētu izraudzīt vairākas personas, kurām mēs piešķirsim ārzemēs ārkārtējās pilnvaras. Es gribētu šobrīd aicināt sagatavoto dokumenta projektu pieņemt kopumā un bez redakcionāliem labojumiem. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Šteinam, pēc tam runās deputāte Ždanoka.

V.Šteins: Cienījamie deputāti! Patiešām, kādi pierādījumi vēl vajadzīgi, ja arī tikko ziņoja, ka Skolas ielā un pa Rīgas ielām braukā bruņumašīnas un darbojas armijas vīri. To, ka Latvija bija okupēta, to mēs labi zinām visus šos 50 gadus. Tikai pašreiz tā okupācija parādās klasiskā veidā,– kā tā raksturota enciklopēdijās. Ar visām pazīmēm un kritērijiem.

Un šajā sakarībā man būtu konkrēti priekšlikumi– PSRS kara­spēkam Latvijā noteikt okupācijas karaspēka statusu un izteikt prasību par tā tūlītēju izvešanu no Latvijas. Otrkārt, ar Augstākās padomes lēmumu Latvijas Republikai noteikt okupētas valsts statusu. Treškārt, pieņemt lēmumu, ka nekāds referendums okupācijas apstākļos nav un nebūs tiesisks. Ceturtkārt, pasludināt PSKP filiāli– Latvijas Komunistisko partiju– ārpus likuma. Un piektkārt, aicinu atbalstīt Lietuvas politisko streiku.

Protams, šajā situācijā mēs varam palīdzēt tikai paši sev. Taču mums ir jāgriežas arī pie pasaules sabiedrības, un es atbalstu šo projektu– lūgumu Viņa ekselencei Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram Peresam de Kueljaram, bet ar šādu papildinājumu: “Sakarā ar PSRS varas iestāžu militāro eskalāciju Baltijas valstīs, lai stabilizētu situāciju šajā reģionā, lai aizstāvētu šo valstu civiliedzīvotājus, Latvijas Republikas Augstākā padome aicina Apvienoto Nāciju Organizāciju izveidot starptautisku komisiju, kas nekavējoties ierastos Latvijā, lai iepazītos ar situāciju Baltijā. Izskatītu dokumentus un liecības sakarā ar PSRS militāro agresiju pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautām.”

Un otrais– Viņa ekselencei ANO ģenerālsekretāram Peresam de Kueljaram: “Sakarā ar PSRS militāro agresiju Baltijas valstīs Latvijas Republikas Augstākā padome lūdz Jūs sasaukt ANO Drošības padomes ārkārtas sēdi, kurā izskatītu jautājumu par PSRS militāro agresiju pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautām.” Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Ždanoka! Pēc tam– Andrejs Krastiņš.

T.Ždanoka: */Godātie deputāti! Godātais priekšsēdētāj! Godātie televīzijas skatītāji!

Es gribētu sākt ar iepriekšējo uzstāšanos. Šeit nosauca vārdu “okupācija”, ka pašlaik okupācija parādījusies savā patiesajā veidā. Jūs zināt, ka esmu komuniste un tomēr kā sieviete māņticīgs cilvēks. Un, ja nu jau divus gadus dzirdu šos vārdus “okupanti”, “okupācija”, “okupanti, vācieties prom!”, tad man rodas sajūta: ka tik nelaimi nepiesauktu...

Es tagad gribu apstāties tikai pie viena iemesla, pie viena aspekta, kas šeit jau tika skarts sakarā ar piedāvāto rezolūciju, proti, pašreizējās situācijas ārpolitiskā aspekta. Es domāju par mums izsniegtajiem dokumentu projektiem– aicinājumu ANO ģenerālsekretāram un attiecīgās rezolūcijas projektu. Šeit Augstākās padomes vārdā aicinājums izveidot starptautisku komisiju, kas nekavējoties ierastos Latvijā un iepazītos ar situāciju uz vietas. Es uzskatu, ka to vajadzēja darīt vismaz vienu gadu agrāk, lai tiešām iepazītos ar šeit pieņemtajiem lēmumiem, kā tie atbilst starptautisko tiesību normām, pirmām kārtām starptautiskajam paktam par cilvēktiesībām. Un ar to, kā šīs normas Latvijā tiek pārkāptas, par ko mēs runājām visos līmeņos, tajā skaitā arī starp­tautiskajā. Tiesa, mūsu vairākums, jūs paši to lieliski zināt, ļoti izsmalcināti ved dubultu politiku– vienu importam, citu– eksportam. Eksporta politika– Latvijā demokrātija, demokrātiskie spēki un tā tālāk. Lai netiktu sadzirdēts cits viedoklis. Opozīcija vienkārši netiek laista aiz robežām, nepiedalās nekādās oficiālās delegācijās. Pēdējais piemērs– Baltijas baseina parlamentāriešu sanāksme Helsinkos, kur Latvijai bija paredzētas piecas vietas un mūsu Prezidijs aizsūtīja četrus oficiālus delegātus– visi tie pauda vairākuma, tas ir, Tautas frontes, viedokli. Par laimi daudzi žurnālisti un rietumvalstu parlamentārieši informāciju saņem ne tikai ārpusē, kur tā ir izkropļota, bet arī Latvijā. Pie mums bieži ir griezušies ārvalstu žurnālisti, mēs esam tikušies ar ārvalstu parlamentāriešiem un stāstījuši par nacionālo minoritāšu tiesību ierobežošanu šeit, Latvijā.

Bez iespējām piedalīties Baltijas reģiona parlamentāriešu konferencē kā oficiāla pārstāve, kā Augstākās padomes deputāte, es tomēr izmantoju Somijas kompartijas laipnu ielūgumu, kas man bija jau sen, es savienoju savu vizīti Somijā ar notiekošo konferenci. Un es gribu darīt jums zināmu, ka, pirmkārt, šī konference praktiski tika izjaukta. Konference, noorganizēta ar Somijas parlamenta un Baltijas jūras valstu parlamentāriešu pūliņiem, lai risinātu šī reģiona ekonomiskās un ekoloģiskās problēmas, triju Baltijas republiku delegāciju vainas dēļ praktiski tika izjaukta, ievirzot to PSRS iekšpolitisko jautājumu šķetināšanas gultnē ap Baltijas republikām. Sakarā ar to Somijas prezidents Koivisto bija spiests uzstāties ar paziņojumu. Tā galvenās tēmas gribu darīt jums zināmas.

Pirmkārt, viņš paziņoja, ka nav pieļaujama Somijas iesaistīšana Baltijas republiku problēmās, ka Somija neiejauksies Padomju Savienības iekšējās lietās, tradicionāli saglabās labas attiecības ar PSRS un uzskata, ka problēmas attiecībā uz Baltijas republikām jārisina atbilstoši PSRS konstitūcijai. Tālāk Koivisto aplūkoja, ka pēdējā laikā kļuvis ļoti populāri salīdzināt Somijas un Baltijas republiku problēmas. Sakarā ar to viņš teica, ka Somija turas pie principa: tuvumā sev draugi jāmeklē, bet, ja gadās nelaime un rodas ienaidnieki, tad jācenšas, lai tie būtu pēc iespējas tālāk. Tāpēc Somija tradicionāli uzturēs draudzīgas attiecības ar Padomju Savienību un uzskata, ka visi jautājumi jāatrisina, balstoties uz PSRS Konstitūcijas bāzes. Par amorāliem viņš nosauca mēģinājumus iesaistīt ārvalstis PSRS iekšpolitisko jautājumu risināšanā.

Un pēdējais, ko es gribu pateikt. Kā viens no militāro draudu piemēriem šeit tika nosaukts Ševardnadzes paziņojums Tautas deputātu ceturtajā kongresā. Man šis paziņojums likās pavisam negaidīts, tajā stundā es atteicos dot interviju “Panorāmai” par Ševardnadzes paziņojumu, atteicos apzināti, jo nesapratu, ko tas nozīmē.
Taču tagad man jau kļuvis skaidrs, ka šis paziņojums pavisam nebija negaidīts un nesagatavots. Fakti liecina, ka Ševardnadze savu komandu, visu savu palīgu arsenālu, visus padomniekus laikus, mēnešus divus pirms Tautas deputātu kongresa, atbrīvoja un iekārtoja vajadzīgajās vietās– vēstniecībās, pārstāvniecībās. Tāpēc nevienkāršosim situāciju, nevienkāršosim arī viņa paziņojumu. Situācija tiešām ir sarežģīta, tādēļ es ierosinu to izsvērti un mierīgi apspriest. Paldies./

Priekšsēdētājs: Deputāt Andrej Krastiņ, lūdzu!

M.Budovskis: Es sniegšu uzziņu. Es patiešām negribu komentēt deputātes Ždanokas runu, bet tanī pašā laikā esmu spiests paziņot, ka septembrī biju Somijā, lai piedalītos darba grupā, kas sagatavoja šo konferenci. Un tieši pēc mūsu ieteikuma konferencē tika iekļauts jautājums par politisko situāciju, kas tika arī realizēts. Patiešām, no mūsu parlamenta bija ieradušies pārstāvji, arī Ždanoka, un es gribu teikt, ka orgkomiteja viņai vārdu nedeva. Paldies.

A.Krastiņš: Godājamie kolēģi, deputāti! Es pacentīšos ietaupīt laiku un gribētu jūs visus aicināt bez kādas papildu un lielākas apstiprināšanas vai apspriešanas pieņemt aicinājumu, kas jums visiem ir izdalīts. Pēc manām domām, tas pilnīgi atbilst tai situācijai, kāda ir pašlaik, un atbilst arī mūsu iespēju un rīcības programmai.

Vienlaikus es gribētu griezties arī ar tādu tīri emocionālu aicinājumu, un proti, saglabāt mieru. Jo mierīgāki mēs būsim, jo mēs redzam, cik ļoti nervozē, cik uztraukti un cik briesmīgi bail par savu nākotni ir tiem slepkavām, kuri pašlaik ir Viļņā. Viņi pat ar lupatām ir aizseguši sejas. Bet tas tomēr notiek divos variantos: vai nu tad, kad baidās, ka neuzvarēs, vai arī ir vēl otrs variants: ko visā pasaulē dara bendes? Un viņi arī to zina. Tātad mēs redzam, ka viņi baidās no tā, ko dara. Jo viņi saprot, ka izdara noziegumu. Un tāpēc, jo mēs mierīgāki būsim un stāsimies viņiem pretī ar savu mieru, ar savu izstrādāto programmu un rīcību, jo vairāk mēs garantēsim Latvijas iedzīvotājiem lielāku drošību un iespēju, ka pēc īsāka vai garāka laika Latvijā atkal atjaunosies neatkarība un demokrātija šā vārda pilnā nozīmē. Un, atklāti sakot, man liekas, ka mēs nevis sasteidzam savu rīcību tagad, bet daudz ko darām par vēlu. Atcerēsimies mūsu labās domas par savu drošības dienestu, par savu robežapsardzību un visu pārējo, kam mums bija jau jābūt. Un tad mēs daudz ko uzzinātu nevis no Viļņas ar satrauktajiem telefona zvaniem, nevis no televizora ekrāna, bet gan tā, kā tas notiek civilizētajās valstīs. Tas mums laikam turpmāk būs jāatceras, ko katra valsts, gribēdama būt neatkarīga, nostiprina pirmo un pret ko pirmo Lietuvā vērsās PSRS Bruņoto spēku agresija,– tieši pret šīm iestādēm, kas bija vērstas uz to, lai pasargātu Lietuvas tautu no šādas vardarbības un agresijas.

Vienlaikus es arī vēlētos, lai jūs apspriestu dokumentus, kurus varbūt mēs pieņemsim pēc kāda pārtraukuma. Viens no tiem, es uzskatu, ir no būtiskākajiem, taču nav vēl pilnīgi pabeigts. Tas ir dokuments Nr.411, ar kuru mēs dotu zināmas pilnvaras ne jau paust un izpildīt Latvijas Republikas Augstākās padomes un valdības funkcijas, bet izplatīt informāciju ārvalstu parlamentos un valdībās. Jo nav nekādu šaubu– ja tā ir masveida akcija, tad arī ārvalstīs būs šādi informatori, ziņu sniedzēji un tamlīdzīgi. Mums ir jāizvēlē cilvēki, kuri pagaidām būtu ārzemēs, un nedod Dievs, ja viņiem būs jāsāk tur strādāt. Taču, ja nu tomēr mūsu valdība sāk strādāt ārpus Latvijas, tad līdz šīs valdības darbības sākumam vajag izvēlēt uzticamus cilvēkus ārvalstīs, kas varētu sniegt autentisku oficiālu informāciju par to, kas notiek Latvijas Republikā un kādi lēmumi mums ir pieņemti.

Bez tam es atbalstu arī šo aicinājumu Apvienotajām Nācijām, jo mēs labi zinām, kas ir Drošības padomes locekle, kam ir veto tiesības. Taču mums tas ir jādara– mums ar aicinājumu ir jāgriežas un varbūt ne vienu reizi vien.

Un visbeidzot. Jums ir izdalīts dokuments Nr.408, projekts, tas ir tāds garāks dokuments, tomēr es domāju, paredzu, ka mēs uz to nesaņemsim atbildi, bet tomēr mums vajadzētu uzdot šo jautājumu Mihailam Gorbačovam– Nobela miera prēmijas laureātam: kurš ir tas, kas komandē šos bandītiskos slepkavas Viļņā? Kurs ir tas, kas komandē tankus un bruņutransportierus tepat Rīgā? Ja tas ir viņš, tad lai arī cilvēcīgi mums pasaka– kāpēc? Ja tas nav viņš, lai pasaka, kuri ir tie, kas rīkojas ārpus viņa pavēlēm un gribas. Es domāju, ka arī tas ir dokuments. Zināmā mērā, to varbūt redakcionāli uzlabojot un pārstrādājot, mums tas būtu jāpieņem un jāgriežas pie Gorbačova, jo mēģināts nav zaudēts.

Runājot par frakcijas “Līdztiesība” iesniegto dokumentu Nr.407, jāsaka, ka tas praktiski ir analoģisks tām lapiņām, kuras ir uztaisītas Igaunijā. Tas praktiski ir analoģisks tam, ar kādiem prasījumiem pie Lietuvas valdības un Augstākās padomes griezās, lūk, šie spēki, kas tagad mēģina likvidēt Lietuvas Republiku un tās iedzīvotājus. Es domāju, ka šis dokuments, protams, mums ir ārkārtīgi dziļi jāņem vērā, kad pāriesim pie šā dokumenta apspriešanas un pieņemšanas. Es tomēr ierosinu to neapspriest. Paldies. Lūdzu, turpināsim darbu!

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dinevičam, pēc tam– deputātam Dīmanim.

J.Dinevičs: Cienījamie kolēģi! Mums mēģina teikt, ka ar Latviju viss kārtībā, Latvijai nekas nedraud. Atcerēsimies, kāds šodien datums, šodien ir 13.janvāris, un jūs zināt, kāds tas ir datums Latvijas vēsturē. Šodien 13.janvāris taisni tādā pašā kontekstā ieiet Lietuvas vēsturē. Un es gribētu teikt, ka šīs abas tautas uz 13.janvāra asiņu bāzes ir tik ciešā savienībā, ka tas viss, kas notiek Lietuvā, attiecas arī uz Latviju. Lai tie, kuri mēģina norobežoties no militāriem noziegumiem Lietuvā, akcentējot tikai visu uzmanību uz Latviju, necer, ka viņiem tas izdosies. Visi pēdējo dienu notikumi ir pierādījuši, ka PSRS politika– tā ir melu politika. Tā ir viltus politika, kad tiek teikts viens un darīts pavisam kaut kas cits. Kad mūsu cilvēki Maskavā tiekas un viņiem tiek stāstīts,– jā, sācies zināms process, un pēc divām dienām, it kā nekas nebūtu bijis, tiek darīts pavisam kaut kas pretējs,– es domāju, ka šādai politikai mēs ticēt nevaram. Notikumu scenārijs visiem ir zināms, un arī tas, ko ir iespējams darīt mums, mēs darām, tas ir, mēs griežamies pie savas tautas cilvēkiem, mēs griežamies pie pasaules sabiedrības domas, taču svarīgākais ir tas, ka mums ir draugi Krievijā, draugi citās republikās, citās valstīs, kuri vēl pašreiz ir šajā impērijā un kuri neatsakās mums palīdzēt. Tie pasākumi, kurus šoreiz plāno Jeļcina kungs, es domāju, ir visai, visai solidāri ar to situāciju, kurā atrodamies mēs. Un tas, ka šā spiediena rezultātā, kāds pašreiz ir uz visiem, Jeļcina kungs iedrošinājās vakar noslēgt līgumu ar Igaunijas Republiku, kurā ir fiksētas šīs valstiskās attiecības, tas ir politisks līgums. Es domāju, ka tas ir bijis simptomātisks, un tuvākajā laikā arī Latvijai ir iespējas noslēgt šādu līgumu.

Tika runāts par dialoga iespējām. Jā, tā patiesi ir interesanta prob­lēma, dialoga iespējas sabiedrībā, dialoga iespējas parlamentā, bet pašreizējā brīdī, man liekas, mēs esam nonākuši līdz tai strīpai, kad ir nevis dialogs, bet ir vienkārši izvēle. Tiem nelatviešiem, kuri šajā kritiskajā brīdī šeit dzīvo, vajadzētu apzināties: ja viņi uzskata, ka arī turpmāk viņi šeit dzīvos, tad viņiem vajadzētu apzināties, ka, vēršoties pašreiz pret latviešu tautu, viņiem būs milzīgas grūtības nākotnē dzīvot šeit zināmā saskaņā, cieņā citam pret citu. Arī pretējai frakcijai laikam vajadzētu izdarīt zināmu izvēli, es šeit neaicinu pieņemt sasteigtus lēmumus, es vienkārši aicinu, lai frakcija izvēlas, lai deputāti izvēlas, vai viņi ir ar mieru turpmāk pārstāvēt tādu partiju, vai viņi ir ar mieru turpmāk būt tādas partijas frakcija, kura ar ieročiem rokās slepkavo Baltijas valstīs. Ja cilvēkam no šīs frakcijas nav pa ceļam ar šo partiju, tādā gadījumā vajag to pavisam klaji deklarēt, un mēs zināsim, mēs labāk zināsim, ar kuriem mēs varam turpmāk kontaktēties un kuri līdz galam atbalstīs arī iespējamo asiņaino teroru šeit pie mums, Latvijā.

Iepriekšējie runātāji skāra virkni problēmu, un, tā kā man laiks droši vien vēl ir, tad es gribētu savu uzstāšanos beigt, nedaudz apcerot deputātes, cienījamās kolēģes Ždanokas kundzes uzstāšanos. Ždanokas kundze mums pavēstīja, ka viņa bija ieradusies Somijā, lai paustu viedokli pēc Somijas kompartijas aicinājuma. Tā ir partija, kura pārstājusi eksistēt, un Ždanokas kundze, visticamāk, brauca uz kompartijas bērēm. Es ceru, ka mēs arī šeit tādas bēres piedzīvosim. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāt Dīmani, lūdzu! Un pēc tam es lūdzu īsai uzrunai arī sev vārdu.

S.Dīmanis: Cienījamie kolēģi: sākumā par frakciju. Es gribu atgādināt, ka frakcija pirmām kārtām pārstāv savus vēlētājus un ka mēs esam tieši tautas pārstāvniecības daļa. Un runāt par to– opozīcija slikta, opozīcija laba– es domāju, ka parlamentā vispār tādi vārdi nevarētu skanēt. Manī izraisa izbrīnu, ka opozīcijai tagad grib uzvelt visu to, kas patlaban notiek republikā. Opozīcijai, kurai līdz šim bija liegts pat piedalīties lēmuma pieņemšanā. Atvainojiet mani, bet tas vienkārši ir absurds. Vai tiešām jūs neredzat, ka pašreiz izveidojusies situācija ir parlamenta iepriekšējās darbības rezultāts. Tās darbības rezultāts, kas aktīvi provocēja sabiedrisko domu, sākot no 4.maija.

Parunāsim tagad par diktatūru. Es dzirdu vārdus “diktatūra”, “sarkanais terors”, arī to es dzirdu. Bez šaubām, ir ļoti vienkārši iebaidīt sevi un iebaidīt citus, bet ir arī tāda armijas funkcija kā kārtības ieviešana, un, ja mēs tagad uzmanīgi pavērosim, kāda situācija izveidojusies Lietuvā, tad apkārt tiem cilvēkiem, kuri aktīvi protestēja pret valdību sakarā ar šīs valdības prettautisko politiku, kad jau otro reizi un trešo reizi sanāca šie cilvēki, apkārt jau bija “Sajūža” darboņi, kas bija bruņoti ar aukstajiem ieročiem. Un manī vēl izraisa izbrīnu tas, vai tiešām jūs neredzējāt tos “automatčikus”, kuri bija Ministru padomes logos un bija gatavi šaut uz cilvēkiem, kas bija atnākuši pie Ministru padomes? Es gribētu paskatīties, kāda būs jūsu attieksme pret armiju, kad uz ielām izies pāri par 100 tūkstošiem cilvēku, lai nākamajā nedēļā protestētu pret valdības politiku ekonomikā.

Bet es tomēr gribu parunāt par lielo, vislielāko politiku. Pēdējā laikā es ļoti uzmanīgi klausos Rietumu raidstacijas, un man ir palicis tāds iespaids, ka Rietumi, kuri diktē vairākuma frakcijai politisko uzvedību un šīs uzvedības noteikumus, tagad ir ļoti noraizējušies, ka ir izdarīta stratēģiska kļūda, jo tagad tā saucamie demokrāti pieļauj ļoti daudz politisku un ekonomisku kļūdu. Un tiešām var izrādīties, ka ir izveidojusies situācija, un šo situāciju apspriež, ka, teiksim, pēc šīs grūtās ziemas tā sauktie demokrāti sevi diskreditē un komunistiskajai partijai būs atkal spēcīgas politiskās pozīcijas. Tagad būtu ļoti izdevīgi uz laiku atdot komunistiem varu, lai pēc tam maijā varētu atkal sākt visu no gala. Tā tas apmēram arī izskatās, jo pēdējā laikā es vēroju, ka ļoti daudz provokāciju nāk tieši no nacionālo radikāļu puses. Un paliek tāds iespaids, ka viņi vienkārši samāksloti saasina situāciju. Ļoti daudzos es redzu tādu it kā sapni pēc tiem labajiem gadiem– 1988., 1989.gada, kad varēja piketēt, iet mītiņos, bļaustīties, sūdzēties ārzemēm, sprauslot un tā tālāk; tagad, kad ir jānes atbildība un kad situācija ekonomikā un politikā reāli, bez šaubām, ir iedzīta strupceļā, es jūtu šo interesi, ka prezidenta pārvalde varētu būt neizbēgams un pat nepieciešams posms kustībai uz neatkarību.

Pēdējā laikā šeit, parlamentā, izskan ļoti daudz dažādu domu par to, ka, lūk, vajadzētu pretoties, iet mežos, bet zināt, vai tiešām tas ir tāds politisks naivums? Ar žiguļiem jūs brauksit mežā? Mums ir jāizdara viss, bez šaubām, jāizdara viss, lai situāciju Latvijā stabilizētu, un šo laivu nevajag tik ļoti sašūpot, kā jūs to tagad cenšaties izdarīt. Jūs vienkārši runājat kaut ko, taču nebija nevienas konstruktīvas idejas, absolūti nekā. Es domāju, ka politika ir iespēju māksla, un, ja mēs šodien spēsim izturēt šo ļoti gudro izteicienu, kas ir izskanējis jau sen, sen un ir aprobēts vēsturē, ja mēs uzmanīgi izlasīsim to, ko piedāvā frakcija “Līdztiesība”, nevis noraidīsim to uzreiz pilnībā, tad, es domāju, mēs kopīgiem spēkiem varēsim kontrolēt situāciju, un tad, ticiet man, neviens nemēģinās bāzties ar savu krēslu politikā. Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Vārds Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam.

A.Gorbunovs: Godātie kolēģi! Pēdējo dienu notikumi, mītiņi, kuri bija šeit, pie Ministru padomes, arī citur, sarunas par streikiem, par protestiem un tā tālāk liecina, ka mūsu Latvijas sabiedrība ir acīm redzami sašķelta, un par to, es domāju, nebūtu jāšaubās. Es uzskatu par savu pienākumu, es ļoti aicinu arī parlamentu uzskatīt par parlamenta pienākumu darīt visu, lai nenotiktu tālāka konfrontācija. Es negribu teikt, ka mūsu valdība visu dara pareizi, es negribu teikt, ka mēs, arī parlaments, visu darām pareizi un neesam kļūdījušies. Taču tas, ka atsevišķām iedzīvotāju grupām nav tiesību izvirzīt ultimātus valdībai un parlamentam, arī prasīt atlaist valdību un pat atlaist parlamentu, nav galvenais jautājums. Manuprāt, galvenais ir tas, kādā veidā to darīt, kādus līdzekļus lietot– vai to tomēr veikt demokrātiski vai ar vardarbību.

Un tālāk es pateikšu vienkārši savu attieksmi pret to, ko, manuprāt, vajadzētu darīt. To, ka mums vajadzētu tikai demokrātiskiem līdzekļiem veidot tālākās attiecības arī Latvijā, to, es domāju, nevienam pierādīt nav vajadzības. Taču, ja notiks iedzīvotāju tālāka konfrontācija, tad ir neizbēgama militāra vardarbība, tāpat kā tas ir noticis visur, un arī šis scenārijs, kurš risinās kaimiņvalstī, manuprāt, nerada mums nekādas šaubas, ka tas tā notiks.

Un tāpēc pirmais, uz ko es aicinātu visus Latvijas iedzīvotājus un, pirmām kārtām, mūsu deputātus,– nepieļaut vardarbību un konfrontāciju vardarbīgās formās atsevišķu iedzīvotāju grupu vidū. Lai nedotu vismazāko ieganstu lietot militāru spēku, jo tieši tas būs par iemeslu militārā spēka lietošanai. Vai mēs spēsim noturēties uz demokrātiskā ceļa, vai ļausimies emocijām un provokācijām– tas ir atkarīgs tikai no mums, kāda pašreiz būs mūsu attieksme mītiņos vienai iedzīvotāju grupai pret otru, mūsu attieksme pret armiju, mūsu attieksme pret citām sabiedriskajām organizācijām. Esmu dziļi pārliecināts, ka Latvijā– un esmu to paudis ne vienu reizi vien– neviena iedzīvotāju grupa savus ekonomiskos vai savus nacionālos centienus nevar atrisināt nedemokrātiskiem līdzekļiem. Ja to darīs kāda iedzīvotāju grupa, tad rezultāts, manuprāt, jau šodien būs skaidrs– šīs intereses ne tikai netiks atrisinātas, bet kopumā situācija Latvijā un katra Latvijas iedzīvotāja stāvoklis stipri pasliktināsies, ja nekļūs traģiskāks.

Uz ko es šajā sakarā tomēr aicinu? Aicinu izmantot pēdējās iespējas, kuras mums vēl ir dotas. Es aicinu uz dialogu pie apaļā galda. Ja manu aicinājumu uzklausīs, esmu gatavs uzņemties šā dialoga vadību, taču pie apaļā galda, nevis pie četrstūraina galda. Uz šo dialogu es aicinu visas mūsu Latvijas Republikas sabiedriskās organizācijas neatkarīgi no to pārliecības un neatkarīgi no attieksmes pret valdību un parlamentu šajā konkrētajā laika posmā, lai apspriestu tikai vienu jautājumu– vai mēs varam uzsākt dialogu, lai situāciju Latvijā normalizētu un izstrādātu kopēju darbību krīzes novēršanai un sabiedrības konsolidācijai. Es visus sabiedrības pārstāvjus un viņu vadītājus uzaicinu rīt pulksten 11 ierasties šeit– manā kabinetā Augstākās padomes ēkā. Es uzaicinu arī Baltijas kara apgabala pavēlnieku Kuzminu neatkarīgi no tā, kāda pašreiz ir izveidojusies situācija un kāda tā būs rīt. Es uzaicinu Baltijas kara apgabala pavēlnieku arī būt klāt šajā sarunā un paust savu viedokli.

Un otrais. Manī ne mazākās šaubas nerodas par mūsu premjerministra Godmaņa personību kā valdības vadītāju. Es personiski gribētu iestāties par to, lai jebkurā situācijā mēs neaizmirstu vienu– to, ka mūsu valdības vadītājs ir ļoti daudz darījis, lai realizētu savu valdības programmu. Viņš tieši ar savu darbošanos, ar savu nesavtīgo darbošanos ir iemantojis autoritāti lielum lielākajā mūsu republikas iedzīvotāju vairākumā– neatkarīgi no viņu tautības vai politiskās piederības. Un tāpēc manī nerodas ne mazākās šaubas par viņa personību kā mūsu valdības vadītāju arī turpmāk. Bet manī vienmēr ir radījis dziļas bažas tas, ka mūsu valdībā nav pārstāvēti citi spēki, ka mums nav pat bijusi tuvināšanās iespēja, lai radītu kaut kādu koalīcijas valdību, kurā mēs varētu tomēr zināmā mērā rast iespēju risināt visus tos jautājumus, kuri diemžēl mūsu republikā ir un par kuriem republikas iedzīvotājiem ir dažādas atziņas un ieskati. Tāpēc es domāju, ka nevajadzētu izslēgt arī tādu jautājumu izskatīšanu. Mēs varētu izskatīt šo mūsu valdības darbību arī ar tādu ievirzi, un varētu diskusiju rezultātā domāt varbūt arī par koalīcijas valdību.

Un pēdējais. Godātie kolēģi no vairākuma frakcijas! Jūs pilnīgi noraidāt visu, ko iesniedz “Līdztiesības” frakcija. Tas ir ļoti slikti, ka atskan jūsu balsis ar pilnīgu noliegumu. Es personiski nenoraidu pilnīgi visu, ko viņi iesniedz, jo pamatā ir jābūt dialogam, kāpēc mēs nevaram... Lūdzu, uzklausiet! Vai mēs nevaram sākt nevis ar konkrētu jautājumu izskatīšanu, par kuriem ir diametrāli pretējas pozīcijas, bet sākt ar to, ka mums tiktu radīta tiešām no abām frakcijām ar vienādu skaitu deputātu padome, kura tomēr varētu sēdēt pie šā mūsu jebkura galda– kantainā vai apaļā galda– un turpināt šo dialogu?
Varbūt jūs esat izlēmuši, ka viss jau ir nolemts, ka mēs esam pakļauti nolemtībai un vairāk neko nedarīsim, kā tikai izstrādāsim pasākumus, kurus var realizēt tikai tad, kad nav parlamenta? Parlaments šajā ēkā ir abas frakcijas, un es ierosinu tūlīt abām frakcijām radīt šo komisiju vai rīkoties kā citādi. To varētu nosaukt, kā te ir rakstīts, par */“Sabiedriskās saskaņas padomi”/, un sākt darboties, jo tas ir vajadzīgs. Bet, runājot par paziņojumu tautai, varu teikt, ka to vajag pieņemt.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Man laikam nav vairs daudz laika tagad kavēties. Ir ierosinājums– katrai komisijai atstāt obligāti šeit, Augstākās padomes ēkā, trīs deputātus, bet pārējie visi, kas vēlas, dodas uz tautas manifestāciju 11.novembra krastmalā, jo ir palikušas piecas minūtes līdz manifestācijas sākumam. Kurš vēlas, varētu tajā piedalīties. Pirms tam mums, dabiski, ir jāpieņem vai nav jāpieņem šis aicinājums, un par to jānobalso. Lūdzu, pirmais mikrofons– deputāt Dinevič!

J.Dinevičs: Krastiņa kungs! Prezidijā skanēja cita doma– deputāti, kuri runā, iet uz mītiņu, un tauta sapratīs, ka pārējie deputāti paliek šeit, šajā zālē, un neiet ārā no šīs ēkas.

Priekšsēdētājs: Vai ir citi ierosinājumi? Es atvainojos, es visu laiku Prezidija sēdē klāt nebiju, tāpēc atvainojos par savu kļūdu. Tātad– vai šāds Prezidija lēmums apmierina deputātus? Jā? Paldies. Pretenziju nav. Lūdzu, mums vēl ir jābalso par šā aicinājuma pieņemšanu. Debates ir izskanējušas, es lūdzu reģistrēties...

S.Dīmanis: Man ir savs aicinājuma variants. Lūdzu dot vārdu Romašovam, kurš to nolasīs. Tas prasīs ļoti maz laika.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, nobalsosim sākumā par šo aicinājumu, un, ja tas netiks pieņemts, tad varēsim apspriest citus aicinājumus.

A.Aleksejevs: Man ir jautājums par reglamentu.

Priekšsēdētājs: Tas ir jāizdala rakstiski, visiem dokumentiem, kurus pieņemam, ir jābūt rakstiski, tiem jābūt izdalītiem deputātiem. Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Pirmkārt, es atļaušos izteikt izbrīnu, ka neatkarīgajiem deputātiem vārds netika dots. Otrkārt, mums parasti nav laika neko izrunāt līdz galam, toties mums ir laiks strīdēties par to, kurš runās. Es uzskatu– šo aicinājumu mums tomēr vajag pasniegt tādu, kas spēj šodien apvienot Latvijas tautu. Vajag izveidot redakcijas komisiju un vismaz pusstundu to kārtīgi rediģēt. Ir vesela virkne konkrētu jautājumu, kuri nav līdz galam izstrādāti.

Priekšsēdētājs: Paldies, taču to laikam izlems plenārsēdē balsojot, cita varianta šajā gadījuma laikam nav. Varbūt nekliegsim no vietas, bet darīsim, mums ir elektroniskā sistēma, un mums ir jābalso, Tātad, lūdzu, reģistrēsimies, jo daudzi mūsu kolēģi strādā kaut kur citur. Lūdzu reģistrēties.

A.Aleksejevs: Man ir par reglamentu...

Priekšsēdētājs: Lūdzu, neaizmirstiet reģistrēties! Rezultātu! Paldies. Ir 152 deputāti. Un tagad mums ir jāizšķiras, vai mēs pieņemam šo aicinājumu vai kādu citu. Tāpēc mums ir jābalso par šādā formā un redakcijā iesniegto aicinājumu. Deputāti, lūdzu, izsakiet savu attieksmi balsojot! Balsošanas režīmu! Lūdzu balsot par, pret vai atturoties par šo aicinājumu. Paldies. Rezultātu! Par– 117, pret– 32, atturas– 3. Tātad aicinājums ir pieņemts tādā redakcijā. Ja būs gramatiskas, stilistiskas kļūdas, dabiski, ka pirms aicinājuma publicēšanas tās kā vienmēr tiks...

Paldies, godājamie deputāti! Pārtraukums. Pēc manifestācijas laikam visiem, kas būs devušies uz manifestāciju, lūdzu pulcēties šeit...

A.Aleksejevs: Es lūdzu vārdu par balsošanas motīviem. Skatoties uz pilsoni Krastiņu, man vairs nav šaubu, ka mums draud diktatūra, un pat es varētu paredzēt, kas būs diktators.

S.Dīmanis: Es gribētu tomēr nolasīt savu aicinājumu, lai cilvēki dzird arī mūsu vārdu, tas prasīs trīs minūtes.

A.Gorbunovs: Lūdzu, nolasiet!

G.Romašovs: */Cienījamie biedri, dāmas un kungi! Man frakcijas vārdā uzdots nolasīt Aicinājumu Latvijas tautām.

Cienījamie līdzpilsoņi un Latvijas iedzīvotāji! Šajā republikas politiskās dzīves kritiskajā brīdī, ko izraisījuši Augstākās padomes un republikas Ministru padomes 1990.gada 4.maija lēmumi, kas ir pretrunā ar PSRS Konstitūciju un starptautiskajiem paktiem par cilvēktiesībām, mēs griežamies pie jums ar šādu aicinājumu.

Tagad mums nepieciešams miers, pacietība un visu iedzīvotāju saskaņa, neskatoties uz tautību un politiskajiem uzskatiem. Vairākas ekstrēmiskas un politiskas aprindas republikā cenšas sagraut pilsonisko mieru, izsludināt ārpus likuma Latvijas Komunistisko partiju un citas sabiedriskās kustības, kas nepieņem Latvijas Tautas frontes diktātu. Izmantojot ārkārtīgi saspringto situāciju Lietuvā, šie spēki cenšas destabilizēt stāvokli arī Latvijā, destabilizācijas uzliesmojumus izplatīt visā Padomju Savienībā, atbildību par savu nepārdomāto lēmumu sekām uzvelt komunistiem un PSRS Bruņotajiem spēkiem. Tas viss ved uz konfrontāciju mūsu kopējās mājās– Latvijā, uzkurina nekam nevajadzīgas kaislības. Kāpēc par atsevišķu vadītāju ambīcijām, politiskām un ekonomiskām kļūdām jānorēķinās sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem? Visiem normāli domājošiem cilvēkiem skaidrs, ka ekonomiskā politika jau ir novedusi pie iedzīvotāju dzīves līmeņa krasas pazemināšanās, politiskās situācijas saasināšanās sabiedrībā. Mūs baida ar militāru diktatūru un komunistisku teroru, bet tā sauktie demokrāti, baidīdamies par saviem krēsliem, tajā pašā laikā apbruņo “kārtības sargus” un sevišķās vienības.

Mēs, frakcijas “Līdztiesība” deputāti, esam pārliecināti, ka Latvijas tautas sapratīs, kas uz ko aicina, kādi un kam ir mērķi, kādu viņi grib redzēt nākotnes Latviju– mierīgu un plaukstošu vai sadrumstalotu, starpnacionālu konfliktu plosītu. Mēs iestājāmies un iestājamies par mieru un pilsonisku saskaņu, par visu cilvēku normālu dzīvi, neskatoties uz tautību. Mēs esam par konsolidāciju, par visu Latvijas iedzīvotāju atzīšanu par republikas pilsoņiem. Mēs aicinām izvairīties no sadursmēm, nepakļauties provokācijām, lai kāda puse tās izraisītu. Mēs uzskatām, ka to visu mēs varam sasniegt, ja Latvijas Republikas Augstākā padome nekavējoties pieņemtu šādu lēmumu:

1. Atcelt visus likumus un lēmumus, kas pārkāpj cilvēktiesības, tajā skaitā kara dienestā esošo tiesības, un izpildīt visus PSRS prezidenta dekrētus, konstitucionālās uzraudzības komisijas lēmumus, kas pieņemti pēc 1990.gada 4.maija.

2. Atcelt republikas Ministru padomes 1990.gada 28.decembra lēmumu par pārtikas produktu cenu paaugstināšanu.

3. Pieņemt Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu par visu republikas pastāvīgo iedzīvotāju atzīšanu par Latvijas republikas pilsoņiem.

4. No vienāda skaita Tautas frontes frakcijas un frakcijas “Līdztiesība” deputātiem izveidot sabiedriskās saskaņas padomi.

5. Pieņemt lēmumu par izmaiņām republikas Ministru kabineta sastāvā ar mērķi radīt sabiedriskas uzticības valdību, kas aizstāvētu visu iedzīvotāju slāņu intereses./

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Mēs pašreiz pārtraucam darbu uz vienu stundu. Pulksten 14.00 turpināsim darbu šeit, plenārsēdē. Es atvainojos– pulksten 15.00.

S.Dīmanis: Es izsaku protestu sakarā ar televīzijas translācijas atslēgšanu, kad tika nolasīts frakcijas aicinājums. Paldies.

(Pārtraukums)